Ilgais ceļš līdz alatai - Projekta ieskices Drukāt
Saturs
Ilgais ceļš līdz alatai
Projekta ieskices
... nezināmā Latgale
Ventas baseins.
Gauja kā jau Gauja.
Visas lapas

Ilgais ceļš līdz alatai (2)

Projekta "Alatu bioloģija, ekoloģija un mākslīgā atražošana" ieskices

Turpinājums. Sākumu – par alatu vaislas bara iegūšanu, "Dieva darbiem" mazuļu iegūšanā un visām šā posma grūtībām lasiet MMD marta numurā. Šajā reizē par patīkamāko, bet ne mazāk satraucošo – mazuļu izlaišanu jaunajās dzivesvietās, pirmo kontrolcopi un nākotnes cerībām...

Kārtējā atkāpe – izlaišana

Droši var teikt, ka šī bija viena no patīkamākajām, ja ne pati, pati patīkamākā lieta visā šajā pasākumā. Beidzot esam tur, kur viss tikai sāksies. Nelielas filozofiskas pārdomas pārņem, kad rūpīgi organizējam izlaišanu ar vietējo apstākļu pazinēja Māra Oltes palīdzību. Bez pūlēm tiek atrasti trīs atsevišķi alatu mazuļiem piemēroti upes posmi, kuru kopējais garums sasniedz 2,5 km. Arī piebraukt izdodas salīdzinoši tuvu, ņemot vērā Ērgļu apkaimes iedzimto paugurainību. Eh, ko gan tur daudz stāstīt. Viss tāpat skaidrs, kad pēc gludi norisinājušās pirmās alatu mazulīšu izlaišanas vēroju, ar kādām apgarotām sejām šķiramies. Sajūta grūti aprakstāma. "Kā pēc labi paveikta darba" – izklausās mazliet banāli un pasausi, neko neizsakoši, it īpaši, ja darbs vilcies vairāku gadu garumā. Varbūt – "svinīgi"? Jā, jau daudz tuvāk. Vasaras beigās uz otru lielāko mazuļu izlaišanu esam gatavojušies vēl rūpīgāk, neaizmirstot par pasākuma iemūžināšanu videolentē. Laikam jau tieši tādēļ neiztiekam bez starpgadījumiem. Šoreiz par mazuļu dzīvesvietu esam izvēlējušies pietiekoši nelielu Ogres pieteku, kur sekmīgi risinās arī strauta foreļu mazuļu dzīves ikdiena. Kad piebraucam izvēlētajai vietai, pilnīgi mierīgu prātu sagatavoju zivis pēdējam pārbaudījumam – nepilnu kilometru garam nesienam pa kalna nogāzi un brikšņiem. Pēdējo reizi iepūšu tvertnē skābekli tā pamatīgāk, lai zivis iztur nelielo pārgājienu līdz upītei, uz atvadām jaunos "robinsonus" nobildējam un dodamies ceļā. Nepilni piecdesmit kilogrami, – mums, diviem nesējiem, ir ko turēt. Idejas spārnoti spraucamies cauri pēdējiem krasta krūmiem, kur jābūt mūsu galamērķim, līdz pēķšņi...Pārsteigumā apstājamies. Upes praktiski vairs nav... Pa gultnes dziļāko daļu ap izkaltušiem sūnu akmeņiem lokās knapi pamanāma straumīte. Jūtamies dziļi šokēti. Ir taču tomēr septembra vidus, vasara sen aiz muguras! Puskailie koki, kas tālāk no valgmes, un čaukstošās lapas sakaltušajā zālē saka ko citu. Attapušies no pārsteiguma, aplūkojam zivis un žigli metamies atpakaļ. Laika nav daudz, jo skābekļa līmenis krītas zibenīgi. Kamēr, pret kalnu skrienot, tiekam līdz mašīnai, mēles – kā multeņu varoņiem – līdzīgas šlipsēm. Par laimi, pēdējā mirklī paspējam atjaunot skābekļa padevi. Brīdi tikai elšam. Vienreizīgs skats paveras no kalna lēzenās virsotnes. Kas to varēja domāt, ka tas tik augsts!

Kontrolzveja – rezultatīva!

Tā paša 1999. gada rudenī, veicot kontrolzveju izlaišanas vietās, vienā paraugā izdodas iegūt pirmajā tūrē laistu alatu mazuli un salīdzināt augšanas tempus. Konstatējam, ka savvaļnieka izmēri atbilst audzētavā palikušo vidējiem izmēriem, kas ir visai labs rādītājs. Tas, ka mazuļi varētu izdzīvot un labi augt, nav nekāds brīnums. Lielākas nozīmes vērtas būtu ziņas par mazuļu tagadējām atrašanās vietām, cik tālu tie nonākuši no izlaišanas vietām, kāds blīvums un cita tamlīdzīga rakstura informācija. Tomēr diez ko plašu informāciju neiegūstam, izņemot to pašu viena eksemplāra noķeršanas faktu.

Milleniums sausā

Nākošajā gadā nākas mainīt kontrolzvejas inventāru. Pavasara un vasaras periodā liekam zivis mierā, iztiekot tikai ar copmaņu zinātāju piegādātajām ziņām. Diemžēl neko vairāk par pāris redzētiem raksturīgajiem alatu plunkšķiem vai ziņas par "nākšanu līdzi rotiņam", kas ir visai nedroša informācija, nesaņemam. Beidzot sagaidām rudeni, kad, kā sacīt jāsaka, uz zinātniskiem pamatiem balstīti, varam apciemot savus nenotveramos "robinsonus".

Būšu iespaidīgi mānījies, ja teikšu, ka pirms tam vairākas dienas, arī naktis, nepavadījām, cītīgi kalkulējot iespējamos zivju izmērus, attiecīgo inventāru, cīņas lauku un taktiku. Taču, lai cik sirsnīgi pūlējāmies, rezultāti izpalika...

Kā jau parasts šādās situācijās, minējumu bija atliku likām. Sākot ar ikdienišķajiem laika apstākļiem, kas ir katra daudzmaz sevi cienoša copmaņa "visejošākā" atruna, un beidzot ar nopietnākiem argumentiem, tādiem kā nepareiza vietas, mušas, rotiņa un diezin kā vēl izvēle. Tomēr savā prātā pārcilājot visus faktus, secinu, ka nevar no vienas zivju izlaišanas prasīt pārāk daudz. Divu gadu vecumā alatas vēl ir salīdzinoši nelielas un atkarībā no augšanas apstākļiem sasniedz 15–25 cm garumu. Un neliela zivju blīvuma, bet pietiekoši lielas jaunapgūstamās teritorijas ar iespaidīgu barības bāzi gadījumā, "robinsonu" noķeršanas sekmes drīzāk tuvinās nullei. Jāpiebilst, ka Ogres upes resurss alatu ietilpības ziņā varētu būt vērtējams desmitos tūkstošu pieaugušo zivju, ja vien upes un krastu vide būtu tuvu dabiskajiem. Šādu skaitļu realitāti gan pārsvītro viens pēc otra kā sēnes pēc lietus augošie "hesi" uz Ogres, bet tas jau ir cits stāsts.  Šāds lietu redzējums 2001. gada sezonu ļāva sagaidīt ar mazliet mierīgāku prātu. Un ne velti...

Vēsturiskais brīdis ir klāt!

Pirmās ziņas no ticamiem avotiem, proti, no paša izlaišanas akciju organizatora Māra Oltes, par alatu noķeršanu Ogres upē tomēr pienāca. Gandarījuma sajūta – milzīga. Divas alatas izmēros nedaudz virs trīsdesmit centimetriem, pats par sevi saprotams, tikpat saudzīgi tika atlaistas atpakaļ. Lieki piebilst, ka abas alatas tika noķertas vietā, par kuru iepriekšējā gada rudenī pat neiedomājamies. Centāmies apmakšķerēt posmus lejpus izlaišanas vietām, bet nekā. Tieši otrādi. Arī šīs alatas tika noķertas to izlaišanas reģionā, kas lieku reizi apliecina šo zivju pieķeršanos savām bērnības vietām, kur tās atgriežas pēc ziemošanas vidē pavadītā laika. Pēc noņemtajiem vizuālajiem mērījumiem izrādījās, ka savvaļnieces neatpaliek no potenciālā vaislas bara vidējiem izmēriem, kas liecina par bagātīgas barības bāzes esamību un tukšu nišu jaunajā dzīves vidē. Uz šādas optimistiskas nots jau ar mierīgāku prātu var skatīties nākotnē, kad nākošajiem Ogres upes apmeklējumiem būs pavisam cita "garša".

Nākotnes vīzija

Ja līdz šim runa "gāja" par tādu diezgan prognozējamu lietu kā alatu mazuļu iedzīvošanās un augšana jaunajos apstākļos, tad šā rudens Ogres upes apmeklējumam varētu būt sevišķi intriģējošs un nozīmīgs iemesls. Tas būs pirmais gads, kad iespējams atražoto alatu dabiskais nārsts. Nedaudz sarežģījot sakāmo, varētu teikt, ka atražošanas process iegājis nākošajā attīstības fāzē, no kā krietni atkarīgs lietas kopējās virzības liktenis. Vai, atkal vienkāršāk izsakoties, – ja mākslīgi audzēto alatu atražošana neapstāsies tikai pie ielaišanas, bet ielaistās zivis iedzīvosies tiktāl, ka sāks pašas vairoties, tad projekta mērķis būs sasniegts pilnībā. Še jāpiebilst, ka vērtīgu sugu zivis regulāri tiek atražotas arī tad, ja dabiskos apstākļos tās nespēj vairoties, vai arī tas notiek mazsekmīgi, epizodiski u.tml.

Tomēr alatu atražošanā šis tik un tā ir īpaši svarīgs brīdis, jo šo zivju audzēšana pagaidām ir ierobežota iespēju ziņā. Atražošanu nav iespējams veikt regulāri, ko nosaka mākslīgās vaislas trūkums un salīdzinoši sarežģīta audzēšanas tehnoloģija. Tā kā tuvākā nākotnē nav gaidāma alatu audzēšanas plaša attīstība, apjomu ziņā nelielajai atražošanai ar resursa dabisku "tālākfunkcionēšanu" ir nenovērtējama nozīme.

Epiloga vietā

Patiesībā "Zivju fonda lieta" beidzās ar mazuļu izlaišanu un padarītā darba atskaites nodošanu. No šā brīža tālākais darbs balstījās uz ieinteresēto entuziasma un brīvas darboties gribas. Varbūt tieši tāpēc tas bija tik aizraujoši, auglīgi un interesanti. Vismaz tā var spriest no visu to cilvēku attieksmes, kuri piedalījās projekta un pēcprojekta norisēs, atbalstīja vai vienkārši juta līdzi. Tā kā bez šo cilvēku līdzdalības nekas tāds nebūtu bijis iespējams, vēlos pateikt paldies visiem, kuri, tik nesavtīgi to darot, tā veicināja projekta sekmīgu iznākumu:

s/o "Pacere" biedriem Reinim Rutkim un Edgaram Veikinam, zivju restorāna "Skonto" direktorei Ingrīdai Dobulei, LZPI Iekšējo ūdeņu laboratorijai un laboratorijas izpētes centra vadītājam Ērikam Aleksējevam, LZPI Akvakultūras laboratorijas vadītājam Andim Mitānam, žurnālam MMD un tā galvenajam redaktoram Didzim Pakalnam, personīgi Mārim Oltem, Jānim Aizupam un – īpaši – Ilzei Circenei, kā arī visiem pārējiem, kuri juta līdzi.

Bet tagad neskriesim notikumiem garām. Jāatpūšas, jāsakrāj spēki nākošajai sezonai, un tad jau nākamziem varbūt būs tā "zīle rokā, nevis mednis kokā". Par to noteikti uzzināsit arī jūs, žurnāla lasītāji, ja vien tādi būsit vēl joprojām.

Bet šogad laimi noķert alatu svešā malā varat izmēģināt arī jūs paši, tādēļ, – uz tikšanos Ērgļu pusē! Jocīga upe tā Ogre – nevienas "zemmērnieces"!

Cerams, ka tikai pagaidām. Ne alatas!

 



 

4229443676_d