Ilgais ceļš līdz alatai Drukāt
Saturs
Ilgais ceļš līdz alatai
Projekta ieskices
... nezināmā Latgale
Ventas baseins.
Gauja kā jau Gauja.
Visas lapas

alatto

Projekta "Alatu bioloģija, ekoloģija un mākslīgā atražošana" ieskices

Kopš pēdējās ziņas par alatu mākslīgās atražošanas idejas "iekustēšanos" pagājis ilgs laika sprīdis (man gan tā neliekas, bet skaitļi nemelo – par to MMD rakstīja 1999. gada sakumā – MMD 1999/1 un 2).

Kas tad šai laikā noticis?

 



Armands Roze
(
Resursi Cope MMD)

Pie sevis iedomājos, ka sliktākais varētu būt secinājums – nekas nav noticis. Bet tomēr – nē! Notikumu bijis pārpārēm, tādēļ ieilgušais "bezziņu" periods, par laimi, skaidrojams citādi. Viens no klusēšanas iemesliem bija milzīgais darba apjoms, kas, gluži kā aisbergs, divas trešdaļas no sava patiesā apjoma, pirms ķērāmies tam klāt, slēpa zem ūdens. Savukārt otrs iemesls bija no pirmā izrietošs un reizē arī jebkura cita "kautkodaroša" mūsdienu cilvēka biežākā kaite – laika trūkums.
Sevis attaisnošanas labad uzreiz gribas piebilst, ka kopš pilotprojekta "Alatu bioloģija, ekoloģija un mākslīgā atražošana" oficiālajām beigām (2000. gada 31. decembris) darba atskaites nodošanas termiņš tika ievērojami pagarināts ievāktā materiāla un datu apstrādes vajadzībām. Aisbergs jeb kopējais darba apjoms patiešām bija milzīgs un savāktā informācija nepārvērtējami nozīmīga, tādēļ tās apkopošana un sistematizācija aizņēma visu iepriekšējās ziemas brīvo laiku.

Bet nu pie pirmās izdevības steidzos atgūt nokavēto un sakārtot informāciju loģiskā secībā no brīža, kad projekta pirmās daļas ietvaros saķertais savvaļas alatu vaislas bars plunčājās pa audzētavas baseinu. Jau likās, ka pievārēta lauvas tiesa, bet ar to tad arī viss tikai sākās...

"Zivju fonda lieta" Nr.1 jeb Projekta pirmā daļa

Atgādināšu, ka projekta pirmā daļa (finansētājs – Zivju fonds) bija virzīta uz samērā praktiska mērķa – "Alatu mākslīgās audzēšanas tehnoloģijas izstrāde, izmantojot alatu savvaļas vaislas materiālu" – īstenošanu. Atgriežoties nesenā vēsturē, tas ir, 1998. gada rudenī, kad veiksmīga vaislas ieguve un tās iedzīvošanās jaunajos apstākļos vēl nepavisam nenozīmēja projekta 1. daļas sekmīgu gala iznākumu, bet tikai visu problēmu sākumu, tika izlemts, ka šajā brīdī informācijas publicēšana tiks izbeigta. Nebija nozīmes vēstīt ko jaunu, ja nākošajā dienā tam visam itin viegli varēja pienākt gals. Var teikt, ka šī ilgā pauze tika ieturēta, ņemot piemēru no viedās dzīvnieku pasaules – šajā gadījumā vistas, kas kladzina tikai tad, kad ola izdēta. Pārfrāzējot iepriekšminēto, var teikt, ka nu beidzot arī alatām kaut kas izdējies, un tāpēc arī "kladzināšanas" laiks beidzot ir klāt.
Vispirms vēlos izgaismot dažas nianses, kas nereti slēpjas ik rindkopā, dažkārt pat ik teikumā, un rezumē paveikto darbu vai kādu konkrētu lietu. Nu, piemēram, frāze no iepriekšējās rindkopas "veiksmīga vaislas ieguve", kas nedaudz jau tikusi atspoguļota žurnāla slejās, sevī slēpj notikumu virteni divu sezonu garumā. Atceroties, kā tas notika "dzīvajā", nudien sametas jautri, un ne tikai. Biežāk prāts uz jautrībām nemaz nenesās. Lai šādas nianses izgaismotu pamatīgāk, nepieciešamas dažas liriskas atkāpes.

Pirmā atkāpe – vaislas ieguve

Tā laika lozungs, ar kuru cēlāmies cīņai, varētu skanēt apmēram šādi: "Laba alata – noķerta alata". Laikam jau jūtot pasākuma cēlos mērķus, alatas no mūsu kompānijas nevairījās. Lielākajai daļai gan teicām "Uz redzēšanos!", jo vaislas kritērijiem tās neatbilda. Alatu "izpīpēšana", noķeršana, izvadīšana, atkabināšana un citas tamlīdzīgas lietas bija pasākuma pazīstamākā un patīkamākā daļa, kamēr tālākais process no brīža, kad zivs nonāk kulē ar ierobežotu ūdens un skābekļa daudzumu, bija pavisam kas jauns. Teorētiski viss bija skaidrs, bet nebija taču runas par karūsām?! Alata tomēr ir trausla un cēla zivs, kas necietīs rupju apiešanos. Pie tam, kā par spīti, vislabāk ķērās vistālāk no auto. Nu ko, nācās "mizāt" ar maisu uz muguras kā armijā pa šķēršļu joslu ar maksimāli neērtu uzkabi – šļunkājošos un dzīvu pie tam. Domāju, ka ne tikai makšķernieki saprot, ko nozīmē skriet pilnā copes ekipējumā, kad bez desmit līdz divdesmit litru un tikpat kilogramu ūdensmais, rokās ir arī nesen iegādātais mušiņkāts, bet zaros sasodīti bieži pinas uzsmeļamais tīkliņš. Negribas arī "hidru" uzplēst uz kāda sausa egles zara. Šajā vietā gribas teikt kā karikatūru žurnālos, kur no strupi uzskicētās ainas viss tāpat skaidrs – bez vārdiem... Turklāt, iedomājoties, kāds karuselis jāpiedzīvo nabaga alatām pēc izraušanas no ierastās vides, kājas gribot negribot kustējās kā afrikāņu ūdens krūkas nesējai, krūkai uz galvas esot, protams. Vasarā, kad siltāks ūdens, tika skriets arī ar pāris un pat vienu zivi nešļavā, un vairākus kilometrus! Goda vārds, dažbrīd likās ne pa jokam! Ievēroju, ka tovasar biju nedaudz kalsnāks kā parasti.Bet cilvēks jau nebūtu cilvēks, ja apzināti tā sevi mocītu un nemaz necenstos kaut ko izdomāt. Tā pēc pāris šādiem trakiem izbraucieniem radās taktika, kā šo procesu vienkāršot. Zivju uzglabāšanai sākām pielietot venterus, pārnēsāšanai speciālus maisus, rūpīgāk izstrādāt pasākuma taktiku, lai gan zivīm, gan mums pēc iespējas īsāks un mazāk stresains būtu ceļš no upes līdz audzētavas baseiniem. Tomēr pilnībā vaislas ieguve tika noslīpēta tikai pēc divu gadu pūliņiem.Tā nu pavisam, pavisam īsumā varētu raksturot frāzes "veiksmīga vaislas ieguve" tapšanu, un, tā kā dažkārt pats process bieži vien ir interesantāks par rezultātu, arī turpmāk tekstā būs šādas atkāpes dēļ vienas frāzes.

Otrā atkāpe – sekmīga iedzīvošanās

Ar katru nākošo izbraucienu alatu nogādāšanas sekmes līdz audzētavai uzlabojās. Katra zivs bija no svara, jo kārtīgu vaislinieku bija ļoti maz. No milzīga attāluma bieži vien nācās vest arī vienu vai divas zivis. Ja no pirmā vediena vairākas alatas tomēr aizgāja bojā, tad pēc pāris reizēm šo problēmu izdevās novērst pilnībā. Tas jau bija patīkami, taču tūlīt parādījās nākošā problēma: "Ar ko tad barot savvaļā augušu radījumu, kurš pats izvēlas savus upurus?"
Par laimi, jaunie apstākļi bija tuvu ideāliem tai ziņā, ka alatu izdzīvošanai nepieciešamais barības objektu daudzums izrādījās nodrošināts dabiskā ceļā. Tieši alatu baseinu par savu vairošanās vietu bija izvēlējušies turpat vai visi tuvumā dzīvojošie trīsuļodi. Bet ar to vēl nebija līdzēts. Nu ko, lai zivis uz nārsta laiku būtu ne tikai knapi izvilkušas dzīvību, bet arī labā kondīcijā, nācās pārkvalificēties no zivju nesēja par kukaiņtvērēju. Atļaušos uzsvērt, ka tā ir laiku, pūliņus un izdomu visai pieprasoša nodarbe, kas dažkārt no malas izskatās visai dīvaini. Šādi varētu darboties 19. gadsimta beigu zinātnieks kādā neizpētītā eksotiskā apvidū, kur katrs kukainis ir bez nosaukuma vai vismaz kolekcionēšanas vērts. Vienīgais atalgojums par šādu ākstīšanos (piemēram, līdzi lēkāšana apkārtnes sienāžiem vai brīdi pēc dīvainā nekustīgā pozā sastingšanas izdarīt strauju manevru kāda knišļa satveršanai) bia alatu apbrīnas vērtā barošanās procesa vērošana.

"Ja nu"

Sajūtot ziemas stindzinoši iemidzinošo elpu, notikumu gaitas hronika pārtrūka, bīstoties arī no daudzajiem "ja nu". Ja nu alatas nepārziemo, ja nu neizdodas iegūt ikrus vai tie neizšķiļas, ja nu, ja nu, ja nu...
Šāda "ja nu" esamība bija pārāk reāla, tādēļ viss brīvais laiks ziemā tika ziedots taustāmāku rezultātu sasniegšanai. Tika padomāts par visniecīgākajiem sīkumiem, kas turpmākajā darba gaitā varētu izrādīties svarīgi. Piemēram, barība barošanas uzsākšanai tika atgādāta no Norvēģijas, tika sagatavoti dažnedažādi specifiski sīkumi inkubācijas vajadzībām un tā tālāk. Tika izstudēta arī visa pieejamā literatūra par attiecīgo tēmu. Kā saka, bijām sagatavojušies septiņreiz nomērīt.

Trešā atkāpe – pārziemošana

Klāt pavasaris un pēc mokoši ilgās ziemas kādā brīvdienā, nevarot sagaidīt biezās ledus segas izkušanu, uzvēlāmies uz ledus ar visparastākajiem zemledus makšķerrīkiem. Jānoskaidro taču vai mūsu lutekļi ir pārziemojuši vai nav. Saule spīd tik uzmundrinoši, ka varam tai demonstrēt pusi no sava bālā ziemas iebiedētā ķermeņa. Pirmajā āliņģī – "cope uz pirmā pacēliena". Piecirst neizdodas, jo ņēmiens pārāk piesardzīgs. Gaisā jūtama "nenormāli elektriska" spriedze. Baseinā taču salaistas arī citu sugu zivis, galvenokārt gan tās, kuras varētu noderēt alatām par barības objektiem, tāpēc īpašas cerības nelolojam.
Pilnīgi negaidīti pēc pāris nesekmīgiem piecirtieniem tomēr izdodas uz ledus izmānīt vienu skaistu alatu lieliskā kondīcijā. Stāvā sajūsmā metam mieru. Tomēr pārziemojušas! Pagaidām viss kārtībā! Tagad jāgaida īstā temperatūra. Vismaz daļa no naktsmiera grauzējiem "ja nu" ir pagaisuši.

Pirmie mākslīgi audzētie alatu mazuļi Latvijā

Pavasaris nāca ātri un strauji – īsti pat nepaguvām attapties pēc ziemas lēnā dienas ritma, kad bija jau jāskrien kā vāverei ritenī. Tikai šoreiz parastajiem audzētavas darbiem klāt nākuši jauni un neapgūti. Tas netraucē ar dubultu sparu un entuziasmu mesties tiem pretī...
Pēc attiecīgo pasākumu veikšanas ne pārāk romantiskos apstākļos izdodas iegūt un apaugļot pirmos alatu ikrus.Šajā brīdī var teikt, ka tiek ielikti pamati vairākiem gadiem uz priekšu, jo daļa no vēl topošajiem alatu mazuļiem paredzēti mākslīga vaislas bara izveidošanai, kas tuvākā nākotnē atbrīvotu mūs no noplicināto alatu savvaļas resursu izmantošanas atražošanas vajadzībām. Tas arī ir viens no galvenajiem projekta pirmās daļas mērķiem.

Ceturtā atkāpe – Dieva darbi

Šī ir atkāpe, pie kuras varētu atkāpties visilgāk, bet, tā kā tieši par to ir sacerēts milzīgi garš "papīrs" – atskaite Zivju fondam par padarīto darbu –, še var pakavēties pie sīkumiem, kas neietilpa atskaitē.
Pirmā aizķeršanās radās jau pašā sākumā, kad nevarēja tikt skaidrībā par to, kurā ūdens slānī tad alatas uzturas, jo piegrunts slānī temperatūra sasniedza tikai 2–4˚C, kurpretim virsējais ūdens slānis sasila līdz pat 12–14˚C. Iespaidīgā starpība radās, pateicoties vasaras cienīgajam karstumam samērā agri pavasarī. Attiecīgi nobriešanas process bija daļēji traucēts un nārstam gatavu eksemplāru bija mazāk, nekā gaidīts.

Par spīti visam, ikrus no alatu mātītēm iegūt izdevās salīdzinoši viegli, nepielietojot nekādas īpašas tehnoloģijas. Stingri grūtāk klājas ar stipro dzimumu, tomēr pēc vecu tautas metožu pielietošanas un salīdzinoši īsa nervozēšanas perioda pirmā ikru porcija tomēr izrādījās apaugļojusies. Tātad arī Radītāja loma mums bija padevusies gana veiksmīgi. Pēc nārsta nopūta nāca no sirds, sakí, paldies Dievam, kārtējais "ja nu" aiz muguras.

Taču likstas ar to nebeidzās. Karstums turpinājās un nemaz nedomāja mazināties. Likās – vēl nedaudz, un ikri nevis inkubēsies, bet vārīsies. Riskēt nevarēja, tādēļ sākām visu cītīgi dzesēt ar ledu. Kad bija izkusuši pēdējie santīmi, atsaucīgi cilvēki izpalīdzēja ar ūdens dzesētāju. Ko tur piebilst, palīdzība nāca laikā un vietā vairāk nekā jebkad visā šajā trakajā pasākumā, jo dzesēt nācās visu vasaru. Ja kāds vēl to atceras, 1999. gadā atsevišķas vietas lietus bija aizmirsis vairākus mēnešus. Dzesētāju atslēdzām tikai septembrī, kad alatas šķita sasniegušas pietiekošus izmērus, lai mainītu dzīves telpu, un arī temperatūra sāka kristies.

Pilnīgi oficiāli. Ogre – alatu upe

Lielākā daļa mazuļu, saskaņā ar līgumu ar Zivju fondu, – domāti Ogres upes zivju krājumu papildināšanai ar mērķi paplašināt alatu izplatības areālu Latvijas teritorijā. Līdz šim Ogres upes baseinā alata nav konstatēta, toties veicot priekšizpētes darbus, upes vide atzīta par piemērotu alatu dzīvei. Tas, ka alatas Ogrē dzīvos, nerada nekādas šaubas. Vai viņas tur iedzīvosies, rādīs laiks...

Ar šādu pārliecību tiek organizēta mazuļu izlaišana divās tūrēs. Vasaras tūrē "jūriņā aiziet" 5000 alatu mazuļu 200 grāddienu jeb aptuveni divu nedēļu vecumā, bet rudenī savā jaunajā dzīvesvietā nonāk pieci simti itin brangi 5ņ10 cm lieli alatēni.


Ilgais ceļš līdz alatai (2)

Projekta "Alatu bioloģija, ekoloģija un mākslīgā atražošana" ieskices

Turpinājums. Sākumu – par alatu vaislas bara iegūšanu, "Dieva darbiem" mazuļu iegūšanā un visām šā posma grūtībām lasiet MMD marta numurā. Šajā reizē par patīkamāko, bet ne mazāk satraucošo – mazuļu izlaišanu jaunajās dzivesvietās, pirmo kontrolcopi un nākotnes cerībām...

Kārtējā atkāpe – izlaišana

Droši var teikt, ka šī bija viena no patīkamākajām, ja ne pati, pati patīkamākā lieta visā šajā pasākumā. Beidzot esam tur, kur viss tikai sāksies. Nelielas filozofiskas pārdomas pārņem, kad rūpīgi organizējam izlaišanu ar vietējo apstākļu pazinēja Māra Oltes palīdzību. Bez pūlēm tiek atrasti trīs atsevišķi alatu mazuļiem piemēroti upes posmi, kuru kopējais garums sasniedz 2,5 km. Arī piebraukt izdodas salīdzinoši tuvu, ņemot vērā Ērgļu apkaimes iedzimto paugurainību. Eh, ko gan tur daudz stāstīt. Viss tāpat skaidrs, kad pēc gludi norisinājušās pirmās alatu mazulīšu izlaišanas vēroju, ar kādām apgarotām sejām šķiramies. Sajūta grūti aprakstāma. "Kā pēc labi paveikta darba" – izklausās mazliet banāli un pasausi, neko neizsakoši, it īpaši, ja darbs vilcies vairāku gadu garumā. Varbūt – "svinīgi"? Jā, jau daudz tuvāk. Vasaras beigās uz otru lielāko mazuļu izlaišanu esam gatavojušies vēl rūpīgāk, neaizmirstot par pasākuma iemūžināšanu videolentē. Laikam jau tieši tādēļ neiztiekam bez starpgadījumiem. Šoreiz par mazuļu dzīvesvietu esam izvēlējušies pietiekoši nelielu Ogres pieteku, kur sekmīgi risinās arī strauta foreļu mazuļu dzīves ikdiena. Kad piebraucam izvēlētajai vietai, pilnīgi mierīgu prātu sagatavoju zivis pēdējam pārbaudījumam – nepilnu kilometru garam nesienam pa kalna nogāzi un brikšņiem. Pēdējo reizi iepūšu tvertnē skābekli tā pamatīgāk, lai zivis iztur nelielo pārgājienu līdz upītei, uz atvadām jaunos "robinsonus" nobildējam un dodamies ceļā. Nepilni piecdesmit kilogrami, – mums, diviem nesējiem, ir ko turēt. Idejas spārnoti spraucamies cauri pēdējiem krasta krūmiem, kur jābūt mūsu galamērķim, līdz pēķšņi...Pārsteigumā apstājamies. Upes praktiski vairs nav... Pa gultnes dziļāko daļu ap izkaltušiem sūnu akmeņiem lokās knapi pamanāma straumīte. Jūtamies dziļi šokēti. Ir taču tomēr septembra vidus, vasara sen aiz muguras! Puskailie koki, kas tālāk no valgmes, un čaukstošās lapas sakaltušajā zālē saka ko citu. Attapušies no pārsteiguma, aplūkojam zivis un žigli metamies atpakaļ. Laika nav daudz, jo skābekļa līmenis krītas zibenīgi. Kamēr, pret kalnu skrienot, tiekam līdz mašīnai, mēles – kā multeņu varoņiem – līdzīgas šlipsēm. Par laimi, pēdējā mirklī paspējam atjaunot skābekļa padevi. Brīdi tikai elšam. Vienreizīgs skats paveras no kalna lēzenās virsotnes. Kas to varēja domāt, ka tas tik augsts!

Kontrolzveja – rezultatīva!

Tā paša 1999. gada rudenī, veicot kontrolzveju izlaišanas vietās, vienā paraugā izdodas iegūt pirmajā tūrē laistu alatu mazuli un salīdzināt augšanas tempus. Konstatējam, ka savvaļnieka izmēri atbilst audzētavā palikušo vidējiem izmēriem, kas ir visai labs rādītājs. Tas, ka mazuļi varētu izdzīvot un labi augt, nav nekāds brīnums. Lielākas nozīmes vērtas būtu ziņas par mazuļu tagadējām atrašanās vietām, cik tālu tie nonākuši no izlaišanas vietām, kāds blīvums un cita tamlīdzīga rakstura informācija. Tomēr diez ko plašu informāciju neiegūstam, izņemot to pašu viena eksemplāra noķeršanas faktu.

Milleniums sausā

Nākošajā gadā nākas mainīt kontrolzvejas inventāru. Pavasara un vasaras periodā liekam zivis mierā, iztiekot tikai ar copmaņu zinātāju piegādātajām ziņām. Diemžēl neko vairāk par pāris redzētiem raksturīgajiem alatu plunkšķiem vai ziņas par "nākšanu līdzi rotiņam", kas ir visai nedroša informācija, nesaņemam. Beidzot sagaidām rudeni, kad, kā sacīt jāsaka, uz zinātniskiem pamatiem balstīti, varam apciemot savus nenotveramos "robinsonus".

Būšu iespaidīgi mānījies, ja teikšu, ka pirms tam vairākas dienas, arī naktis, nepavadījām, cītīgi kalkulējot iespējamos zivju izmērus, attiecīgo inventāru, cīņas lauku un taktiku. Taču, lai cik sirsnīgi pūlējāmies, rezultāti izpalika...

Kā jau parasts šādās situācijās, minējumu bija atliku likām. Sākot ar ikdienišķajiem laika apstākļiem, kas ir katra daudzmaz sevi cienoša copmaņa "visejošākā" atruna, un beidzot ar nopietnākiem argumentiem, tādiem kā nepareiza vietas, mušas, rotiņa un diezin kā vēl izvēle. Tomēr savā prātā pārcilājot visus faktus, secinu, ka nevar no vienas zivju izlaišanas prasīt pārāk daudz. Divu gadu vecumā alatas vēl ir salīdzinoši nelielas un atkarībā no augšanas apstākļiem sasniedz 15–25 cm garumu. Un neliela zivju blīvuma, bet pietiekoši lielas jaunapgūstamās teritorijas ar iespaidīgu barības bāzi gadījumā, "robinsonu" noķeršanas sekmes drīzāk tuvinās nullei. Jāpiebilst, ka Ogres upes resurss alatu ietilpības ziņā varētu būt vērtējams desmitos tūkstošu pieaugušo zivju, ja vien upes un krastu vide būtu tuvu dabiskajiem. Šādu skaitļu realitāti gan pārsvītro viens pēc otra kā sēnes pēc lietus augošie "hesi" uz Ogres, bet tas jau ir cits stāsts.  Šāds lietu redzējums 2001. gada sezonu ļāva sagaidīt ar mazliet mierīgāku prātu. Un ne velti...

Vēsturiskais brīdis ir klāt!

Pirmās ziņas no ticamiem avotiem, proti, no paša izlaišanas akciju organizatora Māra Oltes, par alatu noķeršanu Ogres upē tomēr pienāca. Gandarījuma sajūta – milzīga. Divas alatas izmēros nedaudz virs trīsdesmit centimetriem, pats par sevi saprotams, tikpat saudzīgi tika atlaistas atpakaļ. Lieki piebilst, ka abas alatas tika noķertas vietā, par kuru iepriekšējā gada rudenī pat neiedomājamies. Centāmies apmakšķerēt posmus lejpus izlaišanas vietām, bet nekā. Tieši otrādi. Arī šīs alatas tika noķertas to izlaišanas reģionā, kas lieku reizi apliecina šo zivju pieķeršanos savām bērnības vietām, kur tās atgriežas pēc ziemošanas vidē pavadītā laika. Pēc noņemtajiem vizuālajiem mērījumiem izrādījās, ka savvaļnieces neatpaliek no potenciālā vaislas bara vidējiem izmēriem, kas liecina par bagātīgas barības bāzes esamību un tukšu nišu jaunajā dzīves vidē. Uz šādas optimistiskas nots jau ar mierīgāku prātu var skatīties nākotnē, kad nākošajiem Ogres upes apmeklējumiem būs pavisam cita "garša".

Nākotnes vīzija

Ja līdz šim runa "gāja" par tādu diezgan prognozējamu lietu kā alatu mazuļu iedzīvošanās un augšana jaunajos apstākļos, tad šā rudens Ogres upes apmeklējumam varētu būt sevišķi intriģējošs un nozīmīgs iemesls. Tas būs pirmais gads, kad iespējams atražoto alatu dabiskais nārsts. Nedaudz sarežģījot sakāmo, varētu teikt, ka atražošanas process iegājis nākošajā attīstības fāzē, no kā krietni atkarīgs lietas kopējās virzības liktenis. Vai, atkal vienkāršāk izsakoties, – ja mākslīgi audzēto alatu atražošana neapstāsies tikai pie ielaišanas, bet ielaistās zivis iedzīvosies tiktāl, ka sāks pašas vairoties, tad projekta mērķis būs sasniegts pilnībā. Še jāpiebilst, ka vērtīgu sugu zivis regulāri tiek atražotas arī tad, ja dabiskos apstākļos tās nespēj vairoties, vai arī tas notiek mazsekmīgi, epizodiski u.tml.

Tomēr alatu atražošanā šis tik un tā ir īpaši svarīgs brīdis, jo šo zivju audzēšana pagaidām ir ierobežota iespēju ziņā. Atražošanu nav iespējams veikt regulāri, ko nosaka mākslīgās vaislas trūkums un salīdzinoši sarežģīta audzēšanas tehnoloģija. Tā kā tuvākā nākotnē nav gaidāma alatu audzēšanas plaša attīstība, apjomu ziņā nelielajai atražošanai ar resursa dabisku "tālākfunkcionēšanu" ir nenovērtējama nozīme.

Epiloga vietā

Patiesībā "Zivju fonda lieta" beidzās ar mazuļu izlaišanu un padarītā darba atskaites nodošanu. No šā brīža tālākais darbs balstījās uz ieinteresēto entuziasma un brīvas darboties gribas. Varbūt tieši tāpēc tas bija tik aizraujoši, auglīgi un interesanti. Vismaz tā var spriest no visu to cilvēku attieksmes, kuri piedalījās projekta un pēcprojekta norisēs, atbalstīja vai vienkārši juta līdzi. Tā kā bez šo cilvēku līdzdalības nekas tāds nebūtu bijis iespējams, vēlos pateikt paldies visiem, kuri, tik nesavtīgi to darot, tā veicināja projekta sekmīgu iznākumu:

s/o "Pacere" biedriem Reinim Rutkim un Edgaram Veikinam, zivju restorāna "Skonto" direktorei Ingrīdai Dobulei, LZPI Iekšējo ūdeņu laboratorijai un laboratorijas izpētes centra vadītājam Ērikam Aleksējevam, LZPI Akvakultūras laboratorijas vadītājam Andim Mitānam, žurnālam MMD un tā galvenajam redaktoram Didzim Pakalnam, personīgi Mārim Oltem, Jānim Aizupam un – īpaši – Ilzei Circenei, kā arī visiem pārējiem, kuri juta līdzi.

Bet tagad neskriesim notikumiem garām. Jāatpūšas, jāsakrāj spēki nākošajai sezonai, un tad jau nākamziem varbūt būs tā "zīle rokā, nevis mednis kokā". Par to noteikti uzzināsit arī jūs, žurnāla lasītāji, ja vien tādi būsit vēl joprojām.

Bet šogad laimi noķert alatu svešā malā varat izmēģināt arī jūs paši, tādēļ, – uz tikšanos Ērgļu pusē! Jocīga upe tā Ogre – nevienas "zemmērnieces"!

Cerams, ka tikai pagaidām. Ne alatas!

 


 

Ilgais ceļš līdz alatai (3)

Veļikajas baseina pietekas jeb nezināmā Latgale

Latvijas vides aizsardzības fonda daļa jeb lieta Nr.2

Ja lasītājs atceras, pagājušā gada MMD marta un aprīļa numurā (MMD 2002/3, 4) rakstīju par projekta "Alatu bioloģija, ekoloģija un mākslīgā atražošana" pirmās daļas īstenošanu – vaislas materiāla ieguvi, mazuļu izaudzēšanu un izlaišanu (atcerieties apakšvirsrakstu: "Pilnīgi oficiāli. Ogre – alatu upe"?) un pirmajiem cerīgajiem rezultātiem.

Tagad pastāstīšu par projekta otro daļu, par kuras iespējamību jāpateicas Latvijas Vides aizsardzība fonda piešķirtajam finansējumam, un kas kaut nedaudz, bet tomēr mazina mūsu ūdeņu aktuālo problēmu – mēs nemaz paši nezinām, ko sargāt, ko ne, kādas zivju sugas, kur un kādā apdraudētības pakāpē pie mums dzīvo. Nav mums arī sava zivju izplatības atlanta. Tikai atsevišķas (zvejojamās) sugas, pateicoties savai komerciālajai vērtībai, tiek atbilstoši pētītas. Šāda lietu būtība līdz šim valdīja arī jautājumos, kas saistīti ar alatām, to apdzīvotajām upēm, skaita dinamiku un visu pārējo, kas vien ir pētīšanas cienīgs.

 

Izpētes darba vēsturiskais pamatojums

Lai gan izpētes darbu par visu, kas saistīts ar alatu, biju uzsācis jau studiju laikā pirms gadiem desmit, par privātajiem un Latvijas Dabas fonda piešķirtajiem līdzekļiem nebija iespējams apgūt tos plašumus, ko piedāvā mūsu valsts upju tīkls. Līdzšinējā izpēte atbilstoši finansējumam apstājās aptuveni pie vienas ceturtās daļas no kopējā pētījumu apjoma Gaujas un Ventas baseinu upēs, un atbildes uz pašu svarīgāko jautājumu: "Cik tad pie mums ir alatu apdzīvoto upju un cik bieži sastopama vai reta un saudzējama ir šī makšķernieku tik iecienītā zivs?" joprojām nebija.

Lai šo situāciju apgrieztu ar kājām gaisā, bija nepieciešams pietiekoši apjomīgs izpētes projekts, kura galvenais mērķis būtu precizēt alatas izplatību Latvijas teritorijā. Jāteic – tas izskatījās pēc milzonīga aisberga, par kura zemūdens daļas apmēriem grūti pat spriest.

Un tomēr – Vides fonda atbalsts 2000. gada rudenī ļāva šādu darbu sākt.

Formalitāšu kārtošana

un gatavošanās rudens pasākumiem aizņēma lielu daļu no strauji ritošās "mileniuma" vasaras laika. Speciālu mazuļu vadiņu būve un īstā linuma piemeklēšana vien bija ko vērta. Visā Rīgā nebija atrodams vajadzīgā izmēra un smalkuma kaprona linums vadiņa astes daļai. Kā jau tādos brīžos gadās, labi cilvēki uzrodas ne saukti ne aicināti. Atradās linums, un vadiņa būve pēc neilgas tīklu meistaru pierunāšanas varēja sākties. Tik smalku linumu lāpīšana ir dikti piņķerīgs un laikietilpīgs darbs, tāpēc jau pie pēdējiem saivas vilcieniem stāvējām klāt un, saņēmuši gatavo preci, kā sportisti pēc starta pistoles šāviena, varējām doties skrējienā. Skrējienā, kurā izkusa ne mazums spēka, nervu un garajā sagatavošanās posmā uzkrātās iekšējās enerģijas.

 

Izvēle jeb Kāpēc Latagale?

Laikam jau tāpēc, ka Gaujas un Ventas baseinu upēm būtu grūti mūs pārsteigt (kā nekā vairākus gadus daudzas no tām krustu šķērsu izbradātas) domas grieztin griezās mūsu valsts austrumu virzienā. Bez tam, ja par abiem zināmajiem baseiniem bija skaidrs, ar ko rēķināties, un vēl nezināmajām vietām jau bija sarunāti ceļveži jeb vietējie copmaņi – tekuziņi, tad par Veļikajas pietekām jāteic, ka zinājām tikai upju nosaukumus.

Pirms sākt stāstu, noteikti jāuzsver – pavisam vienkāršu apsvērumu dēļ lielākā daļa vietu un upju nosaukumu rakstā netiks minēti. Mūsu izpētes objekti ir saudzējamas un ekoloģiski trauslas lietas – mazās upes un to iemītnieki, tādēļ pašu objektu interesēs ir neveicināt nevajadzīgu reklāmu. Tas sasaucas arī ar vienu no projekta mērķiem, kas virzīts uz sabiedrības informēšanu un izglītošanu vides aizsardzības problēmās, nevis retu un aizsargājamu sugu vai biotopu publiskošanu. Un arī diezin vai kāds forelists būs priecīgs, ja atklāšu viņa slēptāko upīti iespaidīgai "zābaku" invāzijai …

Jaunu alatu upju meklējumos

Kā pilnasinīgs projekta aizsākums atmiņā neizdzēšami palikusi kāda jauka oktobra vidus diena, kad pēc vairākiem izmēģinājuma braucieniem Gaujas virzienā noskaidrojuši, kas tad īsti nepieciešams pilnvērtīgai šāda darba veikšanai, beidzot devāmies Latgales virzienā.  Veļikajas baseina upes mums bija kaut kas tāls un noslēpumains. Kā nekā pierobeža ar visiem saviem ierobežojumiem un neapzinātajiem "labumiem".

Jāpiebilst, ka vairāki braucieni šajā virzienā pirmsprojekta laikā jau bija beigušies pagalam nesekmīgi. Piemēram, no pilnīga nulles rezultāta (runa iet par jebkuras zivju sugas notveršanu) sausas vasaras dēļ, līdz pat personības noskaidrošanai pusdienas garumā tuvējā robežsardzes iecirknī pēc nieka desmit minūšu darbošanās visai cerīgos apstākļos. Tā kā attālums no Rīgas līdz mūsu valsts austrumu robežai jebkurā punktā ir visai iespaidīgs, ar to pietika, lai pieaugtu spīts un interese par vietām tik attālām un neizpētītām. Turklāt kāds telefona zvans – atsauksme uz alatu aptaujas anketu (atcerieties, arī MMD šai ziņā palīdzēja) pamatīgi uzkurināja emocijas, neskatoties uz vairākkārtīgiem fiasko, pārbaudot šāda veida "pilnīgi drošo informāciju". Šoreiz tomēr bija sajūta, ka beidzot esam uz pēdām jauniem atklājumiem.

Esam veikuši visas nepieciešamās darbības (ieskaitot pat robežsardzes brīdināšanu), lai varētu justies droši, tādēļ mierīgi dodamies ceļā. Braucam trijatā un priecājamies par apkārtējo panorāmu. Apkārt veros, cik nu pie stūres esot spēju, bet Igors un Ilze caur auto logu pilnvērtīgi izbauda neticami ieilgušās atvasaras sulīgās krāsas, kas vairāk atgādina augusta briestošo vasaras kulmināciju nevis tipisku oktobra vidu. Kopējo noskaņu vēl uzlabo tikko no suņu patversmes paņemta vilkam līdzīga suņubērna darbošanās – tā kā visi Suses mājās atstātmēģinājumi beidgušies ar milzīgu smilkstēšanu, nācies mazo rakari ņemt līdzi.

Piebraucam pie jau iepriekš kartē noskatīta tilta pār mūsu galamērķi jeb interesantu upi, kas pēc sava rakstura drīzāk atgādina kādu Kurzemes jūrmalā ietekošu foreļupīti. Upes gultne daudzviet smilšaina, tikai vietām redzami akmeņi un nelieli oļu pauguriņi. No stāvajiem mežainajiem krastiem gultnē daudz sakritušu koku, kas pavasara lielo ūdeņu laikā saķērušies iespaidīgos krāvumos. Upes ūdens tumšs, bet tīrs un dzidrs, kas rudens lēzenās saules gaismā ļauj viegli ielūkoties puszābaka dziļumā. Gatavojot inventāru, ik pa brīdim nepacietīgi lūkojamies pāri tilta margām. Acis jau apradušas ar vietējiem apstākļiem, un no tilta augšas pamanītie zivju mazuļi, kas pēc savas uzvedības nu dikti atgādina pirmā gada alatēnus, krietni paātrina mūsu rosīšanos. Novērtējuši parauglaukuma vājās vietas, metamies vēsajā ūdenī, bruņoti līdz zobiem. Kārtējo reizi iekrītam dzidrā ūdens lamatās – ir krietni dziļāks, nekā esam novērtējuši,un ar garajiem zābakiem visur izbrist nav iespējams. Labi, ka vismaz viens no mums ir ūdens necaurlaidīgs līdz padusēm.

Pēc īsa brīža ceļam ārā visu, kas samucis brideņu astēs. Grūti aprakstīt to sajūtu, kad starp parastajiem "rezultātiem" – mailītēm, grunduļiem, bārdainajiem akmeņgraužiem, platgalvēm un citiem upju iemītniekiem – ieraugām pirmo alatu sīkulīti. Sajūsmas pilnu saucienu pavadībā spainī ar ūdeni tiek ielaisti kopskaitā vienpadsmit alatu mazuļi! Šajā brīdī gribas nedaudz iepauzēt… Lai gan alatu noķeršana Veļikajas pietekās kā tādās nav nekāds jaunums, mirkli esam jaunatklājēju eiforijā. Latvijas teritorijā tas tomēr ir kas jauns.

Pēc šādas necerētas veiksmes mierīgu prātu varam nodoties pašas upes pētīšanai. Ātri nomainījuši zvejas inventāru, nu jau līdzināmies parastiem makšķerniekiem. Pēc tāda sākuma ceram arī uz kaut ko lielāku. Garām ejošais onkulītis nedaudz iedragā mūsu optimistisko noskaņojumu, uz mūsu jautājumu par upē sastopamajām zivīm neapmierināti noburkšķot, ka nekā prātīga te neesot, tikai: "Koulainās iz Krīvijas pavasarī īpeld. Vot azarā gan cita ļīta?!" Esam vieglā neizpratnē par tādu attieksmi, ar "kaulainajām" saprotot slaidās un elegantās alatas. Noejot vairākus kilometrus, top skaidrs, ka tumšā tecētāja ir diezgan tipiska nārsta un mazuļu uzturēšanās upe. Acīmredzot vecajam vīram taisnība. Pieaugušās alatas šeit iepeld tikai uz nārstu un pavasarī tās acīmredzot nav nekādas brangās. Ar līdakām pavisam nevar salīdzināt, īpaši jau izmēru ziņā. Tomēr pie loma tiekam. Pirmajā bedrītē nelielam rotiņam ar pušķi astē uzbrūk otrā gada alatēns. Arī uz kolēģa mušmakšķeres trāpās tikai otrās vasaras alatu bērni. Visi noķertie divvasarnieki jau ir bez plankumiem un izteikti tumšākās krāsās nekā jebkad iepriekš citās upēs redzētās alatas. Nopriecājamies par skaisto krāsojumu un vienu vidēja izmēra eksemplāru smagu sirdi bendējam nost analīzēm. Tāpat negribīgi izvēlamies vienu no vienpadsmit mazulīšiem. Neko darīt, mazāk zivju kā vienu no katras vecuma grupas analīzēm paņemt nevar. Pārējās alatas saudzīgi tiek ielaistas atpakaļ dzimtajā stihijā. Klusēdami braucam mājās. Piedzīvojumu un pārdzīvojumu pilna diena, ko nemanot pienākušais saulriets mūsu atmiņā saglabās kā neatkārtojami krāsainu un krāšņu.

Ar jaunu sparu

Kad citreiz traucamies pa rudenīgo šoseju Latgales virzienā, pārņem tāda kā viegla tāla ceļojuma "mandrāža". Kā nekā dodamies uz pašu dziļāko Latgales nostūri, kur savu tecējumu uz Veļikaju sāk Zilupe. Tā īsti gan upe sākas Baltkrievijas purvos un mūsu pusē Siņaja jeb Sienāja ienāk jau tīri paprāva. Tālāk aiz Zilupes ir ūdensšķirtne, kur tāspuses ūdeņus savāc negausīgā Daugava. Protams, ka atkal ceram uz brīnumiem.

Netālu no Šuškovas ciema Zilupe tek pa Latvijas – Baltkrievijas un Krievijas robežu. Lai gan mērķis ir nokļūt pie upes pēc iespējas tuvāk robežai, šoreiz, vietējo iedzīvotāju brīdinājumus saņēmuši, turp nerādāmies, bet "ielienam" kādā tuvējā Zilupes pietekā. Esam pārsteigti, kad iespaidīgas gravas ēnainajos dziļumos skatienam atklājas skaista un mežonīga foreļupīte ar stindzinoši aukstu ūdeni. Cerībā uz jauniem atklājumiem "nojoņojam" pa upīti krietnu brīdi, bet šķiet, ka tā ir pilnīgi tukša no jebkādām zivīm, par mūs interesējošajām alatām nemaz nerunājot. Te jāpiebilst, ka, izmantojot gadījumu, vācam informāciju arī par visām citām dzīvajām būtnēm, bet galvenokārt jau par visām sastopamajām zivju sugām. Tā arī neko, izņemot uz ziemošanu sanākušās vardes, neatklājam, kaut gan ūdens kvalitāte ir pārsteidzoši laba. Pat pārāk sterila vide. Arī no zivīm. Krastos nemana pat visur ūdeņu tuvumā esošās zābaku pēdas Nespējam noticēt vietējo apgalvojumiem, ka šajā pusē sen viss izķerts ar elektrozvejas un citām neatļautajām "makšķerēm".

Par mierinājumu mums atklājam, ka Zilupē tomēr vēl kāda zivs ir palikusi. Citādi gan krastos sasēdušos Pasienes vīrus varētu pārprast. Uzzinājuši mūsu apmeklējuma iemeslu, vietējie ir ļoti atsaucīgi un iepazīstina mūs ar turpat vai visām parastākajām Latvijas ezeru iemītniecēm, kaut gan atrodamies upes krastos. Esam nedaudz vīlušies. Neviena tipiska straujteču iemītnieka, kur nu vēl alatas. Aplūkojuši vairāku makšķernieku zivju kules un pārliecinājušies, ka viņi spēj atšķirt plaudi no pliča, ālantu no sapala vai baltiņa, apmierināti dodamies tālāk.

Pēc maza gabaliņa gan piestājam un, drošs paliek drošs, "noņemam vienu kārtīgu parauglaukumu", lai pavāktu tās sugas, kuras neredzējām veču zivju kulēs. Šoreiz iet smagi, jo esam divatā ar Igoru un pie tam ir krietni padziļš, kaut gan upe šeit ir šaura. Arī pamatīgais aizaugums neatvieglina dzīvi. Kaut kā krastā izspirināmies ar visu dārgo kravu. Starp zāļu kušķiem, lapām, zariem un dūņu ķepekļiem savācam lietiskos pierādījumus tam, ka gluži pa tukšo veči muldējuši vis nav. No sešpadsmit nosauktajām sugām konstatēt izdodas gan tikai četras, tostarp arī ālantu. Ir arī viena vēl neminēta – bārdainais akmeņgrauzis uz makšķernieku loma godu nekad nav pretendējis, taču alatu upēs tā ir neiztrūkstoša suga, ko pašas alatas dažkārt izmanto barībā. Diemžēl pretēja sakarība nav spēkā – Eiropas akvārijos tik iecienītais akmeņgrauzis Latvijas upēs ir visai bieži sastopams iemītnieks, ko nevar teikt par alatu. Novērtējuši upi vēl vairākās vietās, dodamies tālāk. Tā vien liekas, ka Zilupe tomēr nav tipiska alatu upe. Vismaz ne šajā posmā. Mazliet mierina fakts, ka vietējie iedzīvotāji neko nav dzirdējuši par tādu zivi.

Veļikajas augštece ir stipri bagarēta, piesārņota lauksaimniecības ziedu laikos, kā rezultātā upe stipri aizaugusi un piesērējusi ar dūņām. Šādos apstākļos alatu eksistence ir stipri apšaubāma. Varbūt tālāk lejtecē, kur Zilupe, uzņēmusi vairākas pietekas, otrreiz piekļaujas Krievijas robežai. Tur gan tā jau ir iespaidīga upe, kur ar mūsu mazajiem bridenīšiem un badapātagu pāri tik īsā laika sprīdī ir nereāli kaut ko paveikt, it īpaši, ja runa ir par kaut ko reti sastopamu un grūti noķeramu. Tādēļ šoreiz sakām Zilupei ardievas.

Vēlu vakarā Ludzas tuvumā mūsu caurcaurēm mitrajai kompānijai pievienojas papildspēki. No Rīgas palīgos atkūlies Edgars. Paliekam par trešdaļu sausāki. Uzreiz paliek jautrāk. Tomēr šoreiz mašīnā nakšņot negribas, jo esam totāli izmirkuši. Autiņš tā piesūcies ar ūdeni, ka nespējam žāvēt logus, kas, ja ieslēgts ventilators, momentāli aizsvīst. Ko var gribēt, ja puse dienas pagājusi bradājot pa ūdeņiem, bet otra puse – tādam pašam slapjam sēžot autiņā, jo pārģērbšanās fiziski nav iespējama.

Pēc īsas apdomāšanās atklāju, ka esmu bagāts arī ar tik tālā nostūrī dzīvojošiem paziņām. Uzveļamies viņiem uz galvas kā purva bridēji un aizgūtnēm baudām vienkāršo latgaļu mājas sirsnību un siltumu. Tās pāris stundas, kas pēc ieilgušās vakariņošanas atliek gulēšanai, pavadām ērtās gultās gluži kā mājās.

Kā par brīnumu septiņos no rīta esam jau uz strīpas un pie tam tīri moži. Lieku reizi esam pārliecinājušies par vietējā brūvējuma ugunsdziras pārākumu, salīdzinot ar vairumu veikala surogātu. Ātri sakravājušies atvadāmies no laipnajiem saimniekiem. Īsās rudens dienas neļauj kavēties ne mirkli, un gaišā dienas daļa jāizmanto pilnvērtīgi. Priekšā vēl veselas septiņas Veļikajas baseina upes, ko mūsu projekta ietvaros vēl atlicis apmeklēt.

Trijatā jau darbojamies krietni ātrāk un profesionālāk, tomēr, lai kā mēs šajā (un arī visās turpmākajās) Latgales ekspedīcijā pūlējāmies, alatu eksistenci vēl kādā Veļikajas pietekā pierādīt neizdevās, kaut gan iespējams tas bija. Pirmkārt, tādēļ, ka lielākā daļa no tām ir alatu apdzīvotas Krievijas pusē. Otrkārt, tādēļ, ka upju raksturs un vides kvalitāte vairākās esošajās Latvijas alatu upēs ir daudz bēdīgākā stāvoklī nekā Veļikajas pietekās, tādēļ ir pamatots iemesls uzskatīt, ka mums tomēr vienkārši nepaveicās. Taču viens nu gan ir pilnīgi skaidrs – mēs atgriezīsimies. Lai pārbaudītu vietējo iedzīvotāju sniegtās ziņas un paši savu nojautu.

Turpinājums sekos


Ilgais ceļš līdz alatai (4)

Ventas baseins jeb Kurzemes "ūdeņainā epopeja"

Turpinu iepriekšājā numurā iesākto stāstu par projekta "Alatu bioloģija, ekoloģija un mākslīgā atražošana" otrās – Latvijas vides aizsardzības fonda atbalstītās – daļas īstenošanu. Uzziņas labad atgādināšu rakstu hronoloģiju – projekta pirmā daļa tika aprakstīta 2002. gada marta un aprīļa MMD numurā, savukārt šāgada augusta numurā aprakstīju otrās daļas sagatavošanās daļu un mūsu alatu meklējumus un atradumus Latvijas austrumpusē – pierobežā Veļikajas upes baseinā. Šoreiz dodamies pretējā virzienā – uz Latvijas rietumiem.

Ir 2000. gada novembra pats sākums. Par atpūtu varam tikai padomāt, jo rudens nāk arī ar saviem sezonas darbiem, ko esam spiesti risināt vienkārši: mazāk svarīgie tiek atlikti un beigu beigās kaut kur pazūd. Šoreiz pats svarīgākais ir projekts, jo līdz upju aizsalšanai vairs nav tālu, tādēļ sistemātiski apsekojam visas upes, kas atrodas vistālāk perifērijā un vairāk ziemeļos. Neskatoties uz jūras tuvumu, abiem šiem nosacījumiem daļēji atbilst arī Ventas pietekas posmā no Lietuvas robežas līdz Skrundai.

Ventas augšgala revīzija

Iepriekšējās dienas vakarā esam ierodušies Saldū. No turienes līdz pirmajai Ventas pietekai Latvijas teritorijā ir kā ar roku aizsniegt. Nākamajā rītā, lai gan esam ilgstošā miega badā, pie upes ierodamies mazliet par agru. Kamēr pa puskrēslu gatavojam inventāru, no tuvējo māju puses parādās nemierīgs vecis, kam mūsu darbošanās šādā vietā un laikā liekas dikti aizdomīga. Pēc neilgas informācijas apmaiņas viņš pats sāk izskatīties daudz aizdomīgāks par mūsu labi ekipēto "bandu". Lēnā garā runājoties, līdz ar gaismu nāk apskaidrība par meža veča satraukumu – pāris līkumus tālāk iepretim mājām upē ielikta stāv viņa "rūtainā makšķere". Re, kas par lietu – daži no mūsu kompānijas laikam pārāk atgādina zivju inspektorus.

Nomierinājuši vīru, metamies zāļainās upes apskāvienos. Tempā nosmeļam divus parauglaukumus, bet nekā īpaša. Vecis ieinteresēts vēro mūsu darbošanos. Ieraudzījis, ap kādiem sīkulīšiem knibinamies, tomēr beidzot notic mūsu nekaitīgajiem nodomiem. Pēc visa noķertā loma saudzīgas, tostarp arī nelielas, bet, dažaprāt, ēdamas līdaciņas atpakaļ atlaišanas vietējais "zvejnieks" pavisam droši sāk klāstīt, kas tad patiesībā šeit mīt. Esam pārsteigti, jo mūsu noķertās piecas sugas (iepretim veča zivīgajā "rūtotajā makšķerē" pabijušajām piecpadsmit) liekas tā kā pamaz. Lai gan dažas no minētajām zivīm liekas pagalam nevietā, Ilze cītīgi visu piereģistrē. Ko var zināt par upi, kurā pirmo reizi esi ielīdis. Bez tam ar stacionārajiem zvejas rīkiem mūsu īso rosīšanos nevar salīdzināt. Atvadījušies dodamies tālāk.

Šodien ceram "paņemt" vēl sešas upes. Mazliet dzīvi atvieglo fakts, ka četras no tām ir jau zināmas alatu upes. Jāsteidzas, jo rīt paliksim divatā – Mārim un Jānim jābūt darbā. To negribas, tādēļ maksimāli izmantojam četru cilvēku komandas priekšrocības, kas ir tuvu visoptimālākajam piecu darboņu skaitam šāda darba veikšanai.

Pie Zaņas

Ja rīta agrumā izklīstošā migla vieš cerības, ka paliks daudzmaz sausāks, tad nonākot pie Zaņas, sagrūst jebkuras ilūzijas. Pēdējo dienu līņāšana ir ieciklējusies. Slapjš – no augšas un apakšas. Nekas cits neatliek, kā kustēties. Arī silts slapjums ir silts, tādēļ ar lielu sparu staipām brideņus uz diezgan attāliem Zaņas posmiem. Vienu no tiem velkam "uz izturību", jo katrā nākošajā vilcienā pa jaunai sugai klāt. Zivis sakoncentrējušās bedrēs, jo upe knapi tek. Tas kontrolzveju ievērojami atvieglo. Mēģinām noteikt, vai daudzas vilkšanas reizes nozīmē arī vairāk sugu. Šoreiz tā patiešām arī ir. Par noķertajām trīspadsmit sugām ir patiess gandarījums. Pagaidām tas ir mūsu rekords. Tostarp par lielu prieku visiem Māris pagūst atmānīt līdz krastam vienu strauta foreles tēviņu. Skaistulis tiek atpakaļ, lai turpinātu savas kāzu dejas – ja vien upē atlikusi kāda "nenoprecēta" foreļu jaunava, nārsta reibonis garantēts ilgam laikam. Vēl kādu brīdi paklejojam, sadalījušies divās grupās, lai pēc iespējas vairāk pagūtu novērot un noķert.

Šoreiz alatu rokās nedabūjam. Labi vēl, ka Māris tiek pagodināts ar "vizuālo novērojumu" – kāda "mēra alata" ignorē viņai piedāvāto ēsmu un pamāj Mārim ar savu krāšņo spuru. Varbūt, ka kaprīzo copi ietekmējis tik lietainam rudenim netipiski zemais ūdens līmenis – var teikt, ka upe knapi velk dzīvību. Izskatās, ka tikko palaistais Pampāļu HES jau ar pirmajām savas darbības dienām nolēmis parādīt, kurš šeit tagad būs noteicējs. Skumji, ka spēkstacijas īpašnieki vairāk domā par to, kā pēc iespējas vairāk nopelnīt, nevis ievēro strauta foreļu un taimiņu nārsta lieguma laika īpašos nosacījumus par ūdens līmeņa nesvārstīšanu. Arī citas zivis acīmredzami nav paspējušas pielāgoties jaunajiem dzīves apstākļiem. Vai to vispār varēs izdarīt, šķiet, Pampāļu HES īpašniekus neinteresē.

Pie Zaņas esam aizķērušies nedaudz ilgāk nekā plānots, tāpēc aši salienam autiņos un drāžamies tālāk. HES nebūšanas ātri izlidinu no galvas un koncentrējos uz nākošo posmu. Nu gluži kā orientēšanās sacensībās – katrā vietā kaut kas jāizdara, tikai tad tiec tālāk. Šoreiz vispārējā ekspedīcijas sajūta, par spīti draņķīgajam laikam, vairāk nekā laba. Māris un Jānis labi pazīst vietējo apkārtni, tādēļ šī reize ir pilnīgs pretstats Latgales ekspedīcijām, kad diezgan daudz laika tērējām, lai piebrauktu īstajās vietās. Tagad turos tik pakaļ Jāņa pelēkajam golfiņam. Pa meža ceļiem gan jāuzmanās, jo Jāņa visurgājējam ar savu "gludekli" visur pakaļ izbraukt nevaru. Forši, ka šoreiz arī Ilze līdzi. Vismaz kāds visu laiku ir ar sausām un siltām rokām, var pierakstīt, ieliet karstu tēju no termosa vai atrast kādu maizīti, jo laika ekonomijas dēļ ēšana pārsvarā notiek braucot. Laikam ne tikai man rokas zaudējušas lielāko daļu elastības un, neskatoties uz neoprēna cimdu lietošanu, ir pārāk stīvas arī vienkāršu un ikdienišķu operāciju veikšanai. Tā kārtīgi spēju iekrampēties tikai auto stūrē vai brideņu velkamajos kokos. Ar siermaizi mutē to arī daru.

Upes mīkla

Esam ielīduši kādā no zināmajām alatu upēm. Varētu jau to nedarīt, bet kas jādara, tas jādara. Turklāt ir taču tik interesanti uzzināt, kas tad tajās upelēs dzīvo vēl bez alatām. Lai gan upīte ir šauriņa, visur nevar izbrist pat ar brienamajām biksēm. Brideni pavilkt ir gandrīz neiespējami, jo bebrs visu grunti pielūžņojis ar saviem ziemas krājumiem. Kaut kā savelkam galus kopā: nelielas strauta forelītes skaisti bālganās krāsās un pāris sīku maiļu ir mūsu vienīgais loms. Nu ko, nāksies sasprindzināt muskuļus citā posmā. Tā arī darām. Lienam iekšā baisākajos džungļos, kur alatu esot ka biezs. Strauta foreles trāpoties tikai pa vienai uz vismaz padsmit alatām.

Džungļi tiešām baigie. Otreiz pats bez ceļveža neiebrauktu. Toties meža veči nav nosmādējuši pat tik attālu nostūri. Pa viņu iebraukto sliedi tiekam līdz pašai upei. Sākotnējais izbrīns izzūd, kad ieraugām, kas par iemeslu tik dziļos brikšņos braukšanai. Briesmīgs dzelzs rumaks, braucot pa pašu upes krastu, izplēsis no upes gultnes daudzos bebru aizsprostus, kas acīmredzot kaut kādā vīzē kaitējuši mežinieku interesēm. To gan grūti saprast, jo upe tek diezgan pastāvas gravas ieskauta un bebru dambju postījumus grūti ieraudzīt. Ja nu tikai apgrauztais krastu apaugums. Taču – nav ļaunuma bez labuma. Pēc Jāņa nostāstiem šajos dambjos kādreiz vēl pavisam nesen mudžējušas alatas. Ūdens pēc nesenajām eksekūcijām vēl nedaudz duļķains, tāpēc īpašas cerības nelolojam.

Brideņos – tiešām nekā. Nez vai kāda alata ir tik stulba, lai sēdētu tādā duļķī. Droši, ka iemukušas Ventā vai devušās pret straumi, kur tīrāks. Saridājam savas badapātagas un dzenamies pakaļ. Ūdens tiešām paliek skaidrāks, tikai alatu kā nav tā nav. Visu laiku ķeras nedaudz zem un virs mēra strautenītes. Daudz nepētu, bet izskatās pēc tādām, kuras nepiedalās šā gada nārstā. Kad pa visiem esam sabučojuši turpat piecpadsmit forelēnus, pavisam negaidot piesakās nopietna izmēra alata. Esam sajūsmā un nekavējoties metam mieru. Turpat netālu arī spīd pirmais nenojauktais bebru dambis. Lai gan Jāņa teiktais par alatu un foreļu attiecībām ir mazliet sagriezies kājām gaisā, par redzēto un piedzīvoto esam ļoti gandarīti. Vēl nedaudz un sākšu domāt, ka alatu mīļākās uzturēšanās vietas ir bebru dambjos. Taču neļaujos mirkļa iespaidam, jo liekas, ka šim gadījumam izskaidrojums varētu būt diezgan vienkāršs: daudzie aizsprosti drīzāk nav ļāvuši alatām brīvi pārvietoties, un pēc to izjaukšanas bebru dambju gūsteknes izmantoja situāciju, kaut gan upe arī bez dambjiem šajā posmā bijusi pietiekoši piemērota dzīves vide. Savukārt strauta foreles visticamāk bijušas arī bebru dambjos, tikai tad viņām bija grūtāk piekļūt – ēsmu no deguna nocēla alatas, kas neslēpjas tik dziļi pacerēs.

HES nedarbi

Nākošajās abās upēs alatas kļuvušas par retumu. Kopīgi pārcilājam atmiņas, kad vecajos labajos laikos šeit zivju bija gana. Jau vairākus gadus ne Jānis ne Māris vairs nebrauc uz šejieni. Lai zivis sarodas vairāk. Gan strautenes, gan alatas abās mazajās upēs krietni cietušas gan no elektrozvejnieku sirojumiem, gan no negausīgiem makšķerniekiem. Tikko ar abām nelikumībām pamazām sācis iet uz labo pusi, tā klāt jauna un daudzkārt ļaunāka. Uz abām patiešām mazajām foreļupēm uzbūvētas hidroelektrostacijas. Šķērveļa dabisko ūdens plūdumu pārtraucis Dzeldas HES, bet Kojas upē gadu ātrāk savu postošo darbu sācis Rudbāržu HES.

Visu mūsu darbošanās laiku šajās upēs abas spēkstacijas atgādina par savu klātbūtni. Tumšās duļķu joslas gar upju krastiem kā mēmi liecinieki stāsta par nenovēršamajām izmaiņām. Šobrīd Dzeldas lielākā gultnes daļa ir sausumā …

Izpētot seklās plančkas, nekur nevar samanīt kaut niecīgākās dzīvības pazīmes. Nesagaidījuši ūdens līmeņa celšanos, noņemam paraugu netālu no ietekas Ventā. Skaidrs, ka uz sugu bagātību un skaitu nav ko cerēt. Šķervelī tiekam pie strautenītes un platgalves, bet Kojā palaimējas noķert alatu. Īstajā brīdī savu spiningotāja talantu nodemonstrē Jānis. Dusmīgi kožam Māra nez no kurienes atnestajos ābolos. Labi, ka vēl tā. Varēja būt vēl sliktāk, jo Kojā trāpījām brīdi pēc Rudbāržu HES turbīnas ieslēgšanas. Upē līmenis bija pavasara palu cienīgā augstumā. Nebija iespējams noturēt brideni milzīgās straumes dēļ. Īgni dodamies tālāk.

Nobeiguma pārsteigums

Diena jau sliecas uz otru pusi, tāpēc nezaudējam tempu un ātri tiekam Ventas otrā krastā. Vēl nedaudz un būsim beiguši. Fiksi sariktējam rīkus, jo sāk jau krēslot. Upe nav liela, bet ar ļoti mainīgu raksturu: vietām sekla un dzidra, citviet bedru platums krietni pārsniedz desmitmetrīgā brideņa mērus. Tādu vietu arī šoreiz nolūkojam pretstatā parastajam alatu mazuļu uzturēšanās seklajam laukumam. Bedre izrādās pārāk dziļa un pielūžņota, tādēļ nekādā galā netiekam. Par laimi, pavisam netālu pa straumi uz leju ir pāris šauras bedres, kas jau pa gabalu izskatās iespaidīgi dziļas. Toties vienam nav jābrien un pēc īsas muļļāšanās raujam brideņu apakšas kopā, jo izlīst krastā nav iespējams. Pārāk stāvs. Sagrābuši dārgo nastu, izlienam tuvējā ūdenszāļu biežņā. Sakratām visu brideņa kulē un lūkojam kārtīgi sašķirot pēc piederības. Jau ir patumšs, tomēr mūsu trenētās acis vēl var noteikt zvīņainās skaistules, kurām paveicies tikt mūsu rokās.

Šoreiz kulē blakus parastajiem sīcīšiem kūļājas arī kaut kas lielāks. Baterijas gaismā novizuļo sudrabs. Satraukums noplok, kad rokās izdodas satvert vairākus sapalus un baltiņus. Tas tomēr ir aizraujoši. Starp koku gabaliņiem, zāļu kušķiem un vardēm mēģināt notvert kādu no sudrabaino sānu īpašniekiem cerībā, ka tā būs alata. Pat sīkās zivteles tiek izšķirotas ar vislielāko rūpību, jo šāgada alatēni ir tieši šādos izmēros un ar paviršu aci ir grūti atšķirami. Kad cerības jau noplakušas, kā viena no pēdējām mūsu rokās trāpās ar sapaliem vienāda izmēra alata. Grūti aprakstīt kārtējo emocionāli tik piesātināto brīdi, jo īpaši tāpēc, ka neviens no mums pat iedomāties nevarēja, ka šeit vispār varētu būt alatas. Jānis, jau ilgus gadus pazīdams šo upīti, laikam ir visvairāk pārsteigts. Gandrīz neticami, ka, šādā stilā velkot, esam notvēruši palielu (virs 30 cm) alatu.

Vilkšana "melnajā"

Prieks par necerēto veiksmi ir tik liels, ka mājup braucot vēl pietiek dūšas apstāties pie Cieceres un izmēģināt roku "melnajā". Tas ir, brideņu vilkšanu pilnīgā tumsā. "Laikam esam traki," nodomāju pie sevis. Pēc neilga brišanas brīža, kas vairāk atgādina pastaigu ar aizsietām acīm pa akmeņu krāvumiem, viena kabatas lukturīša blāvajā gaismas starā mēģinām saredzēt, ko tad īsti esam noķēruši. Ha, – ar vienu bridienu deviņas sugas! Šķiet, rekords, ko turpmāk būs grūti labot. Tādēļ šodien metam mieru.

Vēl pie Cieceres, pirms šķiramies ar Jāni un Māri, sarunājām pavisam drīzu tikšanos. Ziema negaidīs, kamēr mēs savus sīkos darbus pabeigsim, tādēļ pēc iespējas drīzāk jābūt atpakaļ, lai pabūtu Ventas pietekās no Skrundas līdz pašai Ventspilij. Atpakaļceļā līdz Rīgai līst bez apstājas, autiņā – simtprocentīgs mitrums, bet silts. Nav vairs spēka parunāt, tāpēc domājam katrs savu domu. Dienā piedzīvotais labu brīdi neļauj aizmigt. Labi, ka Jānis ar Māri ir nākuši talkā, citādi ņemšanās būtu vismaz divreiz ilgāka. Vispārēja noguruma apstākļos nespēju pat izteikt pienācīgu pateicību par abu saldenieku nesavtīgo palīdzību. Vēl gan Kurzemes pusē viss nav galā. Nākošajā tūrē tikšot arī otrs Jānis. Tad jau būsim "pieci veči razbainieki".

Kurzemes epopejas turpinājums

Nepaiet ne piecas dienas, un esam atpakaļ Saldū, un mājās pie Māra pirms došanās pie miera kaļam savus "napoleonu" plānus. Viss jau būtu labi, ja kalšana neievilktos līdz vēlai naktij.

No rīta cerību spārnoti dodamies Skrundas virzienā. Šoreiz esam nobrieduši Kurzemei pielikt punktu. Lai piepildītu savus bargos nodomus, esam bruņojušies līdz zobiem, lai Kurzemes katlu "noliktu uz ausīm". Mūsu kompānija palikusi bez Ilzes, taču kļuvusi par diviem vīriem draudīgāka, tāpēc beidzot esam optimālajā piecu darboņu sastāvā. Mums pievienojies Lielais Jānis un Edgars, kurš pēc Latgales ekspedīcijām uzkrājis spēkus jauniem piedzīvojumiem.

Vēlāk, pārcilājot piedzīvoto, secināju, ka šajā Kurzemes brauciena laikā mums bijusi labākā komanda no visām ekspedīcijām un šai brīdī esam bijuši tuvu optimālam darba tempam. Taču ne jau tikai ar tempu paliks atmiņā Ventas pieteku forsēšana: katras upes apmeklējumam ir neatkārtojama garša, kas rudenīgi drēgnā mitruma pārbagātības apstākļos mūsu darbošanos padarīja īpaši skarbu, varbūt tādēļ arī tik neaizmirstamu. Nu kaut vai ilgā piebraukšana Abavai…

Abavas zelta epizode

Jau brīdī, kad mūsu zinošie ceļveži bakstīja ar pirkstiem slepenajā armijas kartē un karsti diskutēja par piebraukšanu Kurzemes skaistākajai upei, nospriedu, ka ceļš būs interesants. Kaut gan dīvaini likās, ka mums jābrauc pa zaļu plankumu kartē, kur tikai vietām atzīmēta kāda meža ceļa strīpiņa, ja Abavai var piebraukt simt un vienā vietā bez īpašām problēmām. Galu galā pilnīgi paļāvos uz savu ceļabiedru zināšanām.

Jau pēc pusstundu ilgas līkumošanas pa aizlijušajiem Abavas mežu ceļiem sākam ar Edgaru jokot – sak', saldenieki "jauc pēdu", lai mēs paši nemūžam neatrastu slepeno vietiņu. No viena ceļa uz otru, no tā – pa stigu, pa labi, pa kreisi, cauri lauku sētām, un tā – vairākas reizes. Nu riktīgs mudžeklis. Sākam domāt, ka mūsu valsts ne pašā nomaļākajā vietā mūsu ceļveži sākuši maldīties. Tomēr, izbraukuši cauri kārtējai lauku sētai, beidzot esam galā.

Ejam lūkot upi, kaut gan jau no no auto loga redzams, ka kaut kas nav labi. Kā tad! Esam milzīgas kraujas malā. Lai gan nogāze nav pilnīgi stāva, par inventāra stiepšanu nevar būt ne runas. Te jau knapi pats savu rumpi var dabūt lejā, nemaz nerunājot par neveiklo sajūtu siltajā bikškostīmā un Mērfiju ar visiem saviem likumiem, kurš to vien gaida, lai es pakluptu un uz kāda zara uzplēstu caurumu. Ja paveiktos, varētu arī ar joni ieripot upē un ar savām glaunajām "gaisa biksēm" papeldēt pa upi kādu gabaliņu.

Novērtējuši situāciju, par laimi, konstatējam, ka brideņus stiept nevajadzēs. Upē pamatīgi cēlies līmenis un duļķis arī nav mazais, kas gan vairāk traucē tikai makšķerēšanai. Rāpjamies lejā ar "vieglo" inventāru, jo, neskatoties uz ūdens krāsu, alatas tomēr ceļas. Par skādi, – tikai otrā upes krastā, kur klāt netiekam: pārāk liela straume un nevar pabrist, kaut dziļums atļauj. Vairākas stundas visādi izmocījušies, metam mieru. Nav vērts tērēt spēkus nevietā, jo īpaši, ja esam pie zināmas alatu upes. Paraugus analīzei noķersim citā reizē un bez mocībām. Kāpjot atpakaļ kraujā, redzu, ka ne tikai es esmu aizelsies. No augšas paveras brīnišķīgs skats – dažādie lapu krāsu toņi, ietinušies dūmakainas miglas plīvuros, rada mazliet skumīgu nostaļģiju pēc aizejošās atvasaras. Vēl mazliet un pēdējā lapu rota pavisam drīz pazūdīs no salijušajiem koku pleciem, kas klusā mierā jau gatavojas ziemas atnākšanai.

Šoreiz sviestmaizes un karsta tēja no termosa garšo kaut kā īpaši. Ievilkuši pilnu krūti rudens smaržu, atkal dodamies ceļā. Atpakaļceļš liekas uz pusi īsāks. Lai gan, no izpētes viedokļa raugoties, šoreiz nekas prātīgs nav sanācis, uz brīdi izdeviess apturēt mirkli no tik dramatiski strauji skrejošā laika. Jāsaka no sirds, ka šis mirklis pielijušās Abavas krastā bijis zelta vērts.

Kurzemes ekspedīcijas izskaņā

sīks rudens lietutiņš ar atsevišķiem īsiem pārtraukumiem mūs pavadīja visu laiku, tādēļ dažkārt darbošanās notika paātrināti. Jo žiglāk kustējāmies, jo ātrāk tikām mašīnās. Kamēr pārbraucām uz nākošo vietu, varēja pažāvēties un sasildīt rokas. No malas raugoties, varēja padomāt, ka pa Kurzemes upēm siro viena čakla maluzvejnieku banda. Pēc neilgas sastrādāšanās tiešām darbojāmies saskaņoti un pārdomāti. Taču, lai cik profesionāli mums sanāca, ilgstošās lietavas savu bija paveikušas. Neraugoties uz dabisko procesu ietekmi, savu tomēr paveicām. Izpētes darbi Kurzemes pusē, pateicoties trīs Saldus aktīvāko forelistu atbalstam, tika pabeigti pirms ieplānotā laika.

 


Ilgais ceļš līdz alatai (5)

Gauja kā jau Gauja. Skaisti

Atkal – projekts "Alatu bioloģija, ekoloģija un mākslīgā atražošana". Otrā daļa. Izpēte. Atbalsta – Latvijas vides aizsardzības fonds. Šī ir pēdējā alatu meklēšanas stāsta daļa. Citi šai tēmai veltītie raksti – MMD 2002/3 un 4 (projekta 1. daļa), kā arī šā gada septembra (9., Latgales ekspedīcija) un oktobra (10., Kurzeme) numurā.

Šoreiz dodamies uz Vidzemi.

Kaut gan daļu no Gaujas daudzajām pietekām, lai "piešautu roku", bijām apmeklējuši jau pašā projekta sākumā, vairums vēl joprojām gaidīja savu kārtu. Īpaši tālu bija līdz Gaujas attālākajiem nostūriem Vidzemes centrālajā augstienē un Igaunijas pierobežā, bet daudzas no pietekām atradās arī ne pārāk tālu no Rīgas. Taču ne tādēļ Gauju atstāju beigām. Izšķirošais bija tas, ka šajā reģionā jutos kā mājās: lielāko daļu no pietekām jau pazinu no iepriekšējo projektu laikiem, bet dažiem baltajiem plankumiem palaimējās atrast īstos ceļvežus. Laika vairs nebija daudz, bija novembra vidus, un laiks, kā par brīnumu, joprojām pieturējās silts.

Foreļupēs foreles

Izbraucam no Rīgas divatā ar Edgaru. Esam izlēmuši sākt ar Siguldu. Dažas no vietējām upītēm nepazīstu, tādēļ skaidrs, ka vietējo apstākļu zinātājs mums netraucētu. Šajā sakarā esmu atcerējies par savu seno draugu Jāni, kas labi pārzina ne tikai tuvākas un tālākas apkārtnes upītes, bet arī mūs interesējošo "objektu" īpašās pazīmes un iespējamās atrašanās vietas.

Kārtējo reizi savlaicīgi nokārtoju formalitātes, informējot GNP vadību par saviem mērķiem un gaidāmo ielaušanos parka teritorijā. Kā nekā tomēr lieguma laiks, nārsto strautenes, taimiņi un laši. Saņēmuši atļauju, mierīgu sirdi dodamies ceļā daudz lielākā cerībā, ka mūs nesajauks ar kaut kādiem tur "brakanjēriem". Kā nekā izskatāmies dikti aizdomīgi un VVI izsniegtā licence, kas ir mūsu darbošanās likumīgais pamats, mums pie krūts nav piesprausta, bet noglabāta drošā un sausā vietā.

Pēc iespaidīgas līkumošanas pa stāvām nogāzēm esam nonākuši pie pirmās upītes, kas tek dziļā gravā un, šķiet, alatām ir par strauju. Lai gan upīte drīzāk atgādina lielu strautu, strauta foreles un citas tipiskas straujteču sugas mūsu brideņa astē ir iekšā vienā smēlienā. Noeju kādu gabaliņu gar upes krastu, un, kaut gan alatas nemana, nepamet sajūta, ka tās ir kaut kur pie ietekas Gaujā, kur dziļāks. Lai kā gribas noiet lielam kalnu strautam līdzīgo upīti līdz pat ietekai Gaujā, jādodas tālāk.

Pavisam drīz nonākuši pie jaunās vietas, konstatējam, ka vienā smēlienā cauri netiksim. Upe, no mūsu viedokļa raugoties, liekas piemērota alatu dzīvei, kaut gan nekādu ziņu par to nav. Bez tam upe ar aizsprostu sadalīta divās daļās, tādēļ pilnīgai skaidrībai jānoņem paraugi abpus aizsprostam. Pūlamies no visa spēka, bet pēc vairāku stundu darbošanās esam spiesti pieņemt upes piedāvāto trūcīgo "ēdienkarti" – tipiska foreļupes fauna ar strauta foreli un taimiņu priekšgalā, bet no alatām ne vēsts. Neko darīt, tāda ir dzīve. Nav jau pirmā reize, kad it kā piemērotā dzīves vidē no kaprīzajām alatām nav ne vēsts. Ja nebūtu ne foreļu, ne taimiņu, varētu vilkt kopīgas paralēles un velt vainu uz barības ķēdes karali – cilvēku, bet šoreiz nekā. Acīmredzot pastāv vēl kāds iemesls vai pat vairāki, kuru dēļ tik daudz piemērotu upju ir tukšā.

Diena jau iet uz otru pusi, kad nonākam pie trešās upes. Alatas šeit ķertas – gan daudzus gadus atpakaļ, bet tas ir vairāk nekā nekas. Apņēmības pilni sturmējam upes tumšos ūdeņus, kas šajā posmā ir visai dziļi. Pēc ilgas brišanas jeb piņķēšanās pa upes gultni, tomēr izdodas sagūstīt kādu dzīvu radību. Brideņa astē spārdās mazs asarītis un skaista (krāsu, ne izmēra ziņā) strauta forele. Taču alatu atkal nav.

Kārtējais aizsprosts mūsu darbošanos padara divreiz garāku. Uz pirmo metienu ir cope. Jau gribu svilpt Edgaram ar Jāni, bet pievilktā tomēr izrādās strauta forele, vairāk nekā 35 cm gara, slaida, jo burtiski tik tikko iznārstojusi, vēl pat vēderiņš nav ierāvies. Saudzīgi pievilcis pie krasta, turpat ūdenī  viegli noāķēju – pieslīpētā, gandrīz nemanāmā āķa atskabargas veiktais nelielais pīrsings uz zivi lielu iespaidu nav atstājis, jo tā zibenīgi nozūd dzelmē. Skaists eksemplārs…, bet ne alata.

Tā arī diena beidzas, ķerot un atlaižot sīkas strautenītes, kas burtiski drūzmējās krāču tuvumā. Laikam svešie jeb alatas pie ikru ēšanas netiek pielaistas. Taisnības labad gan jāpiebilst, ka, attālinoties no tuvējām lauku mājām, zivis pazūd kā nebijušas, kaut gan acīmredzama iemesla tam it kā nav. Taču šoreiz cilvēka ietekmi nenoliegt, jo tuvējo māju saimnieki ne reizi vien sūdzējušies par elektrozvejnieku nekaunīgajiem sirojumiem. Kā vēlāk nospriežam, attālums no zivju apdzīvotās upes daļas ir aptuveni vienāds ar to pašu lauku māju suņu dzirdamības zonu. Varbūt šādu apsardzes veidu vajadzētu vairāk attīstīt un paplašināt. Kā nekā rezultāti taču acīmredzami.

Dienas beigās tomēr esam gandarīti. Kā nekā – pa ilgiem laikiem pirmā diena bez lietus. Šķiramies no Jāņa un dodamies Valmieras virzienā. Rīt mums priekšā Cēsu – Valmieras apkārtnes pietekas.

Jaunatklājumi turpinās

Šoreiz sākam mazliet jocīgi. No Valmieras puses ejam atpakaļ uz Cēsīm. Tā mums sanāk izdevīgāk, jo vakarā jābrauc atpakaļ uz Rīgu. Esam nomainījuši ceļvedi un pie nelielas upītes mūs pieved cits Jānis – no Valmieras. Esam piestājuši uz reti lietota tiltiņa, un Jānis pārliecinoši stāsta, ka šeit, makšķerējot citas zivis, paretam trāpoties pa kādai alatiņai. Abi ar Edgaru neticīgi grozām galvas, jo šādu upīšu jau gana redzēts un pārsvarā tajās no alatām nav bijis ne smakas. Bet neticēt arī nav iemesla, drīzāk ir intriga, tāpēc pie nesen daļēji izskalota bebru aizsprosta mudīgi lienam upē. Bebru klātbūtne tuvākajā apkārtnē ir pārāk acīs krītoša, tāpēc dambī kaut ko noķert neceru.

Pēc aptuveni stundu ilgas darbošanās stāvas nogāzes tuvumā pamanu neliela izmēra pelēku siluetu skrienam pakaļ manam roterim. Apstākļu spiests, ēsmu burtiski no mutes izrauju nelielai otrā gada alatiņai. Spītīgi turpinām iesākto, kas pēc neilga brīža arī vainagojas ar panākumiem. Zīmīgi, ka atkal māju tuvumā krāces galā Edgars izmāna apmēram tādu pašu eksemplāru, kāds palika bebru dambī. Tajā pašā mirklī metam mieru copei un novelkam vienu parauglaukumu. Nekādu pārsteigumu vairs nav, parastā foreļupīšu kompānija – maile, bārda (tā saīsināti savā starpā dēvējam bārdaino akmeņgrauzi) un bebru dambju cienītājs deviņadatu stagars. Apmierināti lienam krastā. Kā nu nebūt apmierinātiem, ja par vienu apzinātu alatu upi vairāk.

Klāt jau nākošais ceļvedis – Ēriks, kurš pārzina Cēsu puses mazās Gaujas pietekas.

Dzidrākā, duļķainākā un mazākā alatu upe Latvijā ?!

Jau sen zināma lieta, ka nejaušākās nejaušības ir tās liktenīgākās. Cēsu apkārtnes mazās Gaujas pietekas mums ir mazpazīstamas, bet no Ērika uzzinām daudz jauna. Runa, protams, ir tikai par alatām.

Dzidrīte… Piestājuši pie pirmās upes, kādu brīdi pārsteigti blenžam lejā no tilta. Kolosāli dzidrajā ūdenī redzama katra sīkākā zivtele. Vērīgāk ieskatoties, pamanām, ka plata ūdenszāles lenta pēkšņi pārvēršas neliela izmēra taimiņā. Atdalījies no šķērsām gulošā zara aizsega, tas lēnam paslīd zem nogrimuša koka stumbeņa. Tagad labāk redzam arī sīkākas forelītes, kas kā ūdenszāles plandās pa straumes vidu. Šķiet, ka mūsu drudžainā žestikulēšana uz tilta ir pamanīta, jo visas zivis pamazām pazūd. Vispirms taimiņš, tad sīkie pavadoņi. Kad nonākam lejā, priekšā ir pilnīgi tukša upe, tikai pāris mailes cenšas ienirt straumē plandošajā koši zaļajā ūdenszāļu biežņā. Pēc neilgas kātu vicināšanas tikpat dzidras kā upes ūdens mums paliek skaidras vairākas lietas. Pirmkārt, tik dzidrā ūdenī iemānīt kaut ko nopietnu bridenī ir pilnīgi bezcerīgi, jo šādos apstākļos pārvietoties nepamanītam gar upi, kur nu vēl pa ūdeni, ir gandrīz neiespējami. Otrkārt, kā mēs jau labi redzējām, zivis ir ļoti uzmanīgas un iemācījušās perfekti slēpties. Un, treškārt, neesam gatavojuši tik specifiskiem apstākļiem arī savus copes rīkus. Ar savām virvēm tik kristāltīrā ūdenī varam tikai zāļu kušķus cemmerēt. Taču – neko darīt, mēģinām darboties ar to, kas ir. Nākas krietni papūlēties, lai noķertu kaut pāris sīkuļu, kur nu šādā situācijā uz alatām cerēt. Redzam, kā zivis, jo īpaši lielākās, bez pūlēm atrod izeju no mūsu izveidotā divu brideņu slazda. Upe ir pietiekoši dziļa, lai mums nekas nopietns neizdotos. Nav taču iespējams noslēgt visus caurumus. Paši gan pāris reizes iekrītam dzidrā ūdens lamatās. Pagalam nomocījušies, metam mieru. Arī vietas maiņa neko nedod. Iekuļamies vēl lielākos dziļumos. Toties esam ļoti iespaidoti no redzētā. Tik netipisku ūdens vidi Latvijas apstākļiem reti gadās redzēt. Jau tobrīd ir pilnīgi skaidrs, ka šeit atgriezīsimies. Un ne tikai alatu dēļ, kuras, pēc Ērika teiktā, mītot tuvāk ietekai Gaujā. Upes bioloģiskā daudzveidība un unikalitāte ir iemesls papildus izpētes veikšanai un, iespējams, īpaši aizsargājamas dabas teritorijas statusa ieviešanai.

Duļķīte… Dodamies pie nākošās upes, kas ir pilnīgs pretstats iepriekšējai. Tumšā ūdens efektu vēl vairāk pastiprina mazā HES darbības ietekmē radusies iespaidīgā duļķainā straume. Tas mūs nebaida, tomēr no brideņa vilkšanas nekas nesanāk. Spēcīgā straume mums neļauj noturēt brideni uz vietas, kur nu vēl pavilkt. Pa straumei brienot, viss sapinas mudžeklī. Lienam ārā un ātri taisāmies prom. Izskatās, ka "hesapali" tikko sākušies un līdz lejtecei vēl nebūs tikuši. Tā arī ir. Pie ietekas Gaujā nekas neliecina par trakojošo straumi pavisam nelielā attālumā no mums. Beidzot novērtējam īsto ūdens krāsu, kas ir rāvaini brūngana, bet toties dzidra. Steidzīgi metamies augšup pret straumi. Lai vilktu brideņus, ir pārāk zarains, tādēļ pārejam uz delikātākiem rīkiem. Nekā. Pa ceļam sastaptais vīrs vēl vairāk nokauj mūsu cerības kaut ko nomedīt. Sēžot visu dienu, bet nekā. "Vot, citudien," gan esot trāpījušās smukas alatas. Labi, arī tā ir informācija, kas sakrīt ar Ērika teikto, tāpēc savās piezīmēs atķeksēju kārtējo alatu apdzīvoto upi. Tikai – citā ailītē, kur apkopoju vietējo iedzīvotāju un makšķernieku sniegtās ziņas. Tas nozīmē, ka arī šeit noteikti būs jāatgriežas.

Mazākā!?... Tālāk dodamies uz (tā saka Ēriks) mazāko alatu upi Latvijā. Tiešām, nekad iepriekš nav gadījies dzirdēt par alatu esamību metru divus platā ūdenstecē.

Esam piebraukuši skaistā vietā pie meklētās upītes, kas, tiešām, drīzāk atgādina strautu. Ūdens ir dzidrs kā asara un pēc veikala saldi šķebinošajiem pārgāzētajiem kvasiem garšo īpaši labi. Upīte patiešām ir pārāk maza, lai tajā vilktu brideņus un pat makšķerētu. No tuvējās siekstu čupas gan izdodas iztraucēt kaut kādu zivjveidīgu radījumu, kas diez ko nelīdzinās alatai, bet liekam tam mieru, jo priekšstatu esam guvuši. Ēriks stāsta, ka alatas un strauta foreles esot tuvāk pie pašas ietekas Gaujā, kur dziļāks un platāks. Lai tā arī paliek.

Upītes īsto vārdu varam arī neatcerēties, bet to, ka esam bijuši pie mazākās alatu upes nevar aizmirst. Pēdējos gaismas brīžus mēģinām veltīt tuvākās apkārtnes apjūsmošanai. Tikai tagad pamanām, ka tuvējās klintis upītes krastā atgādina liela kuģa priekšgalu. Neesam kļūdījušies, jo turpat sastaptie entuziasti no Dabas retumu krātuves komandas apstiprina, ka klintis tiešām atgādinot milzīgu laivu, ar ko tās arī esot pazīstamas un unikālas.

Uz beigu pusi

Ir pagājis kāds laiciņš, un pēc Valmieras – Valkas posma izpētes esam palikuši ar Edgaru divatā. Pēc Cēsu apkārtnes upīšu atklāšanas nekādu pārsteigumu vairs nav bijis. Drīzāk gan atklājam nepatīkamas lietas, kad no kādas mazās upītes ir uzveidots novadgrāvis, un no upes palicis tikai nosaukums. No Igaunijas pierobežas esam nonākuši līdz Gaujai valsts ziemeļaustrumu daļā Alūksnes un Gulbenes rajonā. Esam jūtami pieguruši no galīgi greizā dzīves ritma un nemitīgās braukāšanas. Par laimi, decembra sākums padevies necerēti silts. Sākam domāt, ka mums tur pašā augšā ir kāds lobijs, kam dikti iet pie sirds mūsu darbošanās.

Ir silta bezvēja diena, kad esam nonākuši Virešu krāču rajonā, kas slavens ar savām iecienītajām alatu uzturēšanās vietām. Ceram, ka arī pietekās uzturas kaut niecīga daļa no šīs slavas galvenajiem "vaininiekiem".

No agrāko gadu spožuma, kad es sīks knēvelis ar paša daiļrades roteri pievilku pilnu ķeseli ar visdažādākajām zivīm, tostarp arī pa vairākām ducīgām alatām, maz kas palicis pāri. Tagad tikai vimbu laikā zivju kulē var sajust kādu nopietnāku svaru. Kaut gan dažreiz nācies sastapt piebāztas zivju kules pavisam nelaikā. Atmiņā aizķēries kāds gadījums…

Kad mēs, ilgi ceļojušu badīgu ūdenstūristu izskatā, iznirām no kārtējā Sikšņu krāču līkuma, skatienam pavērās neparasta aina: krācēs, kas nebija dziļākas par celi, kāds pavecāks vīrs sēdēja laivā un mušoja. Kad bijām pieslīdējuši pavisam tuvu klāt, pamanījām kā vīrs pievelk vienu "zemmēru", nokabina un iebāž kulē. Piestājam ar savu "kuģi" blakus krastā un aprunājamies – sak', kā cope, zivis... Noklausāmies garu bēdu stāstu par to, cik alatu maz (un mazas) palikušas, agrāk vot bija un tamlīdzīgā garā. Redzam gan, ka kulē kaut kas vairāk par vienu sīkulīti. Jautāts par lomu, vīrs atkal nogaužas. Nekā prātīga neesot. Tikai alatiņas, skaitā tuvu pie desmit. Vakar gan esot labāk gājis, astoņpadsmit saķēris. Esam mērenā šokā. Nemaz necenšamies pārliecināt. Vīrs jau krietni gados. Tādu tikai kaps izmainīs. Prombraucot kaut ko nesakarīgi nomurminu par atlaišanu un noteikumiem, labi saprotot, ka tam nav nekādas nozīmes.

Egars ir stāsta šokēts. Nospriežam, ka paši vien esam iztīrījuši savas upes, tādēļ ar katru nākošo upīti mūsu jau tā niecīgās cerības iet mazumā. Līdz īstai alatu upei kaut kas vienmēr pietrūkst. Tad par mazu, tad par dūņainu, zāļainu, bet, kad viss it kā ir, tad nav pašu alatu. Mazie "gadījumi" jeb novadgrāvji iet visātrāk, jo nekā daudz vairāk par stagariem sīkajās upītēs nav. Šur tur gan iztramdām pa kādam taimiņam un forelei, kas uz nārstu salīduši visneiedomājamākajās vietās. Sēž un sargā savu vietu. Gandrīz uz galvas var uzkāpt. Tomēr alatas šādos nelielos strautos nelīdīs pat nārstot. Neskatoties uz to, piestājam arī šādās vietās un noejam kādu gabalu gar krastu. Šādā laikā viss kā uz delnas. Pēc brīža par "mazo čuru", kā mēdzam dēvēt līdz divus metrus platas upītes, viss ir skaidrs un varam braukt tālāk.

Alatas izpalika. Sevi vainot nevaram, jo citu zivju bija daudz. Gadījās pat puspainis vienā smēlienā, lielākoties asari un pa kādai līdaciņai. Labākais visā procesā bija tas, ka pēc uzskaites upei paņemto varējām atdot atpakaļ. Ēdiena gatavošana no sazvejotā neietilpa mūsu plānos, kā arī neatbilda ētiski augstu izvirzītajam projekta mērķim. Turklāt, lai izvairītos no pārpratumiem, tika atbrīvotas arī ar spiningu vai mušiņmakšķeri Makšķerēšanas noteikumiem pilnīgi atbilstoši noķertās zivis. Tostarp pat kilogramīgas līdakas un daudzas citas ēdama izmēra zivis saņēma laipnu iespēju pasveicināt vecmāmiņas un visus citus savus radiniekus. Varbūt kādam tas liksies neticami, bet projekta laikā valdošā gaisotne pat nepieļāva domu par kādas zivs nogalēšanu gastronomiska iemesla dēļ. Tās astoņas alatas, kas projekta laikā tika izmantotas analītiskām vajadzībām, ir viss, kas no daudzo lomu vidus netika atpakaļ savā dzimtajā stihijā.

Epiloga vietā

Tā nu pabeidzām projekta otro daļu, klusi bez jebkādiem pārsteigumiem. Kopumā Gaujas, Veļikajas un Ventas baseinos bijām apmeklējuši 61 pirmās pakāpes pieteku, neskaitot daudzās satekupes un upītes, kas neietilpa projekta plānos. Vairākās no upēm pabijām vairākkārtīgi, savukārt dažās, kuras bija grūti nosaukt par upēm, jo pārāk ļoti tās skārusi cilvēka nesaudzīgā roka, pietika ar ātru vizuālo novērtējumu. No redzētā galva bija pilna dažādu iespaidu, kas loģiskai apstrādei padevās tikai pēc zināma laika perioda. Taču dīkā šis laiks nav pagājis. Savāktais informācijas apjoms apkopots darba atskaitē projekta "Alatu bioloģija, ekoloģija un mākslīgā atražošana" 2. daļas finansētājam – Latvijas vides aizsardzības fondam. Pa šo pašu laiku, balstoties uz projekta laikā izdarītajiem pētījumiem, Cieceres upē izveidots pirmais mikroliegums Latvijā, kura mērķis ir aizsargāt tieši alatas. Arī HES nodarīto postījumu seku novērtēšana bija iespējama krietni pateicoties projekta gaitā savāktajiem materiāliem.

Tā nu beigās sanāca, ka projekta apraksts top tieši divus gadus pēc padarītā, taču sajūta tāda, ka viss noticis pavisam nesen.

Protams, bez tuvāko un ieinteresēto cilvēku atbalsta viss iepriekšminētais nebūtu varējis notikt, tādēļ vēlos izteikt vissirsnīgāko "Paldies!":

s/o ''Pacere'' biedriem Edgaram Veikinam no Rīgas, Jānim Jansonam, Mārim Bakevicam, Jānim Blūmam no Saldus, Igoram Dzilnam no Alūksnes, kā arī Jānim Krūmiņam no Siguldas, Jānim Aizupam no Valmieras, Ērikam no Cēsīm, Jānim Kuzmanam no Kārsavas, Jurim Circenim no Balviem, īpaši Ilzei Circenei, un visiem pārējiem, kas juta līdzi.

 

4229443676_d