Ilgais ceļš līdz alatai - ... nezināmā Latgale Drukāt
Saturs
Ilgais ceļš līdz alatai
Projekta ieskices
... nezināmā Latgale
Ventas baseins.
Gauja kā jau Gauja.
Visas lapas

 

Ilgais ceļš līdz alatai (3)

Veļikajas baseina pietekas jeb nezināmā Latgale

Latvijas vides aizsardzības fonda daļa jeb lieta Nr.2

Ja lasītājs atceras, pagājušā gada MMD marta un aprīļa numurā (MMD 2002/3, 4) rakstīju par projekta "Alatu bioloģija, ekoloģija un mākslīgā atražošana" pirmās daļas īstenošanu – vaislas materiāla ieguvi, mazuļu izaudzēšanu un izlaišanu (atcerieties apakšvirsrakstu: "Pilnīgi oficiāli. Ogre – alatu upe"?) un pirmajiem cerīgajiem rezultātiem.

Tagad pastāstīšu par projekta otro daļu, par kuras iespējamību jāpateicas Latvijas Vides aizsardzība fonda piešķirtajam finansējumam, un kas kaut nedaudz, bet tomēr mazina mūsu ūdeņu aktuālo problēmu – mēs nemaz paši nezinām, ko sargāt, ko ne, kādas zivju sugas, kur un kādā apdraudētības pakāpē pie mums dzīvo. Nav mums arī sava zivju izplatības atlanta. Tikai atsevišķas (zvejojamās) sugas, pateicoties savai komerciālajai vērtībai, tiek atbilstoši pētītas. Šāda lietu būtība līdz šim valdīja arī jautājumos, kas saistīti ar alatām, to apdzīvotajām upēm, skaita dinamiku un visu pārējo, kas vien ir pētīšanas cienīgs.

 

Izpētes darba vēsturiskais pamatojums

Lai gan izpētes darbu par visu, kas saistīts ar alatu, biju uzsācis jau studiju laikā pirms gadiem desmit, par privātajiem un Latvijas Dabas fonda piešķirtajiem līdzekļiem nebija iespējams apgūt tos plašumus, ko piedāvā mūsu valsts upju tīkls. Līdzšinējā izpēte atbilstoši finansējumam apstājās aptuveni pie vienas ceturtās daļas no kopējā pētījumu apjoma Gaujas un Ventas baseinu upēs, un atbildes uz pašu svarīgāko jautājumu: "Cik tad pie mums ir alatu apdzīvoto upju un cik bieži sastopama vai reta un saudzējama ir šī makšķernieku tik iecienītā zivs?" joprojām nebija.

Lai šo situāciju apgrieztu ar kājām gaisā, bija nepieciešams pietiekoši apjomīgs izpētes projekts, kura galvenais mērķis būtu precizēt alatas izplatību Latvijas teritorijā. Jāteic – tas izskatījās pēc milzonīga aisberga, par kura zemūdens daļas apmēriem grūti pat spriest.

Un tomēr – Vides fonda atbalsts 2000. gada rudenī ļāva šādu darbu sākt.

Formalitāšu kārtošana

un gatavošanās rudens pasākumiem aizņēma lielu daļu no strauji ritošās "mileniuma" vasaras laika. Speciālu mazuļu vadiņu būve un īstā linuma piemeklēšana vien bija ko vērta. Visā Rīgā nebija atrodams vajadzīgā izmēra un smalkuma kaprona linums vadiņa astes daļai. Kā jau tādos brīžos gadās, labi cilvēki uzrodas ne saukti ne aicināti. Atradās linums, un vadiņa būve pēc neilgas tīklu meistaru pierunāšanas varēja sākties. Tik smalku linumu lāpīšana ir dikti piņķerīgs un laikietilpīgs darbs, tāpēc jau pie pēdējiem saivas vilcieniem stāvējām klāt un, saņēmuši gatavo preci, kā sportisti pēc starta pistoles šāviena, varējām doties skrējienā. Skrējienā, kurā izkusa ne mazums spēka, nervu un garajā sagatavošanās posmā uzkrātās iekšējās enerģijas.

 

Izvēle jeb Kāpēc Latagale?

Laikam jau tāpēc, ka Gaujas un Ventas baseinu upēm būtu grūti mūs pārsteigt (kā nekā vairākus gadus daudzas no tām krustu šķērsu izbradātas) domas grieztin griezās mūsu valsts austrumu virzienā. Bez tam, ja par abiem zināmajiem baseiniem bija skaidrs, ar ko rēķināties, un vēl nezināmajām vietām jau bija sarunāti ceļveži jeb vietējie copmaņi – tekuziņi, tad par Veļikajas pietekām jāteic, ka zinājām tikai upju nosaukumus.

Pirms sākt stāstu, noteikti jāuzsver – pavisam vienkāršu apsvērumu dēļ lielākā daļa vietu un upju nosaukumu rakstā netiks minēti. Mūsu izpētes objekti ir saudzējamas un ekoloģiski trauslas lietas – mazās upes un to iemītnieki, tādēļ pašu objektu interesēs ir neveicināt nevajadzīgu reklāmu. Tas sasaucas arī ar vienu no projekta mērķiem, kas virzīts uz sabiedrības informēšanu un izglītošanu vides aizsardzības problēmās, nevis retu un aizsargājamu sugu vai biotopu publiskošanu. Un arī diezin vai kāds forelists būs priecīgs, ja atklāšu viņa slēptāko upīti iespaidīgai "zābaku" invāzijai …

Jaunu alatu upju meklējumos

Kā pilnasinīgs projekta aizsākums atmiņā neizdzēšami palikusi kāda jauka oktobra vidus diena, kad pēc vairākiem izmēģinājuma braucieniem Gaujas virzienā noskaidrojuši, kas tad īsti nepieciešams pilnvērtīgai šāda darba veikšanai, beidzot devāmies Latgales virzienā.  Veļikajas baseina upes mums bija kaut kas tāls un noslēpumains. Kā nekā pierobeža ar visiem saviem ierobežojumiem un neapzinātajiem "labumiem".

Jāpiebilst, ka vairāki braucieni šajā virzienā pirmsprojekta laikā jau bija beigušies pagalam nesekmīgi. Piemēram, no pilnīga nulles rezultāta (runa iet par jebkuras zivju sugas notveršanu) sausas vasaras dēļ, līdz pat personības noskaidrošanai pusdienas garumā tuvējā robežsardzes iecirknī pēc nieka desmit minūšu darbošanās visai cerīgos apstākļos. Tā kā attālums no Rīgas līdz mūsu valsts austrumu robežai jebkurā punktā ir visai iespaidīgs, ar to pietika, lai pieaugtu spīts un interese par vietām tik attālām un neizpētītām. Turklāt kāds telefona zvans – atsauksme uz alatu aptaujas anketu (atcerieties, arī MMD šai ziņā palīdzēja) pamatīgi uzkurināja emocijas, neskatoties uz vairākkārtīgiem fiasko, pārbaudot šāda veida "pilnīgi drošo informāciju". Šoreiz tomēr bija sajūta, ka beidzot esam uz pēdām jauniem atklājumiem.

Esam veikuši visas nepieciešamās darbības (ieskaitot pat robežsardzes brīdināšanu), lai varētu justies droši, tādēļ mierīgi dodamies ceļā. Braucam trijatā un priecājamies par apkārtējo panorāmu. Apkārt veros, cik nu pie stūres esot spēju, bet Igors un Ilze caur auto logu pilnvērtīgi izbauda neticami ieilgušās atvasaras sulīgās krāsas, kas vairāk atgādina augusta briestošo vasaras kulmināciju nevis tipisku oktobra vidu. Kopējo noskaņu vēl uzlabo tikko no suņu patversmes paņemta vilkam līdzīga suņubērna darbošanās – tā kā visi Suses mājās atstātmēģinājumi beidgušies ar milzīgu smilkstēšanu, nācies mazo rakari ņemt līdzi.

Piebraucam pie jau iepriekš kartē noskatīta tilta pār mūsu galamērķi jeb interesantu upi, kas pēc sava rakstura drīzāk atgādina kādu Kurzemes jūrmalā ietekošu foreļupīti. Upes gultne daudzviet smilšaina, tikai vietām redzami akmeņi un nelieli oļu pauguriņi. No stāvajiem mežainajiem krastiem gultnē daudz sakritušu koku, kas pavasara lielo ūdeņu laikā saķērušies iespaidīgos krāvumos. Upes ūdens tumšs, bet tīrs un dzidrs, kas rudens lēzenās saules gaismā ļauj viegli ielūkoties puszābaka dziļumā. Gatavojot inventāru, ik pa brīdim nepacietīgi lūkojamies pāri tilta margām. Acis jau apradušas ar vietējiem apstākļiem, un no tilta augšas pamanītie zivju mazuļi, kas pēc savas uzvedības nu dikti atgādina pirmā gada alatēnus, krietni paātrina mūsu rosīšanos. Novērtējuši parauglaukuma vājās vietas, metamies vēsajā ūdenī, bruņoti līdz zobiem. Kārtējo reizi iekrītam dzidrā ūdens lamatās – ir krietni dziļāks, nekā esam novērtējuši,un ar garajiem zābakiem visur izbrist nav iespējams. Labi, ka vismaz viens no mums ir ūdens necaurlaidīgs līdz padusēm.

Pēc īsa brīža ceļam ārā visu, kas samucis brideņu astēs. Grūti aprakstīt to sajūtu, kad starp parastajiem "rezultātiem" – mailītēm, grunduļiem, bārdainajiem akmeņgraužiem, platgalvēm un citiem upju iemītniekiem – ieraugām pirmo alatu sīkulīti. Sajūsmas pilnu saucienu pavadībā spainī ar ūdeni tiek ielaisti kopskaitā vienpadsmit alatu mazuļi! Šajā brīdī gribas nedaudz iepauzēt… Lai gan alatu noķeršana Veļikajas pietekās kā tādās nav nekāds jaunums, mirkli esam jaunatklājēju eiforijā. Latvijas teritorijā tas tomēr ir kas jauns.

Pēc šādas necerētas veiksmes mierīgu prātu varam nodoties pašas upes pētīšanai. Ātri nomainījuši zvejas inventāru, nu jau līdzināmies parastiem makšķerniekiem. Pēc tāda sākuma ceram arī uz kaut ko lielāku. Garām ejošais onkulītis nedaudz iedragā mūsu optimistisko noskaņojumu, uz mūsu jautājumu par upē sastopamajām zivīm neapmierināti noburkšķot, ka nekā prātīga te neesot, tikai: "Koulainās iz Krīvijas pavasarī īpeld. Vot azarā gan cita ļīta?!" Esam vieglā neizpratnē par tādu attieksmi, ar "kaulainajām" saprotot slaidās un elegantās alatas. Noejot vairākus kilometrus, top skaidrs, ka tumšā tecētāja ir diezgan tipiska nārsta un mazuļu uzturēšanās upe. Acīmredzot vecajam vīram taisnība. Pieaugušās alatas šeit iepeld tikai uz nārstu un pavasarī tās acīmredzot nav nekādas brangās. Ar līdakām pavisam nevar salīdzināt, īpaši jau izmēru ziņā. Tomēr pie loma tiekam. Pirmajā bedrītē nelielam rotiņam ar pušķi astē uzbrūk otrā gada alatēns. Arī uz kolēģa mušmakšķeres trāpās tikai otrās vasaras alatu bērni. Visi noķertie divvasarnieki jau ir bez plankumiem un izteikti tumšākās krāsās nekā jebkad iepriekš citās upēs redzētās alatas. Nopriecājamies par skaisto krāsojumu un vienu vidēja izmēra eksemplāru smagu sirdi bendējam nost analīzēm. Tāpat negribīgi izvēlamies vienu no vienpadsmit mazulīšiem. Neko darīt, mazāk zivju kā vienu no katras vecuma grupas analīzēm paņemt nevar. Pārējās alatas saudzīgi tiek ielaistas atpakaļ dzimtajā stihijā. Klusēdami braucam mājās. Piedzīvojumu un pārdzīvojumu pilna diena, ko nemanot pienākušais saulriets mūsu atmiņā saglabās kā neatkārtojami krāsainu un krāšņu.

Ar jaunu sparu

Kad citreiz traucamies pa rudenīgo šoseju Latgales virzienā, pārņem tāda kā viegla tāla ceļojuma "mandrāža". Kā nekā dodamies uz pašu dziļāko Latgales nostūri, kur savu tecējumu uz Veļikaju sāk Zilupe. Tā īsti gan upe sākas Baltkrievijas purvos un mūsu pusē Siņaja jeb Sienāja ienāk jau tīri paprāva. Tālāk aiz Zilupes ir ūdensšķirtne, kur tāspuses ūdeņus savāc negausīgā Daugava. Protams, ka atkal ceram uz brīnumiem.

Netālu no Šuškovas ciema Zilupe tek pa Latvijas – Baltkrievijas un Krievijas robežu. Lai gan mērķis ir nokļūt pie upes pēc iespējas tuvāk robežai, šoreiz, vietējo iedzīvotāju brīdinājumus saņēmuši, turp nerādāmies, bet "ielienam" kādā tuvējā Zilupes pietekā. Esam pārsteigti, kad iespaidīgas gravas ēnainajos dziļumos skatienam atklājas skaista un mežonīga foreļupīte ar stindzinoši aukstu ūdeni. Cerībā uz jauniem atklājumiem "nojoņojam" pa upīti krietnu brīdi, bet šķiet, ka tā ir pilnīgi tukša no jebkādām zivīm, par mūs interesējošajām alatām nemaz nerunājot. Te jāpiebilst, ka, izmantojot gadījumu, vācam informāciju arī par visām citām dzīvajām būtnēm, bet galvenokārt jau par visām sastopamajām zivju sugām. Tā arī neko, izņemot uz ziemošanu sanākušās vardes, neatklājam, kaut gan ūdens kvalitāte ir pārsteidzoši laba. Pat pārāk sterila vide. Arī no zivīm. Krastos nemana pat visur ūdeņu tuvumā esošās zābaku pēdas Nespējam noticēt vietējo apgalvojumiem, ka šajā pusē sen viss izķerts ar elektrozvejas un citām neatļautajām "makšķerēm".

Par mierinājumu mums atklājam, ka Zilupē tomēr vēl kāda zivs ir palikusi. Citādi gan krastos sasēdušos Pasienes vīrus varētu pārprast. Uzzinājuši mūsu apmeklējuma iemeslu, vietējie ir ļoti atsaucīgi un iepazīstina mūs ar turpat vai visām parastākajām Latvijas ezeru iemītniecēm, kaut gan atrodamies upes krastos. Esam nedaudz vīlušies. Neviena tipiska straujteču iemītnieka, kur nu vēl alatas. Aplūkojuši vairāku makšķernieku zivju kules un pārliecinājušies, ka viņi spēj atšķirt plaudi no pliča, ālantu no sapala vai baltiņa, apmierināti dodamies tālāk.

Pēc maza gabaliņa gan piestājam un, drošs paliek drošs, "noņemam vienu kārtīgu parauglaukumu", lai pavāktu tās sugas, kuras neredzējām veču zivju kulēs. Šoreiz iet smagi, jo esam divatā ar Igoru un pie tam ir krietni padziļš, kaut gan upe šeit ir šaura. Arī pamatīgais aizaugums neatvieglina dzīvi. Kaut kā krastā izspirināmies ar visu dārgo kravu. Starp zāļu kušķiem, lapām, zariem un dūņu ķepekļiem savācam lietiskos pierādījumus tam, ka gluži pa tukšo veči muldējuši vis nav. No sešpadsmit nosauktajām sugām konstatēt izdodas gan tikai četras, tostarp arī ālantu. Ir arī viena vēl neminēta – bārdainais akmeņgrauzis uz makšķernieku loma godu nekad nav pretendējis, taču alatu upēs tā ir neiztrūkstoša suga, ko pašas alatas dažkārt izmanto barībā. Diemžēl pretēja sakarība nav spēkā – Eiropas akvārijos tik iecienītais akmeņgrauzis Latvijas upēs ir visai bieži sastopams iemītnieks, ko nevar teikt par alatu. Novērtējuši upi vēl vairākās vietās, dodamies tālāk. Tā vien liekas, ka Zilupe tomēr nav tipiska alatu upe. Vismaz ne šajā posmā. Mazliet mierina fakts, ka vietējie iedzīvotāji neko nav dzirdējuši par tādu zivi.

Veļikajas augštece ir stipri bagarēta, piesārņota lauksaimniecības ziedu laikos, kā rezultātā upe stipri aizaugusi un piesērējusi ar dūņām. Šādos apstākļos alatu eksistence ir stipri apšaubāma. Varbūt tālāk lejtecē, kur Zilupe, uzņēmusi vairākas pietekas, otrreiz piekļaujas Krievijas robežai. Tur gan tā jau ir iespaidīga upe, kur ar mūsu mazajiem bridenīšiem un badapātagu pāri tik īsā laika sprīdī ir nereāli kaut ko paveikt, it īpaši, ja runa ir par kaut ko reti sastopamu un grūti noķeramu. Tādēļ šoreiz sakām Zilupei ardievas.

Vēlu vakarā Ludzas tuvumā mūsu caurcaurēm mitrajai kompānijai pievienojas papildspēki. No Rīgas palīgos atkūlies Edgars. Paliekam par trešdaļu sausāki. Uzreiz paliek jautrāk. Tomēr šoreiz mašīnā nakšņot negribas, jo esam totāli izmirkuši. Autiņš tā piesūcies ar ūdeni, ka nespējam žāvēt logus, kas, ja ieslēgts ventilators, momentāli aizsvīst. Ko var gribēt, ja puse dienas pagājusi bradājot pa ūdeņiem, bet otra puse – tādam pašam slapjam sēžot autiņā, jo pārģērbšanās fiziski nav iespējama.

Pēc īsas apdomāšanās atklāju, ka esmu bagāts arī ar tik tālā nostūrī dzīvojošiem paziņām. Uzveļamies viņiem uz galvas kā purva bridēji un aizgūtnēm baudām vienkāršo latgaļu mājas sirsnību un siltumu. Tās pāris stundas, kas pēc ieilgušās vakariņošanas atliek gulēšanai, pavadām ērtās gultās gluži kā mājās.

Kā par brīnumu septiņos no rīta esam jau uz strīpas un pie tam tīri moži. Lieku reizi esam pārliecinājušies par vietējā brūvējuma ugunsdziras pārākumu, salīdzinot ar vairumu veikala surogātu. Ātri sakravājušies atvadāmies no laipnajiem saimniekiem. Īsās rudens dienas neļauj kavēties ne mirkli, un gaišā dienas daļa jāizmanto pilnvērtīgi. Priekšā vēl veselas septiņas Veļikajas baseina upes, ko mūsu projekta ietvaros vēl atlicis apmeklēt.

Trijatā jau darbojamies krietni ātrāk un profesionālāk, tomēr, lai kā mēs šajā (un arī visās turpmākajās) Latgales ekspedīcijā pūlējāmies, alatu eksistenci vēl kādā Veļikajas pietekā pierādīt neizdevās, kaut gan iespējams tas bija. Pirmkārt, tādēļ, ka lielākā daļa no tām ir alatu apdzīvotas Krievijas pusē. Otrkārt, tādēļ, ka upju raksturs un vides kvalitāte vairākās esošajās Latvijas alatu upēs ir daudz bēdīgākā stāvoklī nekā Veļikajas pietekās, tādēļ ir pamatots iemesls uzskatīt, ka mums tomēr vienkārši nepaveicās. Taču viens nu gan ir pilnīgi skaidrs – mēs atgriezīsimies. Lai pārbaudītu vietējo iedzīvotāju sniegtās ziņas un paši savu nojautu.

Turpinājums sekos



 

4229443676_d