Ilgais ceļš līdz alatai Drukāt
Saturs
Ilgais ceļš līdz alatai
Projekta ieskices
... nezināmā Latgale
Ventas baseins.
Gauja kā jau Gauja.
Visas lapas

alatto

Projekta "Alatu bioloģija, ekoloģija un mākslīgā atražošana" ieskices

Kopš pēdējās ziņas par alatu mākslīgās atražošanas idejas "iekustēšanos" pagājis ilgs laika sprīdis (man gan tā neliekas, bet skaitļi nemelo – par to MMD rakstīja 1999. gada sakumā – MMD 1999/1 un 2).

Kas tad šai laikā noticis?

 



Armands Roze
(
Resursi Cope MMD)

Pie sevis iedomājos, ka sliktākais varētu būt secinājums – nekas nav noticis. Bet tomēr – nē! Notikumu bijis pārpārēm, tādēļ ieilgušais "bezziņu" periods, par laimi, skaidrojams citādi. Viens no klusēšanas iemesliem bija milzīgais darba apjoms, kas, gluži kā aisbergs, divas trešdaļas no sava patiesā apjoma, pirms ķērāmies tam klāt, slēpa zem ūdens. Savukārt otrs iemesls bija no pirmā izrietošs un reizē arī jebkura cita "kautkodaroša" mūsdienu cilvēka biežākā kaite – laika trūkums.
Sevis attaisnošanas labad uzreiz gribas piebilst, ka kopš pilotprojekta "Alatu bioloģija, ekoloģija un mākslīgā atražošana" oficiālajām beigām (2000. gada 31. decembris) darba atskaites nodošanas termiņš tika ievērojami pagarināts ievāktā materiāla un datu apstrādes vajadzībām. Aisbergs jeb kopējais darba apjoms patiešām bija milzīgs un savāktā informācija nepārvērtējami nozīmīga, tādēļ tās apkopošana un sistematizācija aizņēma visu iepriekšējās ziemas brīvo laiku.

Bet nu pie pirmās izdevības steidzos atgūt nokavēto un sakārtot informāciju loģiskā secībā no brīža, kad projekta pirmās daļas ietvaros saķertais savvaļas alatu vaislas bars plunčājās pa audzētavas baseinu. Jau likās, ka pievārēta lauvas tiesa, bet ar to tad arī viss tikai sākās...

"Zivju fonda lieta" Nr.1 jeb Projekta pirmā daļa

Atgādināšu, ka projekta pirmā daļa (finansētājs – Zivju fonds) bija virzīta uz samērā praktiska mērķa – "Alatu mākslīgās audzēšanas tehnoloģijas izstrāde, izmantojot alatu savvaļas vaislas materiālu" – īstenošanu. Atgriežoties nesenā vēsturē, tas ir, 1998. gada rudenī, kad veiksmīga vaislas ieguve un tās iedzīvošanās jaunajos apstākļos vēl nepavisam nenozīmēja projekta 1. daļas sekmīgu gala iznākumu, bet tikai visu problēmu sākumu, tika izlemts, ka šajā brīdī informācijas publicēšana tiks izbeigta. Nebija nozīmes vēstīt ko jaunu, ja nākošajā dienā tam visam itin viegli varēja pienākt gals. Var teikt, ka šī ilgā pauze tika ieturēta, ņemot piemēru no viedās dzīvnieku pasaules – šajā gadījumā vistas, kas kladzina tikai tad, kad ola izdēta. Pārfrāzējot iepriekšminēto, var teikt, ka nu beidzot arī alatām kaut kas izdējies, un tāpēc arī "kladzināšanas" laiks beidzot ir klāt.
Vispirms vēlos izgaismot dažas nianses, kas nereti slēpjas ik rindkopā, dažkārt pat ik teikumā, un rezumē paveikto darbu vai kādu konkrētu lietu. Nu, piemēram, frāze no iepriekšējās rindkopas "veiksmīga vaislas ieguve", kas nedaudz jau tikusi atspoguļota žurnāla slejās, sevī slēpj notikumu virteni divu sezonu garumā. Atceroties, kā tas notika "dzīvajā", nudien sametas jautri, un ne tikai. Biežāk prāts uz jautrībām nemaz nenesās. Lai šādas nianses izgaismotu pamatīgāk, nepieciešamas dažas liriskas atkāpes.

Pirmā atkāpe – vaislas ieguve

Tā laika lozungs, ar kuru cēlāmies cīņai, varētu skanēt apmēram šādi: "Laba alata – noķerta alata". Laikam jau jūtot pasākuma cēlos mērķus, alatas no mūsu kompānijas nevairījās. Lielākajai daļai gan teicām "Uz redzēšanos!", jo vaislas kritērijiem tās neatbilda. Alatu "izpīpēšana", noķeršana, izvadīšana, atkabināšana un citas tamlīdzīgas lietas bija pasākuma pazīstamākā un patīkamākā daļa, kamēr tālākais process no brīža, kad zivs nonāk kulē ar ierobežotu ūdens un skābekļa daudzumu, bija pavisam kas jauns. Teorētiski viss bija skaidrs, bet nebija taču runas par karūsām?! Alata tomēr ir trausla un cēla zivs, kas necietīs rupju apiešanos. Pie tam, kā par spīti, vislabāk ķērās vistālāk no auto. Nu ko, nācās "mizāt" ar maisu uz muguras kā armijā pa šķēršļu joslu ar maksimāli neērtu uzkabi – šļunkājošos un dzīvu pie tam. Domāju, ka ne tikai makšķernieki saprot, ko nozīmē skriet pilnā copes ekipējumā, kad bez desmit līdz divdesmit litru un tikpat kilogramu ūdensmais, rokās ir arī nesen iegādātais mušiņkāts, bet zaros sasodīti bieži pinas uzsmeļamais tīkliņš. Negribas arī "hidru" uzplēst uz kāda sausa egles zara. Šajā vietā gribas teikt kā karikatūru žurnālos, kur no strupi uzskicētās ainas viss tāpat skaidrs – bez vārdiem... Turklāt, iedomājoties, kāds karuselis jāpiedzīvo nabaga alatām pēc izraušanas no ierastās vides, kājas gribot negribot kustējās kā afrikāņu ūdens krūkas nesējai, krūkai uz galvas esot, protams. Vasarā, kad siltāks ūdens, tika skriets arī ar pāris un pat vienu zivi nešļavā, un vairākus kilometrus! Goda vārds, dažbrīd likās ne pa jokam! Ievēroju, ka tovasar biju nedaudz kalsnāks kā parasti.Bet cilvēks jau nebūtu cilvēks, ja apzināti tā sevi mocītu un nemaz necenstos kaut ko izdomāt. Tā pēc pāris šādiem trakiem izbraucieniem radās taktika, kā šo procesu vienkāršot. Zivju uzglabāšanai sākām pielietot venterus, pārnēsāšanai speciālus maisus, rūpīgāk izstrādāt pasākuma taktiku, lai gan zivīm, gan mums pēc iespējas īsāks un mazāk stresains būtu ceļš no upes līdz audzētavas baseiniem. Tomēr pilnībā vaislas ieguve tika noslīpēta tikai pēc divu gadu pūliņiem.Tā nu pavisam, pavisam īsumā varētu raksturot frāzes "veiksmīga vaislas ieguve" tapšanu, un, tā kā dažkārt pats process bieži vien ir interesantāks par rezultātu, arī turpmāk tekstā būs šādas atkāpes dēļ vienas frāzes.

Otrā atkāpe – sekmīga iedzīvošanās

Ar katru nākošo izbraucienu alatu nogādāšanas sekmes līdz audzētavai uzlabojās. Katra zivs bija no svara, jo kārtīgu vaislinieku bija ļoti maz. No milzīga attāluma bieži vien nācās vest arī vienu vai divas zivis. Ja no pirmā vediena vairākas alatas tomēr aizgāja bojā, tad pēc pāris reizēm šo problēmu izdevās novērst pilnībā. Tas jau bija patīkami, taču tūlīt parādījās nākošā problēma: "Ar ko tad barot savvaļā augušu radījumu, kurš pats izvēlas savus upurus?"
Par laimi, jaunie apstākļi bija tuvu ideāliem tai ziņā, ka alatu izdzīvošanai nepieciešamais barības objektu daudzums izrādījās nodrošināts dabiskā ceļā. Tieši alatu baseinu par savu vairošanās vietu bija izvēlējušies turpat vai visi tuvumā dzīvojošie trīsuļodi. Bet ar to vēl nebija līdzēts. Nu ko, lai zivis uz nārsta laiku būtu ne tikai knapi izvilkušas dzīvību, bet arī labā kondīcijā, nācās pārkvalificēties no zivju nesēja par kukaiņtvērēju. Atļaušos uzsvērt, ka tā ir laiku, pūliņus un izdomu visai pieprasoša nodarbe, kas dažkārt no malas izskatās visai dīvaini. Šādi varētu darboties 19. gadsimta beigu zinātnieks kādā neizpētītā eksotiskā apvidū, kur katrs kukainis ir bez nosaukuma vai vismaz kolekcionēšanas vērts. Vienīgais atalgojums par šādu ākstīšanos (piemēram, līdzi lēkāšana apkārtnes sienāžiem vai brīdi pēc dīvainā nekustīgā pozā sastingšanas izdarīt strauju manevru kāda knišļa satveršanai) bia alatu apbrīnas vērtā barošanās procesa vērošana.

"Ja nu"

Sajūtot ziemas stindzinoši iemidzinošo elpu, notikumu gaitas hronika pārtrūka, bīstoties arī no daudzajiem "ja nu". Ja nu alatas nepārziemo, ja nu neizdodas iegūt ikrus vai tie neizšķiļas, ja nu, ja nu, ja nu...
Šāda "ja nu" esamība bija pārāk reāla, tādēļ viss brīvais laiks ziemā tika ziedots taustāmāku rezultātu sasniegšanai. Tika padomāts par visniecīgākajiem sīkumiem, kas turpmākajā darba gaitā varētu izrādīties svarīgi. Piemēram, barība barošanas uzsākšanai tika atgādāta no Norvēģijas, tika sagatavoti dažnedažādi specifiski sīkumi inkubācijas vajadzībām un tā tālāk. Tika izstudēta arī visa pieejamā literatūra par attiecīgo tēmu. Kā saka, bijām sagatavojušies septiņreiz nomērīt.

Trešā atkāpe – pārziemošana

Klāt pavasaris un pēc mokoši ilgās ziemas kādā brīvdienā, nevarot sagaidīt biezās ledus segas izkušanu, uzvēlāmies uz ledus ar visparastākajiem zemledus makšķerrīkiem. Jānoskaidro taču vai mūsu lutekļi ir pārziemojuši vai nav. Saule spīd tik uzmundrinoši, ka varam tai demonstrēt pusi no sava bālā ziemas iebiedētā ķermeņa. Pirmajā āliņģī – "cope uz pirmā pacēliena". Piecirst neizdodas, jo ņēmiens pārāk piesardzīgs. Gaisā jūtama "nenormāli elektriska" spriedze. Baseinā taču salaistas arī citu sugu zivis, galvenokārt gan tās, kuras varētu noderēt alatām par barības objektiem, tāpēc īpašas cerības nelolojam.
Pilnīgi negaidīti pēc pāris nesekmīgiem piecirtieniem tomēr izdodas uz ledus izmānīt vienu skaistu alatu lieliskā kondīcijā. Stāvā sajūsmā metam mieru. Tomēr pārziemojušas! Pagaidām viss kārtībā! Tagad jāgaida īstā temperatūra. Vismaz daļa no naktsmiera grauzējiem "ja nu" ir pagaisuši.

Pirmie mākslīgi audzētie alatu mazuļi Latvijā

Pavasaris nāca ātri un strauji – īsti pat nepaguvām attapties pēc ziemas lēnā dienas ritma, kad bija jau jāskrien kā vāverei ritenī. Tikai šoreiz parastajiem audzētavas darbiem klāt nākuši jauni un neapgūti. Tas netraucē ar dubultu sparu un entuziasmu mesties tiem pretī...
Pēc attiecīgo pasākumu veikšanas ne pārāk romantiskos apstākļos izdodas iegūt un apaugļot pirmos alatu ikrus.Šajā brīdī var teikt, ka tiek ielikti pamati vairākiem gadiem uz priekšu, jo daļa no vēl topošajiem alatu mazuļiem paredzēti mākslīga vaislas bara izveidošanai, kas tuvākā nākotnē atbrīvotu mūs no noplicināto alatu savvaļas resursu izmantošanas atražošanas vajadzībām. Tas arī ir viens no galvenajiem projekta pirmās daļas mērķiem.

Ceturtā atkāpe – Dieva darbi

Šī ir atkāpe, pie kuras varētu atkāpties visilgāk, bet, tā kā tieši par to ir sacerēts milzīgi garš "papīrs" – atskaite Zivju fondam par padarīto darbu –, še var pakavēties pie sīkumiem, kas neietilpa atskaitē.
Pirmā aizķeršanās radās jau pašā sākumā, kad nevarēja tikt skaidrībā par to, kurā ūdens slānī tad alatas uzturas, jo piegrunts slānī temperatūra sasniedza tikai 2–4˚C, kurpretim virsējais ūdens slānis sasila līdz pat 12–14˚C. Iespaidīgā starpība radās, pateicoties vasaras cienīgajam karstumam samērā agri pavasarī. Attiecīgi nobriešanas process bija daļēji traucēts un nārstam gatavu eksemplāru bija mazāk, nekā gaidīts.

Par spīti visam, ikrus no alatu mātītēm iegūt izdevās salīdzinoši viegli, nepielietojot nekādas īpašas tehnoloģijas. Stingri grūtāk klājas ar stipro dzimumu, tomēr pēc vecu tautas metožu pielietošanas un salīdzinoši īsa nervozēšanas perioda pirmā ikru porcija tomēr izrādījās apaugļojusies. Tātad arī Radītāja loma mums bija padevusies gana veiksmīgi. Pēc nārsta nopūta nāca no sirds, sakí, paldies Dievam, kārtējais "ja nu" aiz muguras.

Taču likstas ar to nebeidzās. Karstums turpinājās un nemaz nedomāja mazināties. Likās – vēl nedaudz, un ikri nevis inkubēsies, bet vārīsies. Riskēt nevarēja, tādēļ sākām visu cītīgi dzesēt ar ledu. Kad bija izkusuši pēdējie santīmi, atsaucīgi cilvēki izpalīdzēja ar ūdens dzesētāju. Ko tur piebilst, palīdzība nāca laikā un vietā vairāk nekā jebkad visā šajā trakajā pasākumā, jo dzesēt nācās visu vasaru. Ja kāds vēl to atceras, 1999. gadā atsevišķas vietas lietus bija aizmirsis vairākus mēnešus. Dzesētāju atslēdzām tikai septembrī, kad alatas šķita sasniegušas pietiekošus izmērus, lai mainītu dzīves telpu, un arī temperatūra sāka kristies.

Pilnīgi oficiāli. Ogre – alatu upe

Lielākā daļa mazuļu, saskaņā ar līgumu ar Zivju fondu, – domāti Ogres upes zivju krājumu papildināšanai ar mērķi paplašināt alatu izplatības areālu Latvijas teritorijā. Līdz šim Ogres upes baseinā alata nav konstatēta, toties veicot priekšizpētes darbus, upes vide atzīta par piemērotu alatu dzīvei. Tas, ka alatas Ogrē dzīvos, nerada nekādas šaubas. Vai viņas tur iedzīvosies, rādīs laiks...

Ar šādu pārliecību tiek organizēta mazuļu izlaišana divās tūrēs. Vasaras tūrē "jūriņā aiziet" 5000 alatu mazuļu 200 grāddienu jeb aptuveni divu nedēļu vecumā, bet rudenī savā jaunajā dzīvesvietā nonāk pieci simti itin brangi 5ņ10 cm lieli alatēni.



 

4229443676_d