Mušu ABC-PAMATI Drukāt
Saturs
Mušu ABC-PAMATI
2.nodarbība.
3.nodarbība.
4.nodarbība.
5.nodarbība.
6.nodarbība.
7.nodarbība.
Visas lapas

Egils Collenkopfs, EFFA sertificēts instruktors.

image052image034image064image048image018image028image046image056image072image086image038image052image014image031image055image069image016image026image060image014image036image078

Autora zīmējumi un foto

Ar šo rakstiņu gribētu pievērsties vēl vienai komplicētai mušiņmakšķerēšanas tēmai - mušu siešanai.
Par to, ka tā ir nepieciešama, laikam īpaši nevienu nebūs jāpārliecina. Par to katrs, kas iesācis darboties šajā sfērā var pārliecināties mēģinot nopirkt kaut ko mušveidīgu mūsu veikalos. Ne tas izmērs, ne tā krāsa, un vispār nav tas ko jūsu prātu vajadzētu konkrētajā brīdi piesiet. Var arī teikt, ka tā ir normāla iesācēja trešā stadija. Visupirms mēs meklējam inventāru, tad mācāmies mest un copēt un tad saprotam, ka bez mušu siešanas nevaram justies pilnvērtīgi mušotāji. Tāpēc arī nenovēršami reiz nobriest vajadzība ielauzīties arī šajā sfērā. Kā jau katra jauna lieta, arī mušu siešanas lietas sākumā liekās kā pilnīgs necaurejams mūža mežs, kurā orientēties absolūti neiespējami. Pamēģināsim kopā tā lēnām, solīti pa solītim, pāris desmitus metru paieties pa šo interesanto taku. Šai ekskursijai izmantošu savu kursu pierakstus. Šīs rakstu sērijas mērķis ir varbūt ne tik daudz konkrētu un zivīgu mušu siešana, kaut arī tādas te pa vidu gadīsies, cik dod to pamata materiālu un siešanas paņēmienu pielietojumu, lai jūs varētu ātri apgūt pamata siešanas tehnikas izpratni, dažus būtiskus un vienkāršus knifiņus. Papildus iepazīsimies ar izmantojamo sienamo materiālu klāstu un tā īpašībām.

Galvenā šīs sērijas ideja ir, lai paskatoties uz jebkuru mušu no jebkura kataloga, jums uzreiz rastos priekšstats par to kādā veidā tā ir sasieta un pat, ja jūsu arsenāla nav vēl kāda eksotiska materiāla, tad būtu sapratne par to, ko tā vietā varētu izmantot no saviem esošajiem krājumiem. Ideālais gala rezultāts būtu, ja jūs kādreiz paši spētu izdomāt kādā veidā sasiet arī jebkuru dabā redzētu kukaini. To gan patiesībā nosaka tikai jūsu fantāzijas robežas un tās mēs noteikti centīsimies paplašināt.
Uzreiz saku, ka šos padomus nevajadzētu uztvert kā akadēmisku darbu ar absolūti sīku un detalizētu skaidrojumu par visām lietām. Tad tam vajadzētu aizņemt pāris enciklopēdijas sējumus, kurā būtu gan kukaiņu dzīves pētījumi, gan plašs materiālu, gan instrumentu apskats. Iespēju robežās noteikti arī kaut kādām absolūti nepieciešamām lietām pievērsīsimies, bet nu tikai ļoti virspusēji. Tā, ka ja kāds vēlēsies iedziļināties kāda jautājuma smalkākās niansēs, tad būs vien jāķeras pie akadēmiskākiem darbiem un modernajiem informāciju laukiem. Paldies dievam, to mūsdienās vairs netrūkst. Jebkurā gadījumā, centīšos secīgi iziet cauri galvenajiem mušošanā izmantotajiem mušu tipiem un pateikt tās svarīgākās lietas, kas varētu būtiski atvieglot jūsu pirmos soļus pie mušu siešanas galda. Tāpat pastāstīšu dažus sīkumus un stāstus arī par copes īpatnībām ar konkrēto mušu. Pie reizes pacentīšos padalīties arī ar tīri praktiskiem sīkumiem, kas saistīti ar atsevišķu materiālu iegādi. Nav ko slēpt. Galīgi nav lēts pasākums sapirkt vajadzīgās lietas īpaši sākumā, bet kā jau bieži zinām, ne viss mums ir vajadzīgs un ne viss, kas vajadzīgs ir jāpērk speciālos veikalos. Tāpēc taupīsim naudiņu tur kur var to izdarīt un tērēsim, kur citādi labu rezultātu nepanāksi.

Vēl viena atsauce uzreiz ir jāizdara par valodas lietām. Vēsturiski visa pamata terminoloģija mušiņmakšķerēšanā ir angļu valodā un mušu siešana nav izņēmums. Lai cik skumji tas nebūtu, mūsu latviešu valodā bieži ( vairumā)nav atbilstošu vārdu. Tāpēc mums nākas iztikt ar anglisko vārdu latviskotu versiju. Ja sāk mēģināt tās lietas latviskot, tad visbiežāk neviens vairs nav spējīgs atšifrēt. Kas tad bija domāts, vai pat iedzīvosies pamatīgos vēdera krampjos. Tāpēc palikšu pie tā paša mūsu pierastā un ikdienā lietotā nepareizā žargona, bet reizē centīšos dot kādu ticamu skaidrojumu lietotajam vārdam.

Izlaidīšu arī garu ievadu par nepieciešamajiem instrumentiem, jo šī tēma jau laiku atpakaļ tika apskatīta. Pateikšu, ka būtiski, lai tie jums nekrīt uz nerviem. Tāpēc pērkat lētus un labus. Vieglāk pateikt , nekā izdarīt, ne?

Tagad izvēles iespējas ir samērā plašas. Tādas lietas kā mezglu sienamais ( whip finish), spalvu turētājs ( hackle plier), diegu savērpējs, adatas lakošanai vai līmei, spalvu līdzinātājs ( hair staker) droši var pirkt no Indijas ražotāju lētā klāsta. Savas funkcijas tie pilda un vairāk nekas netiek prasīts. Vienīgais ļoti kritiskais instruments, ko lietosiet visbiežāk, ir diegu spolīšu turētājs ( bobbin holder). Te arī divas alternatīvas. Vai nu paņemt samērā padārgu, bet labas firmas turētāju ar keramikas ieliktņiem. Es noteikti ieteiktu tā darīt. Savukārt lētais indiešu turētājs labāk derēs resnāku un plakanu diegu tīšanai ( ja to labi izpulēsiet). Vēlāk jums tāpat noteikti būs vairāki diegu turētāji. Tas ievērojami pārtrina siešanas un diegu maiņas procesu.

Diegi, diedziņi. Sākumā, pirmajās mušās mēs pilnīgi droši iztiksim ar diviem Uni- thread ražojuma 8/0 ( tievāks, mušām līdz nr.12 āķim) un resnāks 6/0 ( lielākām mušām un darbam ar brieža spalvu) melniem vai olīvkrāsas diegiem. Jautāsiet kā ar tām krāsām? Faktiski diega krāsa „izpeld” tikai pie āķa actiņas un lielāko tiesu daudzkrāsaini diegi nav akūti nepieciešami. Izņēmums var būt tikai kaut kādas ļoti gaišas sausās mušas, vai kādi citi, reti speciāli gadījumi. Tikai tad vēlams tomēr pieskaņot diega krāsu. To atstāsim uz vēlāku laiku un par tiem gadījumiem es jūs informēšu īpaši.

Diega regulēšana! Mums ir diegs un diega turētājs. Lai sāktu siet, vajag izdarīt divas lietas. Iestiprināt diega spoli turētājā un izvērt diegu tam cauri. Diega izvēršanai ir paredzētas speciālas tievas stieplītes adatas, bet bez tām pilnībā var iztikt. vienkārši Notinam gabalu brīva diega , to pieliekam pie turētāja caurulītes apakšējā gala un iesūcam to. Nav īpaši higiēniski, bet ļoti praktiski. Otra lieta. Vajag noregulēt turētāja spriegojumu atbilstoši spolītei un diega resnumam. To dara pielokot turētāja austiņas, kuras saspiež diega spolīti. Diegam jānāk laukā ar nelielu piepūli. Diega turētājs nedrīkst slīdēt uz leju, ja tas karājas zem sava svara. Ja spolīte būs pārāk cieši saspiesta, tad diegs mums plīsīs pie katras neuzmanīgas kustības.

Šķērītes ir otrs noderīgākais instruments. Tās var izvēlēties no labu firmu manikīra piederumiem. Faktiski pieņemamas kvalitātes šķēres, kas domātas speciāli tīšanai, atradīsiet tajā paša cenu līmenī jeb 5-6Ls robežās. Speciālajām šķērēm parasti veido lielākus riņķus, lai ērtāk tajos iedabūt paresnos vīriešu pirkstus. Šķēru galiņiem vajadzētu būt pēc iespējas noasinātiem un plāniem, lai varētu vieglāk piekļūt kādam nepaklausīgam un visnotaļ nevajadzīgam spalvas sariņam. Lai tās kalpotu ilgi, uzreiz sev kā likumu ierakstiet: Nekādā gadījumā negriezt ar to galiem visādus cietus materiālus- svina diegu, vara stieples utml.. Ja nav speciālu instrumentu šim mērķim, vai slinkums ātrumā tos meklēt, tad to var darīt tikai ar šķērīšu dziļāko daļu!

Kas tad mums vēl vajadzīgs, lai sāktu siet savu pirmo mušu? Āķis. Atkal ļoti plaša un smaga tēma. Plaša tādēļ, ka to ir ļoti daudz. No pieņemtā standarta, līdz visādiem speciāliem. Sausie ( dry fly), smagie ( heavy, nimph), liektie ( scud, shrimph, buzzer), strīmeru garie ( long shank) utt. Smaga tēma tādēļ, ka to ražotāji neievēro vienotu standartu izmēros un tāpēc uzraksts uz kastītes ar āķa numuru bieži dod tikai ļoti aptuvenu priekšstatu par to, ko ieraudzīsiet iekšā. Tāpēc drīzāk iesaku paļauties vairāk uz vizuālu novērtējumu, apmēram stādoties priekšā mušu, ko jūs vēlaties uz tā uzsiet. Mūsu veikalu piedāvājumā ir atrodami speciāli mušu siešanai paredzēti Kamasan, Partige, Mustad, Tiemco, Gamakatsu un Owner firmu āķi. Pēdējo divu firmu ražojumiem marķējuma burts F parasti norāda to piederību mušu saimei. Vienīgais speciālo āķu būtiskais mīnuss ir samērā liela dārdzība. Es ļoti bieži izmantoju ne mušām paredzētus āķus, kas nav ne ar ko sliktāki par dārgajiem analogiem. Domāju te arī vairāk paļaujaties uz savu iepriekšējo pieredzi un sajūtām. Vienīgā vieta, kur es parasti nežēloju naudu, tie ir labi lašu āķi. Domāju nav jāstāsta kāpēc. Ar pārējiem var arī drusku ieekonomēt, bet nevajag arī apvainoties, ja pēc gada ieraudzīsiet savā kastītē kādu norūsējošu eksemplāru. Bieži tiešām ir grūti izšķirties kādu kompromisu pieņemt starp cenu un kvalitāti. Katrā ziņā, ar visu to klāstu var ļoti viegli iepazīties attiecīgo firmu katalogos. Parasti tur atrodams arī sīkāks skaidrojums par to ražošanas tehnoloģiju (piemēram, rūdīti vai nē, pārklājums), izmēru tabulas un pielietojums. Pārlūkojot pēdējā laikā sietās mušas, es nonācu pie secinājuma, ka esmu praktiski atteicies no smagajiem liektajiem un nimfu āķiem. Kāpēc? Kaut kā vienmēr uz tām uzsietās mušas izrādījušas samērā nerezultatīvas. Zivis tās ņem, bet 90% pa ceļam nokabinās. Resnā āķa stieple traucētu aizķerties zivs lūpā? Nepateikšu, bet man vairs kaut nav ticības tiem un ja iespējams, tad atsakos no tiem par labu tievajam sausajam āķim un attiecīgi to padaru smagu ar svina stiepli vai arī makšķerēju pielietojot grimstošas auklas. Tas gan ir tikai mans viedoklis un kādam citam varbūt būs savādāka pieredze.

Nu ko? Esam ātri pietuvojušies galvenajam pasākumam, dēļ kā tad arī bija viss šis garais, bet ne būt ne pilnīgais ievads. Vēlreiz uzsvēršu, ka nav mērķis visu iztirzāt sīki, bet tikai ieskicēt galvenos aspektus un ja kāda lieta neliekas skaidra, vajadzētu papūlēties nedaudz pastrādāt arī pašiem. Tātad mēs gribam uzsiet savu pirmo mušu un tradicionāli visās grāmatās parasti to sāk darīt ar nimfām. Tā ir kukaiņa attīstības stadija, kad tas dzīvojas zem ūdens. Saka, ka apmēram 80% zivju barības bāzes sastāda nimfas. Tāpēc tik liela vērība tām tiek piegriezta. No siešanas viedokļa šī kārtība attaisnojas ar to, ka nimfas parasti ir nedaudz vienkāršākas. Tām ir mazāk sastāvdaļu un to siešana arī neprasa lielu materiālu klāstu. No copes viedokļa atkal otrādi. Nimfošana, kā mēs parasti apzīmējam copi izmantojot nimfas, tehniski ir sarežģītāka nekā piemēram cope ar sauso mušu.

Mūsu pirmā mācību muša būs Pheasant tail nimph, jeb fazāna astes nimfa. Pirmajās mušās es sīkāk un detalizētāk vērsīšu jūsu uzmanību uz tehniskiem sīkumiem un knifiņiem. Vēlāk tās nianses jau izlaidīsim un apskatīsim tikai dažādu materiālu un atšķirīgu elementu papildinājumus. Tāpat attīstot nimfu tēmu arī apgūsim dažādus āķu smadzināšanas paņēmienus.
image002Pirmajai mušai mums vajadzēs standarta āķi nr.12. Jebkuras krāsas 8/0 diegu, fazāna astes spalvu (phesant tail), zaķa sejas masku ( hares ear’s mask), 0.2mm svina diegu un vara stieplīti apmēram 0.15mm diametrā.

image004
Pirmais solis sākot siet mušu būs diega fiksācija uz āķa. Parasti to darām apmēram 2mm atkāpjoties no āķa actiņas. Turot diega brīvo galu pirkstos slīpi pret āķi, apmēram 45grādu leņķī, veicam trīs apgriezienus ar diega turētāju ( bobbin holder) ap āķi uz actiņas pusi un ar ceturto tinumu pagriežamies pretējā virzienā. Vēl divi apgriezieni un varat droši palaist spolīti vaļā. Diegs ir droši nostiprināts.

 

 

 

Tālāk mums nepieciešams pēc iespējas vienmērīgi notīt visu āķa taisno daļu ar diegu. Tas mums būs mušas pamats uz kā turēsies visi materiāli. Ja pamats ir slikts, kā zināms šķobās visa māja. Tādēļ to darīt vajadzētu visai rūpīgi. Visai pagrūti tā rūpīgi tinumu pa tinumam notīt āķi. Tādēļ iesaku izmantot mazu viltību. Diega brīvo galu, ko turējām pirkstos, paceļam virs āķa apmēram 45grādu leņķī un turam visu laiku to nostieptu.
image006

Zīm. 2 Tagad turpināsim tīt diegu, bet ieguvums tāds, ka katrs nākošais tinums noslīd pa nostiepto diegu un smuki pieguļ iepriekšējam. Nav pat nekas īpaši jāskatās. Viss notiek pats par sevi. Nedaudz uzmanīgiem vienīgi jāpaliek kad sākam tuvoties āķa smailei. Šajā vietā vajadzēs pamainīt tīšanas leņķi, lai to neaizķertu.

 

 

 

 

 

image008

 

 

Zīm.3 Kādu milimetru pirms āķa taisnās daļas beigām varam nogriezt mūsu lieko diegu un vēl veikt pāris tinumus līdz nonākam beigu punktā.

 

 

 

 

 

 


image010

 

 

 

 

 

 

 

 


Parasti āķiem šī vieta atrodas pretī atskabargai. Tā ir standarta vieta, no kuras vairumā gadījumu sāksim mušas materiālu stiprināšanu. Protams, kā jau katram likumam ir arī šeit savi izņēmumi. Tos var noteikt sienamās mušas specifika, vai arī kāds cits gadījums. Par tiem parunāsim atkal nedaudz vēlāk. Standarta versijā parasti mušas sākas tieši no šīs vietas. Te mēs stiprināsim astītes. J ja mēs ar diegu aiziesim pārāk tālu, jau uz āķa liekto daļu, tad mušas aste skatīsies uz leju, kā suns, kas iežmiedzis asti kājstarpē. Tāpēc mums tik svarīgi sākt mušu pareizajā vietā. Ja tas izdevies veiksmīgi, tad puse uzvaras mums jau ir rokā. Nākamais solis, stiprināsim fazāna spalvas astīti. Te mums nāksies atkal izdarīt mazu atkāpi. Kādai tad vajadzētu izskatīties mūsu nimfai? Jāsaka gan, ka arī šis zīmējums ir tikai aptuvens, jo tas var mainīties nedaudz atkarībā no izmantotā āķa ģeometrijas un daļēji arī no autora fantāzijas. Katrā ziņā nelielas atkāpes ir pieļaujamas, dramatiskas gan nav vēlamas. Ja, piemēram, aste jums būs piesējusies divreiz garāka par āķi, tad droši meklējiet pēc žiletes un mēģiniet vēlreiz. Labāk ātrāk, nekā vēlāk.

image012

 

Zīm. 4 Nu te vajadzēs nedaudz uzskatāmās matemātikas. Tātad:

A+ B = C - āķa taisnās daļas garums ( Hook shank)

A –nimfas ķermenis (abdomen) = ½ - 2/3 C

B- krūšu daļa, galviņa ( thorax) = ½ -1/3 C

E- astīte ( tail) = vai < ½ C

 

 

 

Tālāk mums vajag izvēlēties fazāna spalvas sariņus astītei. Astei noderīgie sariņi atpazīstami pēc to brīvajiem, nesalipušajiem galiņiem. Tie arī piesieti mušā stāvēs katrs par sevi atsevišķi. Parasti spalvai vienā pusē ir šie „astes” sariņi. Otra puse ir gluda. Tā savukārt vēlāk mums noderēs nimfas galviņas pārsegam un arī citu mušu spārniņiem. Lai viegli nogrieztu līdzeni astīti, vajag atglaust tos 90grādu leņķī pret spalvas kātiņu. Turpmāk to savā žargonā dēvēsim par stemu (no angļu- stem). Nogriežam trīs četrus sariņus un atmērīsim mums vajadzīgo garumu pieliekot tos blakus āķim. Kā tad mēs tos tagad pareizi pieliksim? Ir trīs standarta paņēmieni, kā vispār stiprina astītes. Kuru jūs izmantosiet? Tā ir jūsu izvēle. Galvenais, lai būtu labs rezultāts. Astītei jāstāv taisni. Tai jābūt kā āķa taisnās daļas pagarinājumam un tā nedrīkst arī nobraukt no āķa augšējās daļas uz vienu vai otru sānu. Tā jau ir kļūda.Tātad vienkāršākais paņēmiens ir pielikt sariņus pie āķa kātiņa no priekšas, jūsu redzamās puses nedaudz ieslīpi un veicot diega apgriezienu „ uzvilkt” asti āķa virspusē:

image014

Zīm.5 Pēc tam vēl divi diega apgriezieni un varam palūkot, vai viss sanācis tā kā domāts. Jā tā, tad turpinām stiprināt sariņus pie āķa ejot ar diegu uz priekšu actiņas virzienā. Pirms mēs apskatīsim nākošos astīšu stiprināšanas paņēmienus, jāsaka, ka tās stiprinot divas ļoti svarīgas lietas ir jāņem vērā. Pirmā: centīsimies astītes sariņus piesiet visā āķa garumā. Nu vismaz līdz galviņas vietai tiem noteikti jāsniedzas. Ja mēs tas nogriezīsim tūlīt aiz stiprinājuma, uzreiz būs divas problēmas. Aste nebūs droši piefiksēta un griezuma vietā būs asa pāreja, kas traucēs uztīt gludu ķermeņa aizmugures daļu. Otra lieta. Kā tad pareizi piesiet tās pie āķa? Visu materiālu stiprināšanas pamata princips un tas ir ļoti svarīgs. Ierakstiet to savā cietajā diskā uz mūžiem: Tad kad stiprinām jebkādu materiālu pa āķi, tad diegu vienkārši pārliekam pa augšu brīvi pāri materiālam un, spriegojam to, pievelkam pret āķa apakšu (zīm.5) virzienā pret sevi. Tā un tikai tā! Ja spriegosiet diegu uzreiz, tad pieliktais materiāls sāks neizbēgami aptīties ap āķa kātiņu un pēc otra tāda apgrieziena, tas jau atradīsies āķa apakšā.

Nākamais veids, jāsaka visdrošākais un universālākais, kā stiprināt astes, ir brīva cilpiņa starp pirkstiem ( pinch loop). 

image016
Zīm.6
Astītes sariņus uzliekam no augšas un diegu paceļam gar īkšķa iekšējo pusi uz augšu un pa otru āķa pusi nolaižam lejā. Starp pirkstiem mums ir izveidojusies brīva diega cilpiņa. Atliek to tikai savilkt kā vienmēr, gar āķa apakšu virzienā pret sevi. Joprojām nelaižot vaļā pirkstus vēl reizes divas izlaižam diegu caur pirkstiem. Rezultātam vajadzētu jūs patīkami pārsteigt. Aste skaisti sēž uz āķa un nav nobīdījusies ne pa labi ne pa kreisi. Šo metodi der labi apgūt, jo tā tiks plaši izmantota stiprinot gan tās pašas astes, gan dažādus spārnu materiālus arī sausajām un slapjajām mušām.

 

 

image018

 

 

 

 

 

 

 





Trešais veids Ir stiprināt astītes materiālu maksimāli tuvu āķa actiņai, cik nu atļauj tā garums. Šajā gadījumā mēs to turam paceltu leņķī pret āķi ( tāpat kā zīm.2) un ar diega tinumiem stiprinām to ejot uz āķa atskabargas pusi. Paņēmiens ir labs strādājot ar sintētikām un arī dabīgām spalvām, ja vien to atļauj liekamā materiāla garums. Protams, ka vēl ir daži interesanti paņēmieni, bet tos aplūkosim, kad siesim citas mušas.

image020
Zīm. 7
Kad tas izdarīts, nogriezīsim lieko garumu. Te arī nākamais zelta likums. Materiāli vienmēr jāgriež slīpā leņķī attiecībā pret āķa plakni. Tad mums uz ķermeņa neveidosies asas pārejas, kas neizbēgami sabojās mušas kopējo skatu.

Ja mēs gribam lai mūsu muša labāk grimtu ūdenī, mums nepieciešams padarīt to arī smagāku un šajās nimfās mēs to darīsim pavisam vienkārši ar svina diega palīdzību. Tas parasti nopērkams līdzīgi diegam uztīts uz spolītēm. Atšķiras tas pēc stieples diametra un tā izvēli noteiks āķa izmērs. Mušām līdz nr.14 mums pietiks ar 0.1-0.15mm svina diegu. Lielākām var jau ņemt 0.2mm. Tinam to uz āķa tieši tāpat kā mēs sākumā fiksējām diegu uz āķa, turot to apmēram 45grādu leņķī pret āķa kātiņu ( zīm.1). Tikai beigās mēs virzienu nemainīsim. Tinumu skaits parasti svārstās ap 6-8. Pie normāliem, lasiet maziem mušu izmēriem, labi ja to ir maksimāls daudzums. Tinot svinu jāatceras, ka vajag atstāt vismaz 2- 3 mm brīvus līdz āķa actiņai, kur pabeigt mušu.

image022

 

 

 

 

 

 

 




Kad vajadzīgais tinumu skaits uztīts, to viegli var nokniebt ar nagu. Pēc tam vēlams ar pirkstiem tinumu „ saskrūvēt” tīšanas virzienā, lai tas gulētu uz āķa maksimāli blīvi un nokniebtos galus smuki pielīdzināsim ar nagiem.
image024
Zīm.8 Svina izvietojums mūsu mušā. Lielākā tā daļa paslēpta nimfas galviņas vai toraksa rajonā. Lai nostiprinātu svinu no abās tā pusēs uztinam konusa veida pārejas. Pašu svina tinumu pāriet vismaz divas reizes ar retiem, slīpiem tinumiem. Jāsaka, ka šī svina iestrādes operācija mušām veido vislielāko diega patēriņu. Tāpēc, īpaši lielākās mušās, būs daudz ekonomiskāk šim nolūkam izmantot vai nu resnāku montāžas diegu, vai vēl labāk -plakanu daudz šķiedru diegu ( flat thread). No mūsu veikalos pieejamā klāsta varu ieteikt lietot kādu gaiša toņa Uni- strech diegu.

 



image026

 

 

 

 

 

 

 

Kad ar svinu esam veiksmīgi tikuši galā, tīsim klāt nākošo elementu- vara stieplīti. To var stiprināt pa āķa augšu. Uzskatāmības dēļ tā šeit uzlikta no redzamās puses.
image028

 

 




Neaiziesim līdz pašas astes stiprinājuma vieta, atstāsim kādu milimetru brīvu. Vispār es parasti izvēlos tādu risinājumu. Mazs sīkums, bet tas ievērojami atvieglo ribiņas tīšanas procedūru. Atstāt mazu brīvu vietu vajag, lai būtu vieglāk uzsākt tīšanu. Ja tā būs pašā galā, tad vienmēr būs grūti uzsākt pirmo tinumu. Tas visu laiku gribēs noslīdēt atpakaļ. Ribai mušās parasti ir divas pamata funkcijas. Tā imitē kukaiņa ķermeņa segmentāciju un tīri konstruktīvi, sargā trauslos materiālus no iziršanas.
image030

 

 

 

 

 

 






Tālāk mēs piesienam aiz tievajiem galiem 3-4 fazāna spalvas sariņus. No tiem veidosim nimfas ķermeņa aizmugures daļu. Šim nolūkam var izmantot sariņus no spalvas līdzenās malas. Nekas neies zudumā.
image032

 

 

 

 

 

 

 




Pēc tam saņemam tos visus reizē pirkstos un tinam glīti nosedzot āķi līdz vietai kur mēs turpināsim veidot nimfas galviņu (skat. mušas proporcijas). Lai šī procedūra neliktos grūta, tad vēl pirms fazāna tīšanas, mēs diega spoli ar retiem tinumiem tinot noliksim sev vajadzīgajā vietā, kur mēs fiksēsim uztīto spalvu. Kā tad to nostiprināt? Atnākam ar materiālu līdz diegam un turam to nostieptu, nedaudz leņķī uz priekšu un veicam divus trīs diega tinumus. Atceraties, diegam jābūt materiāla iekšpusē. Praktiski, lai jebkuru materiālu piefiksētu, parasti pilnīgi pietiek ar 2-3 tinumiem. Un materiāls vairs nekur nespruks. Pēc fiksācijas to var palaist vaļā un vai nu apgriezt lieko ( zīm.7) un lūkot pēc nākamā materiāla.
image034

 

 

 

 

 

 






Tālāk ņemsim vara ribiņu un tīsim to pretēji materiāla tīšanas virzienam ar vienādu un retu soli. 4-5 vijumi pa ķermeni ir pilnīgi pietiekami. Ja fazānu mēs tinām pulksteņa rādītāja virzienā, tad vara ribiņu tīsim pretēji tam. Kāpēc jātin riba uz otru pusi? Ja jūs to tīsiet tai pat virzienā kā materiālu, tad tā, pirmkārt- grims iepriekš tītajā materiāla slānī, otrkārt- tā neko papildus nefiksēs. Tas ir ļoti būtisks aspekts. Arī to varam uzskatīt par vienu no siešanas pamatlikumiem.image036

Zīm. 9

Tātad esam ribiņu uztinuši un mums to arī jānofiksē. To varam darīt tieši tāpat kā to darījām ar fazāna spalviņām, bet tas nav labākais variants. Vara stieple ir ļoti slidena un no diega apakšas tā var viegli izsprukt. Tāpēc var to neapgriezt īsi, bet atstāt pāris milimetrus brīvu galu un to atlocīt uz aizmuguri. Vēl labāka fiksācijas metode ir apmest ap to riņķī diegu un veikt papildus tinumu. Ja mēs tā izdarīsim divas reizes, varu droši teikt, ka ribiņa būs stabili piesieta.


                

                        Zīm.10 Ribiņas fiksācija ar cilpu.

image038

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Nākamais solis būs piestiprināt tās pašas fazāna spalvas 5-6 mm platu fragmentu.
image040Kā jau pieminēju, šim nolūkam mēs varam izmantot spalvas otru pusi. Tāpat te derēs praktiski jebkuras lielas spārnu spalvas fragments, lai tik tam būtu piemērots krāsu tonis ( tītars, zoss). Tas mums kalpos kā nimfas galviņas ( thorax) pārsegs. Stiprinot šo pārsegu, mums jāņem vērā apstāklis, ka jebkurai spalvai ir divas puses. Ārējā, jeb spīdīgā puse un iekšējā, jeb matētā puse. Sienot mušas mums nāksies visai bieži tās noteikt, jo atbilstošajam mušu tipam ir pieņemts stiprināt arī atbilstoši spalvu. Šajā gadījumā mēs vēlamies, lai pārlokot uz priekšu pārsegu, augšpusē atrastos spalvas spožā puse. Tāpēc attiecīgi jāstiprina to ar matēto pusi uz augšu. Ja vēl šī pušu atšķirība rada grūtības, tad to viegli noteikt pagrozot spalvu labā apgaismojumā. Atšķirība ir tiešām acīm redzama.

 

Tālāk mums sekos tāda ļoti svarīga operācija kā dabinga uzlikšana uz diega un tā uztīšana uz āķa.image042
Te uzreiz paceļas virkne jautājumu. Pirmkārt, kas tas tāds par dabinga zvēru? Vārds no netulkojamās angļu terminoloģijas. Par dabingu ( no angl. dubbing) mēs dēvēsim visus iespējamos materiālus no kuriem mēs veidosim mušiņu ķermeņus. Tās var būt gan naturālas dzīvnieku izcelsmes vilnas ( zaķa, vāveres, bebra, lapsas utt. ), gan visa veida sintētikas. Spektrs ir visai plašs un pamazām mēs ar to iepazīsimies sīkāk. Galvenā to būtiskā atšķirība ir vai tie ūdeni uzsūc vai atgrūž un vizuālais izskats. Izejot no šī aspekta arī visbiežāk izvēlas dabingu konkrētajai mušai ( bez krāsas,īpašībām un izskata) . Šī izvēle balstās uz mušas tipu. Ja mūsu nimfai jāgrimst ūdenī, tad izvēlēsimies dabingus, kas uzsūc ūdeni ( zaķis, vāvere, trusis) un otrādi. Sausajām mušām noderēs sintētiskie dabingi, kas ūdeni atgrūž ( antrons, no naturāliem-bebrs). Ja sākumā tas sagādā grūtības, tad dabingus pērkot vienkārši papētiet iepakojumus un ja redzat norādi, ka tas domāts sausajām mušām( dry fly), tad uzreiz skaidrs- tas ūdeni atgrūdīs. Mazliet vēlāk vēl plašāk pieskarsimies šai tēmai un tad jau redzēsim, ka diezgan bieži iespējamas arī visādas atkāpes. Ja pārējie mušas elementi ( proporcijas) ir savās vietās, tad atkāpes uz dabinga materiāla izvēli ir pieļaujamas. Šai mušai mēs izmantosim zaķa „sejas” dabingu. Var izmantot arī jau gatavus sagrieztus un samaisītus dabingus. Zaķa sejas maska īpaši nekrāsotajā versijā, dod iespēju sienot pašam variēt ar tā krāsu un faktūru. Te domāts, ka tas var būt samērā spurains, ja jūs ņemsiet pārsvarā cietos sariņus un mīksts, gludāks, ja tā pamatā būs smalkā pavilna. Attiecīgi abas daļas samaisot, var iegūt dažāda raupjuma dabingu. Cietos sariņus var nogriezt maksimāli tuvu ādai ar šķērēm. Pavilnu iegūst vienkārši paplūkājot. Pēc tam saujā to savirpinot un ar pirkstiem vairākas reizes pārdalot to viegli var sajaukt. Lai dabingu uzliktu uz diega, tas jāizstiepj vienmērīgi plānā kārtā. Tādu fragmentu pieliekam pie diega un viegli virpinot ar pirkstiem vienā virzienā tas pieķersies pie diega. Bieži, lai atvieglotu šo darbību ( dabings nekristu zemē) izmanto speciālus vaskus ( dubbing vax). Vienkāršākais būs šim nolūkam paņemt bišu vaska gabaliņu, ar ko varam pirms dabinga uzlikšanas ievaskot diegu. Jāsaka, ka liela daļa montāžas diegu arī ir vaskoti. Tāpēc bieži var bez tā pilnīgi iztikt, ja netiek izmantots nu ļoti slidīgs dabinga materiāls ( piemēram, roņa dabings- seals fur).

Ir viena ļoti laba savērpšanas metode kā dabingu labi uzlikt uz diega. Kā tas izskatās, redzams šajā attēlā.image044 Sīkāk ar šo metodi iepazīsimies nākamajā rakstā.

 

 

 

 

 

 

 

 

Tālāk ar dabingoto diegu notīsim nimfas krūšu daļu, atstājot kādu milimetru brīvas vietas pirms āķa actiņas.image046 Tā mums vajadzīga pārsega stiprināšanai un finiša mezglam. Veicot šo operāciju lūkojam, lai vienmērīgi noklātu āķi un izveidotu izteikti resnāku nimfas galviņu ( thorax). Gadījumā, ja dabinga pietrūcis, tad to viegli, jebkurā brīdī, varam papildināt. Te strādā princips: labāk mazāk, nekā vairāk! Attīrīt diegu no liekā dabinga ir daudz grūtāk. Tāpēc iesaku to vienmēr likt mazām porcijām.

 

 

 

 



Lai pārliktu pāri fazāna spalvas pārsegu, jāievēro divas lietas. Pārsegs tiek likts pāri brīvi, to nenostiepjot.image048

Lai to vieglāk paveiktu, locījuma vietā var ielikt adatu un kad pārsegs būs priekšā piefiksēts, to izņemam laukā. Otra lieta, ka pie actiņas saspiežam fazānu spalvu cieši pirkstos tā, lai tā visa savelkot diegu atrodas āķa augšpusē un atkal taisām divus trīs fiksācijas tinumus. Tālākais jautājums ko darīt ar atlikumu? Ir divas alternatīvas. Var maksimāli tuvu nogriezt pāri palikušo spalvu un siet finiša mezglu. Man labāk patīk cits variants. Atlocīt spalvu uz aizmuguri, veikt vēl pāris fiksācijas tinumus un tikai tad īsi nogriezt atlikušo spalvu.Tas redzams nākamajā attēlā.

 




Šī metode dod daudz labāku spalvas stiprinājumu un beigās nav jācīnās ar nogriezto galu iestrādāšanu, kā rezultāts parasti ir liels finiša mezgls.image052

 

 

 

 

Šajā gadījumā nogrieztie galiņi nimfas kopējo skatu absolūti nebojā. Uzsiesim galā divus finiša mezglus un ar adatiņu vai vecu zobu birstīti izkasīsim toraksa lejas daļu. Iznākušie dabinga sariņi imitēs mūsu nimfas kājiņas. Te nu mēs redzam mūsu pirmo, kopējo gara darbu. Ja rezultāts pēc jūsu vērtējuma daudz neatšķiras no redzamā, tad apsveicu! Jūs esat veiksmīgi uzsējuši savu pirmo mušu kas lepni saucās „Pheasant Tail nimph” un droši varat to likt savā kastītē. Ja liekas, tomēr kaut kas nav sanācis kā domāts, tad nepārdzīvojiet. Viena droša rokas un žiletes kustība un var mēģināt vēlreiz, mierinot sevi ar domu, ka atkārtošana ir tavu zināšanu māte.

Savukārt tiem, kas jau jūtas stiprāki, piedāvāšu pamēģināt tās pašas kājiņas izveidot jau priekšlaicīgi izvēloties pareiza garuma fazāna spalvas pārsega materiālu.
image054

 

Te mums, līdzīgi astītei, arī jāizvēlas tā spalvas puse, kuras galiņi stāv atstatu. Pirms pārsega stiprināšanas, mēs atmērām vajadzīgo garumu. Kājiņas, jeb fazāna spalvas brīvie gali, optimāli ir nedaudz garāki par toraksu. Maksimāli tie varētu sniegties līdz āķa smailei. Kad esam tos pārlocījuši pāri galviņai, sadalām tos divās daļās un tinot diegu uz aizmuguri piefiksējam tos gar āķa sāniem.

 

 

Šoreiz apzināti neapskatīju nobeiguma mezglu siešanu.
Atstāšu to jums kā patstāvīgo mājas darbu. Turpinājums, protams, sekos...


2.nodarbība.

                                               image034image064image048

Mūsu pirmajā nodarbībā mēs tā ātri paskrējām garām dabinga uzlikšanas tehnoloģiskajām niansēm. Par cik mums bieži nāksies saskarties ar šo operāciju, to vajadzētu apgūt labi. Kādas tad te ir nianses? Vai tas būtu gatavs dabings, vai jūsu pašu gatavots, tātad vienmēr liksim to uz diega vienmērīgā un plānā slānī. Kāpēc? No vienas puses tas atvieglo nepieciešamās ķermeņa formas izveidošanu. No otras puses, mūsu mušas ķermenis ir daiudz labāk nostiprināts. Jūs varat to droši izkasīt ar birstīti un nekas laukā nejuks, jo neliels dabinga daudzums droši stiprināts ar daudziem diega vijumiem. Kā vēl mēs varētu atvieglot tā uzlikšanu? Es parasti visiem rādu un iesaku izmantot diega sagriešanas paņēmienu. Kā tas izskatās? Tad kad esat viegli ar pirkstiem uzlikuši uz diega plānu dabinga slānīti, vispirms to varam vienmērīgi izkārtot pa diegu,- pabīdīt. Vajadzētu to izvietot tā, lai dabinga materiāla augšējā daļa atrastos gandrīz pie paša āķa. Tālāk ar kreisās rokas pirkstu piespiežam dabingoto diegu un dabinga sariņus pie āķa un saņemam apakšējo diega daļu starp labās rokas īkšķi un rādītāj pirkstu. Jāsaņem pirkstos tā vieta, kur beidzas dabings, bet tā lai nedaudz šī materiāla būtu jūsu pirkstos. Tad sākam apakšējo daļu griezt vienā virzienā, bet griežam tā, lai diegs visu laiku paliktu savērpts. To nedrīkst palaist vaļā ne mirkli. Kad esam veikuši divus trīs šādus apgriezienus, noņemam kreiso pirkstu nost un veicam vienu tinumu ap āķi. Dabingotais diegs un mūsu dabings jau tiks piefiksēts pie āķa. Tālāk ja mēs varam turpināt vērpt diegu un skatīties cik ciešs tinums mums vajadzīgs. Redzēsiet kā visi dabinga matiņi smuki savērpjas ap diega un nekas nekur nost nebirst. Kad esam to savērpuši, tad sākam to tīt ap āķi tāpat turot visu laiku savērpto diega galu labajā rokā. Ja gadījumā mūsu tinums atslābst, tas atkarīgs no diega sagriešanas un mūsu tīšanas virziena, tad varam pēc vajadzības vēl nedaudz sagriezt diegu arī tīšanas procesā.
image002

 

 

Zīm.1 Te ir vēl viena maza viltība. Labāk šo operāciju darīt kad diegs atrodas nevis pie atskabargas, bet āķa vidū. Tad mums netraucēs ne āķa liekums, ne atskabarga. Tālākā tīšanas secība būs tāda. Esam savērpuši āķa vidū dabingu. Tīsim to vispirms virzienā uz astīti un pēc tam atpakaļ. Tā mēs arī pie viena iegūsim parasto mušu konusveidīgo ķermeņa formu. Pie astes tam jābūt vis šaurākam, pa vidu resnākam. Pie viena atcerēsimies, ka ja mums bija paredzēta ribiņas uzlikšana, izdarīsim vienu dabinga apgriezienu aiz ribiņas. Te būs daži piemēri kā izskatās dažādi dabingi sagatavoti siešanai ar šo vērpšanas metodi.

 

 

 image004

  Krāsots zaķa dabings uzlikts uz diega.

image006

Tāds tas izskatīsies savērpts. Atceraties, ka pēc trīs savērpšanām uztaisām vienu apgriezienu ap āķi un tikai tad turpinām tālāko vērpšanu, līdz viss dabings vienmērīgi aptinies ap diegu.

image008

Mūsu dabings uztīts pa āķi turp un atpakaļ. 

image010

Mūsu dabingotais ķermenis uzkasīts ar zobu birstīti.

image012

„ Nepaklausīgais” roņa dabings uz diega, var teikt izskatās kā pilnīga avārija!

image014

....un tāds tas izskatīsies savērpts. Izrādās to var padarīt „paklausīgu”! 

image016

„Sausais”, antrona dabings. 

image018

Sagatavots darbam....

Vizualizēsim šo stāstu uzsienot vienu ļoti vienkāršu un ātri sienamu nimfu. Faktiski tā ir bez mājiņas, brīvi dzīvojošas makstenes nimfa. Tai pat laikā, lietojot izliektu āķi, tik pat labi tā var imitēt arī sāņpeldes. Vienkārši. Āķis, svins, vara stieplīte un dažādu krāsu dabings ir viss, kas mums būs nepieciešams. Šā iemesla dēļ, iesaku jums tādas mušas sasiet visā jums pieejamā savu dabingu asortimentā. Mums derēs visi brūnie, zaļie, dzeltenie toņi. Princips vienkāršs. Ķermenis viens pamata tonis. Āķa priekšējā trešdaļa, kārtu tumšāka. Tā imitēs galviņu un kājiņas. Jautāsiet, ko darīt ja nav attiecīgā toņa? Vai nu tam pašam ķermeņa dabingam piejaukt nedaudz melnas krāsas dabingu, vai izmantot to pašu mums jau pazīstamo zaķi. Tas faktiski derēs jebkurā kombinācijā. Starp citu, ja ir iespēja, iesaku iegādāties aizņemties dabinga gatavošanas mašīnu. Jā, vecās, labās „Straumes” ražojuma kafijas dzirnaviņas. Kādam droši vien mētājas noputējušas un nelietotas. Atrast var, ja ir vēlēšanās. Ar tām var lieliskā dabinga materiālā pārvērst praktiski jebko. Tāpat arī krāsu sajaukšana vairs neprasīs daudz laika. Katru reizi, kad siesiet mušas paliks pāri visādi spalvu, sintētikas gabali. Visu šo drazu metiet vienā trauciņā. Tad izlasiet no turienes visu kas apmēram atbilst jūsu vēlamajai krāsu gammai un maļamajā iekšā. Sekundes un dabings gatavs, pie tam tāds kādu jūs to vēlēsieties.

Izmantojot liektos āķus, svina stiepli mēs tīsim jau daudz vairāk, praktiski visa āķa garumā.image020
Tāpat kā mūsu pirmajā mušā, to glīti apstrādāsim ar diegu izveidojot konusa veida pārejas abos galos un retiem vijumiem turpu atpakaļ notinot svinu. Āķa izmēri var būt sākot no nr.10 un uz leju. Vienmēr sienot pirmo mušu, vai apgūstot jaunu paņēmienu, noteikti ņemiet lielāku āķi. Kad tā izdevusies jūsu acij tīkama, tad varam to samazināt. Jau pieminēju, ka man nepatīk lietot smagos āķus. Tāpēc, ja ņemam liekta tipa āķi. tad labāk izvēlēsimies shrimph vai buzzer tipa tievo āķi.

 

 

 

 

 

Nākamais solis stiprināsim vara stieplīti, kas mums kalpos kā ribiņa. image022

Jā, starp citu, arī šo materiālu var nepirkt speciālos veikalos. Ja jums ir kāda veca lādētāja transformators, tad tajā atradīsiet gana daudz šī materiāla. Tāpat lieliski noderēs arī kapara vadu dzīslas. Atliek tikai pārliecināties, ka tajā ir mums nepieciešamā diametra dzīslas un atdalīt izolāciju. To stiprināsim maksimāli pa visu ķermeni. Lai šis stieple neizslīdētu ārā, sākuma galu var atlocīt uz aizmuguri.

 

 

 

 

 


Tālāk ņemsim dabingu un ar savu jaunapgūto metodi, turot diegu āķa vidū, savērpsim to uz diega.image024 Liektā tipa āķim āķa smaile atrodas vēl tuvāk āķa vidum un šajā gadījumā rekomendēju pagriezt spīli par 90grādiem, lai āķis gulētu uz sāna. Vienkārši, bet efektīvi.

 

 

 

 

 

 

 


Kad tas paveikts, varam tīt dabingu ap āķi.
Vispirms virzienā uz aizmuguri, tad atpakaļ.image026 Neaizmirsīsim arī vienu tinumu izdarīt aiz ribas. Atstāsim trešo daļu āķa brīvu tumšākajam galviņas dabingam.

 

 

 

 

 

 

 

 

Tagad varam ar glītu, retu solīti notīt pāri ķermenim ribiņu.image028 Atceramies, ka riba mums jātin pretējā virzienā. Tālāk fiksējam un stiprinām vara stieples galu. To jau arī esam apguvuši. Atceraties viltību ar diega apmešanu ap stiepli? Viss kārtībā!

 

 

 

 

 

 

 

Tagad salūkojam tumšāka toņa, vai tās pašas zaķa maskas dabingu. image030

image032

Atkal to uzliekam uz diega un uztinam atlikušo galviņu. Divi finiša mezgli un mūsu muša gandrīz gatava.

 

 

 

 

 

 

 

 

Kas vēl darāms? Ar cietu birstīti izkasām mušas ķermeni un galviņas apakšu. Tādējādi iznāks laukā atsevišķi dabinga sariņi, piedodot mūsu mušai tādu nedaudz izspūrušu, nesakārtotu izskatu. Man arī patīk tā darīt, jo tas vēl maskē varbūt atsevišķus tīšanas defektiņus un piedevām rada izplūduša silueta ilūziju. Starp citu, kasāmo birstīti ērti var pagatavot no vecas zobu birstes ar žileti nogriežot lielāko pusi sariņu garuma. Tad tā būs pietiekoši cieta. Ja vēl tas par maz, tad otrā pusē var ar superlīmi pielīmēt apģērba ...... gabaliņu. Nu gan mūsu muša būs gatava!

image034

Tā, tā! Atskan zinātāju balsis. Kur tad palika mezgla vietas līmēšana, vai lakošana? Aizmirsi gan! Nē, neaizmirsu! Pateikšu savas domas. Pirmkārt, līmi vai laku, lietoju, bet reti un tikai tur, kur grūti bez tās tiešām iztikt. Nimfām un sausajām mušām praktiski bez tās lieliski var iztikt. Divi finiša mezgli pilnīgi pietiek, lai jūsu muša nekad mūžā, neizjuktu pati par sevi. Nemānīsim sevi. Daudz biežāk mūsu mušas savas dzīves gaitas beidz vai nu zemūdens ķērājos vai krasta kokos. Piekrītat? Tad jautājums. Kāpēc sevi apgrūtināt ar lieku un cimperlīgu procedūru? Īpaši tas attiecas uz sausajām mušām. Esat uzsējuši burvīgu mušiņu, bet liekot līmi, nodevīgi notrīc roka un priekšējā spalva neizbēgami pārvēršas tēraudcietā birstē. Nav gadījies? Gadīsies, pat ja nedzerat tik bieži kā es. Garantēju! Jā, protams, ir sarežģītas mušas, kur pie āķa jāfiksē daudzi materiāli praktiski vienā vietā ( čehu nimfa), kur tas ir vajadzīgs un nepieciešams. Tāpat tas tiks obligāti darīts līdaku un lašu mušās. Tātad tikai tur kur vajag un citādi nevar. Ko tad lietosim šim nolūkam? Man kā vienmēr patīk ekonomēt naudu uz tādām lietām un pagaidām lētākais variants ir tā pati superlīme ar draudīgu nosaukumu „Super Attak”. „Loctite” firmas, 5gr iepakojumā un atrodama lielveikalos. Kāpēc? Man liekas visi, kas lietojuši šo izstrādājumu zina, ka galvenā tā problēma ir kalpošanas un izmantošanas laiks. Dotais iepakojuma risinājums ļauj izstrādāt praktiski visu tilpumu, ja nedara ar to kaut kādas pilnīgi neadekvātas darbības. Piemēram, atstāj to vaļā uz nakti. Mazāko metāla tūbiņu dzīve parasti beidzās pēc pirmās atvēršanas un piedevām tām ir tendence pēc cietēšanas palikt baltai. Neesmu ķīmiķis, neprasiet kāpēc. Vēl viens pavisam pēdējais brīdinājums darbojoties ar šīm izstrādājumiem! Pirms verat vaļā tūbiņu uzmetiet vērtējošu skatu savām biksēm. Ja tās ir tikko no modes salona pirktas, tad labāk likteni neizaicināt. Viņš ir cūka un nav nepieciešamības to lieki pierādīt sev vēlreiz. Pile šī izstrādājuma nenovēršami sabojās jebkuru jūsu apģērba gabalu. Tāpēc uzmanīgi! Protams, ja pieejamas ir speciālās lakas, nav problēmu. Lietojiet tās. Ja galīgi visi striķi trūkst, var arī izlīdzēties ar sievas caurspīdīgo nagu laku. Nu un ko tad darīt ar briesmīgo, sarkano diega mezglu mušas galā? Uzreiz pateikšu, ka tādu diegu šajās demo mušās lietoju tikai, lai labāk būtu jums tas redzams. Un pat tad, saku: nekas briesmīgs! Paņemiet brūnu vai melnu ūdens izturīgo marķieri un jūsu mezgls pieņems attiecīgo nokrāsu. Nekādu problēmu!

Tātad esam veiksmīgi apguvuši dabingošanas tehniku. Tagad to pielietojot un nostiprinot uzsiesim vēl vienu zaķa dabinga nimfu. „Hare’s ear nymph”, jeb viendienes nimfa.image048

Var tikt arī uzskatīta par universāla pielietojuma mušu. Visas pirmās darbības mums ir analoģiskas iepriekšējai, tāpēc neatkārtosim tās lieki. Astītei paņemsim garākos matiņus no zaķa maskas vaigu rajona. Saņemam rokā nelielu pušķīti un griežam tos maksimāli tuvu ādai. Tad, turot tos aiz tievajiem galiem, vajag atdalīt no tiem smalko pavilnu. Mums astei vajadzīgi tikai tie garie sariņi. Tos tad arī stiprinām kā astīti. Garums nedaudz mazāks par ķermeņa, jeb āķa taisnās daļas garumu.image036

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Tālāk ar retiem tinumiem to piesienam pa ķermeni un novietojam diegu mums ērtajā dabinga likšanas pozīcijā- āķa vidū. To pašu zaķa sejas dabingu liekam uz diega un savērpjam.image038 Dabinga nokrāsu un faktūru ( smalkāks, gludāks vai rupjāks, saraināks) varat manīt izvēloties attiecīgi no kuras daļas plūkāsiet materiālu. Vaigu rajonā tas, parasti ir gaišāks un mīkstāks. Tajā ir vairāk smalkās pavilnas. Savukārt pieres un ausu rajonā tas ir tumšāks un ar rupjākiem sariņiem. Tālāk to notīsim pa ķermeni turpu un atpakaļ. Vēlreiz atgādināšu, lai neaizmirstat vienu tinumu veikt aiz vara ribiņas. Tālāk notīsim ķermeni ar vara ribiņu un piefiksēsim to ar cilpiņu.

 

 

 

 

 

 

 

Tieši tāpat kā PTN ( pheasant tail nymph) nimfai izmantosim fazāna spalvas pārsegu kā galviņas ( thorax) pārsegu. To mēs piesienam ar matēto pusi uz augšu.image040

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Atkal nedaudz sarežģīsim dzīvi un iesim soli tālāk. Izveidosim mūsu nimfai arī kājiņas. Tam mums būs vajadzīga maza pīles spārnu spalviņa. Veikalos dažreiz nopērkami veseli šie spārni. Parasti tie pārdodas pārī. Iespējams iegādāties šīs spalvas arī atsevišķi jau zem nosaukuma „partrige”.image042 Ir gan naturālās krāsas, kā šī un var būt tās arī krāsotas kādā tonī. Izmantosim pārsvarā tikai šīs spalvas pašu augšējo galu. Vēl tās bieži lietosim nimfu astītēm. Lielisks materiāls un nebūt nav dārgs. Kā tad ar to darboties? Pirmām kārtām atdalīsim spalvas pūkaino daļu noplēšot to no abām pusēm. Paliks mums spalvas kātiņš ( to turpmāk sauksim par stemu) un tā pati augšējā daļa. Kad izvēlamies spalviņu šim nolūkam, mums jāskatās, lai spalva būtu daudzmaz simetriska. Mēs taču negribēsim, lai mūsu nimfa „klibotu”! Tālāk mums tā jāsagatavo piesiešanai. To visvieglāk izdarīt ar pincetes palīdzību. Saņemam spalvu aiz tās stema augšējās daļas, kur sariņi ir pavisam īsi un pārējo ar pirkstiem atglaužam uz leju, lai būtu ērtāk to piesiet.

 

 

 

 

 

 

 


Sagatavoto spalvu pagriežam ar matēto pusi uz augšu un stiprinām to tai pat vietā kur fazāna pārsegu.image044

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Liksim uz diega to pašu zaķa dabingu un notīsim ar to galviņas daļu. Galvas daļai vajadzētu būt resnākai par ķermeni. Tad pārlocīsim galviņai pāri „kāju” spalvu un fiksēsim pie actiņas.image046

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Nu un pēdējais darbiņš mums pārlocīt fazāna pārsegu un nostiprināt to priekšā. Atceraties, ka to mēs nenostiepjam stingri. Nu redz kur skaistas kājiņas mums sanāca!image048

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 Un nobeigumā uzsiesim vēl vienu pavisamvienkāršu nimfu, ko parasti dēvē par vara nimfu vai „Cooper nimph”.

image064

Nepateikšu kāds kukainis ar to tiek imitēts, bet pieļauju, ka izmantojot sarkanas krāsās vara stiepli, to varētu pieņemt par trīsuļoda kāpuru. Lai kā tur nebūtu, tā lieliski ķer asarus gan ziemā, gan vasarā un nav reti gadījumi, kad pavasarī pat līdakas nespēj no tās atturēties. Ieliksim tajā vēl vienu jaunu elementu – vara galviņu (bead head), jeb mūsu žargonā - bīds! Tā kalpo kā papildus svars mušā un spilgts akcents. Ļoti daudzas mušas mēs vēlāk aprīkosim ar šīm vara galviņām. Prakse rāda, ka šis galviņas, kā mušas elements, zivīm ļoti patīk. Īpaši labi tās darbojās strīmeros, kur tās piedod mušai papildus nirstošu kustību. Tāpēc mums būtu svarīgi apgūt pareizu to stiprināšanu uz āķa. Par bīdu izmēriem. Negribu jums dot atkal kaut kādus mistiskus ciparus un labāk ieteikšu vienkārši palūkot, vai attiecīgā diametra galviņa „piestāv” konkrētā izmēra āķim un vai to var uzvērt uz dotā āķa modeļa. Ne katra āķa izliekums un konstrukcija ( atskabargas lielums) atļauj to izdarīt. Dažreiz nākas pieliekt āķa atskabargu, dažreiz arī ar to nav līdzēts. Vienkārši to nevar. Ja mēs palūkosim bīdu uzmanīgi, no abām pusēm, tad redzēsim, ka tam ir divu dažādu izmēru caurumi. Vērsim to tā, lai ar tievāko tas būtu pie āķa actiņas. No otras puses tam ir lielāks, konisks urbums. Domāts tieši tāpēc, lai to varētu dabūt pāri āķa atskabargai un liekumam. Ja jūsu izvēlētais bīds pārslīd pāri āķa actiņai- secinājums viens. Dotajam āķim tas noteikti neder. Jāņem izmēru mazāks. Savukārt, ja tas stāv normāli un nost neslīd, bet jums nepatīk tā brīvkustība uz āķa, varam patīt divus trīs diega slāņus tieši zem bīda atrašanās vietas un tikai tad to nolikt savā vietā. Neatzīstu parastos šādu galviņu stiprināšanas paņēmienus, ko bieži var redzēt grāmatās, ka aiz galviņas no diega tiek tīts milzīgs diega valnis. Tas prasa daudz laika un arī diega.

Var to izdarīt daudz vienkāršāk un vieglāk. Uztīsim pāris apgriezienus tā paša svina diega un to iebīdīsim šajā galviņas konusā.image050 Nu mūsu galviņai ir daudz lielāks atbalsta laukums un, kas nav mazsvarīgi, mēs vēl varam padarīt mūsu mušu smagāku, atbilstoši izvēloties cik svina patīsim.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

image052

 

 

 

Zīm. 2 Te mēs redzam kā mūsu konstrukcija izskatīsies šķērsgriezumā.

 

 

 

 

 

Kā jau pieminēju, ļoti neekonomiska ir arī svina iestāde ar tievo montāžas diegu. Tāpēc iesim soli tālāk un izdarīsim to nedaudz savādāk.image054 Šai svina stiprināšanai izvēlēsimies platu daudz šķiedru diegu. Te lieliski var izmantot Uni-strech tipa flosa diegu. Redzēsiet, ka pietiks ar daudz mazāku skaitu tinumu, lai šādi iestrādātu un fiksētu svina tinumu un vara galviņu. Noteikti jautāsiet par diega krāsu izvēli. Faktiski to var darīt ar jebkuras krāsas diegu. Ierobežojumi te varētu būt vienīgi tad, ja mēs tītu ļoti gaišu mušu un liktu tam pāri plānu dabinga kārtu. Tad varētu būt situācija, ka pamata tonis spīdēs cauri. Tikai šadā gadījumā vajadzētu sagādāt atbilstošas krāsas flosa diegu. Es parasti izvēlos kādus gaišus vai pat pilnīgi baltu toni. Tad tas mazāk ietekmēs mušas toni.

 

 

 

 

Kad tas ir paveikts, mums atkal vajadzētu nomainīt šo plato uz normālo montāžas diegu. Kā to izdarīt? image056Atstājam karājoties mūsu platu diegu un kādus divus milimetrus pirms tā vienkārši sākam uztīt montāžas diegu, tieši tāpat, kā to darījām iesākot tīt mušu. Kad būsim to jau uztinuši virsū platā diega galam, tad vienkārši to nogriežam un turpinām tinumus ar jau mūsu otro diegu. Tātad te mums reāli parādījās vajadzība pēc vēl viena papildus diega turētāja. Bet satraukumam nav pamata, jo platajiem diegiem pilnībā varat iztikt ar lētajiem turētājiem. Laikam lieki piebilst, jau paši sapratāt, ka tieši tādā pat veidā mēs rīkosimies arī gadījumā, ja kādas neuzmanības dēļ mūsu montāžas diegs tika aprauts. Šajā gadījumā apraukto galu nostiepsim izmantojot spalvu turētāju. Atkal ievilksim diegu turētājā un tieši tāpat, pāriesim pāri aprautajam diega galam. Palikušo galu apgriezīsim un varam mierīgi turpināt siet mušu.

 

 

 


Kā nākamo pietīsim visa mušas ķermeņa garumā vara stieplīti.image058 Īpaši rūpīgi to vajadzētu stiprināt galā no kurienes mēs sāksim to tīt. Ja tā nebūs labi un cieši piestiprināta, tai būs tendence sagriezties. Te var arī izlīdzēties ar pilīti superlīmes.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Tālāk solīti pa solim, tinumu pie tinuma notīsim visu āķa liekumu ar vara stiepli atstājot 2-3 milimetrus brīvus pirms galviņas.image060

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Šajā vietā atkal uzliksim un savērpsim zaķa maskas dabingu. Lūkosim šim nolūkam, lai mūsu dabingā noteikti būtu arī cietie sariņi. Tie rada nimfas kājiņu klātbūtnes efektu.image062

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Uztīsim apkaklīti un tur pat cieši pie galviņas taisīsim standarta divus finiša mezglus. Ar birstīti izkasīsim mūsu image064
tinumu un mūsu muša gatava! Jo tālāk, jo vienkāršāk, jo vienkāršāk, jo vieglāk.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Turpinājums sekos!


3.nodarbība.

image018image028image032image046image056image072

Turpināsim mūsu izziņas gājienu mušu anatomijā. Vecās, jau apgūtās lietas centīsimies vairs neatkārtot, bet iesim tālāk. Šoreiz iepazīsimies ar pāris jauniem materiāliem un vēl dažiem astīšu stiprināšanas veidiem. Mūsu pirmajam piemēram izvēlējos uzsiet vienu no klasiskajām nimfām- Prince.image018 Neesmu pētījis vēstures grāmatas un nepateikšu tās vēsturi. Vai tā tikusi gatavota kādam karaliskās ģimenes augstmanim, vai tai vēl kāda cita cēla vēsture, nezinu. Pamatā tā tomēr domāta, kā strautenes nimfas imitācija un tai raksturīga astīte ar diviem pavērstiem sariņiem ķermeņa lejas daļā. Kā tad tiek veidotas tādas astes? Pirmām kārtām sagatavosim visu līdz tai. Uzliksim vara galviņu. Patīsim par trešdaļu svina diegu un pabīdīsim to zem galviņas un izveidosim ķermeņa formu ar plato diegu. Samainīsim to uz parasto 8/0 montāžas diegu. Visas šīs operācijas mums jau pazīstamas no iepriekšējās nodarbības.Nākamais solis būs paņemt pavisam nelielu tumša dabinga daudzumu un uztīt ķermeņa aizmugurē nelielu image002bumbiņu. Tā arī būs mums palīgs, lai iegūtu vajadzīgā vērsuma dalītās astes veidolu.

 

 

 

 

 

 

 

 



Pašai astei mums būs vajadzīgs materiāls no putna spalvas. Tā saucamie biots, vai mūsu valodā- bioti. Tie image004atrodami gan kā atsevišķi nopērkams materiāls, gan tos var atrast praktiski jebkura putna pirmajās lielajās spārnu spalvas. Viss jautājums par to izvēli ir tikai izmērs. Ja spalva būs no liela putna ( zoss, tītars) tad attiecīgi arī šie bioti būs lieli. Lieli tie vēlāk mums noderēs sauso mušu ķermeņu veidošanai. Šādās mazās mušās tos var ņemt un pat labi to darīt no mazāku putnu spalvām. Mušas izmērs maziņš un arī biotu astei mums nevajag lielu. Attēlā redzama šī primārā spārna spalva un bioti ir atrodami no spalvas kātiņa labajā pusē. Kreisā puses daļu vēlāk izmantosim sauso un slapjo mušu spārnu veidošanai. Par to gan vēlāk. Biotiem raksturīga izteikta trīsstūrveida forma un tas ir tieši tas, kas mums vajadzīgs nimfas astītēm.

 

 

 

 

 

 

 

Kad esam nogriezuši divus biotus, varam tos tīt klāt. Atkal teimage006 jāskatās, lai abi bioti būtu uz āru pavērsti vienādi. Vai nu ar iekšējo, matēto pusi, vai ar ārējo, spīdīgo. Tad astīte iznāks smuki simetriska. Iesaku pirmkārt sākumā diegu atstāt kādu milimetru pirms dabinga bumbiņas. Lai vieglāk būtu novietot biotus, tos ērtāk nevis siet klāt, bet paņemt pirkstos un aizbīdīt aiz diega. Vispirms to izdara ar to kas vērsts pret jums. Tad to pašu izdarām ar otru. Katru no viņiem mēs piefiksējam ar vienu diega tinumu. Kad tas paveikts, var nostiprināt pārējo daļu. Jāņem vērā, ka ejot ar diegu uz mūsu bumbiņas pusi, bioti tiks atspiesti pret to. Jo tuvāk tai pieiesiet ar diegu, jo tie platākā leņķi gribēs atvērties. Tādā veidā mēs viegli varam pieregulēt astes atvēruma leņķi.

 

 

 

 

Nākot atpakaļ ar diegu uzreiz stiprināsim divas, trīs pāva image008spalvas aiz to tievajiem galiem. Pāva spalva ir ļoti trausls materiāls.

 

 

 

 

 

 

 

 

Tāpēc vienmēr, kad mēs to gribēsim tīt ap ķermeni, to vajag image010satīt kopā ar diegu. Šajā gadījumā diegs papildus fiksēs pāva spalvu un pat ja to atlaiž, tad redzēsiet, ka tā šādā veidā fiksēta tā vaļā nekad neattīsies.

 

 

 

 

 

 

 

 


Aptīsim to ap āķi atstājot apmēra milimetrus divus brīvas image012vietas pirms galviņas. Te mēs redzam, kāpēc vajadzēja stiprināt pāva spalvas tieši aiz tievajiem galiem. Arī pāva spalvai augšējā daļa ir tievāka un tā mēs iegūstam skaistu trapecveida ķermeņa formu.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Tālāk ņemsim divus baltus biotus un stiprināsim tos mušas image014virspusē. Tie var tik pieņemti kā spārniņi, kā kājiņas, vai arī kā atraktīvs elements. Katru biotu noliekam leņķī pret ķermeni un katru atsevišķi fiksējam ar diviem diega tinumiem. Pēc tam lieko garumu nogriežam. Šajā gadījumā, iesaku tam labāk ņemt žileti un griezt pret vara galviņu.

 

 

 

 

 

 

 

 


Šīs atlikušās daļas aizpildei atkal paņemsim vienu pāvaimage016 spalviņu un tieši tāpat, atkal aptīsim to ap diegu. Trīs, četri tinumi un mūsu muša ir gatava. Var taisīt arī nedaudz lielāku tinumu skaitu un veidot nedaudz resnāku šo galvas daļu. Kas ir svarīgi? Lai jūs ar pēdējo tinumu nonāktu pie galviņas malas. Tur nogriežam pāva atlikumu un maksimāli tuvi arī taisām divus finiša mezglus. Galviņas apaļās formas dēļ par precizitāti varat īpaši neuztraukties. Diegs pats slīdēs gar to un gulsies cieši pie tās.

 

 

 

 

 

 

Tādai nu vajadzētu izskatīties mūsu veidotajai Prince nimph.image018 Nu jūtās taču kaut kāds karalisks piesitiens, ne?

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

* * *

Sienot nākamo mušu, iepazīsimies kā izmantojot biezākus ķermeņa materiālus var atdarināt izteiksmīgu kukaiņa ķermeņa rievojumu. Līdz tam mēs šim mērķim esam lietojuši tikai vara drāti. Ko tad var izmantot šim mērķim? No oriģinālajiem mušu siešanas materiāliem pārdošanā var atrast nimph skin ( nimfas āda), larva lace, utml. Bet praksē var atrast arī aizvietotājus no sadzīves. Piemēram, dabīgās ādas lupatiņas, kas paredzētas auto stiklu tīrīšanai, kā tas būs redzamajā piemērā. Atliek tikai nolūkot piemērotas krāsas lupatiņu un ar lineāla un žiletes palīdzību sagriezt to 3-4mm platās strēmelītēs. Galiņu nogriežam trīsstūra formā un tas jau gatavs siešanai. Šoreiz uzsiesim vienkāršotu makstenes kāpura imitāciju, kas gatavojas šķilties. Mums tā turpmāk būs pazīstama ar nosaukumu Caddis Pupae.image028

Atkal uzliksim vara galviņu, svinu un noformēsim to ar platā diega palīdzību. Tas vairs mums nav nekas jauns.image020

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Mūsu ādas strēmelīti piesiesim aiz tievā gala ķermeņa aizmugurē. Ar diegu aiziesim līdz galviņai, atstājot 3-4 mm brīvas vietas.image022

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 


Tālāk ņemam mūsu ādas sloksnīti un tinumu pa tinumam image024tinam to pa ķermeni. Katru nākošo tinumu veicam pāri iepriekšējam atstājot kādu milimetru pakāpes. Te maza viltība slēpjas materiāla nostiepumā. Pirmos tinumus veicam cieši. Mušas vidū spriegojumu atslābinām. Bet pašā galā atkal pēdējā tinumā to spriegojam ciešāk. Galā to stiprinām ar pāris slīpiem diega tinumiem.

 

 

 

 

 



Spārnu aizmetņu imitācijai paņemsim pašu mazāko pīles image026spārna spalvu augšējos galiņus. Tos stiprinām katrā pusē nedaudz ieslīpi uz leju. Citi mušu sējēji bieži šim nolūkam izmanto arī sintētiskos materiālus. No plānas plēves izgrieztus fragmentus attiecīgā formā. Oriģināli tas saucas Rafia. Apmēram saprast kas tas par materiālu var, ja palūkosim pašus plānākos miskastes maisiņus. Tie gan pārsvarā būs tumši pelēkos toņos, bet arī pilnībā der šim nolūkam. Pats gan tomēr cenšos biežāk pieturēties pie dabīgajiem materiāliem.

 

 

 

 



Savukārt kājiņu imitācijai varam izmantot zaķa maskasimage028 vaigu daļas garos matiņus. Tos piestiprināsim mušai no apakšas. Atlikušo starpiņu aizpildīsim ar zaķa dabingu un beigās divi finiša mezgli aiz galviņas. Tālāk jau varam vēl mūsu radījumu izskaistināt ar ūdensizturīgo marķieri.

 

 

 

 

 

 

 

 

* * *

To pašu mušu varam uzsiet arī izmantojot pieminēto nimphimage030 skin. Ko tad darīt ja tāda gudra materiāla nav mūsu arsenālā? Izrādās tieši tādu pašu materiālu var iegūt no gumijas aizsarg cimdiem. Vienkārši. Veikalā tikai atliek palūkot tos pēc biezuma. Mums noderīgāki būs biezākie izstrādājumi. Tieši tāpat tos sagriežam strēmelītēs un esam tikusi pie brīnišķīga nimph skin. Būsim vērīgi veikalos, jo tā var daudz naudiņas ietaupīt. Ietaupīt jau nevar, bet tik un tā patīkami.

 

 

 



 

 

image032

 

 

 

 

 

 

 

 

Visas tālākās operācijas ir analoģiskas iepriekšējai mušai. Vienkārši un skaisti. Vai jums jau nesāk likties, ka tas tiešām ir pavisam viegli sāk palikt?

 

* * *

Tālāk aplūkosim kā ar svina palīdzību varam izveidot smagas un dažādu formu citas mušas. Gan copes, gan celtniecības veikalos var iegādāties svinu plāksnēs. Siešanas vajadzībām vislabāk derēs 0.5-0.8mm biezums. No tā viegli varam izgriezt sev vajadzīgās formas sagataves. Pirmajā gadījumā izveidosim sāņpeldes imitāciju.image046 Vispirms izgriezīsim pusmēness formas svina sagatavi. Vienu, vai divas. Tas atkarīgs no āķa lieluma un tā cik smagu to jūs vēlaties. Pirms stiprināšanas noteikti to vajag piemērīt atbilstoši āķa izmēram. Svarīgi pacensties panākt maksimāli lēzenas pārejas pie āķa, tad diegs neleks nost abos galos. Tāpat noteikti jāatstāj kādu milimetru brīva vieta pirms āķa actiņas, kur stiprināsim materiālus. Šāda tipa mušām es parasti izvēlos tievos, sausā tipa āķus. Izmērs 14-12. Kaut kā manā praksē uz tiem labāk aizķeras zivis. Īpaši laikam arī tāpēc, ka ļoti bieži šādi veidotas mušas es arī izmantoju ziemas copē. Kad apmēram esam piegriezuši svinu pēc formas, liekam plāksnītes uz āķa. Āķa pamatni noteikti notinam ar montāžas diegu un stiprināšanu sāksim no āķa vidus. 6-8 tinumi nedaudz mainot tīšanas leņķi ir pietiekami, lai mūsu svins jau daudzmaz droši turētos virs āķa. Tad ar nagu vai nazi pavisam viegli varam nogludināt asās kantes un izveidot lēzenas pārejas abās pusēs. image034

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 


Kad tas izdarīts, turpinām notīt atlikušo daļu ar diegu.image036 Papildus stiprībai vēl uzliksim plānu superlīmes kārtiņu un pagaidīsim minūti, līdz tā apžūst. Mūsu mušas sagatave ir gatava.No apakšas pietīsim vara stiepli.

 

 

 

 

 

 

 


Nākamais materiāls ir plēve, no kuras tiks veidots ķermeņa image038pārsegs. Lai nav tālu jāmeklē, šim nolūkam es parasti izmantoju āķu iepakojumus. Ļoti noderīgs materiāls un labākais, ka nav īpaši jāgādā. Vēl viena laba īpašība, ka to var pirms likšanas iekrāsot ar marķieri sev vajadzīgajā tonī. Tātad nogriezīsim apmēram 3mm platu strēmelīti. Tās galu apgriezīsim trīsstūra formā un stiprināsim to mušas galā. Te nedaudz uzmanīgi! Vajag to pietīt diezgan spēcīgi un pietiekami garā gabalā. To vēlāk nāksies nostiept pāri mušas muguriņai un būs ļoti nepatīkami, ja šīs operācijas laikā, tā pēkšņi izspruks. Tāpēc arī , ja šaubas, var to papildus fiksēt ar pilienu līmes.

 

 

 


Āķa vidū uzliksim uz diega mums vajadzīgās krāsa dabinguimage040 tievā slānī. Te derēs zaļi, olīvkrāsas, brūni un pelēki toņi.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Notīsim ķermeni, bet mušas priekšējai trešdaļai paņemsiimage042 kādu tumšākas krāsas dabingu. Nevajag īpaši satraukties par to, ka liekas ir palikušas spraugas tinumos. Pirms pārējām darbībām paņemsim mūsu mušu birstīti un rūpīgi izķemmēsim to. No sākuma to izbužinām visos virzienos. Beigās to darīsim virzienā uz leju. Tādējādi no tinuma izlīdušais dabings veidos sāņpeldes kājiņu imitāciju.

 

 

 

 

 

 

 


Nākamais solis liksim pāri muguras nosegu. Kā redzat, es toimage044 esmu iekrāsojis ar brūnu marķieri, lai padarītu muguriņu tumšāku. Lai arī cik labi esam pārliecināti par nosega stiprinājumu, tomēr pie tā nostiepšanas, pieturēsim to ar kreiso roku pie mušas aizmugures. Lūkojam, lai tas smuki nogultos mušas mugurai pa vidu. Pie āķa actiņas to nospiedīsim līdzeni pa abām pusēm uz leju un ar brīvu diega tinumu savilksim to. Apgriezīsim atlikumu un nostiprināsim vēl ar pāris diega apgriezieniem.

 

 

 

 

 

 

Pēdējā operācija ar vara stieplīti izveidosim mušas image046ribojumu. Šajā gadījumā ribas tīšanas virziens nav svarīgs. Tā ir kā akcents un papildus fiksē muguras pārsegu. Beigās pēc galviņas izveidošanas un finiša mezgliem atkal varam vēlreiz ar birstīti izkasīt mušas apakšu un apgriezt lieko dabingu. Mušas galviņai un mugurai uzliksim nedaudz līmes. Šoreiz tā netraucēs, bet pasargās plēvi no noslīdēšanas. Esam izveidojuši mušu, ko varam izmantot copei kā ziemā, kā vasarā. Vienīgais ieteikums nerādiet to saviem draugiem, ziemas copmaņiem, tad no pasūtījumiem nevarēsiet atkauties. Lai viņi turpina mocīties pērkot savas mormiškas. Mums savukārt ziemas copei ir sava, daudz lētāka un reālāka versija. Šādā izpildījumā ar to normāli var darboties līdz 4m dziļumam. Vasaras copē tā savukārt labi darbosies kā otrā muša tandēmā ar vēl smagāko čehu nimfu, kurai ķersimies klāt pēc maza brītiņa.

 

 

 

* * *

Vēl viens piemērs kā var iegūt dažādas ķermeņa formas ar plākšņu svinu redzams nākamajā mušā. Tā mums šoreiz būs stāvošos ūdeņos sastopamā airkāju vabolīte. Šī muša ļoti labi nostrādāja makšķerējot karpas.image056

 

Šai mušai tāpat izgriezīsim no svina plāksnes ķermeņa sagatavi. Šoreiz gan to liksim uz āķa no augšas. Pievērsiet image048uzmanību, ka mušas resnākā daļa atrodas vairāk un āķa aizmuguri. Stiprināšanas princips tieši tāds pat kā iepriekšējā gadījumā. Arī notinam āķi ar diegu un sākam to pietīt no vidus. Kad pāris tinumi izdarīti, nogludināsim svina plāksnes malas. Pēc tam atkal notīsim visu atlikušo un atkal nostiprināsim to ar līmes palīdzību.

 

 

 

 

 

 

 

 

Ķermeņa pārsegam šoreiz mums vajag kādu tumši zaļu, image050spīdīgu plēvi. Esmu izmantojis šai mušai konfekšu ietinamo papīrīti. Šoreiz tāds negadījās pa rokai un ilustrācijai paņēmu oriģinālo shrimph skin. Tāpat to izgriežam pēc ķermeņa formas uz stiprinām mušas aizmugurē.

 

 

 

 

 

 

 

 


Ķermeņa veidošanai izmantosim trīs četras pāva spalvas. Jaimage052 to garums izrādās par mazu mušas ķermeņa notīšanai, tad operāciju var atkārtot papildinot ar jaunu pāva porciju. Šajā gadījumā tās stiprinām ķermeņa virspusē. Neaizmirsīsim tās atkal aptīt ap diegu!

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Kājiņas atkal izveidosim no melniem biotiem, stiprinot tās image054tieši tādā pat veidā, kā mūsu pirmajā mušā.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Pārliekam pāri ķermeņa pārsegu un mazu galviņu image056izveidojam uztinot vēl vienu pāva spalvu. Šī muša parasti tiek sieta uz āķiem nr. 18-14.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

* * *

Es domāju, ka esam jau gana papraktizējuši, lai pieķertos klāt vienai no komplicētākajām mušām nimfu tēmā- čehu nimfas. image072It kā jau nekas īpašs tajā nav, bet dažas smalkas un nozīmīgas nianses te būs. Viens labs stāsts ievadam, ko vienmēr stāstu sienot šo mušu. Kāds mušotājs pietiekami jau pieredzējis copē kādā x Čehijas upē un sastop vienu vietējo copmani. Kas un kā? Kā ķērās? Viesis saka, ka nekas prātīgs nav šorīt vēl gadījies. Vietējais puisis tāds nedaudz izbrīnīts, it kā sūdzēties par copi nevarot. Abi makšķerē ar čehu nimfām, tas nu skaidrs. Viesis piedāvā palūkot viņa mušu kasti, lai vietējais atlasītu varbūt piemērotākos mušu modeļus un pasniedz viņam savu mušu kastīti. Vietējais pat neatvēris to vaļā uzreiz atgriež mušu kasti un saka, ka viņa kastē nav nevienas derīgas mušas. Viesis pilnīgā autā! Kā tā? Kā tad viņš to var redzēt, pat neatverot vaļā kasti. Kā atbildi vietējais pasniedz savu mušu kasti. Nez kāpēc viesim uzreiz viss palika skaidrs. Jā, visu šeit izteica mušu kastītes svars, lai izdarītu tādu secinājumu. Tātad galvenais princips sienot čehu nimfas, -maksimāli daudz svina, minimāli maz citu materiālu un tievs, slaids mušas ķermenis. Vienu vārdu sakot, tiek izdarīts viss, lai muša grimtu ūdenī kā cirvis. To nosaka specifiskais makšķerēšanas stils. Daudzi joprojām vēl lauž šķēpus, vai to vispār var pieskaitīt klasiskajai mušiņmakšķerēšanai. Es piederu pie atbalstītājiem, jo faktiski tas ir tikai atšķirīgs mušas prezentācijas veids. Par cik tas ir ļoti efektīvs ( būsiet taču noteikti dzirdējuši), tad jautājums man liekas vispār lieks. Kāpēc ne? Visbiežāk čehu nimfām izvēlamies pagarinātus liektā tipa āķus. Izmērs var būt sākot no nr.14 mazākajām, līdz pat nr.6 vai vēl lielākām. Kā jau teicu, viss atkarīgs no tā cik stiprā straumē un lielā dziļumā tiek makšķerēts. Bieži tās tiek izmantotas arī, lai novadītu mazu nimfiņu vajadzīgajā dziļumā. Tādā gadījumā smagā čehu nimfa kalpo kā svars, kas notur mazo mušiņu vajadzīgajā dziļumā. Savukārt ātrās un dziļās vietās, bieži nākas likt pat divas, visai lielas un smagas nimfas.

Tad nu palūkosim ko mums jādara, lai uzsietu pareizu čehu stila nimfu. Pirmām kārtām praktiski visa āķa garumā image058tiek uztīta svina stieple. Atstāsim tikai vietu pirms āķa actiņas, kur fiksēt materiālus, jo tādu šoreiz būs daudz. Tās diametrs noteikti jāpieskaņo sienamās mušas izmēram. Šajā gadījumā āķis ir nr. 8 un stieple 0.25mm diametrā. Kā redzat, mušas svaru var vēl palielināt uztinot svinu divās kārtās. Pēc tam mēs, kā vienmēr, ar plato montāžas diegu izveidojam glītas konusa veida pārejas un plānā kārtā fiksējam svinu.

 

 

 

 

 



Pie āķa gala nomainām diegus. Tālāk mums jāpiefiksē visi image060materiāli pretējā tīšanas secībā.

Vispirms stiprināsim ķermeņa pārsegu. Atkal tā būs āķu iepakojuma plēve. Atceraties par tās drošu fiksāciju. Nākamais materiāls būs monofīla aukla 0.15-0.2mm. Tās uzdevums būs pašās beigās fiksēt šo ķermeņa pārsegu. Lai tā neizslīdētu ārā no diega, tās galu piededzināsim uz liesmiņas.

 

 

 

 

 

Tālāk mums būs vajadzīga ovāla sudraba riba- medium ovalimage062 tinsel. Iegādājoties to veikalā, pievērsiet uzmanību marķējumam uz spolītes. Tās atšķiras pēc izmēra. Parasti, augošā secībā, tas var būt šāds: XS ( ļoti mazs) , MS ( vidēji mazs), M ( vidējs), ML ( vidēji liels) , L (liels) un XL ( ļoti liels). Nu praktiski tāpat kā ar apģērbiem. Mušu siešanai tā nopērkama gan tikai oriģinālā versijā. Jā, var šūšanas piederumu veikalos atrast līdzīgu materiālu, bet tā diega pamatne diemžēl nav līmēta un tādēļ nav tik izturīga. Kā alternatīvu arī šeit var likt gan vara, gan sudraba krāsas apaļu stiepli. Vara stiepli es pats izmantoju ļoti bieži, ja gribas tādu ne pārāk spilgtu mušu. Kāpēc stieple ir sliktāka? Šeit vajadzīgs samērā liels ribas diametrs un tas atkal rada zināmas grūtības to āķa galā nofiksēt. Tāpēc ja vien ir iespēja, tomēr paņemiet oriģinālo tinseli. Tik un tā tas mums būs vajadzīgs vēl ļoti daudzās mušās.

 


Nākamā operācija ir dabinga uztīšana. Jo mazāk, jo labāk. image064Tikai, lai būtu. Pamata toņi čehu nimfām: dzeltens, brūns, zaļš, pelēks. Te ievērojiet, ka ar pirmo pamata krāsu mēs uztinam par divām trešdaļām ķermeņa.

 

 

 

 

 

 

 



Tālāk paņemsim pavisam nelielu sarkanu, vai oranžu image066dabingu un uztīsim mazu strīpiņu no tā. Tās šai nimfai kalpo kā atraktīvs elements un ir kā luksofora signāls. Stop! Te ir kaut kas kam jāpievērš uzmanību! Pēdējo galviņu atkal uztīsim izmantojot kādu tumšākas krāsas un spuraināku, rupjāku dabingu. Tā uzdevums būs mums mušas priekšpusē imitēt nimfas kājiņas.

 

 

 

 

 

 

 

 


Tālāk ņemsim mūsu ovālo tinseli un kā jau pierasts, tīsim to image068pretēji dabinga tīšanas virzienam. Centīsimies ievērot vienmērīgu tīšanas solīti. Nevajadzētu to uztīt ļoti smalkā solī. Tad muša paliks tāda pavisam raiba. Kad tas izdarīts, atkal ar birstīti rūpīgi izkasīsim ķermeni virzienā uz leju.

 

 

 

 

 

 

 

 

Tagad nostiepsim pāri ķermeņa pārsega plēvi un stiprināsimimage070 to pie āķa actiņas. Viss smalkums šeit būs pareizi nostrādāt apgriezto plēvi. Es to parasti daru sekojoši. Vispirms piefiksējam plēvi ar 2-3 diega apgriezieniem. Tad pārmetu diegu atpakaļ uz ķermeņa pusi, kā tas redzams šajā attēlā. Tālāk apgriežu lieko plēvi. To vislabāk darīt nevis ar šķērēm, bet ar žileti vai asām knaiblītēm. Tā var tuvāk apgriezt to. Tad atkal atliekam diegu atpakaļ un smuki nostiprinām pietīto plēvi. Pareizi to darīt izdarot pilnu vijumu skaitu līdz āķa actiņai un atpakaļ. Dažreiz, ja šī operācija nepadodas sākumā, var plēvi stiprināt to pārlokot uz aizmuguri. Pluss ir, ka tad vieglāk to apgriezt un tā ir drošāk piestiprināta. Mīnus- galviņa būs ar nelielu izcilni priekšā. Vēl mums atlicis tikai notīt ķermeni ar mono auklu.Tās uzdevums ir nofiksēt plēves pārklājumu un izveidot uz ķermeņa izteiktu rievojumu. Auklu jātin tajā pat virzienā kā tinselis un tas jāliek precīzi aiz tinseļa, tad tas glīti iespiedīsies ķermenī. Jāsaka, ka jānostiepj aukla ar samērā lielu spēku. Fiksēsim auklu pie āķa actiņas, līdzīgi kā to darījām ar vara ribām, apmetot diegu tai apkārt.

 

 

Nobeigumā ar melnu marķieri iekrāsojam galviņas pirmo trešdaļu. Vēlreiz ar birstīti izkasām mušas apakšējo daļu un lieko dabinga garumu apgriežam. Ar līmi noklājam galviņu un ribojuma vietas muguras virspusē.image072 Nebija nemaz tik grūti, ne? Uzsiesim kādus pāris desmitus un tas jau liksies pavisam vienkārši. Jāsaka, ka ar pāris šādām mušām kastītē noteikti būs daudz par maz, ja esat nopietni nolēmuši padarboties ar čehu nimfām. Diemžēl ar tām makšķerējot jārēķinās ar samērā lielu „ dabisko” atbirumu. Parasti tās sienam tandēmā un ja uz grunts gadās kāds ķērājs, tad no pāris mušām uzreiz jāatvadās. Tāpēc labi, ja jūs iepriekš zināt, ka dotajā vietā upes dibens ir tīrs no sakārņiem.

 

 

 

 

 

 

* * *

Beigās tā nelielai, izklaidei piedāvāju jums izmēģināt spēkus uzsienot pavisam vienkāršu nimfiņu. Pie viena iepazīsimies ar jums jaunu materiālu, ko vēlāk daudz un plaši izmantosim.image086

 

Tā būs brieža spalva. Faktiski unikāls materiāls, kas gan vairāk iederas pie sauso materiālu sērijas. Tomēr image074redzēsiet, ka tā pielietojums ir ļoti plašs. No sausajām mušām līdz līdaku strīmeriem. Arī nimfās to var pielietot veidojot kājiņu un spārnu aizmetņu imitāciju. Sākums mušai mums pavisam triviāls. Vara galviņa. Vara ribiņa. Uztinam dabingu izveidojot tādu smuki apaļīgu ķermenīti un pāri tam uztinam ribiņu. Tik tālu mēs visu zinām un te nekā jauna mums nav. Tālāk liekam šo pasākumu mierā un lūkojam pēc brieža spalvas.

 

 

 

 

 

 

 

image076

Tādā izskatā parasti tas nopērkams veikalos. Redzamais ir naturālas krāsas. Tas tiek arī krāsots. Brieža spalva var ļoti atšķirties pēc spalvas garuma, mīkstuma, faktūras. Tas atkarīgs no kuras vietas tā ņemta un, protams, arī no tā kāds tieši dzīvnieks aizgājis spalvās. Smalkāk to varbūt papētīsim nedaudz vēlāk, kad apskatīsim tā pielietojumu dažādās mušās. Šeit mums noderēs vidējas cietības nekrāsots briedis. Vēl mums būs vajadzīga palīgierīce spalvu līdzināšanai- hair stacker. Nav dārgs un var teikt, ka derēs praktiski jebkurš līdzīga izskata izstrādājums. Redzamais domāts vidēji garu spalvu izlīdzināšanai. Ar līdzināšanu mēs saprotam to, ka mēs gribam panākt, lai spalvu tievie gali atrastos vienā līmenī.

 

 

 

 


Kā redzat, ja paņemam nelielu spalvu pušķīti, tad vienkāršiimage078 nogriežot, mums šīs spalvas būs dažāda garuma. Tālāk nogriezīsim to no ādas maksimāli tuvu ādai.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 


Nākošais darbiņš ir atbrīvoties no smalkās pavilnas, kas image080traucē izlīdzināt spalvas. To visērtāk izdarīt paņemot spalvas pušķīti pirkstos aiz tievajiem galiem un no sāna spēcīgi papūšot uz to. Pavilna izlīdīs laukā un to var viegli atdalīt. Var to darīt arī ar pirkstiem. Ar knipi pasitot pušķīti no sāniem. Šo operāciju vēlams atkārtot vairākas reizes, līdz esam droši, ka tās tur vairāk nav. Ja paliek pavilna, tad spalvas saķeras un to grūti izlīdzināt. Tālāk šo spalvu pušķīti liekam uzar tievajiem galiem uz leju spalvu līdzinātājā. Pāris reizes ar to uzsitam pa kādu cietu virsmu. Tālāk līdzinātāju pagriežam horizontāli un uzmanīgi paceļam vidējo čaulīti un izņemam to no apvalka.

 

 

 

 



Tā nu vajadzētu izskatīties mūsu nolīdzinātajam brieža image082spalvu pušķītim. Tagad tikai uzmanīgi tas jāpaņem aiz galiem un tas ir gatavs siešanai.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Atmērām mums vajadzīgo garumu. Šai mušai ne vairāk kāimage084 puse ķermeņa garuma un turot to kreisās rokas pirkstos taisām 3-4 tinumus. Kamēr to darām kreisās rokas pirkstus vaļā laist nedrīkst. Citādi briedis kaut kur nekontrolēti „aizbrauks”. Kad tas izdarīts, mūsu briedis ir savā vietā, tad seko maza viltība. Augšā redzamos garos sarus pašķiram pa nelielām porcijām un katrā reizē taisām vienu diega apgriezienu. Tādējādi briedis būs daudz stabilāk nofiksēts, nekā, ja jūs to būtu vienkārši apgriezuši un pārgājuši tam pāri ar diega tinumu. Tagad atkal ( šeit ar žileti) nogriežam lieko briedi līdz ar galviņu un seko pēdējā viltība. Mūsu briedis viss patlaban atrodas ķermeņa virspusē. Es vai mēs savukārt gribam, lai tas vairāk būtu gar mušas sāniem. Ar nagu piespiežam to no augšas un to pakustinot redzēsiet kā briedis sadalās divās ( vēlams apmēram vienādās) daļās un to var viegli nospiest gar mušas sāniem. Lai tas tā arī paliktu, šajā brīdī, joprojām pieturot briedi no augšas ar nagu, taisām slīpus tinumus ar diegu, līdz tā pirmajai fiksācijas vietai.

Pēdējais etaps uz šīs vietas uztinam kādu tumšākas krāsasimage086 dabingu un mūsu vienkāršā muša ir gatava! Kā redzat jo tālāk, jo vienkāršāk. Jo vairāk mums mušu, jo nākamās paliek arvien vieglāk sienamas.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Turpinājums sekos...


Nākamā loģiskā tēma mums būtu visādas uzpeldošās nimfas, bet pavasara copes iespaidā nolēmu nedaudz pamainīt lietu loģisko kārtību un šoreiz veltīsim visu mūsu uzmanību vienai no labākajām mušām, kas vispār jebkad ir radīta. Nu vismaz es tā domāju. Bagers, vullītis- tā tas mīļi dēvēts mūsu aprindās. Orģināli saucās Woolly Bugger. Var to saukt arī par strīmeri, kas imitē dēlīti. Droši varu apgalvot, ka tā ir viena no pašām universālākajām mušām. Praktiski laikam nav zivs, kas vispār ķeras uz mušu un nebūtu noķerta uz to. Līdakas, sapali, asari, alatas, foreles, raudas, brekši, karpas, ruduļi, ālanti, mežavimbas- tās ir tikai pie mums noķertās zivis. Varbūt pat kādu vēl nenosaucu. Tām klāt vēl noteikti var droši likt pārdesmit citu zemju ūdeņu iemītnieces. Tāpēc viss, kas var nebūt jūsu mušu kastē, bet kādam vollītim noteikti jābūt. Tāpat, ja dodaties uz sev nepazīstamu copes vietu, vai jauniem ūdeņiem, tad tas varētu pirmā muša uz ko vispār sākt meklēt zivis. Amerikā tiek rīkotas tādas interesantas vienas mušas sacensības. Ideja tāda, ka katrs dalībnieks izvēlas sev vienu mušu un ar to arī nomakšķerē visu dienu. Ja to pazaudē, tad viss. Sacensības ar to ir beigušās. Es domāju, ka visiem skaidrs kādu mušu vajadzētu izvēlēties, ja tādas notiktu pie mums. Nu tad tuvāk pie lietas. Palūkosim kā tad top šis brīnums. Kā jau viss ģeniālais,- vienkārši. Visupirms mums jāiepazīstas ar tādu spalvu kā marabū.


image002

 Super mīksta, dūna. Fantastiski spēlē ūdenī pie vismazākās kustības. Kādam varbūt prātā uzreiz nāks sieviešu boa. Un nav tālu no patiesības. Tikai tur tās spalvas jau tā samocītas un apgraizītas, ka neko prātīgu no tām neuzsiesi. Tāpēc jāskatās vien mūsu veikalos un jāsaka, ka arī jāskatās samērā rūpīgi. Lai arī ļoti nedārga manta, tomēr problēma atrast labas kvalitātes spalvas. Ir divu tipu marabū spalvas. Vienas tādas garas ( angliski- plume feathers), parasti arī pārdodas garenos ap 20cm iepakojumos.image004Tām ir tiešām resns stems un tās absolūti neder tīšanai ap āķi ( tā kā tiek tīta standarta spalva). Otra veida marabū ( blood feather) parasti nopērkams kvadrātveida pakās ( pirmajā attēlā). Tām stems ir ļoti tievs. Abu veidu spalvas der astīšu veidošanai. Ja vēlēsimies tās tīt pa riņķi uz āķa, tad tam derēs tikai otrā tipa spalvas. Par to iepakojumu es šeit runāju, lai jūs vizuāli jau veikala plauktā tos spētu atšķirt. Ko vēl der palūkot pērkot tās? Nekaunējāties attaisīt iepakojumu un tās papētīt. Labām spalvām vajadzēt būt mīkstām, nesalipušām ( parasti krāsošanas defekts) un labi, ja tām nav daudz tievu, pliku galu. Tāda spalva nedaudz sliktāk spēlē ūdenī, kā pūkainās. Mēs taču gribam, lai mūsu muša būtu tā labākā un attiecīgi jālūko arī labas kvalitātes materiāls.Tā mums izskatās šīs spalvas. Tagad sagatavosim to mūsu bagera astītei. Mums vajag, lai astītē atrastos tikai mīkstās sānu spalviņas. Tāpēc vispirms izgriezīsim augšējā daļā spalvas stemu. To jāizgriež atbilstoši astes garumam. Bagera astei jābūt 1-1.5 āķa taisnās daļas garumā. Tālāk vajag vienkārši noraujot atdalīt apakšējās, nekvalitatīvās spalvas.

 

image006

 

 Tāda izskatīsies marabū spalva sagatavota piesiešanai. Uz brīdi atstāsim to mierā un sagatavosim pārējo strīmera veidošanai.

Mums vajadzēs strīmeru āķi Nr.6 vai 8. Tas ir tāds parasti vidēja izmēra bagerītis un 3-4mm vara galviņu. Patīsim svinu image008un nostiprināsim to ar plato diegu. Šī operācija mums jau ir labi zināma. Pašas mušas tīšanai šoreiz labāk izvēlēties 6/0 diegu. Es kā vienmēr izmantoju sarkanu diegu, lai tas būtu labāk redzams. Jums vajadzētu izvēlēties melnu, vai pieskaņotu ķermeņa krāsai diegu. Pirms astes tīšanas vēl pietīsim vara ribiņu. Tas viss mums jau pazīstams no iepriekšējām stundām un tāpēc lieki pie tā nekavēsimies.

 

 

 

 

 

Kā tad piesiet šo pūkaino un nepaklausīgo spalvu? To vajag vienkārši samitrināt. Estēti šim nolūkam noliks sev blakus image010ūdens glāzi. Sausu to pat labam un pieredzējušam sējējam būs grūti novaldīt. Saslapinātu to piestiprināt vairs jau nebūs nekādu grūtību. Atmērām mums vajadzīgo garumu un vislabāk ar brīvas cilpas palīdzību piestiprinām to pretī āķa atskabargai. Respektīvi, uz āķa taisnās daļas. Tālāk trīs četri cieši tinumi un tas ir paveikts. Jāskatās, lai tā mums nenoslīdētu uz vienu vai otru pusi.

 

 

 

 

 

Es jums sākuma piedāvāšu pašu vienkāršāko un manā uztverē arī vienu no simpātiskākajiem ķermeņa veidiem. Tā veidošanai izmantosim to pašu marabū, no kā veidojām astīti. Uz brīdi liksim to mierā un palūkosim kā atlasīt nākamo spalvu. Šoreiz mums būs vajadzīga gaiļa spalva. Pie viena nedaudz iepazīsimies ar to „anatomiju” . Tā mums vēlāk noderēs izvēloties spalvas visām nākamajām mušām. Tātad sāksim laikam ar to, ka siešanai paredzētās spalvas parasti tiek piedāvātas kā skalpi ( hackle). Atkarībā no to ņemšanas vietas tos atbilstoši arī dēvē ( te runājam par selekcionētajām, speciāli šiem nolūkiem audzētu putnu spalvām). Viens saucās cape otrs saddle.image012

Saddle tipa spalvas ir garas. Raksturīgas ar ļoti lielu, praktiski vienādu spalvas platumu. Lielākā to daļa, kā jau nojaušat, paredzēta vairāk sauso mušu tīšanai. No vienas šādas spalvas var uzsiet pat ap desmit sauso mušu. Tomēr parasti arī saddle tipa skalpā atrodamas gan pilnīgi slapjas spalvas, gan jaukta tipa spalvas, kur daļa spalvas ir mīkstas un daļa ar sausiem galiņiem. Pārdošanā ir arī strīmeriem speciāli paredzēti skalpi un priecē tas, ka tie nav dārgi.image014

Cape haklā savukārt kopējais spalvas garums ir ievērojami mazāks, bet toties platumu dažādība ir daudz lielāka. No pavisam mazas, kas derēs 18nr. mušai, līdz ļoti lielām. Cape hakli jeb spalvas vienmēr šā iemesla dēļ ir dārgāki. Te gan atkal no praktiskā un ekonomiskā viedokļa var nedaudz pašmaukties. Jo augstākas kvalitātes hakls vai skalps, jo dārgāk tas maksās. Pērkot saddle spalvas no praktiskā viedokļa tas nozīmē ko? Augstāka kvalitāte nozīmēs ne tikai pašu spalvu kvalitāti, bet arī to, ka dotajā skalpā būs praktiski viena izmēra vai platuma spalvas. Tas ir izdevīgi rūpnieciskajai siešanai. Mums savukārt jēdzīgāk ņemt zemākas kvalitātes skalpu. Tas būs lētāks un tur būs arī lielāka spalvu dažādība.

image016

 

Nākošais termins ir sausā vai slapjā spalva. Ko tas nozīmē? Slapjā spalvā lielākā spalvas daļa ir mīksta un pūkaina. Paņemot tādu rokās un ar pirkstiem atglaužot to pretējā virzienā spalvas sariņi atlocīsies un tā arī paliks. Šādas spalvas derēs slapjajām, grimstošām mušām. Savukārt, ja mums būs vajadzīga spalva sausajai mušai, mums jāizvēlas spalvu ar atsperīgiem, nesamirkstošiem sānu matiņiem. Sauso spalvu mēģinot atglaust tai būs tendence atgriezties sākotnējā stāvoklī. Ja paskatīsimies parastu cape spalvu, arī tādu kas paņemta no parasta mājas gaiļa, tad redzēsim, ka katrai spalvai pati augšējā spalvas daļa ir sausa, kas pēc tam uz leju paliek arvien mazāka līdz tuvāk ādai jau paliek absolūti slapja. Ja vēl nav skaidrs kā atšķirt sausu spalvu no slapjas, var palūkot mājas vistas spalvas. Tās ir absolūti slapjā tipa spalvas. Tas jāņem vērā, kad siesim konkrētu mušu tipu. Mūsu gadījumā bagerītim var izvēlēties vai nu slapjo gaiļa spalvas daļu, vai arī jaukto daļu.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

image018

 

Es parasti cenšos izvēlēties bageru veidošanai jaukta tipa spalvas. Kāpēc? Tādām spalvām ir mazāks sariņu blīvums un tās ari ir nedaudz stingrākas un atsperīgākas, labāk spēlē ūdenī. Ja izvēlas tīt absolūti slapju spalvu, tad manā uztverē tinot to veselu muša sanāk daudz par biezu un tas absolūti neveicina mušas spēli ūdenī. Ja nu tomēr situācija tāda, ka nav jūsu arsenālā citas, tad ieteiktu spalvai vienas puse sānu sariņus noplēst. Vēl jauktā tipa saddle spalvai man ļoti patīk izteikti koniskā forma. Tas kopskatā veido harmonisku mušas gala formu, kas tieva astes daļā un vienmērīgi pāriet uz platāku pie galviņas. Ideālo spalvu esam atraduši, siesim nu to klātu.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Te būs jāizdara vēl viena atkāpe. Spalvu sienot klāt vēl mums jāskatās kā to pareizi novietot, jo katrai spalvai ir divasimage020 puses. Ja jūsu rokās nonācis skalps tad pret jums ir vērsa spalvas spīdīgā jeb priekšējā puse. Otra puse tai ir matēta. Parasti nimfās, slapjajās mušās un strīmeros vienmēr spalva tiek tīta tā, ka uz āķa actiņas pusi vērsta spalvas spīdīgā priekšpuse. Sausajās mušās tieši otrādi. Uz actiņu vērsta spalvas matētā puse. Kāpēc tas tā jādara, sīkāk pakavēsimies, kad nonāksim līdz sauso mušu siešanai.

 

 

 

 

 

Tagad mēs sienam slapjo, jeb strīmeru tipa mušu un mums jāizdara tā, lai mūsu spalva ar spīdīgo pusi būtu vērsta uz image022āķa actiņas pusi. Man liekas ērti to darīt tā, ka es stiprinu to pie āķa no sāniem un ar spīdīgo pusi pret sevi. Kā to stiprināt? Kad esam izvēlējušies attēlam līdzīgu spalvu paņemam to aiz tievākā gala labajā rokā un ar kreisās rokas pirkstiem atglaužam spalvu pretī sariņu augšanas virzienam. Stiprināsim mēs to sākot no spalvas tievākā gala. Tad to tinot uz priekšu pa ķermeni tās diametrs attiecīgi palielināsies. Tad pieturēsim to starp pirkstiem vietā no kuras to sāksim stiprināt. Kad esam izvēlējušies attiecīgo stiprinājuma vietu, nogriezīsim nevajadzīgo spalvas daļu atstājot spalvas fiksācijai 6-8mm spalvas. Piefiksējam to ar diviem diega apgriezieniem tieši tur pat, kur marabū asti. Tad paceļam marabū uz augšu un cieši pietinam atlikušo daļu pie āķa. Kad tas izdarīts, jau varam ar brīviem tinumiem aiziet ar diegu līdz galviņai. Jāatstāj kādus 2mm brīvas vietas materiālu fiksācijai.

Pēc tam ņemam marabū spalvu un tinam to ar visu stemu soli paimage024 solim ap āķi. Lūkojam, lai tinumi klātos vienmērīgi viens aiz otra un negultos cits citam virsū. Priekšā to fiksējam ar diviem trim diega tinumiem un slīpi nogriežam lieko daļu. Ar pirkstiem pabraucot pa ķermeni turp atpakaļ, sīkie marabū spalvas matiņi pavērsies. Lūk, cik vienkārši mēs esam ieguvuši skaistu, izteikti konisku bagera ķermenīti. Man šis ķermeņa veidošanas variants patīk, jo tas ir ļoti vienkāršs, neprasa meklēt citus materiālus. Ir ātrs un piedevām vēl marabū smalkā spalviņa arī piedalās mušas kustībā. Vismaz man tā liekas. Nākamā viltība ir nedaudz aizlauzt mūsu ap ķermeni tinamās spalvas sariņus. Kā to darīt? Nostiepjam spalvu pret sevi un ar šķērīšu ārējo malu, virzienā pret sevi, novilksim ar tām gar spalvas stemu. Spalvas sariņi nolocīsies virzienā uz aizmuguri. To pašu operāciju atkārtojam no otras puses un rezultātā spalvai vajadzētu izskatīties kā šajā attēlā. Tīšanas virzienā tikai spalvas stems, bet sariņi visi lūkojas uz aizmuguri. Tas vajadzīgs, lai tinot to uz priekšu spalva pareizi gultos un nespiestu klāt pie ķermeņa matiņus no iepriekšējā tinuma.

Neskatoties uz visiem šiem priekšdarbiem, vienalga spalvai ir tendence tā uzvesties. Tāpēc, lai vēl uzlabotu situāciju, esimage026 pie katra apgrieziena ar kreiso roku saglaužu spalvas sariņus uz aizmuguri.

 

 

 

 

 

 

 

 

Tinumus mēģināsim tīt ar retu un vienādu soli. Apmēram 5-7 tinumi, protams, atkarībā no āķa izmēra ir pilnīgi image028pietiekami. Nevajag pārslogot mušu ar ļoti daudziem tinumiem. Tad tā izskatīsies līdzīga grīdas birstei. Pie galviņas gan varam veikt 3-4 spalvas apgriezienus, cieši vienu aiz otra. Atkal ar trijiem diega apgriezieniem fiksējam spalvu.

 

 

 

 

 

 

Tālāk tīsim ribiņu un tas jādara pretēji spalvas tīšanas virzienam. Tad katrs spalvas tinums tiks piefiksēts ar to it kā Ximage030 burta veidā un mūsu muša momentā neizjuks, ja nonāks kādas zobainas līdakas mutē. Pirms ribas tīšanas vēlams maksimāli atglaust uztīto spalvu uz priekšu. Veicot tinumus ribu vajag visu laiku kustināt sāniski, lai tā maksimāli nepiespiestu spalvas sariņus pie mušas ķermeņa. Tinumu soli cenšamies noturēt tādu pašu kā spalvai. Nākamajā piemērā tas būs labāk redzams. Priekšā to stiprināsim ar jau mums pazīstamo diega apmešanu ap ribu. Beigās divi finiša mezgli un mūsu maģiskais bagerītis gandrīz jau tapis gatavs. Pašās beigās, neskatoties uz visiem pūliņiem, pie rūpīgas apskates, vienalga nāksies atzīt, ka kādas spalvas ir piespiestas ar ribiņu. Nekas briesmīgs. Paņemam adatu un tās smuki visas var izvilkt saules gaismā. Līme pēc jūsu ieskatiem, bet nu ļoti prātīgi. Ja esat nolēmuši to lietot, tad to liksim vispirms uz adatas un tikai tad uz nobeiguma mezgla no galviņas puses. Šādi veidots mušas ķermenis, tiek saukts par palmerētu. Latviski- ķermenis, pa kuru uztīta spalva. Vēlāk mēs vēl daudzas reizes veiksim šādu palmerēšanas operāciju. Kad esam finalizējuši savu pirmo bageri, kritiski novērtēsim tā izskatu un proporcijas. Te runa ir par astes garumu un tītās spalvas izmēru. Kāpēc es sākumā par to nerunāju? Astes garums gan tikai atkarīgs no jūsu prasmes to pareizā vietā piesiet. Bet, ja nu pēkšņi tas nav sanācis un aste ievērojami pārsniedz pieņemamo 1.5 garumu, tad tas vēl ir labojams. Tikai nekādā gadījumā neiedomājaties to izdarīt nogriežot ar šķērēm. Nekad! Marabū lieko garumu drīkst nokniebt tikai ar nagiem. Vienmēr un visur, kur tas tiek lietots. Tad tas turpinās darboties un muša nebūs sabojāta. Otra lieta ir mūsu palmerētās spalvas izmērs. Tam arī nevajadzētu būt lielākam par diviem āķa atvērumiem. To gan piemērīt var tikai tajā brīdī, kad esat uzsējuši ķermeni. Bet spalva jau sen piesieta, ja atceraties. Tāpēc jāmēģina pie piemērīšanas atskaitīt ķermeņa materiāla biezumu, respektīvi, jāņem mazāka platuma spalva. Vēlāk jau tiek izkopts tāds nosacīts acumērs un tas jau tiek darīts automātiski.

Tālāk palūkosim, kādas vēl variācijas iespējamas sienot mūsu bagerīti. Pieņemsim, ka mums doma veidot ķermeni no kāda cita materiāla. Ko varam tam izmantot? Tas var būt dabings, dažādi chenille, vilnas vai moheiras diegs, tā pati pāva spalva, citas krāsas marabū. Faktiski gandrīz viss, ko varam aptīt ap āķi.

Te variācijas ir bezgala daudz. Ideja vienkārša. Ja jūs plānojat ķermeni veidot no dabinga, chenille, vai vēl kāda citaimage034 materiāla, tad astes atlikušo marabū spalvu stiprinām visā āķa garumā un pie galviņas to slīpi nogriežam. Nekad negrieziet to uzreiz pēc stiprināšanas. Pirmkārt veidosies mušas ķermenī nesmuks lauzuma punkts. Otrkārt, pats marabū nebūs droši piestiprināts. Tad atgriežamies ar diegu atpakaļ un strādājam ar pārējiem materiāliem.

 

 

 

 

 

 

Sagatavojam un piesienam gaiļa spalvu un ķermeni veidojam šajā piemērā izmantojot dabingu. Šāda tipa bagerus image036parasti sien pavasara copei. Kad ūdens vēl ir duļķains prasās spilgtākas krāsu kombinācijas. Šāds te elektro- zaļš vai sarkans ķermenis šajā laikā būs pašā laikā.

 

 

 

 

 

 

 

Tālāk atkārtojam iepriekšējos soļus. Tinam pa ķermeni spalvu unimage038 ar ribu to nostiprinām pretējā virzienā.Beigās atkal ar adatiņu izvelkam piespiestos matiņus.

 

 

 

 

 

 

 

 

Jūsu iedvesmai tā vienkārši izskriesim cauri vēl pāris variācijām.

Šis bagerītis arī siets agrai pavasara copei. Pēc samocītā skata var pateikt, ka tas jau ir ūdeni redzējis un zivij mutē arī image040pabijis. Astē tam izmantots īsāks, gaiši brūns marabū. Šādas spalvas atrodamas gaiļa skalpa otrajā pusē pie pašas ādas. Ķermenis veidots no dzeltena chenille diega. Tas ir ļoti ērts materiāls siešanai. Pieejams ļoti plašā krāsu spektrā. Lēts. Īpaši labs ir tā saucamais sparkle chenille. Jo tas ir apjomīgāks un kustīgāks. Pie kam, ražotāji tos bieži taisa no hologrāfiskiem materiāliem, kas maina krāsu atkarībā no skata leņķa. Mūsu acij izskatās ļoti patīkami. Par zivīm nepateikšu. Nevaru apgalvot, ka dēļ tā tās ķertos ievērojami labāk. Pats ļoti bieži izmantoju pāva spalvu imitējošu sparkle chenille- melnu ar tumši zaļu atspīdumu. Pēc palmera spalvas un ribas fiksācijas, tinuma vietai pie galviņas vēl uzlikts nedaudz spilgti rozā vai sarkans dabings. Vēlāk redzēsiet, ka daudzās mušās reizēm mēs lietosim šādus akcentiņus. Viens piemērs mums jau bija čehu nimfa. Atceraties taču noteikti?

Te savukārt bagerītis pilnīgi rozā krāsā. Kāds varbūt nelabi brēks, ka tādu krāsu dabā vispār nav. Piekrītu. Nav. Bet zivīmimage042 ļoti patīk. Īpaši foreļu veidīgajām. Tātad aste un ķermenis rozā marabū. Palmeram var tikt izmantota balta, rozā, sarkana un grizli gaiļa spalva. Jā, piemirsu pateikt, ka par grizli sējēji nodēvējuši to balti melno spalvas krāsas kombināciju, kas bija redzama saddle hakla spalvu piemērā. Starp citu, redzēsiet, ka tā būs viena no biežāk lietojamām krāsām mušās.

 

 

 

 

 

Nākamais būs atkal tāds nedaudz izaicinošs krāsu salikums, kas arī varētu uzbudināt kādu foreli. Astē sarkans marabū.image044 Ķermenis- zaļš dabings. Palmers – grizli gaiļa spalva.

 

 

 

 

 

 

 

 

Ļoti labi darbojās arī šāda, olīvzaļa versija. Varbūt tāpēc, ka tās dēles, ko it kā imitē mūsu bagerītis, arī faktiski irimage046 divkrāsainas. Mugura tai ir melna. Vēders- olīvzaļš. Šī muša labi strādā arī stāvošos ūdeņos.

 

 

 

 

 

 

 

 

Vēl viena melnā vollīša versija. Vara apaļās galviņas vietā mēs varam to padarīt smagāku ar šādām koniskām vai image048hanteļu veida acīm. Šādas acis dažādos izmēros mēs samērā daudz lietosim gan strīmeros, gan nimfās. Ja tās izvēlas pietiekami lielas un tās piesien šādi, āķa augšpusē, tad tās sava svara dēļ ūdenī griež mušu otrādi ar āķa smaili uz augšu. Šādu mušu var burtiski vilkt pa pašu grunti. Ja ar to makšķerē pret straumi, tad pat 5cm ūdens foreļu strautā ir pietiekami, lai muša skaisti izskrietu cauri visiem akmeņiem un pārslīdētu pāri zālei.

 

 

 

 

 

image050

 

 

 

 

Sienot mušu šādas acis tiek stiprinātas pašā sākumā.

 

 

 

 

 

Noteikti patīsim diegu apakšā vietai, kur tās tiks sietas. Uzliekam acis uz āķa. Atstāsim kādus pāris milimetrus brīvas vietas līdz āķa actiņai. Iesākumā izdarām pāris slīpus tinumus virzienā 1-2 un pēc tam to pašu pa asi 3-4. No 2 uz 3 un no 4 uz 1 diegs iet zem āķa kātiņa. Ar to galviņa jau būs piefiksēta. Tālāk parasti taisa tā saucamo astoņnieka tinumu ap galviņu. Tā secība redzama zīmējumā. To atkārtojam ap 10x. Jālūko tinumus labi nospriegot. Beigās vēl labi izdarīt 5-6 tinumus ap āķa kātiņu, maksimāli spiežot diegu uz galviņas pamatnes pusi. Tas jāizdara gan no priekšas, gan no aizmugures. Šī operācija papildus nospriegos astotnieka tinumus un galviņa būs stabili piesieta. Tinumu noklāsim ar līmi. Neskatoties uz šādu it kā nežēlīgu fiksāciju, tomēr copes gaitā acīm ir tendence noslīdēt uz vienu vai otru pusi. Neko tur nepadarīsi. Nākas reizēm ar roku palabot acu leņķi. Kad acis piesietas un līme nožuvusi, visu pārējo sienam kā parasti. Šīm mušām es svinu apakšā vairs netinu, ja vien nav paredzēts veidot kādu ekstra smago variantu. Beidzam mušu maksimāli tuvu acīm un acu daļu tāpat astotniekā aptinam ar dabingotu diegu. Finiša mezgls jau pie actiņas.

Un te būs vēl viena labi pārbaudīta krāsu kombinācija. Olīvzalš marabū izmantots astei un ķermeņa veidošanai. Palmeraimage052 spalva brūna. Vara koniskās acis melnā krāsā. Acu aptīšanai izmantotas tā paša marabū spalvas atlikumi. Paņemam trīs četrus atsevišķos spalvas sariņus. Pieliekam tās pie diega un, tieši tāpat kā darbojoties ar dabingu, sākam to savērpt. Redzēsiet kā tas smuki satīsies kopā ar diegu. To arī aptinam ap acīm un pēc finiša mezgla galviņu izbužinām ar birstīti.

Arī ar šo vēl nebeidzās bezgalīgais iespējamo vollīša variāciju skaits. To ir tik daudz, ka vienkārši tās visas nav iespējams aplūkot. Nebaidieties arī paši pafantazēt. Bet tīšanas veids ir un paliek tikai viens. Mainīties var ķermenim izmantoto materiālu klāsts, ribas, galviņas un materiālu krāsas. Jā, gandrīz aizmirsu, ka noteikti vajag uztīt arī pāris versijas bez vara galviņas. Tās noderēs seklākiem ūdeņiem. Tomēr arī versijai bez vara galviņas es jums iesaku uzlikt uz āķa pāris svina diega tinumus pie āķa actiņas. Tas mūsu mušai piedos nirstošas kustības ūdenī. Ja to nedarām, tad muša kustās nedaudz monotoni, faktiski tikai taisni. Savukārt ar svinu aprīkotās, vilkšanas pauzes laikā skaisti pagriezīsies uz leju un jūs iegūsiet ļoti seksīgu, nirstošu mušas spēli. Atliek tikai viegli piecelt kātu, kad sajutīsiet kaut mazāko pretestību. Vollītis – tas tiešām ir spēks! Atliek tikai to izmantot. Viss, tā sakot, jūsu rokās!

 

Pašās beigās ilustrācijai vēl piedāvāju palūkot tikai dažus šīs mūsu „maģiskās” mušas nedarbus.

 

image054image056

image058image060

image066image064

 

Turpinājums sekos...

 


5.nodarbība.

Vasaras karstums ieviesis zināmu panīkumu vismaz man pazīstamo cilvēku vidū. Laikam, ka arī zivīm tas nav nācis īpaši par labu un to aktivitāte un ķeršanās patlaban ir visai īslaicīga. Tomēr kādu vēlu vakara stundu, kad dienas karstums garām, pasēdēt pie sienamā galda neatteiksies neviens īstens mušototājs. Tāpēc turpināsim mūsu iesāktos darbiņus ierastajā kārtībā. Pakavēsimies vēl mazu brīdi pie tām pašām nimfām un pamazām iesim uz augšu vārda tiešā nozīmē. Kā pirmo šoreiz piedāvāšu jums uzsiet pāris nedaudz sarežģītākas nimfas versijas, kurās pamēģināsim izmantot vēl pāris jaunus materiālus un siešanas tehnikas.

 image002

 

Vispirms palūkosim, kas mums šodienu mētājās pa galdu. Larva lace, vai vinil rib dažādās krāsās. Vinila riba –latviski. Nebrīnieties, tas nav oriģināls iepakojums. Vienkārši liels materiālu klāsts, kas bez šaubām arī jūsu siešanas stūrītī ar laiku radīsies, prasa kaut kādā veidā optimizēt materiālu uzglabāšanu un līdz ar to arī to atrašanu. Man šāda veida lietām ļoti labi kalpo šādas plastmasas spolītes, kas paliek pāri no lodēšanas materiāliem. Uz tām lieliski var glabāt dažādus rupjākus diegus, vara un svina stieples, vilnas diegus un vēl simts lietas. Neaizņem daudz vietas un materiālu viegli gan izvilkt ārā, gan lieko attīt atpakaļ. Starp citu, uz tām arī ērti uztīt līdzi ņemšanai copē dažādus līdaku pavadiņu materiālus. Ļoti ērta lieta. Meklējiet pie paziņām radiotehniķiem. Bet nu iesākām mēs tēmu par vinila ribām. Tās tiek pārsvarā izmantotas lai sietu dažādu nimfu ķermenīšus. Dažreiz arī kā ķermeņa ribojums lielākām mušām. Mēdz būt dažādi to profili. Tās var būt pilnībā apaļas, ar cauru vidu, kā trubiņa, un pusapaļas. Vienkārši pērkot jāpalūko no gala, ko tad mēs īsti pērkam. Es visbiežāk strādāju ( vai jāsaka, ka gadījies iepirkt) ar pusapaļās formas ribām. Interesants materiāls arī no tāda aspekta, ka tas, lai arī ir ar nokrāsu, tomēr ir puscaurspīdīgs un tas lielā mērā nosaka dažas īpatnības ar to darbojoties. Jāpadomā par divām lietām. Pirmā, ka apakšā patītais materiāls vai diegs izmainīs gala toni mušai, jo būs redzams caur ribu. Otrā lieta, ka diezgan rūpīgi vajadzētu uztīt pamatu zem ribas, lai tas būtu gluds un nebūtu lauzumu, kas uzreiz būs uzkrītoši redzami gatavajā izstrādājumā.

Tad nu pamēģināsim uzražot pirmo, vienkāršāko versiju trīsuļoda kāpuram image004( angl. bloodworm). Šeit būs variants ar mums jau zināmo vara galviņu. Tāds variants labi strādā kā smagā nimfa. Var, protams, arī nelikt svinu vispār un tad to siet uz pavadas kā otro mušu. Starp citu, arī ziemas copes cienītājiem tā būs visnotaļ noderīga muša, parasti tiek lietota tā sauktā „Lietuviešu čorta” komplektācijā. Bet nu atpakaļ pie mūsu mušas. Tātad, vajadzīgs būs liektais vai taisnais nimfu āķis. Uz tā liekam vara galviņu, patinam atbilstoša izmēra svina diegu un gludi to iestrādājam ar plakano diegu. Tas viss mums jau ir zināms. Atceraties taču mūsu tikšanās reizes, ne? Es tā ceru. Izmēri? Sākot no 14-tā numura āķa un uz augšu. Atbilstoši āķa izmēram izvēlēsimies arī vara galviņu. Ja vēlamies iegūt vēl smagāku mušu un tas attiecas ne tikai uz šo, konkrēto mušu, tad tagad pieejamas mūsu veikalos arī tādas pašas volframa galviņas, visādās krāsās un formās (šim modelim vairāk pat piestāvētu melnas krāsas galviņa. Neatradās pie rokas tikai šoreiz). Tas nozīmē, ka pie viena fiziskā izmēra varam dabūt daudz smagāku mušu, vai arī citu reizi samazināt galviņas izmēru nezaudējot mušas kopējo svaru. Dzīve iet uz priekšu, tā sakot. Tālāk, praktiski uzreiz aiz galviņas, stiprinām vinila ribu. Trīs četri stipri tinumi. Ja tā ir pusapaļa, kā redzamā, tad ar plakano pusi uz leju. Stipri tāpēc, ka tinot to uz aizmuguri mēģināsim vinila ribu pamazām nostiept, pakāpeniski palielinot tās nospriegojumu. Tas vajadzīgs lai iegūtu konisku mušas formu.Pietinam to visā ķermeņa garumā uz tik pat rūpīgi ar diegu atgriežamies image006atpakaļ pie galviņas , lai liktu nākamo materiālu. Šoreiz pamatam izmantošu Mylar lenti ar sudraba pusi uz āru. Materiāls speciāli tiek ražots mušu sējēju vajadzībām un pēc ārējā izskata atgādina jaunā gada eglīšu spīguļus. Tikai atšķirībā no tiem, mylaram spīgulis zelta vai sudraba krāsā ir uzklāts uz plastikāta pamata. Līdz ar to tas ir elastīgs, labi pieguļ pamatam to nostiepjot. Šai mušai var arī, protams, bez tā iztikt un šajā gadījumā mēs vienkārši to liekam, lai iepazītos ar tā lietošanu mušā. Plašāk mylars gan tiek lietots strīmeros un lašu mušās. Mūsu trīsuļodam tas piedod tādu zināmu caurspīdīguma efektu. Tās neliels acu apmāns un liekas, ka zem ribas apakšā nekā nebūtu. Bet nu vienkāršākā versijā nekas slikts nebūs, ja arī bez tā iztiksiet un paliks tikai sarkana diega pamats.

 

 

 

 

Mylar tiek tīts ar vienmērīgu soli un, lai to skaisti uztītu tad, vēlamsimage008 vienmēr to tīt divās kārtās pa mušas ķermeni, turp un atpakaļ. Vienā kātā to liekot būs zināmas problēmas ar tā stiprināšanu. Tad nāktos to stiprināt āķa aizmugurē un lieku reizi tīt diegu uz priekšu. Paliktu redzams diegs un tas nav labi. Tinot mylar vienīgā lieta, ka nedrīkst ne brīdi atslābināt tā nospriegojumu. Ja nu gadās ( un parasti arī gadās), ka tas izsprūk no pirkstiem, tad viss jāsāk no sākuma.

 

 

 

 

 

 

 

Tālāk uztīsim vinila ribu. Procedūra pavisam vienkārša.image010 Vajadzētu tikai lūkot, lai tinumi būtu cits pie cita un pats ribas materiāls tīšanas procesā nesavērptos. Kad fiksējam to galā, vajag to sirsnīgi nostiept. Nostiprinām to ar trim diega vijumiem un tādu pašu nostieptu slīpi nogriežam. Atlikušo galu atkal pārejam pāri ar diegu.

 

 

 

 

 

 

 

Nu un pašās beigās galvas daļu izdekorējam ar pāva spalvas trim image012četriem apgriezieniem, kurus kā vienmēr, neaizmirsīsim aptīt ap diegu.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Klasiski finišējam ar diviem mezgliem un mūsu muša gatava. Neskatoties uzimage014 savu it kā vienkāršo izskatu, tomēr diezgan komplicēta bija. Bet nu ir vērts pacensties. Katrā ziņā šī būtu muša, ko es rekomendētu jums izmēģināt makšķerējot ezeros un mēģinot noķert kādus miermīlīgo sugu pārstāvjus. Breksīšiem, raudiņām, ruduļiem un asarīšiem vajadzētu patikt.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Turpinot to pašu tēmu vēl nedaudz pavingrināsimies sarežģīt sev dzīvi sienot līdzīga stila nimfu atraktoru. Pie viena iepazīsimies ar kārtējo jauno instrumentu, kuram ir divas labas īpašības. Tas nav dārgs un tam ir un arī turpmāk būs ļoti plašs pielietojums- dabinga savērpējs ( dabbing twister).

image016

Redzamais ir lētais indiešu variants. Neskatoties uz šo vienīgo trūkumu tas pilnībā pilda visas tam paredzētās funkcijas un šim modelim ir vēl viena laba īpašība -liels svars, kas palīdz ļoti viegli savērpt materiālu un tas var darba laikā brīvi karāties diega cilpā. Ļoti bieži gadās tā, ka tīšanas loģiskā secība to prasa. Vietā, kur tas būs nepieciešams, izveidojam 8-10cm garu diega cilpu un tajā iekaram savērpēju. Kā veidot cilpu? Vajadzīgajā attālumā atlaižam diegu un apmetam to ap savu pirkstu. Tad atkal ar diegu ejam atpakaļ pie āķa un taisām apgriezienu ap āķi tieši virs no āķa apakšas nākošā diega. Viena problēma. Cilpai pa vidu paliek āķa un uztītā materiāla biezums. Ko darīt? Apmetam vēl vienu tinumu ap cilpu no āķa priekšpuses un atkal vēl viens tinums ap āķi. Vienkārši un eleganti.

image017

Zīm 1. Dabinga cilpas veidošana.

 

 

 

 

 

 

 

 

Nu šajā cilpā varam iekārt savērpēju un darboties tālāk. Ko tas dod? Ar šādas cilpas palīdzību var uz mušas ķermeņa uztīt visdažādākos materiālus. Pat īpaši nepaklausīgus. Kā atceraties viens no tādiem mums jau bija roņa dabings. Labs paņēmiens tas arī ir no tā aspekta, ka materiāls tiek gareniski savērpts starp diviem diegiem un uz āru paliek tā brīvie gali. Tas ļauj veidot kuplākus un arī dzīvīgākus mušu ķermeņus, kad ir tāda vajadzība.

 Tagad jau reāls piemērs. Atkārtojam visas tās pašas darbības, kā tas bija sienot iepriekšējo mušu, tikai, kad esam piesējuši vinila ribu, izveidojam jau pieminēto cilpu un atstājam to nostieptu ar dabinga savērpēju brīvi karājoties. Stiprinām to un atkal notinam mušas ķermeni ar mylar.image019

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Kad tas ir izdarīts, atšķirībā no iepriekšējās mušas vinila image021ribiņu tīsim nevis cieši tinumu pie tinuma, bet ar soli apmēram tās pašas ribas materiāla platumā.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Tālāk starp diegiem ieliekam to pašu roņa dabingu. Te labi tas, ka nevajag to pat īpaši fiksēt. image023Mazu dabinga daudzumu plānā kārtā ieliekam starp diegiem un saspiežam diegus kopā paceļot to uz kreisās rokas pirksta. Materiāls būs nofiksēts un nekur vairs nespruks. Iegriežam savērpēju un pēc brīža palaižam cilpu vaļā. Dabings skaisti savērpsies starp diegiem. Tālāk ar spalvu turētāju ( hackle plier) saņemam mūsu vērpumu virs savērpēja un pārgriežam cilpu. Savērpēja darbs ir izpildīts un tālākais jau ir mūsu pašu roku veiklības jautājums.

 

 

 

 

 

 

 

Tagad ar tādu pašu solīti tinam dabingoto diegu, liekot tā tinumus uzreiz aiz vinila ribas un beigās fiksējam to pie galviņas.image025

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 


Kā jau teicu, ka ja ir vēl vēlēšanās nedaudz sarežģīt dzīvi, tad šajā brīdī mūsu iespējasimage027 vēl nav izsmeltas. Šai mušai lieliski vēl piestāvētu arī kājiņas no irbes spalvas. Ar to jau arī esam darbojušies. Atliek tikai izvēlēties atbilstoša izmēra spalvu un, kā jau pierasts, piesiet to aiz tievā gala stiprinājuma vietā. Viens apgrieziens ar spalvu, rūpīgi atglaužot spalvas sariņus uz aizmuguri, būs pilnīgi pietiekams.

 

 

 

 

 

 

 

Kad esam to piefiksējuši, neaizmirsīsim ar pāris diega image029tinumiem virzienā uz aizmuguri pilnībā piefiksēt trauslo irbes spalviņu.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Nu un pēdējais elements atkal ir pāva spalvas apkaklīte un finišs. Nu, bija grūti? Nē taču, es ceru. Tad jau viss kārtībā! Šādas atraktīvas mušiņas var veidot kombinējot visdažādāko krāsu vinila image031ribas un dabingus. Nu piemēram, olīvu zaļa ribiņa un sarkans vai brūns roņa dabings. Dzeltena riba un zaķa dabings, utt. Ļaujiet strādāt jūsu fantāzijai. Un varbūt jūsu versija izrādīsies vēl nevairāmāka. Ļoti seksīga muša, vismaz man patīk. Parasti šādas mušas es izvēlos likt ne pārāk skaidros ūdeņos. Jāsaka, ka arī zivīm līdz šim tās patikušas gana labi. Jāatzīst, ka gan daža laba kombinācija neguva cerēto atsaucību, lai nepateiktu rupjāk, bet to pareizo noskaidrot varēsiet paši. Kaut kāds radošs moments lai paliek arī jums.

 

 

 

 

 

 

 

Nākamais mums jaunais materiāls (skat. pirmo bildi) ir antrons. Ļoti līdzīgs materiāls var tikt veikalos tirgots arī zem citiem nosaukumiem: poly jarn, sparkle jarn, Z-lon. Nedaudz rupjākas struktūras, bet praktiski tāds pats daudz šķiedru sintētisks materiāls tiek izmantots arī paklāju malu apšūšanai.image033 Attiecīgi arī meklējams būtu ne ar copi saistītos veikalos. Klasiski tas vairāk tiek pielietots sienot sausajās mušas(spārni, spārnu pamatnes, copes indikatoru mušas), bet arī nimfu sadaļā tam atradīsies kāds interesants pielietojums. Nogriezīsim kādus divus centimetrus tā un ar vara stieplīti uzmetīsim tam šādu cilpiņu. Tad nogriezīsim to, atstājot, kā redzams, kādus trīs milimetrus materiāla. Un ar šķiltavām uzmanīgi piededzināsim šo brīvo galu. Laikam aizmirsu jums jau pašā sākumā rekomendēt šķiltavas kā absolūti nepieciešamu mušiņu siešanas aksesuāru. Kā redzēsiet, vēlāk bez savu tiešo funkciju pildīšanas tās absolūti būs nepieciešamas mūsu radošajā procesā. Estētiem un pīpēšanas nīdējiem šim nolūkam varētu kalpot ķīmijas eksperimentiem paredzētā spirta lampiņa. Tiesa man nav informācijas, vai tādas vēl joprojām ir nopērkamas.image035

Rezultātam vajadzētu izskatīties apmēram šādi. Atliek noņemt stiepli un esam ieguvuši vienu no nākamās mušas elementiem. Jā, kam tad tas bija vajadzīgs? Mūsu nākamā muša būs makstenes, kas dzīvo mājiņā, imitācija. Esat taču tādus dabas izstrādājumus redzējuši? Man liekas, ka katrā ūdens peļķē tādus var atrast. Cits jautājums vai uz tādu kaut ko var arī reāli kādu zivi noķert? Smagi. Man nav gadījies un cik zinu arī citiem nē. Bet tas absolūti nemazina mušas izcilās īpašības. Un tās būtu: tā ir smaga . Parasti tādu mušu izmanto tandēmā, respektīvi, šī muša kalpo kā svars, kas nogādā zem ūdens kādu ēdamāku „kumāsu”. Tāpēc vien jau ir vērts to pamēģināt uzsiet. Un kur tad vēl cerība, ka varbūt jūs šoreiz būsiet tas laimīgais, kam paveiksies. Zivju kuņģos makstenes ar mājiņām mēdz būt ļoti bieži. Par imitācijām to ar tām copējot, tā gan nevarētu teikt. Jā, tas ir viens no savdabīgiem, kādu ir mūsu copē ne mazums, paradoksiem. Un es nebūt neesmu vienīgais kas to ir piefiksējis. Ir vesela čupa ļoti reālistisku mušu, kas viens pret vienu attēlo reālu kukaini, bet uz kurām noķert zivi nekad, vai arī ļoti reti, nevienam nav izdevies. Lai cik arī dīvaini tas neizklausītos, bet tā ir absolūta patiesība. Un tai pašā laikā, būs vēlāk tāds pats klāsts ar mušām, par kurām jebkurš sevi cienošs makšķernieks pirmajā acu uzmetienā Jums paprasītu: kas tas par ērmu? Un Jūs varētu droši pateikt: Es nezinu, bet uz to, man ( pasvītroju man) ķeras zivis.

 

Nu tā! Tā nu bija maza filozofiska atkāpe, kuru pavisam droši jūs varējāt arī izlaist. Bet nu atgriežoties pie mūsu mušas, jeb kā krievi saka: bļiže k tjelu! Sāksim ar to, ka piestiprināsim mūsu apdedzināto antronu pie āķa izliekuma.image037 Jā, nebrīnāties, jo šī konkrētā muša tiek sieta otrādi, jebšu tās domājamā galvas daļa atrodas vērsta uz āķa liekuma pusi. Vispār tā, nedaudz paskrienot uz priekšu, ir vesela sērija mušu, kas tie sietas pretēji klasiskajam izvietojumam un nevar noliegt, ka dažkārt tas ir ļoti praktiski. Bet, nesatraucaties. Mums vēl vēlāk būs vesela sadaļa par tēmu reversās, jeb otrādi sietās mušas. Tātad mūsu apdedzinātais antrona materiāls šajā gadījumā attēlos makstenes kāpuru, kas izlīdis no mājiņas. Nav līdzīgs? Varbūt nepagadījās īstās krāsas antrons pie rokas. Vislabāk šim nolūkam būtu izmantot tādu krēmīgu vai pelēki brūnas nokrāsas antrona materiālu. Kad tas ir sekmīgi padarīts, stiprinām atlikušo materiālu visā āķa garumā virs āķa. Tā ir viena no absolūtajām mušu siešanas ābecēm, ko es jums laiku pa laikam centīšos laiku pa laikam atgādināt. Tādējādi mēs iegūstam līdzenu mušas ķermeņa formu un piestiprinām maksimāli labi pašu materiālu. Citiem vārdiem sakot, muša kalpos ilgi, ja tai liktenis nebūs lēmis ieķerties kāda augsta koka zarā. Bet tas jau atkal cits stāsts.

Kā jūs jau redzat no bildes, mēs atkal veicam tādu pašu operāciju kā pirmīt sietajai mušai. Pēc antrona piefiksēšanas atkal paņemam irbes spalviņu un izveidojam kājiņu imitāciju.image039 Tad atkal izveidojam dabinga cilpu. Nākamais solis būs mušas „smadzināšana” ar svina diegu. Te viss vienkārši . No viena gala atkal vienmērīgi uztinam svina stiepli visā ķermeņa garumā. Esam pārliecināti, ka šai mušai vajadzētu „ skrāpēt” akmeņus? Liekam svina diegu divās kārtās.

 

 

 

 

 

 

 

 

Makstenes mājiņas būvēšanai šoreiz izvēlēsimies brieža spalvu. Apvienojot to ar jau apgūto materiālu likšanu dabinga cilpā, redzēsim kādu interesantu risinājumu un mušas izskatu varam iegūt.image041 Šim nolūkam mums vajadzēs šādas plakanas spīlītes. Attēlā redzamās ir oriģināls „Marc Petitjean” produkts, kas nāk no viņa maģisko instrumentu komplekta. Laba lieta un to izmantošanu mēs vēlāk apskatīsim visos smalkumos. Protams, ka būs grūtības tādu momentā šeit nopirkt, bet tas nav nekas briesmīgs. Var lieliski šim nolūkam izmantot vai nu kancelejas preču veikalos nopērkamas līdzīgas konstrukcijas plastmasas dokumentu turētājus. Kam rokas pareizajā vietā, var mēģināt tādu pašu uzbūvēt saviem spēkiem no pavisam lētiem kancelejas piederumiem.

 

 

 

 

 

 

 

 

Plastmasas lineāls un šāds klipsis, 5min epoksīds un jūsu rīcībā ir vajadzīgais instruments. Nebūt ne sliktāks par oriģinālu.image043

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Kas tad tālāk? Izmantojot šo spīlīti no brieža spalvas var viegli nogriezt spalvu kā redzamajā bildē.image045 Pie kam , var viegli izvēlēties cik garus sariņus jūs tālāk liksiet dabinga cilpā. Pārāk garus tos likt cilpā neiesaku, jo tad spalva sāk sapīties savā starpā. Līdz 1,5-2cm ir pilnīgi pietiekami.

 

 

Liekam briedi iekšā un savērpjam to ar virpuli, tieši tāpat kā iepriekšējā gadījumā. Šajā attēlā jau redzams gatavs rezultāts. Tālāk to vienkārši tinam pa ķermeni. Vienīgais ieteikums atkal pie katra apgrieziena censties ar kreisās rokas pirkstiem saglaust tinamo spalvu uz aizmuguri, līdzīgi kā mēs darījām, palmerējot ķermeni ar gaiļa spalvu. Tad jūs nespiedīsiet klāt pie ķermeņa no iepriekšējā tinuma uz priekšu noliektās spalvas.

 

 

 

 


Nu un pabeidzot šo darbiņu mūsu muša izskatīsies apmēram šādi.image047 Kāds, kas jau ir darbojies ar siešanu varbūt pat teiks, ka tas vienkārši pakots briedis. Jā, rezultāts ir stipri līdzīgs tikai ar to starpību, ka parasta brieža pakošana tiek veikta pa pliku āķi un šajā gadījumā šī metode nederēs. Savukārt atkal, ja kādam nepadodas klasiskā brieža pakošana, tad redzamā metode, ļauj viegli šo vājo pozīciju piemānīt, jo rezultāts ir praktiski identisks. Pie klasiskās brieža spalvas pakošanas tehnikas mēs sīkāk pakavēsimies sauso mušu sadaļā.

 

 

 

 

 

 

 

Beidzamais solis: mēs ar šķērēm vienkārši nogriezīsim lieko spalvu pēc vēlamās formas.image049 Viena nianse darbojoties ar briedi. Ja jūs vēlaties, lai tas izskatās gluds, tad ar šķērēm drīkst griezt spalvu tikai garenvirzienā grozot mušu, vai nu no priekšas uz aizmuguri, vai otrādi. Nekādā gadījumā šķērsām un mainot griešanas virzienus. Tad rezultāts būs tāda izrobota panka galvai līdzīgs. Šai mušai tas nav būtiski, jo makstenes mājiņa parasti tieši otrādi ir visai neregulāras formas, bet citas mušas sienot noteikti atcerieties šo padomu. Tas saprotams nav vienīgais variants, kā uztaisīt šo mušu. Ķermeni var izveidot arī no zaķa dabinga arī liekot to dabinga cilpā. Vēl smalkāks variants ir izsijāt no jūsu makšķerējamās upes smalkus akmentiņus un pielīmēt tos ar līmi. Tad tās varētu būt pilnīgi neatvairāms variants un arī tai pat laikā ļoti smaga muša. Viss jūsu rokās, tā sakot.

 

 

 

Tagad izmantojot jau apgūtās tehnikas un šos pašus materiālus uzbūvēsim vēl pāris interesantas imitācijas. Pirmā varētu būt muša, kas attēlo kukaiņa šķilšanās stadiju, kad no nimfas izšķiļas pieaudzis kukainis.image051 Šajā gadījumā apdedzinātais antrons piesiets mušas aizmugurē būtu nimfas vecais ķermeņa apvalks, no , kura kuru katru brīdi izlīdīs jau pieaugušai kukainis. Tam jau izlīduši spārniņi un drīz tas jau gatavojas pilnīgi pamest veco ķermeni. Uz liektā shripm tipa āķa uztinam diega pamatni un no aizmugures piestiprinām mūsu antrona sagatavi, To pietinam uz āķa, bet atstāsim antronu nenogrieztu un apmēram trešdaļu āķa brīva mušas galvas daļas veidošanai.

 

 

 

 

 

 

 

Tālāk no dabinga veidojam mušas ķermeni un nobeidzam to uzreiz pie antrona. Atlikušai antrons mums imitēs jau mušas izlīdušos spārnus.image053 Šajā vietā atkal veidojam dabinga cilpu un liekam tajā atkal brieža spalvu. Šoreiz tikai neņemiet to tik daudz, jo mums vajadzēs burtiski ar to izdarīt 3-4 apgriezienus. Pirmo apgriezienu veicam maksimāli cieši pie spārna, jo tas atspiedīs to atpakaļ vajadzīgajā leņķī.

 

 

 

 

 

 

 

 

Kad tas sekmīgi paveikts, finišējam un lieko briedi apgriežam. Es parasti atstāju uz aizmuguri vērstos veselos brieža spalvu galus, jo tie glīti attēlo jau parādījušās kukaiņa kājiņas.image055 Nogriežam lieko antronu un mūsu muša gatava. Nu vai nebija eleganti un vienkārši?

 

 

Un kā pēdējo šo reizi palūkosim uzsiet vienu no leģendārā Amerikas mušiņošanas guru Garry LaFontaine radīto uzpeldošās makstenes ( cadis) imitāciju ( sparkle pupa).image069 Mēs arī savā žargonā šīs mušas saucam par „pupām”, vai mīļi par „pupāniem”. Nejauciet ar ēdamajām, lūdzu. Šis gan arī ēd, bet domātas tās zivīm. Atkal izmantosim liekto āķi un piesiesim nedaudz mazāku antrona šķipsnu virzienā uz mušas aizmuguri. Šoreiz gan ar mazu niansi. Sāksim to stiprināt no āķa actiņas puses, bet sienot virzienā uz aizmuguri to pie āķa nedaudz paspiežam materiālu uz āķa, tā lai tas it kā no visām pusēm apņemtu āķa kātiņu. Kāpēc? Pēc nākošā soļa tas kļūs skaidrs.image057

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Tad no sintētiskā dabinga uztīsim ķermenīti. Te parasti izvēlas tumšāku toņu brūnu vai zaļu dabingu.image059

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Un te nu būs pats grūtākais uzdevums. Antronu no aizmugures pārliekt un piefiksēt aiz ķermeņa. Pie kam nevis vienkārši nostiept, bet tā lai tas apņem ķermenīti ar brīvu liekumu. Nav nostiepts un tai pat laikā vienmērīgi apņem to no visām pusēm.image061 Es šo problēmu parasti risinu tā, ka no sākuma papūšu mušai no aizmugures. Antrons iztaisnojas. Tad ar adatiņu iztaisnoju un sakārtoju kaut kur ne tajā virzienā aizskrējušos sariņus. Tad ar četriem pirkstiem apņemu mušu no aizmugures un pārvelku to uz priekšu. Tad apmetu vienu vieglu diega cilpu un pirms savilkšanas nedaudz pabīdu pirkstus uz atpakaļ , lai materiāls nenostieptos. Nav viegla operācija un arī man ne vienmēr sanāk skaisti ar pirmo reizi. Nākas dažkārt to atkārtot vairākas reizes līdz sanāk vēlamais rezultāts. Bet ir vērts pacensties, jo tas arī ir tas maģiskais Garry LaFontaine novērojums, kas tiek šādā veidā realizēts. Nimfa pirms uzpeldēšanas uz spuriņām uzkrāj gaisa burbulīšus, lai varētu pacelties ūdens virspusē un ar šo mēs mēģinām imitēt šo gaisa burbuli, kuram cauri spīd pats nimfas ķermenītis. Viltīgs puika tas Garry LaFontaine bijis, ne?

 

 

Tālākais jau viss pavisam viegli un mums zināmi. Sagatavojam, iztīrām no pavilnas brieža spalvas pušķīti. Nolīdzinām to un piesienam to virspusē.image063 Atceraties kā to stiprināt? Atgādināšu. Kad tas piefiksēts šādi kā mēs redzam , visu laiku turot to ar kreiso roku pašķiram pa nelielai porcijai uz priekšu noliekušos brieža spalvu uz aizmuguri un taisām apgriezienu ar diegu. Tā to darām līdz nonākam līdz plikam āķim. 4-5 reizes ir pilnīgi pietiekami lai briedis stabili turētos mušas virspusē.

 

 

 

 

 

 

 

 

Tad to slīpi un maksimāli tuvu āķim nogriežam un seko nākamā viltībiņa. Mums nebūt nevajag, lai briedis atrastos mušas augšpusē.image065 Patiesībā mums vajadzētu lai tas atrastos gar sāniem un skatītos uz leju. Kā to paveikt? Ar īkšķa nagu paspiežam uz briedi no augšas un uz leju vietā kur to piesējām. Atkārtojiet to pāris reizes un jūs redzēsiet kā briedis it kā sadalās divās daļās un jau pavirzījies uz sānu pusi. Ja kāds sariņš spītīgi to nevēlas darīt varam izmantot adatu, lai noliktu to pie vietas.

 

 

 

 

 

 

 

 

Tad to pieturēsim ar kreiso roku šajā stāvoklī un ar diegu slīpi vēlreiz pārtīsim griezto vietu. Viss- briedis būs stabili piefiksēts jaunajā stāvoklī.image067 Ja nu kās sariņš augšā tomēr ir spītīgi palicis,- tāda maģiska lieta kā šķēres palīdzēs ar to īsi un aši izrēķināties.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Un kā pēdējo izveidosim mušas galviņu uztinot vienu vai divas pāva spalvas. Tas viss mums jau zināms un domāju vairs pat nav jārāda.image069 Redzat kādu slavenu mušu esam pieveikuši. Un kā jau jums solīju , jo tālāk, jo vieglāk viss tas nāks un uz veikalu mušām jūs jau pavisam drīz lūkosieties ar zināmu neizpratni. Vai tad tās vispār kāds arī pērk. To es jums apsolu un turpinājums, protams, ka sekos.

 

 

 

 

 

 

 

 

 


6.nodarbība.

image002

Mūsu tālākajās mušās palūkosimies kā no pavisam pierastām un ikdienā sastopamām lietām, kurām parasts cilvēks pat uzmanību nepievērstu, mēs varam lieliski pielietot dažā labā mušā. Pirmā lieta pavisam parastas putu poliestera bumbiņas. Ir arī nopērkamas kā speciāls mušiņsienamais materiāls. Tai pat laikā kalpo kā pildījums sēžamajos pufos. Tas pats materiāls, varbūt tikai nedaudz mīkstāks, atrodams gan sadzīves elektronikas iepakojumos, gan celtniecībā, kā siltinātājs. Vārdu sakot, palūkojies apkārt un kaut kur to noteikti ieraudzīsi. Tam ir ļoti laba peldspēja un to mēs šoreiz arī gribēsim izmantot, lai liktu mūsu mušai peldēt pie pašas ūdens virsmas. Jautājums tikai kā to piedabūt klāt pie mušas? Tas ir trausls un to pašu par sevi ne pielīmēt, ne piesiet. Atjautīgi cilvēki izdomāja ļoti vienkāršu risinājumu- ielikt to sieviešu zeķubiksēs. Ģeniāli un vienkārši. Pat nav speciāli jāskrien pirkt. Ja vien mājā mīt kāda daiļā būtne, tad par šī materiāla trūkumu sūdzēties gan nevajadzētu. Mums par prieku, plīst tās viņām uz nebēdu un krāsu izvēle arī mēdz būt gana laba. Nedaudz atkāpjoties no tēmas, arī praktiskajā makšķerēšanā visai noderīga lieta, piemēram, lai uzglabātu pavadiņas copē. Nogriežam šķērsām apmēram 10mm strēmelīti. Ļaujam tai dabiski savērpties un apmēram pa vidu sasienam to ar parastu mezglu. Uzliekam to uz 25m pavadiņu auklas spolītes un pie mezgla izduram cauri auklu. Viss. Aukla vairs vaļā neritināsies, aiz auklas gala jūs varēsiet izritināt sev nepieciešamo pavadiņas garumu un pie vajadzības to ari ietīt atpakaļ. Savukārt aiz otrā cilpas gala tās var ērti saspraust pie vestes. Ērti, lēti un praktiski. Bet nu atgriežamies pie mušu lietām. Un siesim mēs šoreiz uzpeldošu nimfu, jeb emergeri ( emerger- angl.). Te nav pat runa par konkrētu kukaiņu sugu. Šī muša vienkārši attēlu nimfu, kas uzpeldējusi ūdens virspusē un no tās drīz šķilsies pieaudzis kukainis. Tāpēc variējot tās krāsas tā var tikt pieņemta gan kā makstene, gan kā viendiene, vai trīsuļoda kāpurs. Viss atkarīgs kādu dabinga toni izvēlēsimies vēlāk ķermeņa veidošanai. Parasti šis mušas tiek sietas zaļos, dzeltenos, brūnos, pelēkos, vīna sarkanos, vai pat melnos toņos.

Āķi parasti izvēlamies liekta tipa, lai mūsu putu poliestera bumbiņa peldētu ūdens virsmai, bet pats ķermenītis jau būtu slīpi uz leju vērsts. Āķa lielums varētu būt no nr. 16 līdz nr.10. Diegu stiprinām uzreiz aiz āķa actiņas un notinam ar to kādus 6mm āķa.image004 Tālāk ar to atgriežamies uz actiņas pusi, atstājot apmēra 3mm brīvas vietas. Tālāk ņemam to pašu zeķu gabaliņu un tajā ieliekam attiecīgā izmēra putu poliestera bumbiņu. Ja mēs ņemam to no kāda iepakojamā materiāla, tad izgriežam no tā attiecīgi kubiciņu un pavirpinot pirkstos, to var smuki noapaļot. Nospriegojam to un sienam klāt. Jānostiprina tas diezgan cieši, jo citādi tam būs tendence pagriezties sāņus. Tad slīpi nogriežam lieko zeķi un ar diegu vēlreiz to notinam iegūstot līdzenu konusveida pāreju. Papildus fiksācijai nav slikti šai vietai arī uzlikt pilīti līmes.

 

 

 

 

 

 

Tālāk notinam atlikušo āķa daļu ar diegu līdz vietai, kur stiprināsim astīti. Astei izmantosim mums jau zināmo irbes spalviņu izgriežot tās vidusdaļu.image006 Šoreiz var īpaši neskatīties uz spalvas garumu, jo te mēs pielietosim vēl vienu mazu viltībiņu. Kad esiet izgriezuši vidu, noplēsiet nost liekos sariņus no abām pusēm. Atstājiet katrā pusē 4-5 sariņus. Tad stiprinām spalvu vietā, kur sākas sariņi. Vai nu to uzvelkot, vai ar cilpas palīdzību, bet tinumus nepievelkam ļoti cieši. Jālūko, lai šajā procesā spalva atrastos precīzi āķa virspusē un nenoslīdētu uz vienu vai otru sānu. Kad tas izdarīts, uzmanīgi aiz spalvas kātiņa, ievelkam astes sariņus vajadzīgajā garumā.

 

 

 

 

 

 

Tālāk to jau piefiksējam visā āķa kātiņa garumā. Diegs mums atkal atgriezies pie konusa sākuma.image008 Šajā vietā ņemsim pašu smalkāko ovālo tinsela ribiņu un pa āķa augšu piesiesim to ejot ar diegu atpakaļ līdz astītei.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Šeit noteikti atceraties jau stāstīto, ka vienmēr ribiņu vajag pietīt atstājot kādu milimetru vietas, kur veikt vienu apgriezienu ar ķermeņa materiālu.image010 Tad nebūs problēmas iesāk to tīt ap ķermeni. Tālāk atkal sekos mūsu vecā dabinga uzlikšanas viltība. Tāpēc, pirms to darīt, diegu aiztiniet līdz mušas vidum. Liekam uz diega mūsu izvēlēto dabingu. Šim mušām pārsvarā izmanto dabīgos, ūdeni uzsūcošos dabinga materiālus: zaķi vai vāveri.

 

 

 

 

 

 

 

 

image012

Pēc dabinga uzlikšanas veidosim ķermenīti, vispirms ejot virzienā uz asti un izdarot vienu apgriezienu aiz ribas materiāla. Pabeigsim to kādu milimetru pirms mūsu bumbiņas.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

image014

Nākamais solis būs uztīt ribiņu pa ķermeni. Ribiņu tinam pretēji dabinga tīšanas virzienam, sarunājuši? Laikam jau to vairs nav jāatgādina. Kad ribiņa ir piefiksēta, paņemsim birstīti un uzkasīsim ķermeni mūsu emergerim. Izvelkas laukā piespiestie dabinga sariņi un muša iegūst daudz dabīgāku veidolu. Tad augšā piesiesim divas trīs pāva spalviņas un satīsim tās ap diegu.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Pēdējā operācija būs aptīt šo pāva spalvu kopā ar diegu nosedzot bumbiņas stiprinājuma vietu un izveidojot mūsu mušai krūšu daļu. Parasti tie ir divi trīs tinumi pirms bumbiņas un tik pat tās priekšā. Finišējam un muša gatava. Kā variācija šai mušai, iepriekšējā solī var vēl piesiet baltu vai pelēku antrona sintētikas pušķīti virzinā uz aizmuguri un īsi to apgriezt. Tā mēs varam imitēt stadiju, kad kukainim jau sāk parādīties spārniņi.image016

 

Ko vēl labu var izveidot līdzīgā veidā? Izrādās, arī strīmeros šī metode lieliski izmantojama. Te mēs uzsiesim vienu ļoti oriģinālu peldošu strīmerīti- Booby( angl.), jeb mūsu leksikonā- būbijs.image026 Varbūt siešanas tehnoloģijās nekādus īpašus jaunumus jūs te neatradīsiet. Nu jau pazīstami materiāli un paņēmieni zināmi. A pati muša ļoti interesanta tīri no copes viedokļa. Sāksim ar to, ka tā darbojas pilnīgi pretēji kā ierastās. Parasti mēs makšķerējam ar peldošu auklu un mušai ( strīmeriem, bageriem) ir kaut kāds svars un muša grimst. Te viss otrādi . Būbiju pielieto ar strauji grimstošu auklu. Pats tas savukārt ir peldošs. Tāpēc iznāk, ka mēs auklu nogremdējam, bet būbijs peld virs tās. Velkot uz sevi, tas nirst uz leju, apstādinot tas atkal paceļas uz augšu. Savu lielo putu poliestera actiņu dēļ, šī kustība papildinās ar pašas mušas sāniskām svārstībām. Pluss. Un vēl pie tā jūs makšķerējat gar pašu gultni, kas citādi ir visai grūts uzdevums. Jā, uzreiz atruna, ka tas viss attiecas vairāk uz stāvošiem ūdeņiem. Straumē tas viss vairs nedarbojas. Toties dīķos un ezeros tas darbojas tik efektīvi, ka man liekas, vēl tagad Anglijā ir daudzas ūdens tilpnes, kurās atrunāts, ka būbijus tajās pielietot aizliegts. Es domāju, ka nav vēl speciāli jāstāsta kāpēc.

Un tā šai mušai standarta versijā izvēlēsimies samērā palielu āķi nr.6 vai nr.8. Vēlams ar samērā īsu kātiņu. Labi šim nolūkam der „Salmo” Cobra Viking āķi.image018 Sāksim tieši tāpat kā ar iepriekšējo mušu, tikai bumbiņas mums vajadzēs krietni lielākas un uzreiz divas. Noliekam tās blakus un stiprinām pie āķa. Lieko nost un griezuma vietu izlīdzinām uztinot ar diegu konisku pāreju. Kad tas izdarīts, ar diega tinumiem pārdalām acis pa vidu, faktiski tieši tāpat, kā mēs fiksējām smagās koniskās acis. Vienīgi šeit, ik pa brīdim jāpalūko, lai acis joprojām stāvētu savās vietās un jūs ar diegu tās nenogāztu uz vienu, vai otru pusi. Tinuma vietu arī šeit vajadzētu papildus fiksēt ar līmi.

 

 

 

 

 

Tālākais, jau pavisam vienkārši. Ejot uz āķa aizmuguri stiprinām ovālo sudraba tinseli.image020

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

image022

Tāpat kā sienot vullīti sagatavojam marabū spalvu, izgriežot no tās vidus spalvas stemu. Sienam to klāt kā asti. Aste apmēram pusotra ķermeņa, jeb āķa taisnās daļas garumā.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

image024

Diega spolīti ar retiem tinumiem atkal aizvedam līdz acīm un tāpat kā vienkāršajam vullītim veicam tinumus ar atlikušo marabū spalvu pa visu ķermeni. Arī šeit veikt pirmo apgriezienu vajadzētu pirms ribiņas. Kad esam nonākuši līdz acīm, fiksēsim marabū turot to nostieptu uz augšu, kā redzamajā attēlā. Ja nu gadījumā, pienākot pie acīm izrādās, ka dabiski prasās cits spalvas leņķis, droši nebaidieties izdarīt vēl lieku pusapgriezienu, līdz vajadzīgajai vietai. Tas kumpums tīri labi vēlāk harmonēs ar lielajām acīm. Tālāk atkal tīsim ribiņu un to arī fiksēsim tai pat vietā ar trīs četriem tinumiem. Pēc tam diegu pārmetam uz priekšu izlaižot to pa vidu starp acīm. Atlikušu marabū spalvu pārlokām uz priekšu pāri acīm un fiksējam to jau pie actiņas.

 

 

 

image026Pēc tam, protams, kārtīgi uzbužinām būbija ķermenīti. Nu, lūk, cik vienkārši! Šis veidots izmantojot rozā marabū spalvu un, ja atceraties, tad jau biju teicis, ka tā ir neatvairāma krāsa cēlajām zivīm. Testētas tāpat ir versijas olīv zaļā, melnā, sarkanā un oranžā krāsā. Par oranžo un sarkano atzinīgi atsaucas asari. Melns ir melns, vispār viena no ejošākajām krāsām. Es domāju, ka lielākos izmēros tā varētu tik pat labi uzbudināt arī kādu zobaino līdaku. Neesmu pats to gan pielietojis šim mērķim, bet neredzu nevienu argumentu kāpēc, lai tā nedarbotos. Jā, maza piezīme. Lai muša darbotos pilnvērtīgi, to rekomendēju siet brīvā cilpiņā. Rapalas mezgls vai kas līdzīgs, lai mušai būtu vairāk brivkustības.

 

 

 

 

Tālāk nomainīsim nedaudz tēmu un ielūkosimies strīmeru pasaulē. Faktiski tā tiek sauktas dažādas atraktīvas un reālistiskas mazo zivtiņu imitācijas. Kaut arī dažu labu reizi, īpaši ja palūkojas uz tā saucamajiem, klasiskajiem strīmeriem, tur īpašas līdzības saskatīt varētu tikai kāds Salvadora Dalī tipa mākslinieks. Bet nu tādas tās ir un, lai cik dīvaini arī reizēm neliktos, bet zivis arī tās uzskata par gana garšīgām. Pluss, mīnuss es domāju, ka daudzas no tām tieši tā arī radušās un atzītas par labām, tīri uz tādu radošo meklējumu pamata. Pirmā muša ko jums rekomendēšu pārbaudīt noteikti arī praktiskajā copē būs šis baltas strīmerītis. Pat nezinu, vai tam ir kāds pieņemts nosaukums, bet tas tā labās īpašības nemazina absolūti. Parasti tiek siets uz āķiem no 12-tā līdz 6-jam numuriem. Iesākumā sagatavosim mušas pamatu un ar vienu diega slāni un piesiesim vara ribiņu. Ribai var izmantot arī atbilstoša lieluma ovālo sudraba tinseli.image028

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

image030Ķermeni šai mušai veidosim no šenila ( chenille). Tas ir sintētisks materiāls, kas iestrādāts diega kordā. Mušiņsējējiem tiek ražots speciāls šenila diegs, kas atšķirībā no galantērijā izmantotajiem, tiek papildus stiprībai līmēts. Bet atsevišķos gadījumos var iztikt arī ar lētākajiem un šūšanas piederumu veikalos nopērkamajiem šenila diegiem. Pieejami tie ir gan visās iespējamās krāsās gan arī izmēros. Tos ērti izmantot arī to pašu mums jau zināmo vullīšu ķermeņu veidošanai. Lai piesietu šenilu ar nagiem jāizplēš sīkie sariņi līdz paliek brīvi kādi 5mm pamata korda. Tad to pieliekam uz āķa vietā, no kuras sāksim veidot ķermeni un pliko kordu piefiksējam ar montāžas diegu.

 

 

 



image032Pēc tam cieši tinumu pie tinuma to uztinam visa ķermeņa garumā.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

image034

Tad uztinam pretējā virzienā vara ribiņu un to arī fiksējam mušas priekšpusē. Priekšējam haklam izmantosim lēto indiešu gaili oranža vai sarkanā krāsā. Izvēlamies atbilstoša izmēra spalvu. Ja strīmeris ( arī slapjā muša) tiek siets uz standarta garuma āķa, tad spalvas garums drīkst būt līdz āķa spicei. Atdalīsim no spalvas apakšas tās pūkaino daļu un siesim pie āķa. Kā pareizi to izdarīt? Strīmeriem un slapjajām mušām spalvas spīdīgajai pusei jāskatās uz āķa actiņas pusi. Lai to tādā veidā uzsietu vislabāk to fiksēt pie āķa no sāna un arī ar spalvas spīdīgo pusi pret sevi. Pielieciet spalvu no sāna pie āķa un ar trijiem diega apgriezieniem piefiksējiet to.

 

 

 

 

 

image036Tālāk izmantojot spalvas turētāju veiksim trīs četrus tinumus ap āķi, labi ir tāpat kā palmerējot ķermeni, pie katra apgrieziena censties ar kreisās rokas pirkstiem atglaust spalvas sariņus uz aizmuguri. Tālāk jau sākas interesantas lietas. Ja mēs gribētu, lai šī spalva tā arī paliek uztīta pa riņķi priekšā, tad mēs vienkārši ar kreisās rokas pirkstiem saglaužam šo pušķīti uz aizmuguri un tāpat to turot, ejam ar diegu uztītajam haklam pāri. Tā parasti veido priekšējo haklu slapjajām mušiņām un arī dažiem strīmeriem. Mūsu versijā mums vajag citu rezultātu. Mums vajag, lai šis hakls atrastos tikai āķa apakšā. Jā, kāds zinošāks sējējs varbūt uzreiz teiks, ka var vienkārši atdalīt no spalvas sānu sariņus un tos piesiet no apakšas. Var darīt arī tā, īpaši ja jūsu arsenālā nav īstā izmēra gaiļa spalvas. Iebildums no manas puses: ir grūti piefiksēt spalvu no apakšas un vēl piņķerīgāks darbs ir to smuki nogriezt, jo āķa actiņa traucē piekļūt griezuma vietai ar šķērēm. Tāpēc iesaku patrenēties veidot to šādā veidā, jo te tādu problēmu nav. Kā tad tas tiek darīts? Esam aptinuši spalvu pa riņķi un piefiksējuši to, kā vienmēr ar trim kontroles tinumiem. Ar adatiņu vai tāpat ar pirkstiem no augšas sadalām šo spalvu divās daļās un pieglaužam to uz leju. Atkārtosim to vairākas reizes, līdz visi sariņi jau būs piegūluši vajadzīgajā vietā. Tad tāpat turot tos pieglaustus kreisās rokas pirkstos, veiksim slīpus tinumus uz aizmuguri ar diegu. Ar šo diega leņķi var viegli regulēt spalvu slīpumu pret mušas ķermeni.

image038Un te nu ir tas rezultāts. Kā redzat, viss mūsu hakls ir nospiests uz leju mušas apakšā. Te labi arī redzams kādā slīpumā to darot tiek turēts diega turētājs.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

image040Nākamais solis ir uzlikt mušas spārniņu. Te arī ir redzēti daudzi varianti, bet es ieteikšu jums uzreiz, manuprāt, visērtāko un labāko. Šim spārniņam mums vajadzēs četras brūnas gaiļa spalvas. Redzamās arī nākušas no lētā Indijas cape tipa gaiļa skalpa. Jau minēju, ka tādus der noteikti pārīti iegādāties. Tie lieliski der vietās, kur nav nekādas vajadzības pielietot dārgās selekcionētās spalvas. No tiem var veidot astītes, izmantot ķermeņu tīšanai to stemus un arī šeit tie darbosies lieliski. Spārnam mums vajag izvēlēties četras apmēram vienādas spalvas. Salokiet pirkstos skalpu tā lai spalvas paveras vaļā un aizraujiet četras spalvas, kas izvietotas vienā līnijā. Tāpat veselas salieciet tās pa divām kopā tā, lai to tievie galiņi būtu līdzeni. Tālāk mums šos abus spalvu pārus jāsaliek ar matētajām pusēm uz iekšpusi. Piekrītu, nav vienkāršs triks. Es to parasti daru izmantojot trīs kreisās rokas pirkstus. Vispirms pirmo spalvu pāri ar spīdīgo pusi pret sevi iespiežu starp rādītāj pirkstu un īkšķi. Otro spalvu pāri attiecīgi ar matēto pusi pret sevi ielieku starp to pašu rādītāj pirkstu un vidējo. Ar labo roku pieturam visas četras spalvas un pa kārtai paverot pirkstus, viegli var savietot spalvu galus līdzeni. Tad atliek tikai izņemt laukā rādītāj pirkstu un spalvas nolīdzinātas. Tāpat turot visas četras spalvas kopā piemērīsim aptuveno spārna garumu un ar mazu rezervīti noplēsīsim uzreiz visām četrām spalvām reizē sānu sariņus no abām pusēm. Vēlreiz piemērīsim spalvu garumu un piekoriģēsim to, ja tas būs nepieciešams. Un beidzamā viltība te būs noplēst no lejas par kādiem trīs sariņiem vairāk spalvu. To varēs labi redzēt nākamās mušas bildēs ( Black ghost att.4). Kāpēc tas ir vajadzīgs? Lai mūsu spārns stāvētu tuvāk mušas ķermenim. Ja abās pusēs atstāsiet sariņus vienādā daudzumā spārna leņķis būs daudz stāvāks. Savukārt ja mēģināsiet to spiest uz leju ar diega palīdzību, izspiedīsiet spalvas sariņus uz sāniem un pats spārns var sašķiebties un atvērties.

image042Liekam visas četras spalvas virsū un lūkojam, lai visi četri spalvu kātiņi, jeb stemi būtu blakus viens pie otra ( skat. Black ghost att.5). Ar diviem viegliem apgriezieniem piefiksējam tos. Tagad jau varam atlaist vaļā kreiso roku un piekoriģēt vēl reizi spārniņu leņķi arī vertikālā plaknē attiecībā pret ķermeni. Viss kārtībā? Griežam nost lieko stemu garumu un fiksējam cieši spārnu vismaz divas reizes ar diegu noejot pilnu galviņas garumu līdz āķa actiņai. Finišējam un ar adatiņas palīdzību uzliksim galviņai līmi. Šo mušu var siet arī variācijā ar sarkanu vai brūnu gaiļa spalvu astīti.

 

 

 

 

 

 

Un kā pēdējo šajā reizē, piedāvāšu uzsiet vienu no klasiskajiem, ļoti draudīgā vārdā nosauktu,- Black Ghost strīmeriem.image060 Tam mēs izmantosim arī attiecīgi klasisku strīmeru āķi: nr. 6 un 3x- long ( garu). Bet nu sākumā atkal būs jāskrien uz veikalu un jāiegādājas pirmais eksotiskais materiāls- zelta fazāna galviņa ar apkali vai bez.image044 Redzama ievada bildē. Tā var būt nopērkama atsevišķi vai komplektā ar to oranži melni svītroto apkaklīti. Plaši tiek izmantota sienot lašu mušas un dažādus strīmerus. Pērciet droši, jo šis materiāls mums vēl daudzas reizes būs nepieciešams. Var gadīties, ka ieraugāt arī visu zelta fazāna ādu komplektā ar galviņu. Brīnišķīgi! Nodzeniet savu iedzimto skopumu un ņemiet ciet. Viss tur ir izmantojams, šaubīties nevajag ne mirkli. Nu, protams, palūkojiet tikai, vai tur pirms jums nav paviesojušās kodes. Gadās arī tā, bet tas attiecas uz visām spalvām. Šoreiz mēs izmantosim tās skaistās zeltainās spalviņas no cekula. No tām mēs veidosim astīti. Laikam jau visi būs redzējuši tādas pašas astītes krāšņajās lašu mušās. Tas jums būs maziņš kredīts nākotnei. Kā tad piesiet astīti tā lai, tā smuki stāv? Kas jau ir mēģinājis kādreiz siet kādu lašu mušu, sapratīs par ko es šeit runāju. Lieta tāda, ka mēģinot piesiet to pie āķa, tai ir briesmīga tendence sašķiebties un nestāvēt tā kā attēlā redzams. Ir pat versijas, ka tās mērcē cukura ūdenī un žāvē uz liektas virsmas, lai tās saglabātu savu formu. Astītēm es piedāvāju pavisam vienkāršu, bet ļoti efektīvu paņēmienu.Ņemsim nevis vienu spalviņu, bet uzreiz divas, apmēram pēc garuma vienādas spalviņas. Attīrīsim abu spalviņu stema lejas daļas no pūkām. Saliksim tās kopā un vienkārši saslapināsim. Ar diviem trim diega apgriezieniem tās abas vienlaicīgi piesiesim pie āķa. Šādai uz augšu vērstai astītei nevajadzētu daudz līst ārā ārpus āķa fiziskajiem gabarītiem. Tad muša būs pareizās proporcijās. Pēc tam ar retiem tinumiem pietīsim visu atlikušo spalvu visā tās garumā pie āķa. Tādā veidā tā būs stabili piesieta un laukā neizrausies. Atceraties kā to darījām? Jā, jā pareizi. Pa augšu diegu viegli pārmetam un pret kāta lejas daļu nospriegojam. Tad materiāls tā arī smuki nogulsies uz āķa kātiņa. Kur tad palika tā viltība, jautāsiet? Nepamanījāt? Tiešām? Viltība bija paņemt uzreiz divas fazāna spalviņas. Tad tās bez problēmām ieguļas taisni tā kā vajadzīgs. Tā arī bija tā lielākā viltība. Ja, kādam rodas šaubas, pamēģiniet to atkārtot ar vienu spalvu un tad jūs kā krievi saka: sajutīsiet starpību.

image046Tālāk ņemsim mūsu nodarbībās jau pielietoto sudraba zelta milaru ( mylar). Tas mums kalpos kā ribiņa un piesiesim to virzienā uz aizmuguri. Atstāsim kādus 2mm brīvas vietas pirms astītes.

 

 

 

 

 

 

 

 

image048Nākamais oriģinālais materiāls būtu melns sintētisks flosa diegs. Faktiski daudz dzīslu diegs. To arī plaši pielieto mušu, īpaši lašu mušu, siešanā. Veikalos nopērkams, bet te es atkal jums varu iedot mazu ekonomisku padomu. Aizejiet uz tirgu un nopērkat kurpju šņores. Maksā santīmus. Krāsas? Kādas vien vēlies. Lūdzu! Abus presētos galus nogriežam un nedaudz pabužinām. Redzēsiet, ka kurpju šņore ir savīta no daudziem atsevišķiem smalkākiem arī daudzu dzīslu fragmentiem. Paņemiet aiz gala vienu no šiem galiem un izvelciet to laukā. Materiāls jums rokā. Sienam to klātu. Tikai kur? Ir divi varianti. Vai nu tā kā redzamajā attēlā stiprinām to aizmugurē un tad tīšanas secība būs šāda: Tinums aiz milara, uz priekšu, atpakaļ un vēlreiz uz priekšu. Vai, otrs variants. Stiprinām to priekšā un tinam uz aizmuguri, atkal palaižam aiz milara un atpakaļ uz priekšu. Vienā gadījumā tie būs trīs slāņi, otrā -divi. Viss atkarīgs no materiāla biezuma un āķa lieluma. Labāk tomēr pieturēties pie principa, ka liksim materiālu labāk plānākā kārtā un tīsim vairākus slāņu. Tas dos daudz gludāku mušas ķermeni. Un šī tēze piemērojama vairumam materiālu.

image050Kad tas paveikts, mēģināsim glīti uztīt arī ribiņu. Būs labi, ja milara platums būs apmēram vienāds ar atstarpēm. Par cik te ķermeņa pamats ir ciets, tad šajā gadījumā ribas tīšanas virziens nav būtisks. Fiksējam to un uzreiz veidojam ar diegu līdzenu konisku pāreju uz actiņas pusi. Tālāk visu ķermeni pārklājam ar līmi vai laku. Satraukumam par zaudēto laiku nav pamata jo, kamēr tā žūs, mēs sagatavosim spārna spalvas.

 

 

 

 

 

image052Jau sienot iepriekšējo strīmeri teicu, ka spalvas apakšējo daļu vēlams noplūkt tālāk. Šajā bildē speciāli piesēju tikai vienu spalvu, lai būtu labāk redzams, kā tas izskatās dabā. Tāpēc šī bilde ir tīri ilustratīva un nav siešanas solis.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

image054Tieši tāpat, arī šajā attēlā parādīts, kā būtu piesienamas visas spalvas, lai tās smuki balstītu viena otru. Analoģiski kā iepriekšējā gadījumā, Black ghost strīmera spārnā liksim četras baltas gaiļa spalvas. Katrā pusē pa divām un ar matētajām pusēm kopā vienu pāri pret otru.

 

 

 

 

 

 

 

image056Priekšējam haklam oriģināli tiek likta dzeltena gaiļa spalva. Ērti to stiprināt ir aiz tās tievā gala. Tad ir daudz vieglāk to uztīt pa riņķi, jo var to izdarīt pat bez spalvu turētāja palīdzības un arī tas ir labi, kā šādā veidā uz āķa tiek uztīta pati tievākā spalvas stema daļa, kas nerada papildus apjomu galviņai. No sākuma saņemiet to pirkstos aiz tievā gala un vairākas reizes atglaudiet to uz aizmuguri. Tad tāpat atglaustu turot kreisajā rokā piesiesim to maksimāli tuvu vietai, kur sākās spārns. Šajā momentā vēl vēlams papildus aizlauzt spalvu nobraucot gar stemu ar šķēru ārējo kantīti. Viss jau tā kā kaut kur dzirdēts, ne?

 

 

 

 

 

image058Tālāk tīsim to virsū. Četri līdz pieci spalvas tinumi būs pašā laikā. Fiksējam to priekšā un lieko griežam nost. Turpinām tinumus līdz pašai āķa actiņai un tad griežamies atpakaļ. Tinam diegu cieši tinumu pie tinuma līdz visa vieta, kur tika tīta spalva pārieta pāri ar diegu. Pie šīs operācijas arī vēlams ar kreisās rokas pirkstiem piespiest spalvu gar ķermeni. Vēlreiz diegu attīsim līdz actiņai un divi finiša mezgli nobeigumā. Taisot apgriezienus ar mezglu tinamo, arī lūkosim likt tinumus vienu pie otra, virzienā prom no actiņas. Dažreiz , ja galviņa liela, tad var pat lieta aiziet līdz četriem finiša mezgliem. Gadās arī tā. Beigās ar adatiņu uzliksim līmi vai laku no visām pusēm un mūsu strīmeris gatavs!

 

 

 

Šoreiz pēdējais vārds būs tieši par galviņu siešanu. Veidojot gan strīmeru, gan vēlāk arī lašu mušu galviņas vispār centieties vienmēr ievērot šo principu. Vienmēr noejiet pilnu ceļu no vietas, kur tika piesiets materiāls ( vienalga kāds- spārns, spalva, kāds spīgulis vai vēl kas) visā galviņas garumā turp un atpakaļ. Tādā veidā jūsu mušas galviņā neveidosies nesaprotamas kalnu pārejas. Tā būs vienmērīgi slīpa un līdzena. Labam sējējam pietiek tikai palūkoties uz jūsu veidoto galviņu, lai viņš uzreiz noteiktu, kādā līmenī jūs sienat mušas. Slikti veidota galviņa- viss skaidrs. Varat pat neturpināt savus piedzīvojumus stāstīt. Ceru, ka jums nekad nenāksies to dzirdēt. Tāpēc jau mēs te strādājam un vēl kādu brīdi pastrādāsim arī turpmāk.image060

 

 

 

 

 

 

 



p.s. Šī nebūt nav tā labākā galviņa. Ceru, ka jums tā iznāks vēl labāka.

Turpinājums sekos!


7.nodarbība.

image002

Esam kādu brīdi labi atpūtušies un, ja atminat, tad pagājušo reizi iesākām strīmeru tēmu. Tāpēc arī šoreiz paturpināsim to. Kā jau mums pierasts, atkārtosim zināmo un soli pa solim apgūsim jaunas tehniskas nianses un iepazīsim jaunus materiālus. Šoreiz īpaša vērība tiks piegriezta dažādu dzīvnieku astēm. Jā, jā! Tieši astēm, jo kā redzēsiet turpmāk, tās tiek visai plaši lietotas visu veidu mušās. Un kā pirmo šoreiz ņemsim brieža asti- jeb angl. bucktail. Brieža astes sari parasti ir gari un viļņoti. Smalkākie atrodas astes pašā galā. Vidēji tie ir 4-6 cm gari. To garuma dēļ šis materiāls tiek plaši lietots arī ļoti liela izmēra strīmeros, tai skaitā līdaku un lašu mušās. Bet par tām, protams, vēlāk būs īpaša saruna. Bakteils neuzsūc ūdeni un pie relatīvi maza svara ar no viegli veidot ļoti apjomīgas mušas. Labās īpašības: viegls materiāls, praktiski nepiemirkst. Izceļot mušu no ūdens, tā jau pēc pirmā vēziena ir praktiski sausa. Struktūra tai visai līdzīga brieža spalvai, tikai tā ir tievāka, smalkāka un ievērojami garāka. Tas nozīmē, ka īpaši resnākajiem sariņiem arī iekšā ir gaiss un ja pārspīlē ar to daudzumu, jūsu muša var izrādīties negaidīti un nevajadzīgi peldoša. Arī samērā ciets un stīvs materiāls. Tas savukārt nozīmē, ka tas „ spēlēs” vai kustēsies tikai samērā stiprā straumē. Stāvošā ūdenī no bakteila veidota muša būs visai mazkustīga. Un pēdējā nianse, ka tā tievie galiņi ir nedaudz viļņoti, nav taisni. Pašā mušā tas ir pozitīvs efekts, bet ja ir vajadzība šos astes sariņus izlīdzināt, tad tā ir samērā liela neērtība. Doma, ka tie slikti padodas līdzināšanai ar spalvu līdzinātāju (hair stacker). Reizēm īpaši smagos gadījumos šo procesu nākas veikt pat „roku” režīmā. Par laimi tādas speciālas vajadzības parādās ne pārāk bieži.

image014Nu un roku sasildīšanai palūkosim šoreiz kā tiek siets klasisks foreļu strīmeris Mickey Finn. Jāsaka uzreiz, ka šo pašu strīmeri var uzsiet izmantojot ļoti dažādus materiālus. Tieši ņemot vērā reālos makšķerēšanas apstākļus un cik kustīgu vai tieši otrādi,- nekustīgu mēs vēlamies šo mušu padarīt. Teiksim stāvošam ūdeni šo mušu var veidot no mums jau zināmās marabū spalvas.

 

 

 

 

 

 

 

image004

Bet nu visu pēc kārtas. Ņemsim klasisku strīmeru nr.6-8 izmēra āķi. Sagatavosim mušas pamatu. Šo reizi to vajadzētu izdarīt tā rūpīgāk, cenšoties diegu uztīt tinumu pie tinuma. To nepieciešams darīt, lai mums beigās iznāktu maksimāli vienmērīgi gluds strīmera ķermenis. Tad, no aizmugures sākot, pa āķa virspusi siesim klāt ovālo sudraba tinseli. Tas mums kalpos kā ķermeņa ribojums. Ievērojiet niansi, ka tinelis tiek atstāts visā ķermeņa garumā. Tādā veidā tas tiks droši piestiprināts un neveidos manāmas deformācijas ķermeņa formā. Jā, zinu, jūs jau atceraties kā to pareizi stiprināt. Pa augšu viegli pārmetam diegu un nospriegojam to pret āķa apakšu. Ķermeņa veidošanai atkal izmantosim mums jau pazīstamo divpusējo sudraba un zelta milaru ( mylar).

 

 

image006Tā labākai fiksācijai slīpi nogriezīsim tā galu un stiprināsim to mušas priekšpusē, atstājot divus trīs milimetrus brīvas vietas spārnam.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

image008Tinumu pie tinuma uztīsim to visā ķermeņa garumā divos slāņos. Tādējādi veidojas vienmērīgi gluds strīmera ķermenis. Būtiski ir tas, ka aizejot ar milaru līdz tinsela stiprinājuma vietai, vienu tinumu veikt aiz tā. Vieglāk to ir izdarīt atlokot ribu perpendikulāri āķim. Tas ir milara materiāla savdabīgs fiksācijas punkts no vienas puses. No otras- absolūti viegli būs pēc tam iesākt un pabeigt ķermeņa ribojumu. Arī šeit iesaku ribiņu tīt pretēji milara tīšanas virzienam. Faktiski te vajadzētu ievērot visus tos pašus pamata principus, kas tika izmantoti sienot visas iepriekšējās mušas. Fiksējot ribiņu vēlams to izdarīt tā, lai ribas gals paliktu muša sānā. Tas ir ideāli. Ja savādāk nevar, tad apakšā. Nav labi ja griezuma vieta paliek augšpusē, jo tad to stiprinot, var izveidoties nevajadzīgs kūkums, kurš radīs problēmas pie spārna stiprināšanas.

 

 

image010Nākamais solis: ņemam jau pieminēto dzeltenas krāsas bakteilu un maksimāli tuvu ādai nogriezīsim nelielu saru kušķīti. Atšķirībā no jau lietotās brieža ķermeņa spalvas, izmantojot bakteilu mums nebūs jāatbrīvojas no pavilnas. To uzreiz varam likt līdzinātāja un mēģināt to izlīdzināt. Jau teicu, ka šī operācija ne vienmēr vainagojas panākumiem un visi bieži nākas pēc tam vienalga pirkstos savietot galiņus, kas nav gribējuši pakustēties. Atmērām nepieciešamo spārna garumu un stiprinām to pie āķa. Te atkal mazs knifiņš. Tas jāievēro vienmēr veidojot jebkurus šāda tipa spārnus. Ja vēlamies, lai spārns uz mušas būtu kompakts, tad vajag to fiksēt ar papildus diega cilpu apmetot to ap spārna materiālu. Izskatās tas šādi. Kreisās rokas pirkstos turam spalvu pušķīti virs āķa. Ar diegu veicam pilnu apgriezienu ap to un tikai tad pievelkam to pie āķa. Šādā veidā stiprināts spārna materiāls saglabās kompaktu formu. Ja to darīsit klasiski, tad sariņi uz āķa gulsies plakaniski un puslokā. Pats spārns vairāk līdzināsies T burta formai. Ir mušas, kur tas tiek veidots arī tā, bet tas nav šis gadījums. Mickey finn raksturīgs ir vertikālā plaknē, viens virs otra, izvietots trīskrāsains spārns un to var izveidot tikai minētajā veidā. Pēc cilpas uzmešanas veicam vēl divus fiksācija tinumus un tad ar šķērēm to slīpi nogriežam. Par cik, šie sariņi ir ļoti „slīdīgi”, uzreiz pēc nogriešanas uzliksim šai vietai pilīti līmes un tikai tad rūpīgi piefiksēsim pārējo griezuma vietu ar diegu.

image012Lai izveidotu skaistu mūsu strīmera galviņu, tinumus iesaku izdarīt pilnā garumā. Līdz āķa actiņai un atpakaļ. Tomēr nākošo pušķīti, šoreiz no sarkanas krāsas bakteilu fiksēsim par kādu milimetru uz leju. Princips analoģisks. Atkal apmetīsim vienu diega cilpu ap un tikai tad to pievilksim pie āķa. Nogriežam slīpi un līme fiksācijai.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

image014Trešā un pēdējā spārna kārta būs atkal tik pat biezs dzeltenas krāsas bakteils. Kad esam to piefiksējuši līdz āķa actiņai, ņemam mezglu sienamo un rūpīgi, virzienā uz aizmuguri, sienam pēc kārtas trīs, četrus finiša mezglus. Beigās vēlreiz lakojam strīmera galviņu. Pareizi izveidotā Mickey Finn spārnā skaidri vajadzētu būt izšķiramām un nesajauktām visām trim krāsām. Dzeltens, sarkans un atkal dzeltens. Foreles ģībst tādu ieraugot, vismaz ārzemēs noteikti. Ja šī muša mums izdevās gana labi, tad pārējais jau būs pilnīga atpūta.

 

 

 

 

 

 

Nākamais strīmeris pēc savas uzbūves būs ļoti līdzīgs iepriekšējam. Literatūrā tā varianti sastopami ar nosaukumu Teal, blu&silver.image036 Jau iepriekšējā reizē mēs runājām par zelta fazāna iegādes nepieciešamību. Šajā mušā mēs no tā apkakles spalvas veidosim strīmera asti. Tāda tā izskatās vienkārši izplēsta. Vispirms mums vajadzētu izvēlēties pareiza izmēra spalvu. Tās garumam vajadzētu būt apmēram 1/3 no strīmera āķa kātiņa garuma. Bet kas vēl būtiski, vai pareizāk sakot, skaitās labais tonis darbojoties ar šīm spalvām, ir izvēlēties to pēc izmēra tā, lai piesietai astei būtu redzamas abas melnās svītru joslas. To var viegli izdarīt vienkārši visu skalpu pieliekot blakus āķim. Atrodam piemērotu un tikai tad to izplēšam laukā.image016

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

image018Tālāk jāsagatavo šī spalva piesiešanai. Tas izskatās šādi. Izgriežam stemu nedaudz zem otrās svītru joslas un noplēšam visus liekos sariņus uz leju no abām pusēm. Atstāsim katrā pusē 4-5 sariņus. Ar to pilnīgi pietiks mūsu astei.

 

 

 

 

 

 

 

 



image020Tālākais kā jau parasti. Sagatavojam mušas pamatu. Mūsu sagatavoto asti stiprinām āķa virspusē. To darām vietā, kur veidojas redzamais spalvas trīsstūris. Kāpēc? Ja stiprinām to vietā kur ir tikai pliks stems, tai būs tendence sagriezties. Stiprinām ar diviem trim ne pārāk ciešiem vijumiem. Tad uzmanīgi piespiedīsim spalvu no augšas ar kreiso roku un ar labo, aiz stema uzmanīgi ievilksim spalvu līdz vajadzīgajam garumam. Šajā attēlā jūs redzat jau gatavu rezultātu. Tālāk atliek jau tradicionāli fiksēt atlikušo materiālu visā āķa garumā.

 

 

 

 

image022Šo operāciju var šoreiz apvienot vienlaicīgi ar ovālās ribas fiksāciju. Ievērojiet, ka gan astes atlikums, gan ovālā riba tiek stiprinātas pilnā āķa garumā. Tā jūs iegūsiet glītu un gludu strīmera ķermeni un reizē arī visi materiāli ir droši nostiprināti. Savukārt atkal āķa priekšpusē fiksēsim milaru. Tieši tāpat kā iepriekšējai mušai.

 

 

 

 

 

 

 

image024Ķermeņa veidošana arī analoģiska.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

image026Nākamais materiāls būs spārna pamats. Tam izmantosim vāveres astes sariņus. Nu redziet, mums jau otrā aste aiziet darbībā. Vāveres aste arī ir ļoti plaši lietojams materiāls strīmeros un lašu mušās. Nav dārgs. Tiek pārdots arī dažādās krāsotās versijās, bet ja nu gadās ieraudzīt uz ceļa kādu negadījuma upuri, tad var paņemt labāko, kas tam ir. Galu apber ar sāli un tā ir gatava lietošanai. Atšķirībā no bakteila, vāveres astes sariņi ir taisni, labi padodas līdzināšanai, bet nav tik gari. Atbilstoši tos ļoti lielās mušās neieliksi. Garākie atrodami pašā astes augšpusē. Tāpēc, ja konkrētajai mušai nav nepieciešami paši garākie, loģiski būs tos izgriezt no zemākas astes vietas. Tas tīri ekonomisku apsvērumu dēļ.

 



image028Savukārt pašam strīmera spārnam izmantosim pīles( malard, duck) spalvu. Tiesa mani šo spalvu krājumi raksta tapšanas brīdī bija apsīkuši un šeit es izmantoju ļoti līdzīgu gan krāsas, gan formas ziņā tītara spalvu. Oriģinālam ir izteiktākas šīs melnbaltās pārejas un, ja vēl izdodas iegūt atlasītas spalvas, tad šīs kontrastainās līnijas ļoti labi redzamas jau gatavajā mušā. Tītara spalva ir arī nedaudz biezāka, tātad labāk to būtu lietot lielāka izmēra mušas.

 

 

 

 

 

 

 

 

image030Bet nu sagatavošanas priekšdarbi abām būs pilnīgi identiski. Pieliekam šo spalvu pie āķa un atmērām mums nepieciešamo garumu. Spārna nosegs ir vienāds vai nedaudz īsāks par vāveres sariņu garumu. Šajā vietā mēs V burta veidā izgriežam stemu un sānu sariņus. Tieši tas pats princips, kā tas tika darīts ar fazāna spalvu. Tāpat atstājam 3-4mm spalvas sariņu katrā pusē un visu lieko noplēšam.

 

 

 

 

 

 



 

image032Stiprināšanas princips arī faktiski ir identisks. Tikai šeit, vēl papildus pirms tā piesiešanas, vēlams ar īkšķa nagu saplacināt apaļo spalvas stemu, tad tam būs mazāka tendence sagriezties pie ievilkšanas. Te arī fiksējam spalvu ar trim četriem ne pārāk ciešiem diega apgriezieniem. Tad nākamā viltība, ka pēc tā izdarām vienu slīpu diega apgriezienu virzienā uz aizmuguri, tā lai diegs atrastos virs pirmā fiksācijas tinuma. Tas nepieciešams, lai brīdī kad vilksim uz leju spalvu diegs neatritinātos.

 

 

 

 



image034Arī šeit spalvu ievelkot svarīgi to no augšas ar pirkstiem mēģināt pieturēt un spiest uz leju. Kad šī operācija ir veiksmīgi paveikta, pārmesto diegu atliekam atpakaļ. Nogriežam slīpi un maksimāli tuvu āķim spalvas atlikumu. Beigās kā jau iepriekšējās mušas finišējam mušu.

 

 

 

 

 

 

 

image036Ja plānots šo strīmeri veidot versijā ar apakšas apkaklīti( oriģināli tā ir zilas krāsas gaiļa spalva ), tad to uztinam pēc tam, kad esam uzlikuši vāveri. Šeit šo operāciju vienkārši izlaidu, lai lieki nekavētu laiku. Mums vēl svarīgas lietas priekšā.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Kā nākamo siesim vēl vienu no pašām izcilākajām mušām –madleri, jeb Muddler Minnow. image078Tiešām viens no atzītākajiem un zivīgākajiem strīmeru modeļiem. Mazas zivtiņas, akmeņgrauža vai platgalvja imitācija. Varbūt vienīgi vullītis ar to varētu konkurēt un arī ir vietas, kur tas ir neaizvietojams. Nav vienkārši sienama muša iesācējiem, bet nu jau mēs esam daudzas lietas apguvuši un varam droši ķerties klāt arī madlerim. Pirmā lieta ar ko vajadzētu mums sākt būs brieža spalvas ķermeņu veidošanas un pakošanas tehnika. Tāpēc paņemsim pietiekoši lielu strīmera āķi un mēģināsim apgūt šo tehniku. Pirmā lieta. Diegs šai operācijai jāņem kā minimums 6/0. Ar tievāku jūs vienkārši griezīsiet brieža spalvas pušu. Otra lieta. Āķim ap kuru tiks pakots briedis, jābūt bez diega. Tas neļauj normāli izgriezties brieža spalvai. Tāpēc arī šajā treniņa procesā diegu nofiksēsim āķa vidū. Tālāk nogriezīsim brieža spalvas pušķīti apmēram zīmuļa diametrā. Nedaudz atbrīvosim to no pavilnas. Šeit var nedarīt to tik rūpīgi kā pie līdzināšanas, bet liels tās daudzums arī var traucēt. Brieža spalvu šim nolūkam vajadzētu izvēlēties tādu pavisam vai vidēji mīkstu.image038 Pavisam cieta noteikti nederēs. Kad tas izdarīts novietojam spalvas pušķīti virs āķa tā, lai fiksācijas vieta būtu pušķītim pa vidu.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Apmetam tā vidēji cieši pēc kārtas divus diega tinumus ap image040pušķīti, bet tā lai tie abi būtu cieši blakus. Tad viegli atkal pievelkam diegu un ar kreisās rokas pirkstiem nedaudz „ uzspiežam” pušķīti uz āķa.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Joprojām neatlaižot vaļā kreiso roku veicam vēl vienu ciešuimage042 diega tinumu, atkal cenšoties trāpīt precīzi tai pat vietā. Redzēsim, ka brieža spalva labajā, brīvajā pusē atvērsies. Tālāk vienlaicīgi taisām nākamo apgriezienu ar diegu un atlaižam kreiso roku. Brieža spalva arī otrajā pusē atvērsies un tā visa līdz ar diega apgriezienu sāks griezties ap āķi. Veiciet diega apgriezienu līdz galam un spriegojiet diegu līdz pušķītis pārstāj griezties ap āķi.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Rezultātam vajadzētu izskatīties apmēram šādi. Pie liela image044brieža spalvu garuma, tās var vienīgi ieķerties āķa liekumā. Ar adatu atbrīvojiet aizķērušos sariņus.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Tālāk atkal ar kreisās rokas pirkstiem atglaužam briežaimage046 spalvu uz aizmuguri un ar slīpu vijumu kustinot diega turētāju veicam fiksācijas apgriezienu. Te vajag lūkot, lai pēc iespējas nepiespiestu ar diegu sariņus.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Šo procedūru atkārtojam vairākas reizes līdz pušķīša image048beigām.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Kad viss briedis atglausts uz aizmuguri, tā priekšā izdarāmimage050 vēl divus trīs diega tinumus fiksācijai.

 

 

 

 

 

 

 

 

 



Tālāk varam sagatavot nākamo brieža spalvas pušķīti. Tas image052tiek stiprināts uzreiz aiz pirmā. Gluži klāt to pielikt, protams, nevarēs, jo traucē jau piesietais. Vienīgais, ko te varam darīt, ir nedaudz piespiest to no augšas un likt šo nākošo porciju ieslīpi. Visa pārējā darbošanās tieši tāda pati kā ar pirmo.

 

 

 

 

 

 

 

 

Kad otrs pušķītis veiksmīgi piefiksēts un nostiprināts, ar image054kreiso roku pieturam pirmo no aizmugures, savukārt ar labās rokas pirkstiem bīdām šo otro pušķīti virzienā uz āķa aizmuguri. Nekautrējieties te kārtīgi pielikt spēku. Jo ciešāk sapakosiet šo briedi, jo labāku gala rezultātu iegūsiet. Tādā veidā mēs varam ar briedi nopakot āķi pat visā tā garumā. Mums tālākajās nodarbībās būs arī tādas mušas.

 

 

 

 

 

 

 

 

Beigās ar šķērēm apgriežam brieža spalvu mums image056vajadzīgajā formā. Kas te ir būtiski? Parasti es to daru nevis turētājā, bet pirkstos, turot mušu aiz āķa liekuma. Šķērēm jābūt ļoti asām. Ļoti labs rezultāts sanāk arī izmantojot žileti. Tiesa ar žileti visērtāk ir nogriezt brieža daļu, zem āķa actiņas. Ar to arī parasti vajadzētu sākt šo cirpšanas procedūru. Kad apakša nogriezta, tad jau daudz vieglāk piegriezt vajadzīgo formu. Kā mēs to griezīsim? Briedi drīkst griezt tikai vienā virzienā! Tā kā parādīts šajā attēlā. No priekšas uz aizmuguri. Jūs varat šķēres griezt pa riņķi, turot tās šādi no priekšas, varat manīt to leņķi uz augšu vai leju, bet nekādā gadījumā sākt to griezt citos virzienos. Nu piemēram, no sāniem. Tad jūsu griezums būs kā jūras viļņi un skaistu galviņu vai mušas formu nekad neiegūsiet. Ceru, ka jums izdevās šī pakošanas procedūra jau ar pirmo reizi. Ja ne, mēģiniet vēl un vēl, kamēr esat apmierināti ar rezultātu.

 

Tagad, pabeiguši teorētiskos sagatavošanās darbus, ķersimies beidzot klāt pašai mušai. Diegs arī šeit mums image058jāņem nr. 6/0, jo darbošanās būs ar brieža spalvu un āķis būs strīmeru nr.6. Madlera ( Muddler minnow) materiālu klāstam mums vajadzēs pievienot vēl divas lielās pelēkas vai brūnas nokrāsas pāra zosu spārnu spalvas. Pāra, tas nozīmē, ka tās tiek ņemtas no abu spārnu vienas vietas. Ideāli tām vajadzētu būt vienādas formas tikai ar stema izliekumu uz pretējām pusēm. Spoguļattēls, vienu vārdu sakot.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Tālāk noliekam abas spalvas blakus vienu pie otras ar gludajām pusēm pret sevi. image060Ar adatu atdalām izgriežamo fragmentu. Vēlams, lai šie fragmenti tiktu izgriezti apmēram no vienas vietas abām spalvām( skatīt zīmējumu). Astei izvēlamies īsāko spārna pusi. Mušas spārnam ņemsim garāko. Saliekam abus izgrieztos fragmentus ar matētajām pusēm kopā un varam tos siet klāt.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Jā, pirms tam, protams, uztinam pamatu, tikai šoreiz image062atstāsim nedaudz vairāk par trešdaļu āķa pliku. Tas mumsbūs vajadzīgs brieža galvas veidošanai. Atceraties, ka to jādara bija pa pliku āķi. Tādēļ mēs to šeit atstājam nenotītu. Turot abas spalvas labajā rokā pieliekam pie āķa un atmērām mums nepieciešamo garumu. Astītei vajadzētu būt apmēram 1/3 āķa garuma. Kad tas izdarīts, satveram šo astīti ar kreisās rokas pirkstiem. Stiprināsim to ar brīvās cilpas paņēmienu. Atceraties? Diegs brīvi jāizlaiž caur pirkstiem un tad šo cilpu jāsavelk spriegojot diegu gar āķa apakšu. Stiprinot gan asti, gan arī vēlāk mušas spārnu, iesaku šo operāciju izdarīt vismaz divas reizes pēc kārtas un tikai tad palaist vaļā kreisās rokas pirkstus.

 

 

 

 

Rezultātam vajadzētu izskatīties šādi. Atlikumu atkal ļoti slīpiimage064 nogriežam un fiksējam ar diegu.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Tālākie divi soļi mums jau labi pazīstami. Madlera ķermenisimage066 tiek veidots identiski iepriekšējām mušām.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Kad pabeidzam fiksēt ķermeņa materiālus, būtiski ir uztīt image068glītu, slīpu konisku pāreju, jo šajā vietā mēs stiprināsim spārna materiālus.

 

 

 

 

 

 

 

 

Madlera spārna pamats arī tiek veidots no vāveres astesimage070 sariņiem. Faktiski šeit vāveres spalva izpilda vairāk spārna zosu spalvu balsta funkciju, lai tās ūdenī un straumē nezaudētu formu. Tāpēc pat nav īpaši no svara kādas krāsas asti paņemsiet. Klasiski izmanto nekrāsotu Kanādas vāveres asti. Šeit tā ir krāsota oranžā tonī. Oriģinālam ir skaisti balti galiņi un ja tādu ieraugāt nešaubieties to iegādāties ne mirkli. Kad nonāksim līdz lašu mušām, redzēsiet, ka bez tās iztikt nevarēs. Nogriežam no mūsu vāveres astes nelielu šķipsnu sariņu. Darīt to vajag nogriežot tos maksimāli tuvu ādai. Liekam tos spalvu līdzinātājā. Kad izlīdzināšanas procedūra pabeigta, varam siet tos klāt. Līdzīgi iepriekšējām mušām, arī šeit mēs no sākuma atmērām garumu. Vāveres sariņiem būtu jāsniedzas līdz astes vidum. Tad apmetam ap to diega cilpu un fiksējam to. Pēc tam slīpi nogriežam visu lieko un pilīte līmes te būs obligāta. Pēc līmes smuki notinam griezuma vietu turp un atpakaļ. Ja nu gadījumā sanācis tā, ka vāveres pušķītis stāv pārāk vertikāli, tad leņķi var viegli pakoriģēt pēdējos tinumus pievelkot ciešāk.

Tālāk atkal izgriezīsim divus zoss spalvas fragmentus ( skat. zīm. 1),image072 tikai šoreiz no garākās puses. Atkal saliekam tos ar matētajām pusēm kopā un nolīdzinām galus. Garums jāatmēra tā, lai astes gals un šis spārns būtu vienā garumā. Tad novietojam spārna daļas ieslīpi pret āķa kātiņu tā, lai katrs spārna spalvas fragments atrastos savā āķa pusē un diegs attiecīgi uz leju pa vidu starp tām. Pēc tam fiksējam tās atkal ar brīvās cilpas palīdzību. Tieši tāpat kā ar astīti, noteikti to atkārtosim vismaz divas reizes pirms atlaidīsim kreiso roku vaļā.

 

 

 

 

 

 

Kad tas izdarīts, nogriežam slīpi atlikušo spalvu un atkal image074rūpīgi notinam griezuma vietu.

 

 

 

 

 

 

 

 

Nākamais etaps ir madlera galvas veidošana no brieža image076spalvas. Pirmo brieža spalvas šķipsnu rūpīgi iztīrām no pavilnas, nolīdzinām un ar jau apgūto metodi stiprinām tā, lai brieža spalvas tievie gali sniegtos līdz spārna vidum. Neesat īpaši pārsteigti, ka šoreiz briedis negribēs tā viegli rotēt ap āķi, jo tas tiek likts vēl uz diega un tas traucē brieža spalvai izgriezties. Satraukumam nav pamata, jo madlera gadījumā tas pat nemaz nav slikti. Tāpat apakšējā galvas daļa tiek vēlāk apgriezta maksimāli īsi. Citreiz es pat speciāli vienkārši to pieturu, ļaujot tikai atvērties brieža priekšējai daļai. Atkārtosim to ar vēl vienu brieža spalvas pušķīti. Ja nu gadījumā vēl paliek brīva vieta iespējams arī vēl trešo reizi. Katrā ziņā, jāskatās un jāmēģina novērtēt spalvas daudzumu, ko likt pakošanai. Labāk to darīt mazākām porcijām, nekā vienu lielu, ko beigās novaldīt nebūs iespējams un arī pati galva nebūs tik labi nofiksēta. Divi finiša mezgli priekšā un muša gandrīz gatava. Var būt pagrūti uzlikt finiša mezglus, jo brieža spalvai tendence vērties arī uz priekšu un veidojot mezglu sanāk piespiest šīs uz priekšu vērstās spalvas. Ja spalva ir gara, tad to var saglaust uz aizmuguri un pieturēt ar kreisās rokas pirkstiem. Ja īsāka, tad var ieteikt pašu rokām izveidot nelielu palīgierīci. Faktiski vai nu plāna metāla, vai plastikāta ( veca kredītkarte, piemēram) plāksnīti, kurā apmēram 2cm no malas izurbjam 2mm caurumiņu un ar šķērēm iegriežam līdz malai. Kad jātaisa mezgls, to pieliekam no priekšas. Briedis tiek atspiests uz aizmuguri un vairs nekas mums netraucēs uzsiet finiša mezglu.

Beidzamā mums atlikusī operācija - jānofrizē madlera galviņa. image078Sāksim ar apakšu. Vai nu ar žileti vai šķērēm, nogriežam visu briedi maksimāli tuvu āķim. Kā jau teicu, jādara tas turot šķēres vienā virzienā. Tad sānus un augšu. Parasti visi satraucas par iespēju pie griešanas nogriezt arī šo līdzināto spalvu, ko vajadzētu atstāt. Ja jūs griezīsiet pakāpeniski, tad pietuvojoties šiem sariņiem, jūs redzēsiet, ka nav nekādu problēmu saspiest tos ar kreisās rokas pirkstiem un pasargāt tos no neplānotas likvidācijas. Kad viss lielums apgriezts, parasti kādi nelīdzinātie gali tomēr vēl paliek. Tos nāksies rūpīgi pa vienam atliekt un nogriezt.

 

 

 

 

 

Klasiskais madleris, kuru mēs tikko pabeidzām siet ir ļoti viegla muša. Pateicoties galvā izmantotajai brieža spalvai, tas peldēs gandrīz pašā ūdens virspusē un iegremdēt to var tikai vai nu izmantojot grimstošu auklu, vai arī to padarot smagāku. Tāpēc, kā pēdējo ilustratīvo versiju, es jums piedāvāšu uzsiet to pašu madleri tikai ar smagajām koniskajām acīm.image080 Kādas atšķirības? Astei un spārnam šeit izmantots balta truša spalva. Tā ir kustīgāka, mīkstāka un ļoti labi strādās arī lēnā ūdenī vai ezeros. Te nekādas īpašas gudrības nav. No truša ādas strēmelītes nogriežam fragmentiņu, saslapinām tāpat kā marabū spalvu un sienam klāt. Ķermenis bez nekādiem izskaistinājumiem,- gaišs crystal flash dabings. Spārni tā pati zoss. Kad pietīti spārni, apakšā piesienam atkal sarkana truša spalviņu. Te var likt arī marabū spalvu vai pat kādu sintētiku. Tas ir tikai mazs akcentiņš. Pirmo brieža porciju līdzinām un piesienam tāpat kā iepriekšējā gadījumā. Tik tālu viss, domāju ir skaidrs. Tālāk ņemam koniskās acis un sienam tās klāt ar astotnieka tinumiem. Acis šādā izpildījumā vajadzētu stiprināt nevis āķa augšā, bet apakšā. Citādi muša ūdenī uzvedīsies nesaprotami. Runa iet par tās balansu. Truša spalva liek mušai iet ūdenī tieši tā kā redzat attēlā. Ja acis būs uzliktas āķa virspusē, tad tās savukārt gribēs griezt mušu „kājām” gaisā. Tāpēc es arī saku, ka rezultāts var būt neprognozējams. Acis piesietas, piefiksētas ar līmi, ko tālāk? Kā uzlikt briedi šai galvas vietai? Pirmais variants: liekam mazāku brieža spalvas pušķīti no augšas pirms acīm. Piefiksējam to ar vienu diega apgriezienu, bet neļaujam tam rotēt. Pēc tam tādu pašu liekam no apakšas un tad jau ar diegu savelkam abus cenšoties diegu likt vienā vietā. Sanāk, ka tu izveidojam mākslīgi no divām daļām. To pašu procedūru atkārtojam āķa actiņas pusē. Otrs, vienkāršāks un elegantāks veids, ir uztaisīt dabinga cilpu, ielikt tajā brieža spalvu un savērpt. Mēs jau to esam darījuši. Tālāk ar šo savērpto briedi veicam nepieciešamo skaitu apgriezienu pirms acīm. Tad ar diviem krusteniskiem tinumiem nostrādājam acis un beigās vēl pāris tinumi priekšā. Lai tas viss izdotos tik pat vienkārši kā uzrakstīts, iesaku pie katra apgrieziena censties atglaust briedi tinamajā diegā uz aizmuguri. Mezgls galā un vēl viena ļoti laba muša gatava mums darbam. Nu, protams, neaizmirstiet beigās to aizsūtīt arī pie friziera. Varbūt kāds vērīgāks lasītājs pamanīja nelielo atšķirību starp abu madleru galvām? Ceru, ka esat vērīgi. Šim variantam tā ir daudz gludāka. Kā tas izdarīts? Vienkārši. Kad tā nofrizēta, es saslapinu kreisās rokas pirkstus un saņemu tajos mušu tā, lai priekšā paliek tikai brīva madlera galviņa. Tad ar šķiltavām, tuvinot lēni tās no sāniem, viegli piededzinu briedi. Jādara tas lēni un uzmanīgi, jo viegli var nosvilināt visu savu darbiņu neatgriezeniski. Šādi apdedzināts brieža ķermenis vai galviņa kļūst daudz gludāka un izskatīgāka. Piedevām tādā veidā var viegli palabot arī griezuma defektus. Ja briedis ir cieši sapakots, tad tas nemaz tik strauji nedeg. Ja tas tā nav, tad svilst, ka i paskatīties nepagūsiet. Tāpēc vēlreiz saku, lēnām un prātīgi. Esam labi šoreiz pastrādājuši, ne? Malači mēs. Un, lai vēl vairāk jūs mudinātu padarboties, beigās tikai piezīmēšu, ka šī pēdējā madlera versija man patlaban ir bijusi veiksmīgākā muša pavasaros ķerot mežavimbas. Ceru, ka arī jūs drīz varēsiet par to pateikt to pašu.

 

Turpinājums sekos!

 

4229443676_d