Ilgais ceļš līdz alatai - Gauja kā jau Gauja. Drukāt
Saturs
Ilgais ceļš līdz alatai
Projekta ieskices
... nezināmā Latgale
Ventas baseins.
Gauja kā jau Gauja.
Visas lapas

Ilgais ceļš līdz alatai (5)

Gauja kā jau Gauja. Skaisti

Atkal – projekts "Alatu bioloģija, ekoloģija un mākslīgā atražošana". Otrā daļa. Izpēte. Atbalsta – Latvijas vides aizsardzības fonds. Šī ir pēdējā alatu meklēšanas stāsta daļa. Citi šai tēmai veltītie raksti – MMD 2002/3 un 4 (projekta 1. daļa), kā arī šā gada septembra (9., Latgales ekspedīcija) un oktobra (10., Kurzeme) numurā.

Šoreiz dodamies uz Vidzemi.

Kaut gan daļu no Gaujas daudzajām pietekām, lai "piešautu roku", bijām apmeklējuši jau pašā projekta sākumā, vairums vēl joprojām gaidīja savu kārtu. Īpaši tālu bija līdz Gaujas attālākajiem nostūriem Vidzemes centrālajā augstienē un Igaunijas pierobežā, bet daudzas no pietekām atradās arī ne pārāk tālu no Rīgas. Taču ne tādēļ Gauju atstāju beigām. Izšķirošais bija tas, ka šajā reģionā jutos kā mājās: lielāko daļu no pietekām jau pazinu no iepriekšējo projektu laikiem, bet dažiem baltajiem plankumiem palaimējās atrast īstos ceļvežus. Laika vairs nebija daudz, bija novembra vidus, un laiks, kā par brīnumu, joprojām pieturējās silts.

Foreļupēs foreles

Izbraucam no Rīgas divatā ar Edgaru. Esam izlēmuši sākt ar Siguldu. Dažas no vietējām upītēm nepazīstu, tādēļ skaidrs, ka vietējo apstākļu zinātājs mums netraucētu. Šajā sakarā esmu atcerējies par savu seno draugu Jāni, kas labi pārzina ne tikai tuvākas un tālākas apkārtnes upītes, bet arī mūs interesējošo "objektu" īpašās pazīmes un iespējamās atrašanās vietas.

Kārtējo reizi savlaicīgi nokārtoju formalitātes, informējot GNP vadību par saviem mērķiem un gaidāmo ielaušanos parka teritorijā. Kā nekā tomēr lieguma laiks, nārsto strautenes, taimiņi un laši. Saņēmuši atļauju, mierīgu sirdi dodamies ceļā daudz lielākā cerībā, ka mūs nesajauks ar kaut kādiem tur "brakanjēriem". Kā nekā izskatāmies dikti aizdomīgi un VVI izsniegtā licence, kas ir mūsu darbošanās likumīgais pamats, mums pie krūts nav piesprausta, bet noglabāta drošā un sausā vietā.

Pēc iespaidīgas līkumošanas pa stāvām nogāzēm esam nonākuši pie pirmās upītes, kas tek dziļā gravā un, šķiet, alatām ir par strauju. Lai gan upīte drīzāk atgādina lielu strautu, strauta foreles un citas tipiskas straujteču sugas mūsu brideņa astē ir iekšā vienā smēlienā. Noeju kādu gabaliņu gar upes krastu, un, kaut gan alatas nemana, nepamet sajūta, ka tās ir kaut kur pie ietekas Gaujā, kur dziļāks. Lai kā gribas noiet lielam kalnu strautam līdzīgo upīti līdz pat ietekai Gaujā, jādodas tālāk.

Pavisam drīz nonākuši pie jaunās vietas, konstatējam, ka vienā smēlienā cauri netiksim. Upe, no mūsu viedokļa raugoties, liekas piemērota alatu dzīvei, kaut gan nekādu ziņu par to nav. Bez tam upe ar aizsprostu sadalīta divās daļās, tādēļ pilnīgai skaidrībai jānoņem paraugi abpus aizsprostam. Pūlamies no visa spēka, bet pēc vairāku stundu darbošanās esam spiesti pieņemt upes piedāvāto trūcīgo "ēdienkarti" – tipiska foreļupes fauna ar strauta foreli un taimiņu priekšgalā, bet no alatām ne vēsts. Neko darīt, tāda ir dzīve. Nav jau pirmā reize, kad it kā piemērotā dzīves vidē no kaprīzajām alatām nav ne vēsts. Ja nebūtu ne foreļu, ne taimiņu, varētu vilkt kopīgas paralēles un velt vainu uz barības ķēdes karali – cilvēku, bet šoreiz nekā. Acīmredzot pastāv vēl kāds iemesls vai pat vairāki, kuru dēļ tik daudz piemērotu upju ir tukšā.

Diena jau iet uz otru pusi, kad nonākam pie trešās upes. Alatas šeit ķertas – gan daudzus gadus atpakaļ, bet tas ir vairāk nekā nekas. Apņēmības pilni sturmējam upes tumšos ūdeņus, kas šajā posmā ir visai dziļi. Pēc ilgas brišanas jeb piņķēšanās pa upes gultni, tomēr izdodas sagūstīt kādu dzīvu radību. Brideņa astē spārdās mazs asarītis un skaista (krāsu, ne izmēra ziņā) strauta forele. Taču alatu atkal nav.

Kārtējais aizsprosts mūsu darbošanos padara divreiz garāku. Uz pirmo metienu ir cope. Jau gribu svilpt Edgaram ar Jāni, bet pievilktā tomēr izrādās strauta forele, vairāk nekā 35 cm gara, slaida, jo burtiski tik tikko iznārstojusi, vēl pat vēderiņš nav ierāvies. Saudzīgi pievilcis pie krasta, turpat ūdenī  viegli noāķēju – pieslīpētā, gandrīz nemanāmā āķa atskabargas veiktais nelielais pīrsings uz zivi lielu iespaidu nav atstājis, jo tā zibenīgi nozūd dzelmē. Skaists eksemplārs…, bet ne alata.

Tā arī diena beidzas, ķerot un atlaižot sīkas strautenītes, kas burtiski drūzmējās krāču tuvumā. Laikam svešie jeb alatas pie ikru ēšanas netiek pielaistas. Taisnības labad gan jāpiebilst, ka, attālinoties no tuvējām lauku mājām, zivis pazūd kā nebijušas, kaut gan acīmredzama iemesla tam it kā nav. Taču šoreiz cilvēka ietekmi nenoliegt, jo tuvējo māju saimnieki ne reizi vien sūdzējušies par elektrozvejnieku nekaunīgajiem sirojumiem. Kā vēlāk nospriežam, attālums no zivju apdzīvotās upes daļas ir aptuveni vienāds ar to pašu lauku māju suņu dzirdamības zonu. Varbūt šādu apsardzes veidu vajadzētu vairāk attīstīt un paplašināt. Kā nekā rezultāti taču acīmredzami.

Dienas beigās tomēr esam gandarīti. Kā nekā – pa ilgiem laikiem pirmā diena bez lietus. Šķiramies no Jāņa un dodamies Valmieras virzienā. Rīt mums priekšā Cēsu – Valmieras apkārtnes pietekas.

Jaunatklājumi turpinās

Šoreiz sākam mazliet jocīgi. No Valmieras puses ejam atpakaļ uz Cēsīm. Tā mums sanāk izdevīgāk, jo vakarā jābrauc atpakaļ uz Rīgu. Esam nomainījuši ceļvedi un pie nelielas upītes mūs pieved cits Jānis – no Valmieras. Esam piestājuši uz reti lietota tiltiņa, un Jānis pārliecinoši stāsta, ka šeit, makšķerējot citas zivis, paretam trāpoties pa kādai alatiņai. Abi ar Edgaru neticīgi grozām galvas, jo šādu upīšu jau gana redzēts un pārsvarā tajās no alatām nav bijis ne smakas. Bet neticēt arī nav iemesla, drīzāk ir intriga, tāpēc pie nesen daļēji izskalota bebru aizsprosta mudīgi lienam upē. Bebru klātbūtne tuvākajā apkārtnē ir pārāk acīs krītoša, tāpēc dambī kaut ko noķert neceru.

Pēc aptuveni stundu ilgas darbošanās stāvas nogāzes tuvumā pamanu neliela izmēra pelēku siluetu skrienam pakaļ manam roterim. Apstākļu spiests, ēsmu burtiski no mutes izrauju nelielai otrā gada alatiņai. Spītīgi turpinām iesākto, kas pēc neilga brīža arī vainagojas ar panākumiem. Zīmīgi, ka atkal māju tuvumā krāces galā Edgars izmāna apmēram tādu pašu eksemplāru, kāds palika bebru dambī. Tajā pašā mirklī metam mieru copei un novelkam vienu parauglaukumu. Nekādu pārsteigumu vairs nav, parastā foreļupīšu kompānija – maile, bārda (tā saīsināti savā starpā dēvējam bārdaino akmeņgrauzi) un bebru dambju cienītājs deviņadatu stagars. Apmierināti lienam krastā. Kā nu nebūt apmierinātiem, ja par vienu apzinātu alatu upi vairāk.

Klāt jau nākošais ceļvedis – Ēriks, kurš pārzina Cēsu puses mazās Gaujas pietekas.

Dzidrākā, duļķainākā un mazākā alatu upe Latvijā ?!

Jau sen zināma lieta, ka nejaušākās nejaušības ir tās liktenīgākās. Cēsu apkārtnes mazās Gaujas pietekas mums ir mazpazīstamas, bet no Ērika uzzinām daudz jauna. Runa, protams, ir tikai par alatām.

Dzidrīte… Piestājuši pie pirmās upes, kādu brīdi pārsteigti blenžam lejā no tilta. Kolosāli dzidrajā ūdenī redzama katra sīkākā zivtele. Vērīgāk ieskatoties, pamanām, ka plata ūdenszāles lenta pēkšņi pārvēršas neliela izmēra taimiņā. Atdalījies no šķērsām gulošā zara aizsega, tas lēnam paslīd zem nogrimuša koka stumbeņa. Tagad labāk redzam arī sīkākas forelītes, kas kā ūdenszāles plandās pa straumes vidu. Šķiet, ka mūsu drudžainā žestikulēšana uz tilta ir pamanīta, jo visas zivis pamazām pazūd. Vispirms taimiņš, tad sīkie pavadoņi. Kad nonākam lejā, priekšā ir pilnīgi tukša upe, tikai pāris mailes cenšas ienirt straumē plandošajā koši zaļajā ūdenszāļu biežņā. Pēc neilgas kātu vicināšanas tikpat dzidras kā upes ūdens mums paliek skaidras vairākas lietas. Pirmkārt, tik dzidrā ūdenī iemānīt kaut ko nopietnu bridenī ir pilnīgi bezcerīgi, jo šādos apstākļos pārvietoties nepamanītam gar upi, kur nu vēl pa ūdeni, ir gandrīz neiespējami. Otrkārt, kā mēs jau labi redzējām, zivis ir ļoti uzmanīgas un iemācījušās perfekti slēpties. Un, treškārt, neesam gatavojuši tik specifiskiem apstākļiem arī savus copes rīkus. Ar savām virvēm tik kristāltīrā ūdenī varam tikai zāļu kušķus cemmerēt. Taču – neko darīt, mēģinām darboties ar to, kas ir. Nākas krietni papūlēties, lai noķertu kaut pāris sīkuļu, kur nu šādā situācijā uz alatām cerēt. Redzam, kā zivis, jo īpaši lielākās, bez pūlēm atrod izeju no mūsu izveidotā divu brideņu slazda. Upe ir pietiekoši dziļa, lai mums nekas nopietns neizdotos. Nav taču iespējams noslēgt visus caurumus. Paši gan pāris reizes iekrītam dzidrā ūdens lamatās. Pagalam nomocījušies, metam mieru. Arī vietas maiņa neko nedod. Iekuļamies vēl lielākos dziļumos. Toties esam ļoti iespaidoti no redzētā. Tik netipisku ūdens vidi Latvijas apstākļiem reti gadās redzēt. Jau tobrīd ir pilnīgi skaidrs, ka šeit atgriezīsimies. Un ne tikai alatu dēļ, kuras, pēc Ērika teiktā, mītot tuvāk ietekai Gaujā. Upes bioloģiskā daudzveidība un unikalitāte ir iemesls papildus izpētes veikšanai un, iespējams, īpaši aizsargājamas dabas teritorijas statusa ieviešanai.

Duļķīte… Dodamies pie nākošās upes, kas ir pilnīgs pretstats iepriekšējai. Tumšā ūdens efektu vēl vairāk pastiprina mazā HES darbības ietekmē radusies iespaidīgā duļķainā straume. Tas mūs nebaida, tomēr no brideņa vilkšanas nekas nesanāk. Spēcīgā straume mums neļauj noturēt brideni uz vietas, kur nu vēl pavilkt. Pa straumei brienot, viss sapinas mudžeklī. Lienam ārā un ātri taisāmies prom. Izskatās, ka "hesapali" tikko sākušies un līdz lejtecei vēl nebūs tikuši. Tā arī ir. Pie ietekas Gaujā nekas neliecina par trakojošo straumi pavisam nelielā attālumā no mums. Beidzot novērtējam īsto ūdens krāsu, kas ir rāvaini brūngana, bet toties dzidra. Steidzīgi metamies augšup pret straumi. Lai vilktu brideņus, ir pārāk zarains, tādēļ pārejam uz delikātākiem rīkiem. Nekā. Pa ceļam sastaptais vīrs vēl vairāk nokauj mūsu cerības kaut ko nomedīt. Sēžot visu dienu, bet nekā. "Vot, citudien," gan esot trāpījušās smukas alatas. Labi, arī tā ir informācija, kas sakrīt ar Ērika teikto, tāpēc savās piezīmēs atķeksēju kārtējo alatu apdzīvoto upi. Tikai – citā ailītē, kur apkopoju vietējo iedzīvotāju un makšķernieku sniegtās ziņas. Tas nozīmē, ka arī šeit noteikti būs jāatgriežas.

Mazākā!?... Tālāk dodamies uz (tā saka Ēriks) mazāko alatu upi Latvijā. Tiešām, nekad iepriekš nav gadījies dzirdēt par alatu esamību metru divus platā ūdenstecē.

Esam piebraukuši skaistā vietā pie meklētās upītes, kas, tiešām, drīzāk atgādina strautu. Ūdens ir dzidrs kā asara un pēc veikala saldi šķebinošajiem pārgāzētajiem kvasiem garšo īpaši labi. Upīte patiešām ir pārāk maza, lai tajā vilktu brideņus un pat makšķerētu. No tuvējās siekstu čupas gan izdodas iztraucēt kaut kādu zivjveidīgu radījumu, kas diez ko nelīdzinās alatai, bet liekam tam mieru, jo priekšstatu esam guvuši. Ēriks stāsta, ka alatas un strauta foreles esot tuvāk pie pašas ietekas Gaujā, kur dziļāks un platāks. Lai tā arī paliek.

Upītes īsto vārdu varam arī neatcerēties, bet to, ka esam bijuši pie mazākās alatu upes nevar aizmirst. Pēdējos gaismas brīžus mēģinām veltīt tuvākās apkārtnes apjūsmošanai. Tikai tagad pamanām, ka tuvējās klintis upītes krastā atgādina liela kuģa priekšgalu. Neesam kļūdījušies, jo turpat sastaptie entuziasti no Dabas retumu krātuves komandas apstiprina, ka klintis tiešām atgādinot milzīgu laivu, ar ko tās arī esot pazīstamas un unikālas.

Uz beigu pusi

Ir pagājis kāds laiciņš, un pēc Valmieras – Valkas posma izpētes esam palikuši ar Edgaru divatā. Pēc Cēsu apkārtnes upīšu atklāšanas nekādu pārsteigumu vairs nav bijis. Drīzāk gan atklājam nepatīkamas lietas, kad no kādas mazās upītes ir uzveidots novadgrāvis, un no upes palicis tikai nosaukums. No Igaunijas pierobežas esam nonākuši līdz Gaujai valsts ziemeļaustrumu daļā Alūksnes un Gulbenes rajonā. Esam jūtami pieguruši no galīgi greizā dzīves ritma un nemitīgās braukāšanas. Par laimi, decembra sākums padevies necerēti silts. Sākam domāt, ka mums tur pašā augšā ir kāds lobijs, kam dikti iet pie sirds mūsu darbošanās.

Ir silta bezvēja diena, kad esam nonākuši Virešu krāču rajonā, kas slavens ar savām iecienītajām alatu uzturēšanās vietām. Ceram, ka arī pietekās uzturas kaut niecīga daļa no šīs slavas galvenajiem "vaininiekiem".

No agrāko gadu spožuma, kad es sīks knēvelis ar paša daiļrades roteri pievilku pilnu ķeseli ar visdažādākajām zivīm, tostarp arī pa vairākām ducīgām alatām, maz kas palicis pāri. Tagad tikai vimbu laikā zivju kulē var sajust kādu nopietnāku svaru. Kaut gan dažreiz nācies sastapt piebāztas zivju kules pavisam nelaikā. Atmiņā aizķēries kāds gadījums…

Kad mēs, ilgi ceļojušu badīgu ūdenstūristu izskatā, iznirām no kārtējā Sikšņu krāču līkuma, skatienam pavērās neparasta aina: krācēs, kas nebija dziļākas par celi, kāds pavecāks vīrs sēdēja laivā un mušoja. Kad bijām pieslīdējuši pavisam tuvu klāt, pamanījām kā vīrs pievelk vienu "zemmēru", nokabina un iebāž kulē. Piestājam ar savu "kuģi" blakus krastā un aprunājamies – sak', kā cope, zivis... Noklausāmies garu bēdu stāstu par to, cik alatu maz (un mazas) palikušas, agrāk vot bija un tamlīdzīgā garā. Redzam gan, ka kulē kaut kas vairāk par vienu sīkulīti. Jautāts par lomu, vīrs atkal nogaužas. Nekā prātīga neesot. Tikai alatiņas, skaitā tuvu pie desmit. Vakar gan esot labāk gājis, astoņpadsmit saķēris. Esam mērenā šokā. Nemaz necenšamies pārliecināt. Vīrs jau krietni gados. Tādu tikai kaps izmainīs. Prombraucot kaut ko nesakarīgi nomurminu par atlaišanu un noteikumiem, labi saprotot, ka tam nav nekādas nozīmes.

Egars ir stāsta šokēts. Nospriežam, ka paši vien esam iztīrījuši savas upes, tādēļ ar katru nākošo upīti mūsu jau tā niecīgās cerības iet mazumā. Līdz īstai alatu upei kaut kas vienmēr pietrūkst. Tad par mazu, tad par dūņainu, zāļainu, bet, kad viss it kā ir, tad nav pašu alatu. Mazie "gadījumi" jeb novadgrāvji iet visātrāk, jo nekā daudz vairāk par stagariem sīkajās upītēs nav. Šur tur gan iztramdām pa kādam taimiņam un forelei, kas uz nārstu salīduši visneiedomājamākajās vietās. Sēž un sargā savu vietu. Gandrīz uz galvas var uzkāpt. Tomēr alatas šādos nelielos strautos nelīdīs pat nārstot. Neskatoties uz to, piestājam arī šādās vietās un noejam kādu gabalu gar krastu. Šādā laikā viss kā uz delnas. Pēc brīža par "mazo čuru", kā mēdzam dēvēt līdz divus metrus platas upītes, viss ir skaidrs un varam braukt tālāk.

Alatas izpalika. Sevi vainot nevaram, jo citu zivju bija daudz. Gadījās pat puspainis vienā smēlienā, lielākoties asari un pa kādai līdaciņai. Labākais visā procesā bija tas, ka pēc uzskaites upei paņemto varējām atdot atpakaļ. Ēdiena gatavošana no sazvejotā neietilpa mūsu plānos, kā arī neatbilda ētiski augstu izvirzītajam projekta mērķim. Turklāt, lai izvairītos no pārpratumiem, tika atbrīvotas arī ar spiningu vai mušiņmakšķeri Makšķerēšanas noteikumiem pilnīgi atbilstoši noķertās zivis. Tostarp pat kilogramīgas līdakas un daudzas citas ēdama izmēra zivis saņēma laipnu iespēju pasveicināt vecmāmiņas un visus citus savus radiniekus. Varbūt kādam tas liksies neticami, bet projekta laikā valdošā gaisotne pat nepieļāva domu par kādas zivs nogalēšanu gastronomiska iemesla dēļ. Tās astoņas alatas, kas projekta laikā tika izmantotas analītiskām vajadzībām, ir viss, kas no daudzo lomu vidus netika atpakaļ savā dzimtajā stihijā.

Epiloga vietā

Tā nu pabeidzām projekta otro daļu, klusi bez jebkādiem pārsteigumiem. Kopumā Gaujas, Veļikajas un Ventas baseinos bijām apmeklējuši 61 pirmās pakāpes pieteku, neskaitot daudzās satekupes un upītes, kas neietilpa projekta plānos. Vairākās no upēm pabijām vairākkārtīgi, savukārt dažās, kuras bija grūti nosaukt par upēm, jo pārāk ļoti tās skārusi cilvēka nesaudzīgā roka, pietika ar ātru vizuālo novērtējumu. No redzētā galva bija pilna dažādu iespaidu, kas loģiskai apstrādei padevās tikai pēc zināma laika perioda. Taču dīkā šis laiks nav pagājis. Savāktais informācijas apjoms apkopots darba atskaitē projekta "Alatu bioloģija, ekoloģija un mākslīgā atražošana" 2. daļas finansētājam – Latvijas vides aizsardzības fondam. Pa šo pašu laiku, balstoties uz projekta laikā izdarītajiem pētījumiem, Cieceres upē izveidots pirmais mikroliegums Latvijā, kura mērķis ir aizsargāt tieši alatas. Arī HES nodarīto postījumu seku novērtēšana bija iespējama krietni pateicoties projekta gaitā savāktajiem materiāliem.

Tā nu beigās sanāca, ka projekta apraksts top tieši divus gadus pēc padarītā, taču sajūta tāda, ka viss noticis pavisam nesen.

Protams, bez tuvāko un ieinteresēto cilvēku atbalsta viss iepriekšminētais nebūtu varējis notikt, tādēļ vēlos izteikt vissirsnīgāko "Paldies!":

s/o ''Pacere'' biedriem Edgaram Veikinam no Rīgas, Jānim Jansonam, Mārim Bakevicam, Jānim Blūmam no Saldus, Igoram Dzilnam no Alūksnes, kā arī Jānim Krūmiņam no Siguldas, Jānim Aizupam no Valmieras, Ērikam no Cēsīm, Jānim Kuzmanam no Kārsavas, Jurim Circenim no Balviem, īpaši Ilzei Circenei, un visiem pārējiem, kas juta līdzi.



 

4229443676_d