Lielupe lašupe. Lašupe Lielupe Drukāt

Armands Roze

Lielupe lašupe. Lašupe Lielupe

Resursi. Cope MMD 2004.#4

...kas zina, ka tik vēl Lielupe nekļūst par lielāko Latvijas lašupi, jo lasim piemērotu dzīves vietu, tur liekas gana vairāk kā citur...

Runājot par Daugavas lasi, man vienmēr tā kā nedaudz sažņaugusies sirds. Kā nu ne, ja bērnība tam paiet "cietumā" jeb audzētavu baseinos, bet, pieaugušam kļūstot un atgriežoties uz nārstu, tam nav kur izpildīt savu svētāko misiju – radīt jauno paaudzi. Brīžiem domāju – kā justos cilvēki, ja tiem atņemtu mīlas priekus un bērnus taisītu mēģenēs... Laikam neskan diez ko pievilcīgi. Taču tieši tāda kopš pēdējās Rīgas HES izbūves izskatās ne tikai Daugavas lašu dzīve. Arī taimiņu, vimbu un nēģu liktenis ir diezgan līdzīgs. Nez vai daudzi no mums par to vispār ir aizdomājušies. Tā kā šajā sakarā ne reizi vien esmu lauzījis galvu, šķiet, kaut ko esmu arī izdomājis. Jābūt taču kādai iespējai, kas ļautu tik milzīgam šo karalisko zivju skaitam dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Tātad šoreiz – par Daugavas lašu nākotnes iespējām.

Nolemti iznīcībai

Tā varētu teikt par kādreizējiem Daugavas krāču karaļiem, raugoties no šodienas skatupunkta. Kāda gan var būt nākotne lašu populācijai, kam nav vietas, kur nārstot?... Aplūkojot šo faktu plašākā nozīmē, kļūst skaidrs, ka lašiem nav kur evolucionēt. Par kādu evolūciju var būt runa, ja viens no svarīgākajiem dzīves periodiem, proti, bērnība, tiem paiet pilnībā mākslīgos apstākļos. Tas savukārt nozīmē, ka dabiskā atlase kā mehānisms sugas kvalitatīvo īpašību veidošanai tiek daļēji izslēgts. Gribam to mēs vai ne, ar laiku mākslīgā "bērnība" dara savu, un atražotā populācija šo to zaudē jeb pamazām degradējas. Jautājums tikai, cik ilgā laika posmā tas notiek. Nu, piemēram, kas tad ir noticis līdz šim, kopš pēdējā aizsprosta uzbūvēšanas Daugavā?

Atbilde nav tālu jāmeklē – mākslīgās atražošanas rezultātā ne tikai Daugavas, bet arī citas "atražotās" lašu populācijas ir nonivelējušās, kļuvušas vienveidīgas un zaudējušas vairākas vērtīgas īpašības. Desmitiem gadu garumā piekoptā zivkopības prakse ir savu paveikusi, un viens no tās darba "augļiem" ir lašu nobriešanas un migrāciju laika nobīde. Regulāri kā vaislu mākslīgai atražošanai izmantojot vēlu nobriestošus īpatņus, panākts, ka laika gaitā visa populācija kļuvusi vēlu nobriestoša, tā pamazām izskaužot atšķirīgās ekoloģiskās rases, kas ir ne tikai ļoti interesantas tādēļ, ka ir pieejamākas lašu makšķerniekiem, bet arī bioloģiski nozīmīgas. Tāpat audzētavu lašiem ir vāji izteikts t.s. hominga jeb atpakaļ migrēšanas instinkts, kas panākts, praktizējot lašu mazuļu izlaišanu upju grīvu rajonos, kas savukārt ir izdevīgi zvejniekiem. Skaidrs, ka šādas un līdzīgas tendences lašu populāciju kvalitāti tikai pasliktina un tālākā nākotnē apdraud pilnvērtīgas izdzīvošanas iespējas.

Runājot par šodienas situāciju, nevar nepieminēt faktu, ka vismaz teorētiski nelielai daļai Daugavas lašu un taimiņu ir pieejamas nārsta vietas Juglas upē. Bet atkal – tikai līdz kārtējam HES aizsprostam, kas par nārsta izdošanos lejpus tā vieš zināmas šaubas. Taču arī bez HES aizsprostiem viss Juglas upes baseins tādai milzīgai lašu populācijai, kāda atgriežas Daugavas ūdeņos, būtu par mazu. Ja nu vienīgi taimiņiem tur būtu kur ieskrieties, jo pēc izmēriem un rakstura Jugla tiem vairāk piemērota. Tā kā – jebkurā gadījumā Jugla paliks taimiņu pārziņā, Daugavas lašu "bērnudārza" problēmu neatrisinot.

Taču Juglas piemērā svarīgs ir pavisam kas cits. Mazuļi, tostarp arī lasēni, kas jau daudzus gadus tiek laisti Juglā, kļūstot pieauguši un nobriestot nārstam, beigu beigās atrod ceļu uz izlaišanas vietām caur salīdzinoši sarežģīto Pierīgas ezeru sistēmu. Tātad mājup migrēšanas instinkts nav pilnīgi zudis! Galvenais drīzāk ir pareizi organizēt mazuļu izlaišanu. Vēl tas nozīmē to, ka, ja salīdzinoši netālu no pašreizējās mazuļu izlaišanas vietas Daugavas grīvas rajonā atrastos cita piemērota alternatīva mazuļu izlaišanas vieta, kur vēlāk pieaugušās zivis varētu atgriezties un nārstot, Daugavas lasim tomēr parādītos cerība jeb iespēja dzīvot pilnvērtīgu dzīvu. Tā kā Juglas upe neapšaubāmi ir pārāk maza un nepiemērota tik grandiozai misijai, atliek pavērst savu skatienu citā virzienā. Un nemaz ne tik tālu, lai tas nebūtu reāli.

 

Daugavas laša iespēja

Nu ko gan lai te vēl piebilst? Vienkārši – kāpēc gan ne!? Ir vairākas labas lietas, kas man pēc vairākkārtējas Lielupes baseina upju apmeklēšanas, kā saka, iekritušas acīs, un kuras savā prātā apkopojot, esmu nonācis pie šāda secinājuma.

Šīs lietas ir sekojošas...

# Pirmkārt, nu kaut vai viena no svarīgākajām "padarīšanām", lai vispār kāda zivs nevis vilktu dzīvību, bet dzīvotu, manuprāt, ir ūdens kvalitāte ne tikai pašā Lielupē, bet arī tās galvenajās satekupēs Mūsā un – jo īpaši – Mēmelē, kur tā jau ir acīmredzami labāka, nekā slavenās lašupes Gaujas augštecē. Pēc daudzo HES uzbūvēšanas Gauja vairāk atgādina duļķainu kanālu, kura ūdens tikai lejtecē nonāk cik necik attīrījies, pateicoties garajam ceļam līdz jūrai. Domāju, ka veicot attiecīgas analīzes, Lielupes ūdeņu derīgumu varētu pierādīt ar konkrētiem skaitļiem. Tostarp arī ūdens temperatūras režīms Mēmelē un Lielupes augštecē lašu mazuļiem varētu būt atbilstošs visa gada un, kas svarīgi, arī karsto vasaru laikā. Šajā sakarā gan dzirdētas kritiskas piezīmes vai nojausts pat zināms stereotips par Lielupi kā pārāk siltu upi lašveidīgajām zivīm. Te jāpiebilst, ka lasēnu uzturēšanās vietas nav tieši iepretim Jaundubultu stacijai vai jebkur citur Jūrmalas tuvumā. Potenciālas mazuļu uzturēšanās vietas sākas tikai virs Emburgas līdz Bauskai un augstāk, jau Mēmelē, kur ūdens temperatūra un citi parametri var ievērojami atšķirties no lejtecē esošajiem. Tā kā lasēnu migrācija jūras virzienā norit pavasarī, kad ūdens līmenis ir augsts un tas nav arī pārāk uzsilis, lejteces ūdeņu nepiemērotībai nav izšķirošas nozīmes lasēnu dzīvē.

# Otrkārt, ne mazāk svarīgs apstāklis ir tas, ka, pārorientējot daļu no izlaižamā mazuļu apjoma uz Lielupes un Mēmeles ūdeņiem, atpakaļ migrējošo lašu skaits un nozvejas vietas piekrastē būtiski nemainīsies, jo abu upju grīvas ir ne tikai blakus, bet ir pat savstarpēji savienotas. Vienīgais, kas varētu nepatikt grīvas tuvumā zvejojošajiem, ir tas, ka nav zināms vai Lielupē laistie laši gribēs ilgstoši un bezmērķīgi klaiņot pa upju grīvām, kā to dara daugavnieki. Drīzāk tie ātri vien migrēs augšup pret straumi un meklēs piemērotas nārsta vietas, kuru tur arī netrūkst. Taču uztraukumam nav pamata, jo daļu lasēnu tik un tā turpinās laist Daugavas grīvā, kaut vai tāpēc, lai nezaudētu Daugavas lasi kā tādu.

# Treškārt, Daugavas grīvā izlaižamo mazuļu apjoms (700000–800000 smoltu katru gadu) vērtējams kā ļoti iespaidīgs. Kaut arī Daugavas grīva ir varen plaša, sadalot jeb paplašinot izlaišanas areālu, iespējams, izdotos samazināt t.s. postsmoltu jeb jauno lasēnu mirstību pēc izlaišanas, kas pēdējos gados ir stipri pieaugusi arī citu, ar izlaišanu nesaistītu, iemeslu dēļ. Bez tam – mazuļu audzētāju rūpes nebeidzas ar mazuļu izaudzēšanu un palaišanu brīvībā. Katrs zivkopis vairāk par visu ir ieinteresēts sava darba rezultātos, kas šajā gadījumā ir ne tikai mazulis, bet arī lielā pieaugusī zivs, kas atgriežas uz nārstu. Zinot, ka pēdējos gados arvien grūtāk kļūst ievākt mazuļu atražošanai nepieciešamo vaislinieku un attiecīgi – arī ikru daudzumu, šķiet, ir pēdējais laiks kaut ko darīt šajā sakarā. Šādā aspektā veiksmīga Daugavas lašu ieaudzēšana Lielupē pavērtu plašākas vaislas materiāla ieguves iespējas, kas būtu ļoti nopietns ieguvums mazuļu audzētājiem. Tepat jāpiebilst, ka ne tik būtiski ir krities lašu skaits, kā nozvejas sekmes vaislas vajadzībām, tādēļ lašu piesaistīšana migrēšanai iekšējos ūdeņos varētu tikai atvieglot šo procesu.

# Ceturtkārt, pretēji citās upēs notiekošajām cūcībām un piesārņošanas aktiem, Lielupē pie Bauskas var novērot pretēju ainu. Jau atkārtoti pēdējo piecu gadu laikā upes gultne tur mērķtiecīgi tiek attīrīta no cieto ūdensaugu gūsta, izmantojot nopietnu tehniku, ko ne tuvu nevar salīdzināt ar ūdenszāļu virszemes daļu izpļaušanu, kas dažkārt tiek praktizēta aizaugošās upēs. Lieki piebilst, ka reizē ar ūdenszāļu "ravēšanu" tiek uzlaboti upes vides ekoloģiskie apstākļi, radot zivīm piemērotas nārsta un mazuļu uzturēšanās vietas. Iepriekš vienveidīga upes gultne pēc tīrīšanas darbu veikšanas iegūst savu seju krāču, virpuļu, atstraumju un bedru veidā. Varētu teikt, ka upe šajā vietā atdzīvojas gluži kā dabiskajās krācēs. Pagaidām "mērķzivs", kuras dēļ galvenokārt tiek veikti upes sanācijas darbi, ir vimba, kas pavasara migrāciju laikā ir īpaši iecienīts makšķernieku loms. Taču pārējā laikā uzlabotais upes posms pievilina arī citas makšķerniekus interesējošas zivju sugas, kas savukārt liecina par veiktā darba nozīmi upes dabiskās produktivitātes līmeņa celšanā. Galveno gandarījumu šajā sakarā sniedz zinātnieku slēdziens, kurā konstatēts nozīmīgs vimbu mazuļu skaita pieaugums kultivētajās platībās, tā apstiprinot, ka šā pasākuma galvenais mērķis ticis sasniegts.

 

Neliela atkāpe

Iespējams, ka lietderīgi būtu beidzot aprēķināt – kā izdevīgāk. Atražot vimbu mazuļus mākslīgi, vaislas vajadzībām ekspluatējot savvaļas resursus, un tajā pašā laikā ar mazāk vērtīgu zivju sugu audzēšanu aizņemt lielas platības, kuras var izmantot daudz efektīvāk, piemēram, audzējot vairāk lašu un taimiņu mazuļu. Vai – ieguldīt tos pašus līdzekļus upju rekultivācijas darbos, tā paaugstinot dabisko produktivitāti un neskādējot dabiskajam vimbu resursam.

 

Atgriežoties Lielupē, pie lašiem

# "Piektkārt" turpina šo pašu domu. Iemesls šādiem aprēķiniem patiešām kļūst svarīgs, ja domu par upju posmu rekultivēšanu Lielupes sakarā risinām tālāk. Pilnīgi iespējams, ka attīrītajā upes posmā piemērotas nārsta un mazuļu dzīves vides ir ne tikai vimbām, bet arī lašiem un taimiņiem. Tādā gadījumā upes tīrīšanas darbu jēga ir vēl daudz dziļāka, nerunājot nemaz par zivsaimniecisko efektu.

Turklāt pēc uzlabotā Lielupes posma un Mēmeles apskates pagājušajā gadā esmu nonācies pie vienkārša secinājuma. Šobrīd lašveidīgās zivis daudzviet dzīvo vai ir spiestas dzīvot daudz sliktākos apstākļos nekā iepriekšminētajās Zemgales upēs. Manā skatījumā Lielupe posmā no Emburgas līdz Bauskai un Mēmele posmā no satekas līdz Skaistkalnei varētu būt ja ne gluži klasiskas lašupes, tad vismaz nopietnas izpētes darba un eksperimentālas mazuļu izlaišanas vērtas – katrā ziņā. Bet atsevišķi par rekultivēto Lielupes posmu varu piebilst tikai vienu. Ja ir vērts tīrīt upi vimbu dēļ, tad lašu un taimiņu dēļ to ir vērts darīt daudzkārt vairāk. Un vēl. Šķiet, ka šādi, tikai nedaudz lielākos izmēros, varēja izskatīties kāda no Daugavas appludinātajām dolomīta krācēm, pirms tur ar saviem pārveidojumiem bija iejaucies cilvēks. Jaudīga straume ar Latvijas apstākļiem pārsteidzoši dzidru ūdeni, kas plūst pār dolomīta šķembu krāvumiem, kas to vien gaida, lai kāds lašu pāris tur ieberztu savu ligzdu un uzticētu upei savu pēcnācēju izauklēšanu... Vai tas nebūtu skaisti?! Tāpēc vien ir vērts pamēģināt!

# Sestkārt, jāņem vērā arī makšķernieku faktoru jeb vienu no, manuprāt, vismotivētākajiem iemesliem, lai kaut ko vispār varētu paveikt. Varbūt tā nevajadzētu būt, jo pirmajā vietā taču vajadzētu likt pašas sugas aizsardzību un tikai pēc tam kalt biznesa plānus. Lai nu kā, bet veiksmīgas ieaudzēšanas gadījumā galvenie ieguvēji būtu ne tikai Daugavas laši, bet arī to makšķernieki, kuru ar katru gadu paliek arvien vairāk, nemaz nerunājot par potenciālajiem viesmakšķerniekiem no ārvalstīm. Kā nekā Lielupes baseina upes nav nevienā lašupju sarakstā, kas izslēdz pilnīgi jebkādus ierobežojumus no starpvalstiskām organizācijām, kuras regulē lašu resursa saimniecisko izmantošanu visā Baltijas reģionā. Vienvārdsakot – kādus likumus paši noteiksim jaunizveidotā resursa saprātīgai apsaimniekošanai, tā arī varēsim darboties!

Jebkuram lašu makšķerniekam tas nozīmētu, piemēram, krietni garāku makšķerēšanas sezonu ar liegumu tikai pašā nārsta laikā. Kā, piemēram, Polijas upēs, kur lašu un taimiņu licencētā ķeršana atļauta visu gadu, izņemot trīs mēnešus nārsta laikā. Turklāt mākslīgi radīta resursa statuss varbūt beidzot atrisinātu mūsu valstī ekonomisku un neekonomisku apsvērumu dēļ samilzušo "gaļas makšķerētāju" problēmu. Labi, – ja ne gluži atrisinātu, tad spiedienu no dabiskajām upēm noņemtu noteikti. Dažu varbūt vienkārši pārstātu grauzt sirdsapziņas pārmetumi, liekot somā kārtējo, kaut legāli, noķerto pumpaino, jo mājās taču ar' kaut kas jāatved. Nekas, ka gadās arī bāls un apdrāzies gar akmeņiem. Loms paliek loms...

Mākslīgi radītu resursu apsaimniekošanā šis jautājums automātiski "noņemas no dienaskārtības". Atliek vienīgi kontrolēt, lai atļautā viena lasīša vietā auto bagāžniekā netīšām nenonāk pieci pumpainie. Bet tās jau ir detaļas vai drīzāk parasts ikdienas darbs vienam apzinīgam inspektoram, jo makšķerēšanas ētika, kā zināms, pieklibo arī šo karalisko zivju makšķerētāju vidū.

 

Aizkulises

Nu tad tā... Ja šie seši iepriekšminētie iemesli nav pietiekoši, lai jau šā gada pavasarī lašu un taimiņu mazuļu izlaišanā izdarītu korekcijas, tad grūti iedomāties, kas vispār vajadzīgs, lai lietas šajā jomā izkustētos no vietas. Ja nu vienīgi tāda kārtīga Makšķernieku revolūcija visas valsts mērogā. Galu galā pāris gadu eksperimentālas mazuļu partiju izlaišana Lielupē papildus izmaksas neprasa.

Lai gan... Pie mums nav grūti iedomāties vēl vienu "kāzusu", līdzīgu tam, kāds atgadījās pērn, kad, lai nu kas, bet pati Vides ministrija nobloķēja atļaujas izsniegšanu taimiņu mazuļu ielaišanai Salacas upē. Skaidrs – pilnīga lietu neizpratne no ministrijas ierēdņu puses, ko varētu pielīdzināt parakstam "Bez vārdiem..." zem labas karikatūras. Būtu tā kā laiks pēc pašu sankcionēta upju aizsprostošanas buma paveikt kaut ko arī lašveidīgo zivju resursu pavairošanas jomā. Bet nē... Upju apsaimniekotājiem reālajā dzīvē tas, izrādās, nemaz nav tik viegli vai nav iespējams vispār, kā Salacas gadījumā. Tas nekas, ka ar pašu ierēdņu ziņu (vai neziņu) liela daļa lašupju (alias foreļupes) tikušas sacūkotas tiktāl, ka lašveidīgo zivju skaits tajās katastrofāli sarucis.

Šādā situācijā jaunu upju "apzivošanai" ar vērtīgo zivju sugām vajadzētu būt turpmākās desmitgades vides un zivsaimnieciskās politikas prioritātei, kā arī visādi citādi atbalstāmai lietai. Taču, filozofiski izsakoties, ne vienmēr no vienas puses kaut ko noņemot, otrā tiek pielikts atpakaļ. Izskatās, ka tā var būt arī šoreiz. Zaudējumi hesojot nodarīti, bet to kompensācijas mehānisms nestrādā. Izņēmums zaudējumu kompensēšanā par HES nodarīto postu zivju resursiem nopietni vērtējams tikai no "Latvenergo" puses Daugavas kaskādes sakarā. Kā ar pārējiem vairāk nekā simts vides un zivju resursu postītājiem?

Protams, nerunāsim par tiem simboliskajiem sodiņiem (no dažiem desmitiem līdz dažiem simtiem latu no "hesa" gadā), kas izskatās pagalam neadekvāti nodarītajiem zaudējumiem. Runa ir par adekvātiem (tiem pašiem ES standartiem atbilstošiem) maksājumiem, kas nonāktu attiecīgā fondā un varētu tikt izlietoti atbilstoši tam mērķim, par kādu zaudējumu nodarīšanu tie iemaksāti. Būtu līdzekļi zivju resursu atjaunošanai un upju sakopšanai, piemēram, Lielupes "aktuālo" posmu rekultivācijai.

Bet varbūt no tā visa tāpat nebūtu nekādas jēgas?... Vismaz tieši tā patlaban šķiet, jo Vides ministrijas nostāja jautājumos, kas saistīti ar alternatīvo upju apsaimniekošanu, ir drīzāk atklāti šķēršļus liekoša nevis pretimnākoša.

 

Nobeigumā

atcerējos, ka būtiski ir uzsvērt vēl pāris lietas, bez kurām ideja par Daugavas lašu nākotni Lielupes sakarā nebūtu iespējama un varbūt nebūtu radusies. Pateicoties tikai vietējo entuziastu aktīvai rīcībai, Mūsa, Mēmele un vairākas citas Zemgales upes ir palikušas brīvas no HES aizsprostiem un to radītajām postošajām sekām. Tas nekas, ka ģeogrāfisko īpatnību dēļ tām nav savu lašveidīgo zivju resursu (izņemot atsevišķas nelielas strauta foreļu populācijas, kas mīt dažās no Lielupes baseina pietekām; iespējams, ka pēc hesizācijas buma beigām arī par tām varēs runāt tikai pagātnes formā), kādēļ šāds upju sargāšanas fakts liekas vēl jo lielākas apbrīnas vērts. Pierasts, runājot par HES, domāt par ietekmi uz lašveidīgo zivju resursiem. Šķiet, šoreiz ir domāts par kaut ko vairāk, nevis tikai par zivīm.

Otra lieta saistīta ar faktu, ka, neskatoties uz Zemgales "necilo" novietojumu virs jūras līmeņa, Lielupes baseinā par lašveidīgajiem piemērotu dzīves vietu trūkumu it kā sūdzēties nevarētu. To apstiprināja arī LZPI 1999. gadā un arī citkārt veiktie pētījumi pašā Lielupē un atsevišķās tās baseina upēs. Vairākās no tām pērn pirmo reizi notikusi strauta foreļu un alatu atražošana, kas vērtējama kā pierādījums licencētās makšķerēšanas dzīvotspējai un attīstībai šajās upēs, jo mazuļu pasūtītāji un finansētāji bija paši makšķernieki – Bauskas MMB dalībnieki. Patiešām apsveicams solis, zinot jebkura mūsu makšķernieku kluba niecīgo biedru skaitu un tikpat ierobežotos finansu resursus, ko tie var tērēt savu ūdeņu "apzivošanai".

Neskatoties uz to, pirmais solis lašveidīgo zivju resursu radīšanā Lielupes baseinā jau sperts. Kas tālāk?... Šķiet, ka arī turpmāk viss būs atkarīgs no mums pašiem, cienījamie makšķernieki. Un vispirms jau no Bauskas MMB vīriem, kuri arī turpmāk apņēmušies cīnīties par sava reģiona upju nākotni. Un kas zina, varbūt jau šopavasar kāda svarīga uzvara tiks izcīnīta arī Daugavas lašu labā. Pilnīgi iespējams, ka turpmāk šo karalisko zivju nākotne visciešāk saistīsies ar Lielupi un veidosies daudz dabiskāka, no kā arī mums, cilvēkiem, būs savs ieguvums. Nu kaut vai kā tajās pašās Polijas upēs, kur tā paša Daugavas laša ieaudzēšana izdevusies gods godam, un pēc daudzu gadu desmitiem vairākās upēs atjaunojies dabiskais nārsts un izveidojušās stabilas populācijas.

Tālab vien skaidrs, ka arī mums pilnīgi noteikti ir vērts pamēģināt. Kaut tik Lielupes "aura" Daugavas lašiem būtu pa prātam. Tad varbūt pēc gadiem trim četriem arī Lielupes pusē sāksies rudens nemieri, kad makšķernieku milzu līdaku lomus papildinās ne mazāk milzīgi laši, bet pavasarī tradicionālā vimbošana nesīs ne vienu vien pārsteigumu taimiņu izskatā. Un kas zina, ka tik vēl Lielupe nekļūst par lielāko Latvijas lašupi, jo lasim piemērotu dzīves vietu, nemaz nerunājot par neizpētītajām, kā jau lielā upē, tur liekas gana vairāk kā citur.

Lielupe lašupe. Lašupe Lielupe.

Skan tā viegli. Vai tikpat viegli izdosies arī piepildīt šo sakāmo, rādīs laiks.

 

4229443676_d