Ilgais ceļš līdz alatai - Ventas baseins. Drukāt
Saturs
Ilgais ceļš līdz alatai
Projekta ieskices
... nezināmā Latgale
Ventas baseins.
Gauja kā jau Gauja.
Visas lapas

Ilgais ceļš līdz alatai (4)

Ventas baseins jeb Kurzemes "ūdeņainā epopeja"

Turpinu iepriekšājā numurā iesākto stāstu par projekta "Alatu bioloģija, ekoloģija un mākslīgā atražošana" otrās – Latvijas vides aizsardzības fonda atbalstītās – daļas īstenošanu. Uzziņas labad atgādināšu rakstu hronoloģiju – projekta pirmā daļa tika aprakstīta 2002. gada marta un aprīļa MMD numurā, savukārt šāgada augusta numurā aprakstīju otrās daļas sagatavošanās daļu un mūsu alatu meklējumus un atradumus Latvijas austrumpusē – pierobežā Veļikajas upes baseinā. Šoreiz dodamies pretējā virzienā – uz Latvijas rietumiem.

Ir 2000. gada novembra pats sākums. Par atpūtu varam tikai padomāt, jo rudens nāk arī ar saviem sezonas darbiem, ko esam spiesti risināt vienkārši: mazāk svarīgie tiek atlikti un beigu beigās kaut kur pazūd. Šoreiz pats svarīgākais ir projekts, jo līdz upju aizsalšanai vairs nav tālu, tādēļ sistemātiski apsekojam visas upes, kas atrodas vistālāk perifērijā un vairāk ziemeļos. Neskatoties uz jūras tuvumu, abiem šiem nosacījumiem daļēji atbilst arī Ventas pietekas posmā no Lietuvas robežas līdz Skrundai.

Ventas augšgala revīzija

Iepriekšējās dienas vakarā esam ierodušies Saldū. No turienes līdz pirmajai Ventas pietekai Latvijas teritorijā ir kā ar roku aizsniegt. Nākamajā rītā, lai gan esam ilgstošā miega badā, pie upes ierodamies mazliet par agru. Kamēr pa puskrēslu gatavojam inventāru, no tuvējo māju puses parādās nemierīgs vecis, kam mūsu darbošanās šādā vietā un laikā liekas dikti aizdomīga. Pēc neilgas informācijas apmaiņas viņš pats sāk izskatīties daudz aizdomīgāks par mūsu labi ekipēto "bandu". Lēnā garā runājoties, līdz ar gaismu nāk apskaidrība par meža veča satraukumu – pāris līkumus tālāk iepretim mājām upē ielikta stāv viņa "rūtainā makšķere". Re, kas par lietu – daži no mūsu kompānijas laikam pārāk atgādina zivju inspektorus.

Nomierinājuši vīru, metamies zāļainās upes apskāvienos. Tempā nosmeļam divus parauglaukumus, bet nekā īpaša. Vecis ieinteresēts vēro mūsu darbošanos. Ieraudzījis, ap kādiem sīkulīšiem knibinamies, tomēr beidzot notic mūsu nekaitīgajiem nodomiem. Pēc visa noķertā loma saudzīgas, tostarp arī nelielas, bet, dažaprāt, ēdamas līdaciņas atpakaļ atlaišanas vietējais "zvejnieks" pavisam droši sāk klāstīt, kas tad patiesībā šeit mīt. Esam pārsteigti, jo mūsu noķertās piecas sugas (iepretim veča zivīgajā "rūtotajā makšķerē" pabijušajām piecpadsmit) liekas tā kā pamaz. Lai gan dažas no minētajām zivīm liekas pagalam nevietā, Ilze cītīgi visu piereģistrē. Ko var zināt par upi, kurā pirmo reizi esi ielīdis. Bez tam ar stacionārajiem zvejas rīkiem mūsu īso rosīšanos nevar salīdzināt. Atvadījušies dodamies tālāk.

Šodien ceram "paņemt" vēl sešas upes. Mazliet dzīvi atvieglo fakts, ka četras no tām ir jau zināmas alatu upes. Jāsteidzas, jo rīt paliksim divatā – Mārim un Jānim jābūt darbā. To negribas, tādēļ maksimāli izmantojam četru cilvēku komandas priekšrocības, kas ir tuvu visoptimālākajam piecu darboņu skaitam šāda darba veikšanai.

Pie Zaņas

Ja rīta agrumā izklīstošā migla vieš cerības, ka paliks daudzmaz sausāks, tad nonākot pie Zaņas, sagrūst jebkuras ilūzijas. Pēdējo dienu līņāšana ir ieciklējusies. Slapjš – no augšas un apakšas. Nekas cits neatliek, kā kustēties. Arī silts slapjums ir silts, tādēļ ar lielu sparu staipām brideņus uz diezgan attāliem Zaņas posmiem. Vienu no tiem velkam "uz izturību", jo katrā nākošajā vilcienā pa jaunai sugai klāt. Zivis sakoncentrējušās bedrēs, jo upe knapi tek. Tas kontrolzveju ievērojami atvieglo. Mēģinām noteikt, vai daudzas vilkšanas reizes nozīmē arī vairāk sugu. Šoreiz tā patiešām arī ir. Par noķertajām trīspadsmit sugām ir patiess gandarījums. Pagaidām tas ir mūsu rekords. Tostarp par lielu prieku visiem Māris pagūst atmānīt līdz krastam vienu strauta foreles tēviņu. Skaistulis tiek atpakaļ, lai turpinātu savas kāzu dejas – ja vien upē atlikusi kāda "nenoprecēta" foreļu jaunava, nārsta reibonis garantēts ilgam laikam. Vēl kādu brīdi paklejojam, sadalījušies divās grupās, lai pēc iespējas vairāk pagūtu novērot un noķert.

Šoreiz alatu rokās nedabūjam. Labi vēl, ka Māris tiek pagodināts ar "vizuālo novērojumu" – kāda "mēra alata" ignorē viņai piedāvāto ēsmu un pamāj Mārim ar savu krāšņo spuru. Varbūt, ka kaprīzo copi ietekmējis tik lietainam rudenim netipiski zemais ūdens līmenis – var teikt, ka upe knapi velk dzīvību. Izskatās, ka tikko palaistais Pampāļu HES jau ar pirmajām savas darbības dienām nolēmis parādīt, kurš šeit tagad būs noteicējs. Skumji, ka spēkstacijas īpašnieki vairāk domā par to, kā pēc iespējas vairāk nopelnīt, nevis ievēro strauta foreļu un taimiņu nārsta lieguma laika īpašos nosacījumus par ūdens līmeņa nesvārstīšanu. Arī citas zivis acīmredzami nav paspējušas pielāgoties jaunajiem dzīves apstākļiem. Vai to vispār varēs izdarīt, šķiet, Pampāļu HES īpašniekus neinteresē.

Pie Zaņas esam aizķērušies nedaudz ilgāk nekā plānots, tāpēc aši salienam autiņos un drāžamies tālāk. HES nebūšanas ātri izlidinu no galvas un koncentrējos uz nākošo posmu. Nu gluži kā orientēšanās sacensībās – katrā vietā kaut kas jāizdara, tikai tad tiec tālāk. Šoreiz vispārējā ekspedīcijas sajūta, par spīti draņķīgajam laikam, vairāk nekā laba. Māris un Jānis labi pazīst vietējo apkārtni, tādēļ šī reize ir pilnīgs pretstats Latgales ekspedīcijām, kad diezgan daudz laika tērējām, lai piebrauktu īstajās vietās. Tagad turos tik pakaļ Jāņa pelēkajam golfiņam. Pa meža ceļiem gan jāuzmanās, jo Jāņa visurgājējam ar savu "gludekli" visur pakaļ izbraukt nevaru. Forši, ka šoreiz arī Ilze līdzi. Vismaz kāds visu laiku ir ar sausām un siltām rokām, var pierakstīt, ieliet karstu tēju no termosa vai atrast kādu maizīti, jo laika ekonomijas dēļ ēšana pārsvarā notiek braucot. Laikam ne tikai man rokas zaudējušas lielāko daļu elastības un, neskatoties uz neoprēna cimdu lietošanu, ir pārāk stīvas arī vienkāršu un ikdienišķu operāciju veikšanai. Tā kārtīgi spēju iekrampēties tikai auto stūrē vai brideņu velkamajos kokos. Ar siermaizi mutē to arī daru.

Upes mīkla

Esam ielīduši kādā no zināmajām alatu upēm. Varētu jau to nedarīt, bet kas jādara, tas jādara. Turklāt ir taču tik interesanti uzzināt, kas tad tajās upelēs dzīvo vēl bez alatām. Lai gan upīte ir šauriņa, visur nevar izbrist pat ar brienamajām biksēm. Brideni pavilkt ir gandrīz neiespējami, jo bebrs visu grunti pielūžņojis ar saviem ziemas krājumiem. Kaut kā savelkam galus kopā: nelielas strauta forelītes skaisti bālganās krāsās un pāris sīku maiļu ir mūsu vienīgais loms. Nu ko, nāksies sasprindzināt muskuļus citā posmā. Tā arī darām. Lienam iekšā baisākajos džungļos, kur alatu esot ka biezs. Strauta foreles trāpoties tikai pa vienai uz vismaz padsmit alatām.

Džungļi tiešām baigie. Otreiz pats bez ceļveža neiebrauktu. Toties meža veči nav nosmādējuši pat tik attālu nostūri. Pa viņu iebraukto sliedi tiekam līdz pašai upei. Sākotnējais izbrīns izzūd, kad ieraugām, kas par iemeslu tik dziļos brikšņos braukšanai. Briesmīgs dzelzs rumaks, braucot pa pašu upes krastu, izplēsis no upes gultnes daudzos bebru aizsprostus, kas acīmredzot kaut kādā vīzē kaitējuši mežinieku interesēm. To gan grūti saprast, jo upe tek diezgan pastāvas gravas ieskauta un bebru dambju postījumus grūti ieraudzīt. Ja nu tikai apgrauztais krastu apaugums. Taču – nav ļaunuma bez labuma. Pēc Jāņa nostāstiem šajos dambjos kādreiz vēl pavisam nesen mudžējušas alatas. Ūdens pēc nesenajām eksekūcijām vēl nedaudz duļķains, tāpēc īpašas cerības nelolojam.

Brideņos – tiešām nekā. Nez vai kāda alata ir tik stulba, lai sēdētu tādā duļķī. Droši, ka iemukušas Ventā vai devušās pret straumi, kur tīrāks. Saridājam savas badapātagas un dzenamies pakaļ. Ūdens tiešām paliek skaidrāks, tikai alatu kā nav tā nav. Visu laiku ķeras nedaudz zem un virs mēra strautenītes. Daudz nepētu, bet izskatās pēc tādām, kuras nepiedalās šā gada nārstā. Kad pa visiem esam sabučojuši turpat piecpadsmit forelēnus, pavisam negaidot piesakās nopietna izmēra alata. Esam sajūsmā un nekavējoties metam mieru. Turpat netālu arī spīd pirmais nenojauktais bebru dambis. Lai gan Jāņa teiktais par alatu un foreļu attiecībām ir mazliet sagriezies kājām gaisā, par redzēto un piedzīvoto esam ļoti gandarīti. Vēl nedaudz un sākšu domāt, ka alatu mīļākās uzturēšanās vietas ir bebru dambjos. Taču neļaujos mirkļa iespaidam, jo liekas, ka šim gadījumam izskaidrojums varētu būt diezgan vienkāršs: daudzie aizsprosti drīzāk nav ļāvuši alatām brīvi pārvietoties, un pēc to izjaukšanas bebru dambju gūsteknes izmantoja situāciju, kaut gan upe arī bez dambjiem šajā posmā bijusi pietiekoši piemērota dzīves vide. Savukārt strauta foreles visticamāk bijušas arī bebru dambjos, tikai tad viņām bija grūtāk piekļūt – ēsmu no deguna nocēla alatas, kas neslēpjas tik dziļi pacerēs.

HES nedarbi

Nākošajās abās upēs alatas kļuvušas par retumu. Kopīgi pārcilājam atmiņas, kad vecajos labajos laikos šeit zivju bija gana. Jau vairākus gadus ne Jānis ne Māris vairs nebrauc uz šejieni. Lai zivis sarodas vairāk. Gan strautenes, gan alatas abās mazajās upēs krietni cietušas gan no elektrozvejnieku sirojumiem, gan no negausīgiem makšķerniekiem. Tikko ar abām nelikumībām pamazām sācis iet uz labo pusi, tā klāt jauna un daudzkārt ļaunāka. Uz abām patiešām mazajām foreļupēm uzbūvētas hidroelektrostacijas. Šķērveļa dabisko ūdens plūdumu pārtraucis Dzeldas HES, bet Kojas upē gadu ātrāk savu postošo darbu sācis Rudbāržu HES.

Visu mūsu darbošanās laiku šajās upēs abas spēkstacijas atgādina par savu klātbūtni. Tumšās duļķu joslas gar upju krastiem kā mēmi liecinieki stāsta par nenovēršamajām izmaiņām. Šobrīd Dzeldas lielākā gultnes daļa ir sausumā …

Izpētot seklās plančkas, nekur nevar samanīt kaut niecīgākās dzīvības pazīmes. Nesagaidījuši ūdens līmeņa celšanos, noņemam paraugu netālu no ietekas Ventā. Skaidrs, ka uz sugu bagātību un skaitu nav ko cerēt. Šķervelī tiekam pie strautenītes un platgalves, bet Kojā palaimējas noķert alatu. Īstajā brīdī savu spiningotāja talantu nodemonstrē Jānis. Dusmīgi kožam Māra nez no kurienes atnestajos ābolos. Labi, ka vēl tā. Varēja būt vēl sliktāk, jo Kojā trāpījām brīdi pēc Rudbāržu HES turbīnas ieslēgšanas. Upē līmenis bija pavasara palu cienīgā augstumā. Nebija iespējams noturēt brideni milzīgās straumes dēļ. Īgni dodamies tālāk.

Nobeiguma pārsteigums

Diena jau sliecas uz otru pusi, tāpēc nezaudējam tempu un ātri tiekam Ventas otrā krastā. Vēl nedaudz un būsim beiguši. Fiksi sariktējam rīkus, jo sāk jau krēslot. Upe nav liela, bet ar ļoti mainīgu raksturu: vietām sekla un dzidra, citviet bedru platums krietni pārsniedz desmitmetrīgā brideņa mērus. Tādu vietu arī šoreiz nolūkojam pretstatā parastajam alatu mazuļu uzturēšanās seklajam laukumam. Bedre izrādās pārāk dziļa un pielūžņota, tādēļ nekādā galā netiekam. Par laimi, pavisam netālu pa straumi uz leju ir pāris šauras bedres, kas jau pa gabalu izskatās iespaidīgi dziļas. Toties vienam nav jābrien un pēc īsas muļļāšanās raujam brideņu apakšas kopā, jo izlīst krastā nav iespējams. Pārāk stāvs. Sagrābuši dārgo nastu, izlienam tuvējā ūdenszāļu biežņā. Sakratām visu brideņa kulē un lūkojam kārtīgi sašķirot pēc piederības. Jau ir patumšs, tomēr mūsu trenētās acis vēl var noteikt zvīņainās skaistules, kurām paveicies tikt mūsu rokās.

Šoreiz kulē blakus parastajiem sīcīšiem kūļājas arī kaut kas lielāks. Baterijas gaismā novizuļo sudrabs. Satraukums noplok, kad rokās izdodas satvert vairākus sapalus un baltiņus. Tas tomēr ir aizraujoši. Starp koku gabaliņiem, zāļu kušķiem un vardēm mēģināt notvert kādu no sudrabaino sānu īpašniekiem cerībā, ka tā būs alata. Pat sīkās zivteles tiek izšķirotas ar vislielāko rūpību, jo šāgada alatēni ir tieši šādos izmēros un ar paviršu aci ir grūti atšķirami. Kad cerības jau noplakušas, kā viena no pēdējām mūsu rokās trāpās ar sapaliem vienāda izmēra alata. Grūti aprakstīt kārtējo emocionāli tik piesātināto brīdi, jo īpaši tāpēc, ka neviens no mums pat iedomāties nevarēja, ka šeit vispār varētu būt alatas. Jānis, jau ilgus gadus pazīdams šo upīti, laikam ir visvairāk pārsteigts. Gandrīz neticami, ka, šādā stilā velkot, esam notvēruši palielu (virs 30 cm) alatu.

Vilkšana "melnajā"

Prieks par necerēto veiksmi ir tik liels, ka mājup braucot vēl pietiek dūšas apstāties pie Cieceres un izmēģināt roku "melnajā". Tas ir, brideņu vilkšanu pilnīgā tumsā. "Laikam esam traki," nodomāju pie sevis. Pēc neilga brišanas brīža, kas vairāk atgādina pastaigu ar aizsietām acīm pa akmeņu krāvumiem, viena kabatas lukturīša blāvajā gaismas starā mēģinām saredzēt, ko tad īsti esam noķēruši. Ha, – ar vienu bridienu deviņas sugas! Šķiet, rekords, ko turpmāk būs grūti labot. Tādēļ šodien metam mieru.

Vēl pie Cieceres, pirms šķiramies ar Jāni un Māri, sarunājām pavisam drīzu tikšanos. Ziema negaidīs, kamēr mēs savus sīkos darbus pabeigsim, tādēļ pēc iespējas drīzāk jābūt atpakaļ, lai pabūtu Ventas pietekās no Skrundas līdz pašai Ventspilij. Atpakaļceļā līdz Rīgai līst bez apstājas, autiņā – simtprocentīgs mitrums, bet silts. Nav vairs spēka parunāt, tāpēc domājam katrs savu domu. Dienā piedzīvotais labu brīdi neļauj aizmigt. Labi, ka Jānis ar Māri ir nākuši talkā, citādi ņemšanās būtu vismaz divreiz ilgāka. Vispārēja noguruma apstākļos nespēju pat izteikt pienācīgu pateicību par abu saldenieku nesavtīgo palīdzību. Vēl gan Kurzemes pusē viss nav galā. Nākošajā tūrē tikšot arī otrs Jānis. Tad jau būsim "pieci veči razbainieki".

Kurzemes epopejas turpinājums

Nepaiet ne piecas dienas, un esam atpakaļ Saldū, un mājās pie Māra pirms došanās pie miera kaļam savus "napoleonu" plānus. Viss jau būtu labi, ja kalšana neievilktos līdz vēlai naktij.

No rīta cerību spārnoti dodamies Skrundas virzienā. Šoreiz esam nobrieduši Kurzemei pielikt punktu. Lai piepildītu savus bargos nodomus, esam bruņojušies līdz zobiem, lai Kurzemes katlu "noliktu uz ausīm". Mūsu kompānija palikusi bez Ilzes, taču kļuvusi par diviem vīriem draudīgāka, tāpēc beidzot esam optimālajā piecu darboņu sastāvā. Mums pievienojies Lielais Jānis un Edgars, kurš pēc Latgales ekspedīcijām uzkrājis spēkus jauniem piedzīvojumiem.

Vēlāk, pārcilājot piedzīvoto, secināju, ka šajā Kurzemes brauciena laikā mums bijusi labākā komanda no visām ekspedīcijām un šai brīdī esam bijuši tuvu optimālam darba tempam. Taču ne jau tikai ar tempu paliks atmiņā Ventas pieteku forsēšana: katras upes apmeklējumam ir neatkārtojama garša, kas rudenīgi drēgnā mitruma pārbagātības apstākļos mūsu darbošanos padarīja īpaši skarbu, varbūt tādēļ arī tik neaizmirstamu. Nu kaut vai ilgā piebraukšana Abavai…

Abavas zelta epizode

Jau brīdī, kad mūsu zinošie ceļveži bakstīja ar pirkstiem slepenajā armijas kartē un karsti diskutēja par piebraukšanu Kurzemes skaistākajai upei, nospriedu, ka ceļš būs interesants. Kaut gan dīvaini likās, ka mums jābrauc pa zaļu plankumu kartē, kur tikai vietām atzīmēta kāda meža ceļa strīpiņa, ja Abavai var piebraukt simt un vienā vietā bez īpašām problēmām. Galu galā pilnīgi paļāvos uz savu ceļabiedru zināšanām.

Jau pēc pusstundu ilgas līkumošanas pa aizlijušajiem Abavas mežu ceļiem sākam ar Edgaru jokot – sak', saldenieki "jauc pēdu", lai mēs paši nemūžam neatrastu slepeno vietiņu. No viena ceļa uz otru, no tā – pa stigu, pa labi, pa kreisi, cauri lauku sētām, un tā – vairākas reizes. Nu riktīgs mudžeklis. Sākam domāt, ka mūsu valsts ne pašā nomaļākajā vietā mūsu ceļveži sākuši maldīties. Tomēr, izbraukuši cauri kārtējai lauku sētai, beidzot esam galā.

Ejam lūkot upi, kaut gan jau no no auto loga redzams, ka kaut kas nav labi. Kā tad! Esam milzīgas kraujas malā. Lai gan nogāze nav pilnīgi stāva, par inventāra stiepšanu nevar būt ne runas. Te jau knapi pats savu rumpi var dabūt lejā, nemaz nerunājot par neveiklo sajūtu siltajā bikškostīmā un Mērfiju ar visiem saviem likumiem, kurš to vien gaida, lai es pakluptu un uz kāda zara uzplēstu caurumu. Ja paveiktos, varētu arī ar joni ieripot upē un ar savām glaunajām "gaisa biksēm" papeldēt pa upi kādu gabaliņu.

Novērtējuši situāciju, par laimi, konstatējam, ka brideņus stiept nevajadzēs. Upē pamatīgi cēlies līmenis un duļķis arī nav mazais, kas gan vairāk traucē tikai makšķerēšanai. Rāpjamies lejā ar "vieglo" inventāru, jo, neskatoties uz ūdens krāsu, alatas tomēr ceļas. Par skādi, – tikai otrā upes krastā, kur klāt netiekam: pārāk liela straume un nevar pabrist, kaut dziļums atļauj. Vairākas stundas visādi izmocījušies, metam mieru. Nav vērts tērēt spēkus nevietā, jo īpaši, ja esam pie zināmas alatu upes. Paraugus analīzei noķersim citā reizē un bez mocībām. Kāpjot atpakaļ kraujā, redzu, ka ne tikai es esmu aizelsies. No augšas paveras brīnišķīgs skats – dažādie lapu krāsu toņi, ietinušies dūmakainas miglas plīvuros, rada mazliet skumīgu nostaļģiju pēc aizejošās atvasaras. Vēl mazliet un pēdējā lapu rota pavisam drīz pazūdīs no salijušajiem koku pleciem, kas klusā mierā jau gatavojas ziemas atnākšanai.

Šoreiz sviestmaizes un karsta tēja no termosa garšo kaut kā īpaši. Ievilkuši pilnu krūti rudens smaržu, atkal dodamies ceļā. Atpakaļceļš liekas uz pusi īsāks. Lai gan, no izpētes viedokļa raugoties, šoreiz nekas prātīgs nav sanācis, uz brīdi izdeviess apturēt mirkli no tik dramatiski strauji skrejošā laika. Jāsaka no sirds, ka šis mirklis pielijušās Abavas krastā bijis zelta vērts.

Kurzemes ekspedīcijas izskaņā

sīks rudens lietutiņš ar atsevišķiem īsiem pārtraukumiem mūs pavadīja visu laiku, tādēļ dažkārt darbošanās notika paātrināti. Jo žiglāk kustējāmies, jo ātrāk tikām mašīnās. Kamēr pārbraucām uz nākošo vietu, varēja pažāvēties un sasildīt rokas. No malas raugoties, varēja padomāt, ka pa Kurzemes upēm siro viena čakla maluzvejnieku banda. Pēc neilgas sastrādāšanās tiešām darbojāmies saskaņoti un pārdomāti. Taču, lai cik profesionāli mums sanāca, ilgstošās lietavas savu bija paveikušas. Neraugoties uz dabisko procesu ietekmi, savu tomēr paveicām. Izpētes darbi Kurzemes pusē, pateicoties trīs Saldus aktīvāko forelistu atbalstam, tika pabeigti pirms ieplānotā laika.

 



 

4229443676_d