Mušu ABC-PAMATI Drukāt
Saturs
Mušu ABC-PAMATI
2.nodarbība.
3.nodarbība.
4.nodarbība.
5.nodarbība.
6.nodarbība.
7.nodarbība.
Visas lapas

Egils Collenkopfs, EFFA sertificēts instruktors.

image052image034image064image048image018image028image046image056image072image086image038image052image014image031image055image069image016image026image060image014image036image078

Autora zīmējumi un foto

Ar šo rakstiņu gribētu pievērsties vēl vienai komplicētai mušiņmakšķerēšanas tēmai - mušu siešanai.
Par to, ka tā ir nepieciešama, laikam īpaši nevienu nebūs jāpārliecina. Par to katrs, kas iesācis darboties šajā sfērā var pārliecināties mēģinot nopirkt kaut ko mušveidīgu mūsu veikalos. Ne tas izmērs, ne tā krāsa, un vispār nav tas ko jūsu prātu vajadzētu konkrētajā brīdi piesiet. Var arī teikt, ka tā ir normāla iesācēja trešā stadija. Visupirms mēs meklējam inventāru, tad mācāmies mest un copēt un tad saprotam, ka bez mušu siešanas nevaram justies pilnvērtīgi mušotāji. Tāpēc arī nenovēršami reiz nobriest vajadzība ielauzīties arī šajā sfērā. Kā jau katra jauna lieta, arī mušu siešanas lietas sākumā liekās kā pilnīgs necaurejams mūža mežs, kurā orientēties absolūti neiespējami. Pamēģināsim kopā tā lēnām, solīti pa solītim, pāris desmitus metru paieties pa šo interesanto taku. Šai ekskursijai izmantošu savu kursu pierakstus. Šīs rakstu sērijas mērķis ir varbūt ne tik daudz konkrētu un zivīgu mušu siešana, kaut arī tādas te pa vidu gadīsies, cik dod to pamata materiālu un siešanas paņēmienu pielietojumu, lai jūs varētu ātri apgūt pamata siešanas tehnikas izpratni, dažus būtiskus un vienkāršus knifiņus. Papildus iepazīsimies ar izmantojamo sienamo materiālu klāstu un tā īpašībām.

Galvenā šīs sērijas ideja ir, lai paskatoties uz jebkuru mušu no jebkura kataloga, jums uzreiz rastos priekšstats par to kādā veidā tā ir sasieta un pat, ja jūsu arsenāla nav vēl kāda eksotiska materiāla, tad būtu sapratne par to, ko tā vietā varētu izmantot no saviem esošajiem krājumiem. Ideālais gala rezultāts būtu, ja jūs kādreiz paši spētu izdomāt kādā veidā sasiet arī jebkuru dabā redzētu kukaini. To gan patiesībā nosaka tikai jūsu fantāzijas robežas un tās mēs noteikti centīsimies paplašināt.
Uzreiz saku, ka šos padomus nevajadzētu uztvert kā akadēmisku darbu ar absolūti sīku un detalizētu skaidrojumu par visām lietām. Tad tam vajadzētu aizņemt pāris enciklopēdijas sējumus, kurā būtu gan kukaiņu dzīves pētījumi, gan plašs materiālu, gan instrumentu apskats. Iespēju robežās noteikti arī kaut kādām absolūti nepieciešamām lietām pievērsīsimies, bet nu tikai ļoti virspusēji. Tā, ka ja kāds vēlēsies iedziļināties kāda jautājuma smalkākās niansēs, tad būs vien jāķeras pie akadēmiskākiem darbiem un modernajiem informāciju laukiem. Paldies dievam, to mūsdienās vairs netrūkst. Jebkurā gadījumā, centīšos secīgi iziet cauri galvenajiem mušošanā izmantotajiem mušu tipiem un pateikt tās svarīgākās lietas, kas varētu būtiski atvieglot jūsu pirmos soļus pie mušu siešanas galda. Tāpat pastāstīšu dažus sīkumus un stāstus arī par copes īpatnībām ar konkrēto mušu. Pie reizes pacentīšos padalīties arī ar tīri praktiskiem sīkumiem, kas saistīti ar atsevišķu materiālu iegādi. Nav ko slēpt. Galīgi nav lēts pasākums sapirkt vajadzīgās lietas īpaši sākumā, bet kā jau bieži zinām, ne viss mums ir vajadzīgs un ne viss, kas vajadzīgs ir jāpērk speciālos veikalos. Tāpēc taupīsim naudiņu tur kur var to izdarīt un tērēsim, kur citādi labu rezultātu nepanāksi.

Vēl viena atsauce uzreiz ir jāizdara par valodas lietām. Vēsturiski visa pamata terminoloģija mušiņmakšķerēšanā ir angļu valodā un mušu siešana nav izņēmums. Lai cik skumji tas nebūtu, mūsu latviešu valodā bieži ( vairumā)nav atbilstošu vārdu. Tāpēc mums nākas iztikt ar anglisko vārdu latviskotu versiju. Ja sāk mēģināt tās lietas latviskot, tad visbiežāk neviens vairs nav spējīgs atšifrēt. Kas tad bija domāts, vai pat iedzīvosies pamatīgos vēdera krampjos. Tāpēc palikšu pie tā paša mūsu pierastā un ikdienā lietotā nepareizā žargona, bet reizē centīšos dot kādu ticamu skaidrojumu lietotajam vārdam.

Izlaidīšu arī garu ievadu par nepieciešamajiem instrumentiem, jo šī tēma jau laiku atpakaļ tika apskatīta. Pateikšu, ka būtiski, lai tie jums nekrīt uz nerviem. Tāpēc pērkat lētus un labus. Vieglāk pateikt , nekā izdarīt, ne?

Tagad izvēles iespējas ir samērā plašas. Tādas lietas kā mezglu sienamais ( whip finish), spalvu turētājs ( hackle plier), diegu savērpējs, adatas lakošanai vai līmei, spalvu līdzinātājs ( hair staker) droši var pirkt no Indijas ražotāju lētā klāsta. Savas funkcijas tie pilda un vairāk nekas netiek prasīts. Vienīgais ļoti kritiskais instruments, ko lietosiet visbiežāk, ir diegu spolīšu turētājs ( bobbin holder). Te arī divas alternatīvas. Vai nu paņemt samērā padārgu, bet labas firmas turētāju ar keramikas ieliktņiem. Es noteikti ieteiktu tā darīt. Savukārt lētais indiešu turētājs labāk derēs resnāku un plakanu diegu tīšanai ( ja to labi izpulēsiet). Vēlāk jums tāpat noteikti būs vairāki diegu turētāji. Tas ievērojami pārtrina siešanas un diegu maiņas procesu.

Diegi, diedziņi. Sākumā, pirmajās mušās mēs pilnīgi droši iztiksim ar diviem Uni- thread ražojuma 8/0 ( tievāks, mušām līdz nr.12 āķim) un resnāks 6/0 ( lielākām mušām un darbam ar brieža spalvu) melniem vai olīvkrāsas diegiem. Jautāsiet kā ar tām krāsām? Faktiski diega krāsa „izpeld” tikai pie āķa actiņas un lielāko tiesu daudzkrāsaini diegi nav akūti nepieciešami. Izņēmums var būt tikai kaut kādas ļoti gaišas sausās mušas, vai kādi citi, reti speciāli gadījumi. Tikai tad vēlams tomēr pieskaņot diega krāsu. To atstāsim uz vēlāku laiku un par tiem gadījumiem es jūs informēšu īpaši.

Diega regulēšana! Mums ir diegs un diega turētājs. Lai sāktu siet, vajag izdarīt divas lietas. Iestiprināt diega spoli turētājā un izvērt diegu tam cauri. Diega izvēršanai ir paredzētas speciālas tievas stieplītes adatas, bet bez tām pilnībā var iztikt. vienkārši Notinam gabalu brīva diega , to pieliekam pie turētāja caurulītes apakšējā gala un iesūcam to. Nav īpaši higiēniski, bet ļoti praktiski. Otra lieta. Vajag noregulēt turētāja spriegojumu atbilstoši spolītei un diega resnumam. To dara pielokot turētāja austiņas, kuras saspiež diega spolīti. Diegam jānāk laukā ar nelielu piepūli. Diega turētājs nedrīkst slīdēt uz leju, ja tas karājas zem sava svara. Ja spolīte būs pārāk cieši saspiesta, tad diegs mums plīsīs pie katras neuzmanīgas kustības.

Šķērītes ir otrs noderīgākais instruments. Tās var izvēlēties no labu firmu manikīra piederumiem. Faktiski pieņemamas kvalitātes šķēres, kas domātas speciāli tīšanai, atradīsiet tajā paša cenu līmenī jeb 5-6Ls robežās. Speciālajām šķērēm parasti veido lielākus riņķus, lai ērtāk tajos iedabūt paresnos vīriešu pirkstus. Šķēru galiņiem vajadzētu būt pēc iespējas noasinātiem un plāniem, lai varētu vieglāk piekļūt kādam nepaklausīgam un visnotaļ nevajadzīgam spalvas sariņam. Lai tās kalpotu ilgi, uzreiz sev kā likumu ierakstiet: Nekādā gadījumā negriezt ar to galiem visādus cietus materiālus- svina diegu, vara stieples utml.. Ja nav speciālu instrumentu šim mērķim, vai slinkums ātrumā tos meklēt, tad to var darīt tikai ar šķērīšu dziļāko daļu!

Kas tad mums vēl vajadzīgs, lai sāktu siet savu pirmo mušu? Āķis. Atkal ļoti plaša un smaga tēma. Plaša tādēļ, ka to ir ļoti daudz. No pieņemtā standarta, līdz visādiem speciāliem. Sausie ( dry fly), smagie ( heavy, nimph), liektie ( scud, shrimph, buzzer), strīmeru garie ( long shank) utt. Smaga tēma tādēļ, ka to ražotāji neievēro vienotu standartu izmēros un tāpēc uzraksts uz kastītes ar āķa numuru bieži dod tikai ļoti aptuvenu priekšstatu par to, ko ieraudzīsiet iekšā. Tāpēc drīzāk iesaku paļauties vairāk uz vizuālu novērtējumu, apmēram stādoties priekšā mušu, ko jūs vēlaties uz tā uzsiet. Mūsu veikalu piedāvājumā ir atrodami speciāli mušu siešanai paredzēti Kamasan, Partige, Mustad, Tiemco, Gamakatsu un Owner firmu āķi. Pēdējo divu firmu ražojumiem marķējuma burts F parasti norāda to piederību mušu saimei. Vienīgais speciālo āķu būtiskais mīnuss ir samērā liela dārdzība. Es ļoti bieži izmantoju ne mušām paredzētus āķus, kas nav ne ar ko sliktāki par dārgajiem analogiem. Domāju te arī vairāk paļaujaties uz savu iepriekšējo pieredzi un sajūtām. Vienīgā vieta, kur es parasti nežēloju naudu, tie ir labi lašu āķi. Domāju nav jāstāsta kāpēc. Ar pārējiem var arī drusku ieekonomēt, bet nevajag arī apvainoties, ja pēc gada ieraudzīsiet savā kastītē kādu norūsējošu eksemplāru. Bieži tiešām ir grūti izšķirties kādu kompromisu pieņemt starp cenu un kvalitāti. Katrā ziņā, ar visu to klāstu var ļoti viegli iepazīties attiecīgo firmu katalogos. Parasti tur atrodams arī sīkāks skaidrojums par to ražošanas tehnoloģiju (piemēram, rūdīti vai nē, pārklājums), izmēru tabulas un pielietojums. Pārlūkojot pēdējā laikā sietās mušas, es nonācu pie secinājuma, ka esmu praktiski atteicies no smagajiem liektajiem un nimfu āķiem. Kāpēc? Kaut kā vienmēr uz tām uzsietās mušas izrādījušas samērā nerezultatīvas. Zivis tās ņem, bet 90% pa ceļam nokabinās. Resnā āķa stieple traucētu aizķerties zivs lūpā? Nepateikšu, bet man vairs kaut nav ticības tiem un ja iespējams, tad atsakos no tiem par labu tievajam sausajam āķim un attiecīgi to padaru smagu ar svina stiepli vai arī makšķerēju pielietojot grimstošas auklas. Tas gan ir tikai mans viedoklis un kādam citam varbūt būs savādāka pieredze.

Nu ko? Esam ātri pietuvojušies galvenajam pasākumam, dēļ kā tad arī bija viss šis garais, bet ne būt ne pilnīgais ievads. Vēlreiz uzsvēršu, ka nav mērķis visu iztirzāt sīki, bet tikai ieskicēt galvenos aspektus un ja kāda lieta neliekas skaidra, vajadzētu papūlēties nedaudz pastrādāt arī pašiem. Tātad mēs gribam uzsiet savu pirmo mušu un tradicionāli visās grāmatās parasti to sāk darīt ar nimfām. Tā ir kukaiņa attīstības stadija, kad tas dzīvojas zem ūdens. Saka, ka apmēram 80% zivju barības bāzes sastāda nimfas. Tāpēc tik liela vērība tām tiek piegriezta. No siešanas viedokļa šī kārtība attaisnojas ar to, ka nimfas parasti ir nedaudz vienkāršākas. Tām ir mazāk sastāvdaļu un to siešana arī neprasa lielu materiālu klāstu. No copes viedokļa atkal otrādi. Nimfošana, kā mēs parasti apzīmējam copi izmantojot nimfas, tehniski ir sarežģītāka nekā piemēram cope ar sauso mušu.

Mūsu pirmā mācību muša būs Pheasant tail nimph, jeb fazāna astes nimfa. Pirmajās mušās es sīkāk un detalizētāk vērsīšu jūsu uzmanību uz tehniskiem sīkumiem un knifiņiem. Vēlāk tās nianses jau izlaidīsim un apskatīsim tikai dažādu materiālu un atšķirīgu elementu papildinājumus. Tāpat attīstot nimfu tēmu arī apgūsim dažādus āķu smadzināšanas paņēmienus.
image002Pirmajai mušai mums vajadzēs standarta āķi nr.12. Jebkuras krāsas 8/0 diegu, fazāna astes spalvu (phesant tail), zaķa sejas masku ( hares ear’s mask), 0.2mm svina diegu un vara stieplīti apmēram 0.15mm diametrā.

image004
Pirmais solis sākot siet mušu būs diega fiksācija uz āķa. Parasti to darām apmēram 2mm atkāpjoties no āķa actiņas. Turot diega brīvo galu pirkstos slīpi pret āķi, apmēram 45grādu leņķī, veicam trīs apgriezienus ar diega turētāju ( bobbin holder) ap āķi uz actiņas pusi un ar ceturto tinumu pagriežamies pretējā virzienā. Vēl divi apgriezieni un varat droši palaist spolīti vaļā. Diegs ir droši nostiprināts.

 

 

 

Tālāk mums nepieciešams pēc iespējas vienmērīgi notīt visu āķa taisno daļu ar diegu. Tas mums būs mušas pamats uz kā turēsies visi materiāli. Ja pamats ir slikts, kā zināms šķobās visa māja. Tādēļ to darīt vajadzētu visai rūpīgi. Visai pagrūti tā rūpīgi tinumu pa tinumam notīt āķi. Tādēļ iesaku izmantot mazu viltību. Diega brīvo galu, ko turējām pirkstos, paceļam virs āķa apmēram 45grādu leņķī un turam visu laiku to nostieptu.
image006

Zīm. 2 Tagad turpināsim tīt diegu, bet ieguvums tāds, ka katrs nākošais tinums noslīd pa nostiepto diegu un smuki pieguļ iepriekšējam. Nav pat nekas īpaši jāskatās. Viss notiek pats par sevi. Nedaudz uzmanīgiem vienīgi jāpaliek kad sākam tuvoties āķa smailei. Šajā vietā vajadzēs pamainīt tīšanas leņķi, lai to neaizķertu.

 

 

 

 

 

image008

 

 

Zīm.3 Kādu milimetru pirms āķa taisnās daļas beigām varam nogriezt mūsu lieko diegu un vēl veikt pāris tinumus līdz nonākam beigu punktā.

 

 

 

 

 

 


image010

 

 

 

 

 

 

 

 


Parasti āķiem šī vieta atrodas pretī atskabargai. Tā ir standarta vieta, no kuras vairumā gadījumu sāksim mušas materiālu stiprināšanu. Protams, kā jau katram likumam ir arī šeit savi izņēmumi. Tos var noteikt sienamās mušas specifika, vai arī kāds cits gadījums. Par tiem parunāsim atkal nedaudz vēlāk. Standarta versijā parasti mušas sākas tieši no šīs vietas. Te mēs stiprināsim astītes. J ja mēs ar diegu aiziesim pārāk tālu, jau uz āķa liekto daļu, tad mušas aste skatīsies uz leju, kā suns, kas iežmiedzis asti kājstarpē. Tāpēc mums tik svarīgi sākt mušu pareizajā vietā. Ja tas izdevies veiksmīgi, tad puse uzvaras mums jau ir rokā. Nākamais solis, stiprināsim fazāna spalvas astīti. Te mums nāksies atkal izdarīt mazu atkāpi. Kādai tad vajadzētu izskatīties mūsu nimfai? Jāsaka gan, ka arī šis zīmējums ir tikai aptuvens, jo tas var mainīties nedaudz atkarībā no izmantotā āķa ģeometrijas un daļēji arī no autora fantāzijas. Katrā ziņā nelielas atkāpes ir pieļaujamas, dramatiskas gan nav vēlamas. Ja, piemēram, aste jums būs piesējusies divreiz garāka par āķi, tad droši meklējiet pēc žiletes un mēģiniet vēlreiz. Labāk ātrāk, nekā vēlāk.

image012

 

Zīm. 4 Nu te vajadzēs nedaudz uzskatāmās matemātikas. Tātad:

A+ B = C - āķa taisnās daļas garums ( Hook shank)

A –nimfas ķermenis (abdomen) = ½ - 2/3 C

B- krūšu daļa, galviņa ( thorax) = ½ -1/3 C

E- astīte ( tail) = vai < ½ C

 

 

 

Tālāk mums vajag izvēlēties fazāna spalvas sariņus astītei. Astei noderīgie sariņi atpazīstami pēc to brīvajiem, nesalipušajiem galiņiem. Tie arī piesieti mušā stāvēs katrs par sevi atsevišķi. Parasti spalvai vienā pusē ir šie „astes” sariņi. Otra puse ir gluda. Tā savukārt vēlāk mums noderēs nimfas galviņas pārsegam un arī citu mušu spārniņiem. Lai viegli nogrieztu līdzeni astīti, vajag atglaust tos 90grādu leņķī pret spalvas kātiņu. Turpmāk to savā žargonā dēvēsim par stemu (no angļu- stem). Nogriežam trīs četrus sariņus un atmērīsim mums vajadzīgo garumu pieliekot tos blakus āķim. Kā tad mēs tos tagad pareizi pieliksim? Ir trīs standarta paņēmieni, kā vispār stiprina astītes. Kuru jūs izmantosiet? Tā ir jūsu izvēle. Galvenais, lai būtu labs rezultāts. Astītei jāstāv taisni. Tai jābūt kā āķa taisnās daļas pagarinājumam un tā nedrīkst arī nobraukt no āķa augšējās daļas uz vienu vai otru sānu. Tā jau ir kļūda.Tātad vienkāršākais paņēmiens ir pielikt sariņus pie āķa kātiņa no priekšas, jūsu redzamās puses nedaudz ieslīpi un veicot diega apgriezienu „ uzvilkt” asti āķa virspusē:

image014

Zīm.5 Pēc tam vēl divi diega apgriezieni un varam palūkot, vai viss sanācis tā kā domāts. Jā tā, tad turpinām stiprināt sariņus pie āķa ejot ar diegu uz priekšu actiņas virzienā. Pirms mēs apskatīsim nākošos astīšu stiprināšanas paņēmienus, jāsaka, ka tās stiprinot divas ļoti svarīgas lietas ir jāņem vērā. Pirmā: centīsimies astītes sariņus piesiet visā āķa garumā. Nu vismaz līdz galviņas vietai tiem noteikti jāsniedzas. Ja mēs tas nogriezīsim tūlīt aiz stiprinājuma, uzreiz būs divas problēmas. Aste nebūs droši piefiksēta un griezuma vietā būs asa pāreja, kas traucēs uztīt gludu ķermeņa aizmugures daļu. Otra lieta. Kā tad pareizi piesiet tās pie āķa? Visu materiālu stiprināšanas pamata princips un tas ir ļoti svarīgs. Ierakstiet to savā cietajā diskā uz mūžiem: Tad kad stiprinām jebkādu materiālu pa āķi, tad diegu vienkārši pārliekam pa augšu brīvi pāri materiālam un, spriegojam to, pievelkam pret āķa apakšu (zīm.5) virzienā pret sevi. Tā un tikai tā! Ja spriegosiet diegu uzreiz, tad pieliktais materiāls sāks neizbēgami aptīties ap āķa kātiņu un pēc otra tāda apgrieziena, tas jau atradīsies āķa apakšā.

Nākamais veids, jāsaka visdrošākais un universālākais, kā stiprināt astes, ir brīva cilpiņa starp pirkstiem ( pinch loop). 

image016
Zīm.6
Astītes sariņus uzliekam no augšas un diegu paceļam gar īkšķa iekšējo pusi uz augšu un pa otru āķa pusi nolaižam lejā. Starp pirkstiem mums ir izveidojusies brīva diega cilpiņa. Atliek to tikai savilkt kā vienmēr, gar āķa apakšu virzienā pret sevi. Joprojām nelaižot vaļā pirkstus vēl reizes divas izlaižam diegu caur pirkstiem. Rezultātam vajadzētu jūs patīkami pārsteigt. Aste skaisti sēž uz āķa un nav nobīdījusies ne pa labi ne pa kreisi. Šo metodi der labi apgūt, jo tā tiks plaši izmantota stiprinot gan tās pašas astes, gan dažādus spārnu materiālus arī sausajām un slapjajām mušām.

 

 

image018

 

 

 

 

 

 

 





Trešais veids Ir stiprināt astītes materiālu maksimāli tuvu āķa actiņai, cik nu atļauj tā garums. Šajā gadījumā mēs to turam paceltu leņķī pret āķi ( tāpat kā zīm.2) un ar diega tinumiem stiprinām to ejot uz āķa atskabargas pusi. Paņēmiens ir labs strādājot ar sintētikām un arī dabīgām spalvām, ja vien to atļauj liekamā materiāla garums. Protams, ka vēl ir daži interesanti paņēmieni, bet tos aplūkosim, kad siesim citas mušas.

image020
Zīm. 7
Kad tas izdarīts, nogriezīsim lieko garumu. Te arī nākamais zelta likums. Materiāli vienmēr jāgriež slīpā leņķī attiecībā pret āķa plakni. Tad mums uz ķermeņa neveidosies asas pārejas, kas neizbēgami sabojās mušas kopējo skatu.

Ja mēs gribam lai mūsu muša labāk grimtu ūdenī, mums nepieciešams padarīt to arī smagāku un šajās nimfās mēs to darīsim pavisam vienkārši ar svina diega palīdzību. Tas parasti nopērkams līdzīgi diegam uztīts uz spolītēm. Atšķiras tas pēc stieples diametra un tā izvēli noteiks āķa izmērs. Mušām līdz nr.14 mums pietiks ar 0.1-0.15mm svina diegu. Lielākām var jau ņemt 0.2mm. Tinam to uz āķa tieši tāpat kā mēs sākumā fiksējām diegu uz āķa, turot to apmēram 45grādu leņķī pret āķa kātiņu ( zīm.1). Tikai beigās mēs virzienu nemainīsim. Tinumu skaits parasti svārstās ap 6-8. Pie normāliem, lasiet maziem mušu izmēriem, labi ja to ir maksimāls daudzums. Tinot svinu jāatceras, ka vajag atstāt vismaz 2- 3 mm brīvus līdz āķa actiņai, kur pabeigt mušu.

image022

 

 

 

 

 

 

 




Kad vajadzīgais tinumu skaits uztīts, to viegli var nokniebt ar nagu. Pēc tam vēlams ar pirkstiem tinumu „ saskrūvēt” tīšanas virzienā, lai tas gulētu uz āķa maksimāli blīvi un nokniebtos galus smuki pielīdzināsim ar nagiem.
image024
Zīm.8 Svina izvietojums mūsu mušā. Lielākā tā daļa paslēpta nimfas galviņas vai toraksa rajonā. Lai nostiprinātu svinu no abās tā pusēs uztinam konusa veida pārejas. Pašu svina tinumu pāriet vismaz divas reizes ar retiem, slīpiem tinumiem. Jāsaka, ka šī svina iestrādes operācija mušām veido vislielāko diega patēriņu. Tāpēc, īpaši lielākās mušās, būs daudz ekonomiskāk šim nolūkam izmantot vai nu resnāku montāžas diegu, vai vēl labāk -plakanu daudz šķiedru diegu ( flat thread). No mūsu veikalos pieejamā klāsta varu ieteikt lietot kādu gaiša toņa Uni- strech diegu.

 



image026

 

 

 

 

 

 

 

Kad ar svinu esam veiksmīgi tikuši galā, tīsim klāt nākošo elementu- vara stieplīti. To var stiprināt pa āķa augšu. Uzskatāmības dēļ tā šeit uzlikta no redzamās puses.
image028

 

 




Neaiziesim līdz pašas astes stiprinājuma vieta, atstāsim kādu milimetru brīvu. Vispār es parasti izvēlos tādu risinājumu. Mazs sīkums, bet tas ievērojami atvieglo ribiņas tīšanas procedūru. Atstāt mazu brīvu vietu vajag, lai būtu vieglāk uzsākt tīšanu. Ja tā būs pašā galā, tad vienmēr būs grūti uzsākt pirmo tinumu. Tas visu laiku gribēs noslīdēt atpakaļ. Ribai mušās parasti ir divas pamata funkcijas. Tā imitē kukaiņa ķermeņa segmentāciju un tīri konstruktīvi, sargā trauslos materiālus no iziršanas.
image030

 

 

 

 

 

 






Tālāk mēs piesienam aiz tievajiem galiem 3-4 fazāna spalvas sariņus. No tiem veidosim nimfas ķermeņa aizmugures daļu. Šim nolūkam var izmantot sariņus no spalvas līdzenās malas. Nekas neies zudumā.
image032

 

 

 

 

 

 

 




Pēc tam saņemam tos visus reizē pirkstos un tinam glīti nosedzot āķi līdz vietai kur mēs turpināsim veidot nimfas galviņu (skat. mušas proporcijas). Lai šī procedūra neliktos grūta, tad vēl pirms fazāna tīšanas, mēs diega spoli ar retiem tinumiem tinot noliksim sev vajadzīgajā vietā, kur mēs fiksēsim uztīto spalvu. Kā tad to nostiprināt? Atnākam ar materiālu līdz diegam un turam to nostieptu, nedaudz leņķī uz priekšu un veicam divus trīs diega tinumus. Atceraties, diegam jābūt materiāla iekšpusē. Praktiski, lai jebkuru materiālu piefiksētu, parasti pilnīgi pietiek ar 2-3 tinumiem. Un materiāls vairs nekur nespruks. Pēc fiksācijas to var palaist vaļā un vai nu apgriezt lieko ( zīm.7) un lūkot pēc nākamā materiāla.
image034

 

 

 

 

 

 






Tālāk ņemsim vara ribiņu un tīsim to pretēji materiāla tīšanas virzienam ar vienādu un retu soli. 4-5 vijumi pa ķermeni ir pilnīgi pietiekami. Ja fazānu mēs tinām pulksteņa rādītāja virzienā, tad vara ribiņu tīsim pretēji tam. Kāpēc jātin riba uz otru pusi? Ja jūs to tīsiet tai pat virzienā kā materiālu, tad tā, pirmkārt- grims iepriekš tītajā materiāla slānī, otrkārt- tā neko papildus nefiksēs. Tas ir ļoti būtisks aspekts. Arī to varam uzskatīt par vienu no siešanas pamatlikumiem.image036

Zīm. 9

Tātad esam ribiņu uztinuši un mums to arī jānofiksē. To varam darīt tieši tāpat kā to darījām ar fazāna spalviņām, bet tas nav labākais variants. Vara stieple ir ļoti slidena un no diega apakšas tā var viegli izsprukt. Tāpēc var to neapgriezt īsi, bet atstāt pāris milimetrus brīvu galu un to atlocīt uz aizmuguri. Vēl labāka fiksācijas metode ir apmest ap to riņķī diegu un veikt papildus tinumu. Ja mēs tā izdarīsim divas reizes, varu droši teikt, ka ribiņa būs stabili piesieta.


                

                        Zīm.10 Ribiņas fiksācija ar cilpu.

image038

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Nākamais solis būs piestiprināt tās pašas fazāna spalvas 5-6 mm platu fragmentu.
image040Kā jau pieminēju, šim nolūkam mēs varam izmantot spalvas otru pusi. Tāpat te derēs praktiski jebkuras lielas spārnu spalvas fragments, lai tik tam būtu piemērots krāsu tonis ( tītars, zoss). Tas mums kalpos kā nimfas galviņas ( thorax) pārsegs. Stiprinot šo pārsegu, mums jāņem vērā apstāklis, ka jebkurai spalvai ir divas puses. Ārējā, jeb spīdīgā puse un iekšējā, jeb matētā puse. Sienot mušas mums nāksies visai bieži tās noteikt, jo atbilstošajam mušu tipam ir pieņemts stiprināt arī atbilstoši spalvu. Šajā gadījumā mēs vēlamies, lai pārlokot uz priekšu pārsegu, augšpusē atrastos spalvas spožā puse. Tāpēc attiecīgi jāstiprina to ar matēto pusi uz augšu. Ja vēl šī pušu atšķirība rada grūtības, tad to viegli noteikt pagrozot spalvu labā apgaismojumā. Atšķirība ir tiešām acīm redzama.

 

Tālāk mums sekos tāda ļoti svarīga operācija kā dabinga uzlikšana uz diega un tā uztīšana uz āķa.image042
Te uzreiz paceļas virkne jautājumu. Pirmkārt, kas tas tāds par dabinga zvēru? Vārds no netulkojamās angļu terminoloģijas. Par dabingu ( no angl. dubbing) mēs dēvēsim visus iespējamos materiālus no kuriem mēs veidosim mušiņu ķermeņus. Tās var būt gan naturālas dzīvnieku izcelsmes vilnas ( zaķa, vāveres, bebra, lapsas utt. ), gan visa veida sintētikas. Spektrs ir visai plašs un pamazām mēs ar to iepazīsimies sīkāk. Galvenā to būtiskā atšķirība ir vai tie ūdeni uzsūc vai atgrūž un vizuālais izskats. Izejot no šī aspekta arī visbiežāk izvēlas dabingu konkrētajai mušai ( bez krāsas,īpašībām un izskata) . Šī izvēle balstās uz mušas tipu. Ja mūsu nimfai jāgrimst ūdenī, tad izvēlēsimies dabingus, kas uzsūc ūdeni ( zaķis, vāvere, trusis) un otrādi. Sausajām mušām noderēs sintētiskie dabingi, kas ūdeni atgrūž ( antrons, no naturāliem-bebrs). Ja sākumā tas sagādā grūtības, tad dabingus pērkot vienkārši papētiet iepakojumus un ja redzat norādi, ka tas domāts sausajām mušām( dry fly), tad uzreiz skaidrs- tas ūdeni atgrūdīs. Mazliet vēlāk vēl plašāk pieskarsimies šai tēmai un tad jau redzēsim, ka diezgan bieži iespējamas arī visādas atkāpes. Ja pārējie mušas elementi ( proporcijas) ir savās vietās, tad atkāpes uz dabinga materiāla izvēli ir pieļaujamas. Šai mušai mēs izmantosim zaķa „sejas” dabingu. Var izmantot arī jau gatavus sagrieztus un samaisītus dabingus. Zaķa sejas maska īpaši nekrāsotajā versijā, dod iespēju sienot pašam variēt ar tā krāsu un faktūru. Te domāts, ka tas var būt samērā spurains, ja jūs ņemsiet pārsvarā cietos sariņus un mīksts, gludāks, ja tā pamatā būs smalkā pavilna. Attiecīgi abas daļas samaisot, var iegūt dažāda raupjuma dabingu. Cietos sariņus var nogriezt maksimāli tuvu ādai ar šķērēm. Pavilnu iegūst vienkārši paplūkājot. Pēc tam saujā to savirpinot un ar pirkstiem vairākas reizes pārdalot to viegli var sajaukt. Lai dabingu uzliktu uz diega, tas jāizstiepj vienmērīgi plānā kārtā. Tādu fragmentu pieliekam pie diega un viegli virpinot ar pirkstiem vienā virzienā tas pieķersies pie diega. Bieži, lai atvieglotu šo darbību ( dabings nekristu zemē) izmanto speciālus vaskus ( dubbing vax). Vienkāršākais būs šim nolūkam paņemt bišu vaska gabaliņu, ar ko varam pirms dabinga uzlikšanas ievaskot diegu. Jāsaka, ka liela daļa montāžas diegu arī ir vaskoti. Tāpēc bieži var bez tā pilnīgi iztikt, ja netiek izmantots nu ļoti slidīgs dabinga materiāls ( piemēram, roņa dabings- seals fur).

Ir viena ļoti laba savērpšanas metode kā dabingu labi uzlikt uz diega. Kā tas izskatās, redzams šajā attēlā.image044 Sīkāk ar šo metodi iepazīsimies nākamajā rakstā.

 

 

 

 

 

 

 

 

Tālāk ar dabingoto diegu notīsim nimfas krūšu daļu, atstājot kādu milimetru brīvas vietas pirms āķa actiņas.image046 Tā mums vajadzīga pārsega stiprināšanai un finiša mezglam. Veicot šo operāciju lūkojam, lai vienmērīgi noklātu āķi un izveidotu izteikti resnāku nimfas galviņu ( thorax). Gadījumā, ja dabinga pietrūcis, tad to viegli, jebkurā brīdī, varam papildināt. Te strādā princips: labāk mazāk, nekā vairāk! Attīrīt diegu no liekā dabinga ir daudz grūtāk. Tāpēc iesaku to vienmēr likt mazām porcijām.

 

 

 

 



Lai pārliktu pāri fazāna spalvas pārsegu, jāievēro divas lietas. Pārsegs tiek likts pāri brīvi, to nenostiepjot.image048

Lai to vieglāk paveiktu, locījuma vietā var ielikt adatu un kad pārsegs būs priekšā piefiksēts, to izņemam laukā. Otra lieta, ka pie actiņas saspiežam fazānu spalvu cieši pirkstos tā, lai tā visa savelkot diegu atrodas āķa augšpusē un atkal taisām divus trīs fiksācijas tinumus. Tālākais jautājums ko darīt ar atlikumu? Ir divas alternatīvas. Var maksimāli tuvu nogriezt pāri palikušo spalvu un siet finiša mezglu. Man labāk patīk cits variants. Atlocīt spalvu uz aizmuguri, veikt vēl pāris fiksācijas tinumus un tikai tad īsi nogriezt atlikušo spalvu.Tas redzams nākamajā attēlā.

 




Šī metode dod daudz labāku spalvas stiprinājumu un beigās nav jācīnās ar nogriezto galu iestrādāšanu, kā rezultāts parasti ir liels finiša mezgls.image052

 

 

 

 

Šajā gadījumā nogrieztie galiņi nimfas kopējo skatu absolūti nebojā. Uzsiesim galā divus finiša mezglus un ar adatiņu vai vecu zobu birstīti izkasīsim toraksa lejas daļu. Iznākušie dabinga sariņi imitēs mūsu nimfas kājiņas. Te nu mēs redzam mūsu pirmo, kopējo gara darbu. Ja rezultāts pēc jūsu vērtējuma daudz neatšķiras no redzamā, tad apsveicu! Jūs esat veiksmīgi uzsējuši savu pirmo mušu kas lepni saucās „Pheasant Tail nimph” un droši varat to likt savā kastītē. Ja liekas, tomēr kaut kas nav sanācis kā domāts, tad nepārdzīvojiet. Viena droša rokas un žiletes kustība un var mēģināt vēlreiz, mierinot sevi ar domu, ka atkārtošana ir tavu zināšanu māte.

Savukārt tiem, kas jau jūtas stiprāki, piedāvāšu pamēģināt tās pašas kājiņas izveidot jau priekšlaicīgi izvēloties pareiza garuma fazāna spalvas pārsega materiālu.
image054

 

Te mums, līdzīgi astītei, arī jāizvēlas tā spalvas puse, kuras galiņi stāv atstatu. Pirms pārsega stiprināšanas, mēs atmērām vajadzīgo garumu. Kājiņas, jeb fazāna spalvas brīvie gali, optimāli ir nedaudz garāki par toraksu. Maksimāli tie varētu sniegties līdz āķa smailei. Kad esam tos pārlocījuši pāri galviņai, sadalām tos divās daļās un tinot diegu uz aizmuguri piefiksējam tos gar āķa sāniem.

 

 

Šoreiz apzināti neapskatīju nobeiguma mezglu siešanu.
Atstāšu to jums kā patstāvīgo mājas darbu. Turpinājums, protams, sekos...



 

4229443676_d