Varavīksnes foreles Drukāt

radukaVaravīksnes krāsu zivs.

Varavīksnes zivs, kurai nav līdzīgas ne tikai pārējo lašveidīgo vidū.
Zivs, kuras raksturīgais kolorītais ķermeņa krāsojums dara to individuāli atšķirīgu arī starp savas sugas pārstāvjiem.
Savukārt katras upes vai ezera populāciju dažādie dzīves apstākļi sugas ietvaros dara brīnumus ne tikai šo zivju izskata, bet arī uzvedības ziņā.
Visu Dabas krāsu zivs, neatkārtojami daudzveidīga un skaista, mežonīgi plēsīga, tajā pašā laikā uzmanīga un izveicīga pretiniece visiem, kas vien to iekāro.

Tā tālāk un tā joprojām varavīksnes foreli varētu raksturot tās ''etniskajā'' dzimtenē Ziemeļamerikā...

Tieši tur, Klusā okeāna austrumu piekrastē, dzīvoja visu pasaulē izkaisīto varavīksnes foreļu savvaļas senči, kuri vairākus gadsimtus atpakaļ ar cilvēka palīdzību ieceļoja Eiropā, un visbeidzot nonāca arī Latvijā. Notika tas pēdējās gadsimtu mijas priekšvakarā – 1899.gadā – un domājams, ka ievešanas iemesls bijis ne tikai ar gastronomisku ievirzi, bet nozīme tikusi pievērsta arī tādai gluži nepraktiskai lietai, kā neparasti skaistajam izskatam. Diemžēl, ierauta 20. gadsimta karu virpuļos, foreļaudzēšana Latvijā iznīka un pēckara gados to nācās būvēt pilnīgi no jauna. Īsti uzplaukuma laiki foreļu saimniecībai sākās 70.–80. gados, kad padomju brīnuma – pārtikas programmas – ietvaros varavīksnes foreļu audzēšanai piešķīra “triecienceltnes” nozīmi. Tad arī, lai atjaunotu iznīkušo audzēšanu, foreles Latvijā ieveda atkārtoti un ne vienreiz vien. Vēršot plašumā mākslīgo audzēšanu, uzmanību pievērsa arī introdukcijai ar nolūku papildināt vietējo zivju faunu ar tik pievilcīgu būtni, kāda ir varavīksnes forele, taču svešzemju skaistulei mūsu ūdeņi tā īsti līdz galam neiepatikās.

* * *

Šodien mūsu audzētavās sastopamās varavīksnes foreles ir turpat vai visu apkārtējo valstu audzētavu foreļu pēcnācēji, kas gan skaistuma, gan elegances ziņā tālu atpaliek no savām Ziemeļamerikas savvaļas radiniecēm. Tās gan ir daļēji atjaunojamas īpašības, par ko var pārliecināties, noķerot upēs, bet visbiežāk Rīgas jūras līcī un Baltijas jūrā audzētavu bēgles, kurām, padzīvojot savvaļā, neatkārtojamās brīvības izjūtas atspoguļojušās ārējā izskatā. Skaidrības labad lieku reizi jāpiebilst, ka varavīksnes foreļu nārsts Latvijā savvaļā nav konstatēts un visas noķertās ir ar mākslīgās audzēšanas pieredzi mūsu vai citu valstu audzētavās. Spēja labi justies gan saldūdeņos, gan sāļā ūdenī padarījusi varavīksnes foreli par vienu no lielākajām klaidoņzivīm, kurai šķērsot līci vai pamigrēt pa jūru, nemaz nerunājot par upēm un ezeriem, ir pašas par sevi saprotamas lietas. Tādēļ 80. gadu beigās, kad foreļaudzēšana Latvijā bija sasniegusi apogeju, varavīksnes foreles nebija retums piekrastes zvejnieku lomos, bet rudens un pavasara migrācijas upēs, nodrošinot ar labiem lomiem piekrastes upju makšķerniekus, vedināja uz maldīgu domu, ka mūsu ūdeņos par vienu lašveidīgo būs vairāk. Bet nekā.

* * *

Līdz ar varas maiņu, lai gan šoreiz ne tik pamatīgi, foreļaudzēšana izputēja pa otram lāgam, un dažviet tīri iespaidīgie, no jūras atpakaļ migrējošie, varavīksneņu bari izkūpēja kā nebijuši. Tā arī copmaņu sapnis par vietēju savvaļas populāciju palika nepiepildīts. Atsevišķi eksemplāri zvejnieku un makšķernieku lomos regulāri trāpās vēl šodien, un kopējā nozvejā pa gadu statistika uzrāda pat nelielu ciparu, kas gan ir tīrais sīkums, salīdzinot ar kādreizējiem ziedu laikiem. Diemžēl tas ir fakts, ka “varavīksnes zivis” šodien mūsu upēs kļuvušas par lielu retumu, kaut audzētavu bēgles, kā arī ar nolūku ielaistās varavīksnenes savulaik labi papildināja mūsu patukšās upes un copmaņu lomos nereti trāpījās visai brangi eksemplāri. Latvijā lielākās noķertās varavīksnes foreles svars ir 8 kg, bet Eiropas rekords ir 11 kg, kas šai sugai, starp citu, vēl nav robeža. Savā dzimtenē cīņai ar makšķerniekiem piesakās pat vairāk nekā divdesmit kilogramus smagi eksemplāri! Plēsīgais dzīvesveids, atraktīvais izskats, salīdzinoši lielie izmēri un delikātie makšķerrīki padara varavīksneņu ķeršanu sevišķi interesantu, tādēļ mūsu copmaņu sarūgtinājums vārdos nav izsakāms.

* * *

Maz ticams, ka iepriekš minētos rekordus tuvākajā nākotnē varētu labot. Tomēr cerības paliek, jo zivsaimniecība Latvijā pamazām atjaunojas, un, lai gan līdz iepriekšējiem sasniegumiem vēl tālu, tomēr pamazām varavīksnes foreļu audzēšana vēršas plašumā, ko, starp citu, veicina nemitīgi augošais pieprasījums. 90. gadu beigu pusē varavīksnes foreļu produkcija Latvijā pagaidām sasniegusi tikai 15ņ20 t gadā. Tomēr tas ir ļoti, ļoti maz – 80. gadu otrā pusē šis skaitlis bija desmit reižu lielāks, un neskatoties uz to, jau toreiz varavīksnes forele ierindojās to produktu kategorijā, kas skaitījās deficīts jeb delikatese, jo vietējā tirgū palika tikai neliela daļa no produkcijas, pārējā daļa ceļoja uz citām toreizējās Savienības malām un citām valstīm. Mūsdienās situācija ir pilnīgi citāda, tomēr pie mums audzētā forele tik un tā joprojām reti nonāk līdz “plašam patērētāju lokam”. Iemesls – jau minētie nelielie ražošanas apjomi. Savukārt ražošanas intensīva attīstība ir grūti realizējama vairāku iemeslu dēļ. Plānošana zivjaudzēšanā notiek vairākus gadus uz priekšu, lielu līdzekļu ieguldīšana saistīta ar zināmu risku (lielāku nekā citās tradicionālās lauksaimniecības nozarēs), tādēļ attīstība tiek plānota piesardzīgi, šodienas pieprasījuma līmenim labākajā gadījumā piemērojoties pēc gada, diviem, arī ilgāk. Nav vienkārša arī foreļaudzēšanas privātbiznesa uzsākšana, jo vajadzīgs ne tikai pamatkapitāls, bet arī zināšanas, kuras, cik zināms, šodien nav tik viegli iegūt. Tādēļ arī MMD ierosināja šo rakstu sēriju, kurā paredzēts ne tikai aprakstīt vai popularizēt kārtējo zivju sugu, bet rosināt ķērāju interesi arī citā virzienā. Manuprāt, būtu īstais laiks no masveida zivju zvejošanas pāriet pie audzēšanas un bez plikas izmakšķerēšanas pievērsties arī zivju atražošanai un aizsardzībai.

Foreļaudzēšanas mazais praktikums

 

4229443676_d