Viedoklis. Savvaļas laši – saudzēti vai nicināti !? Drukāt

LASIS 

 

Akcijas ''Lašiem būt!'' laikā plašākā atklātībā nonāca ziņas par savvaļas lašu bēdīgo stāvokli Latvijas ūdeņos. Faktu, ka mūsu lielajās lašupēs pašlaik nārsto tik maz (aptuveni 200–300 katrā upē) savvaļas lašu pāru, es un citi man labi pazīstami zivjumīļi uztvērām dziļi personiski. Tik pesimistiska prognoze ieblieza kā ar āmuru pa galvu.

Armands Roze (Resursi. Cope  MMD 2003.#3,4.)

Situācija

Arī Eiropā stāvoklis nav diez cik spīdošs, jo veselā rindā valstu, piemēram, Beļģijā, Holandē, Šveicē, Vācijā, Čehijā un Slovākijā no 1960.–1998. gadam savvaļas laši tika pilnībā iznīcināti. Daļā Rietumeiropas valstu savvaļas lašu populācijas ir samazinājušās par 40–80%. No 120 Eiropas lašupēm mūsdienās savvaļas laši sastopami vairs tikai 37 upēs. Savukārt Latvijā savvaļas lašu skaits tieši pēdējos trīsdesmit gados samazinājies par divām trešdaļām. Būtisks kritums bija pēc 1974.gada, kad aizsprostoja Daugavas lejteci, uzbūvējot Rīgas HES. Šāda un vēl cita informācija akcijas "Lašiem būt!" laikā tika izplatīta ar, manuprāt, veiksmīgi noformētu bukletu palīdzību. Idejas autori ir koalīcija par upju aizsardzību, kurā ietilpst WWF Latvija, Latvijas Makšķernieku asociācija un Vides aizsardzības klubs. Ja jau tik ilgstošā laika periodā esam nonākuši līdz šādai situācijai, varētu domāt, ka šāds pasākums ir stipri novēlojies. Manuprāt, tomēr nē, ja vien gribam saglabāt savas savvaļas lašu populācijas.
Līdzās iepriekšminētajiem faktiem koalīcijas informatīvajā bukletā minēti arī savvaļas lašu izzušanas cēloņi. Upju piesārņojums, aizdambēšana un intensīvā lašu nozveja jūrā ir sen zināmas lietas, bet tāds faktors kā nevienlīdzīgā konkurence ar mākslīgi izaudzētiem lašiem Latvijā liekas kaut kas jauns. Vismaz līdz šim par to skaļi netika runāts, kur nu vēl – ierindot pirmo četru galveno lašu izzušanas iemeslu vidū. Varbūt tieši tāpēc it kā necilais konkurences faktors ieintriģēja visvairāk, lai to ''pabāztu'' zem lupas un papētītu tuvāk, kāda loma šodienas situācijā savvaļas lašu dzīvē ir to nebrīvē izaudzētajiem sugas brāļiem.

Varbūt citkārt būtu lieki uzsvērt šāda svarīga jautājuma iztirzāšanas subjektīvo raksturu, bet šķiet, ka šoreiz, ņemot vērā visu turpmāk rakstīto, kas, iespējams, nesakrīt ar oficiālo viedokli, tas ir īpaši jāizceļ. Taču, pirms nonākam līdz nevienlīdzīgās konkurences iztirzāšanai, īsas pieminēšanas vērti ir arī pārējie trīs ne mazāk svarīgie lašu izdzīvošanu ietekmējoši faktori.

Tīrākas upes lašiem!

Upju piesārņojums pēdējos desmit gados ir būtiski mazinājies. To apstiprina kopējās biogēnu noplūdes iespaidīga samazināšanās Baltijas jūrā. Arī lūkojoties no 1993.–1997. gadam sastādītajā Latvijas upju tīrības kartē, lašveidīgajām zivīm aplam nepiemērotu ūdeņu redz nenozīmīgi maz. Tomēr savvaļas lašu skaits tieši pēdējos gados sarucis līdz kritiskajam. Svēta vieta tukša nemēdz būt, tādēļ, lai atbalstītu zvejniecību, ekoloģiski tīrā niša mūsu valsts zivju resursu atražošanas programmas ietvaros mērķtiecīgi aizpildīta ar mākslīgi audzētajiem sugas brāļiem. Tā kā "mākslīgo" lasēnu dzīves cikls paiet identiskas ūdens kvalitātes apstākļos un par skaita samazināšanos neviens nesūdzas, atliek secināt, ka upju piesārņojumam šodien, izņemot atsevišķus, piemēram, avāriju gadījumus, nav ne tuvu būtiskākā (ja vispār ir) nozīme savvaļas lašu izzušanā. Vismaz ne Latvijā.

Nost ar neselektīvu zveju!

Kopējā Baltijas laša resursu izmantošana neiekļaujas vienas valsts kompetences ietvaros, tādēļ pavisam vienkāršoti tuvāk aplūkosim nozvejas problēmas savos teritoriālajos ūdeņos, ko, atbilstoši kvotai un saviem ieskatiem, regulē vietējās atbildīgās institūcijas.

Informatīva atkāpe. Ar Baltijas laša resursu starptautisko novērtēšanu nodarbojas Starptautiskā padome jūras pētīšanai (ICES), uz kuras izstrādāto rekomendāciju pamata Starptautiskā Baltijas jūras zvejniecības komisija (IBSFC) katru gadu nosaka kopējo lašu nozveju un katras valsts nacionālo zvejas kvotu. Tā kā mākslīgi audzēto lašu resursi patlaban ir labā stāvoklī, 2003. gadam IBFSC palielinājusi kopējo lašu nozvejas kvotu, kas Latvijai no 50000 eks. pieaugusi līdz gandrīz 60 000 eks. Latvijā ar lašu resursu pētīšanu nodarbojas Latvijas Zivsaimniecības pētniecības institūts (LZPI), kas izstrādā ieteikumus gan starptautiskām institūcijām, gan vietējam lašu resursu pārvaldītājam – Valsts zivsaimniecības pārvaldei (VZP). Šogad saņemto kvotu VZP sadalījusi sekojoši: jūras zvejas kuģiem Baltijas jūrā – ~ 23 000 eks., apmaiņai pret citu zivju limitu Eiropas Savienībai un Polijai – 18 000 eks., vietējai piekrastes zvejai – 6000 eks., VZP rezerves fondā atstājot 9000 eks.

Ņemot vērā savvaļas lašu kritisko situāciju, loģisks būtu pilnīgs Baltijas lašu nozvejas aizliegums atklātos ūdeņos to barošanās vietās, kā arī pilnīgs vai daļējs liegums valstu teritoriālajos ūdeņos. Tajā pašā laikā zveju varētu organizēt, vadoties pēc lašu sadalīšanās principa nārsta migrāciju laikā. Piemēram, Latvijas apstākļos atļaujama būtu tikai Daugavas lašu rūpnieciska nozveja un tikai Daugavas upes grīvas rajonā, jo tā gandrīz simtprocentīgi tiek uzturēta tikai uz mākslīgi atražoto mazuļu rēķina. Lai cik tas būtu skumji, populācijai, kurai atražošanās dabiskā ceļā "vismaz pagaidām" praktiski ir liegtas, nav nākotnes, tādēļ Daugavas laša gadījumā rūpnieciskās zvejas moratorijs būtu absurds.

Skaidrojoša atkāpe. "Vismaz pagaidām" nozīmē vismaz divas iespējas, kā šo situāciju mainīt. Pirmkārt, Daugavas laša populācijai ir pieeja dabiskām nārsta vidēm Lielajā un Mazajā Juglā, tādēļ jau vairākus gadus šajās upēs tiek veikta lašu un taimiņu mazuļu izlaišana. Par zivju atpakaļatgriešanos un nārstu vēl pāragri runāt. Nepieciešami zinātniski pētījumi, bet, spriežot no vietējo iedzīvotāju atsauksmēm, pirmie pieaugušie laši un taimiņi abās Juglās jau ir parādījušies. Uz daudzmaz vērā ņemamas lašu populācijas ieaudzēšanu šķiet gan nav ko sacerēties, jo šīs upes lasim ir salīdzinoši nelielas un vairāk piemērotas taimiņu dzīvei. Otrkārt, uzbūvējot zivju ceļu Rīgas HES dambī, laši varētu tikt pie nārsta vietām Ogres upē, kas vēl atlikušas "neaphesotas". Detaļās neiedziļināšos, jo tā jau ir cita raksta tēma.

Viens nu būtu skaidrs. Tāpēc jau arī tiek organizēta resursu mākslīga atražošana, lai būtu, ko zvejot. Ja izdotos ieaudzēt lašus arī kādā citā upē, kā, piemēram, patlaban ir reālas cerības to izdarīt Lielupes baseinā, tad arī šādu resursu rūpnieciska nozveja atkal tikai Lielupē vai tās grīvā būtu pilnīgi normāla parādība. Visu pārējo upju grīvās, kas vēsturiski bijušas un vēl joprojām ir dabiskās lašupes, lašu rūpniecisko zveju būtu prātīgi aizliegt. Vismaz uz laiku, kamēr savvaļas un audzētavu lašu attiecība neizlīdzināsies.

Informatīva atkāpe. Kopējie Baltijas laša resursi ir jauktas izcelsmes; lielāko daļu no tiem veido mākslīgi audzēti laši – 85%, un tikai 15% lašu ir dabiskas izcelsmes. Latvijā šī attiecība varētu būt nedaudz sliktāka. Dabīgā laša smoltu produkcija 2002. gadā bijusi 70 tūkst. pret vairāk kā 1 milj. mākslīgi audzēto lasēnu. Jāpiebilst, ka vidējie rādītāji visā Baltijas reģionā uzrāda tendenci pieaugt par labu savvaļas lašiem, un tieši pēdējos gados panākts būtisks lūzums par labu savvaļniekiem – no 10% uz 15%. Šķiet, ka Latvijā tomēr vērojams pretējais, un audzētavu mazuļu pārsvars pār savvaļas smoltu produkciju ir pārāk liels. Mūsu valstij būs visai grūti izpildīt arī ICES darba grupas "Lašu darbības plāna" mērķi – 2010. gadā sasniegt dabīgo lašu pieaugumu upēs līdz 50% no potenciālās produkcijas. Kaut vai aizsprostotās Daugavas dēļ, kuras dabīgā produkcija pirms HES aizsprostu izbūves bija vairāk kā 200 000 laša smoltu, kas sezonā ļāva nozvejot līdz 250 t lašu. Skaidrs, ka uz Daugavas fona pārējo upju produkcija no rūpnieciskās zvejas viedokļa liekas niecīga. Taču to pašu nevar attiecināt uz savvaļas lašiem, kuru saglabāšanā tieši visām pārējām upēm ir galvenā nozīme.

Piekrastes zveja

Rūpnieciskās zvejas aizliegums būtu attiecināms arī uz Latvijas Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrasti, gar kuru laši migrē uz savām upēm. Šāda zveja absolūti nav selektīva un pilnīgi nesaudzē savvaļas lasi, kas iejaucies mākslīgi atražoto lašu pulkā. No pagājušā gada arī Latvijā ir alternatīva, kas ļauj apgūt lašu piekrastes zvejas limitu, nekaitējot savvaļas resursiem. Proti, balstoties uz starptautisko institūciju rekomendācijām, ieviesta lašu terminālā piekrastes zveja. Tās mērķis ir audzētavu izcelsmes lašu resursu efektīvāka apzveja, izmantojot arī rūpnieciskās zvejas aizlieguma periodu. Terminālās zvejas rajons ir starp Vecāķiem un Vaivariem, kur pārsvarā uzturas audzētavu laši. Nu tad, lūdzu, beidzot ir iespējams apgūt piekrastes zvejas limitu vietās, kur koncentrējas izteikti lielākā daļa mākslīgi audzēto lašu, nevis pa visu piekrasti, kur pagaidām nav reāli ieviest kārtību lašu neselektīvajā un nelegālajā ieguvē. Taču visticamāk, ka ar piekrastes lašu zvejas ierobežošanu neviens nesteigsies. Liekas, ka neesam tam vēl gatavi.

Tostarp jaunā starptautiskā lašu zvejas stratēģija paredz tuvākajā nākotnē ieviest visu mākslīgi audzēto lasēnu iezīmēšanu – nogriežot taukspuru. Tad neiezīmētos jeb dabiskos lašus varēs viegli identificēt un atlaist atpakaļ. Vai Latvijā to kāds darīs un vai kāds to kontrolēs, šajā gadījumā nav tik svarīgi. "Interesentu" rokās tas varētu kalpot kā arguments, lai piekrastes zveju tomēr neaizliegtu.

Vaislas zveja

Aizliegums būtu attiecināms arī uz lašu zveju vaislas vajadzībām. Izņemot, protams, Daugavas un Lielupes populācijas. Citās upēs regulārai lašu vaislinieku zvejai nav pamatojuma. Ja nu vienīgi tas fakts, ka, maskējoties ar vaislas zvejošanu, var nodarboties ar nelikumīgu lašu ieguvi – tā saucamā lašu vaislas "brāķēšana" šīs nozares pārzinātājiem jau sen nav nekāds noslēpums. Uz "netīšām" saspiestajiem brāķiem kundes gaida rindā. Biežāk nav pat laika un vajadzības lieki noņemties ar mantas bojāšanu. Aiziet tāpat. Kontrolēt likumīgu lašu vaislas zvejnieku lieguma laikā taču ir pārāk sarežģīti. Tas nekas, ka izredzēto ir pavisam nedaudz un viņi visiem labi zināmi. Lai neapvainojas godīgie darba veicēji, jo runa nav par sistēmu, bet gan par atsevišķiem gadījumiem. Turklāt šā raksta mērķis ir izcelt un risināt problēmas, nevis aprakstīt šīs visādi interesantās nozares darba pirmrindniekus. Par to varbūt citreiz, jo daudzi no šā darba darītājiem ir pelnījuši, lai par viņiem zinātu kaut ko vairāk.

Arī "nesavtīgajiem" lašu resursu atražotājiem varu iebilst. Es personīgi neredzu bioloģisko pamatojumu apzvejot dabiski migrējošas lašu populācijas Gaujā, Ventā un jebkurā citā lašupē, kurā nav mākslīgu mehānisko šķēršļu un zivīm ir brīva pieeja nārsta vietām milzīgās platībās. Tās nav iespējams aizvietot, pat trīskāršojot lašu mazuļu audzētavu skaitu Latvijā, jo vērtību skala ir ne tikai produkcijas apjoms, bet arī tās kvalitāte. Audzētavu lutekļi un dabiskie mežoņi nav vienā maisā bāžami. Savvaļas smolta izdzīvotību, aprēķinot produkciju, vērtē kā divreiz augstāku iepretim mākslīgi audzētajiem lasēniem.

Tas, kas notiek pašlaik,

tomēr vērtējams pilnīgi pretēji. Audzētavas audzē, lai būtu zvejniekiem, ko zvejot, jo no izlaisto smoltu daudzuma atkarīga nozvejas kvota. Tiktāl viss kārtībā. Bet kāds šeit sakars ar vaislas zveju Gaujas, Ventas un citu upju grīvās, ja lašu ikrus inkubēšanai pārpārēm var dabūt no Daugavas populācijas. Šādi pēc vaislas zvejas izbeigšanas Salacas grīvā savus pēdējos gadus pirms privatizācijas darbojās Mērnieku zivjaudzētava. Salacas ūdenī izaudzēja Daugavas lasēnus un veda atpakaļ uz dzimtajiem ūdeņiem. Arī Pelču un Kārļu audzētavas varētu darboties līdzīgā veidā, ja jau lasēnu audzēšanu tik ļoti nepieciešams organizēt dažādos baseinos. Atkristu Gaujas un Ventas lašu vaislas zvejošana un mēs iegūtu vēl divas Eiropas nozīmes dabiskās lašupes, nezaudējot ne kopējo izlaisto smoltu produkcijas apjomu, ne nozvejas kvotu un pat ne nozvejas apjomu. Turklāt, un tas ir pats svarīgākais, Gaujas un Ventas ūdeņos mākslīgi audzētie lasēni vairs "neatšķaidītu" šo upju dabisko resursu, jo hominga iespaidā tie atgrieztos Daugavā. Dabiskie laši, par kuriem mēs tā uztraucamies, pastāvot šādai lietu kārtībai, noteikti būtu daudz lielākā drošībā. Vismaz tad skaidri varētu zināt, cik tad to dabisko mežoņu ir atlicis, ko sargāt un kādas ir viņu perspektīvas.

To, vai šādas pārmaiņas ieviest būtu viegli vai smagi, nav grūti uzminēt. Neviena veca sistēma nepadodas bez cīņas. Arī no šīs padomjlaikā iesāktās lašu resursu apsaimniekošanas sistēmas nav ko gaidīt pretimnākšanu. Salacas upes piemērs spilgti parāda, ka vecajām tradīcijām ir turpinātāji, kas jaunizveidotajai lašveidīgo resursu apsaimniekošanas organizācijai dzīvi vieglāku nepadara. Laikam tādēļ līdz šim īstenots tikai viens vienīgs rūpnieciska resursu alternatīvas apsaimniekošanas modelis, lai gan licencētās makšķerēšanas ideja pati par sevi nav jauna. Drīzāk gan – tikpat veca kā mūsu atjaunotā valsts. Taču, kamēr lietas iznākumu nosaka atsevišķu cilvēku personīga ieinteresētība, no sistēmas pretimnākšanu nav ko gaidīt. Un tā ir sarežģītākā problēmas daļa, ko nebūs tik viegli atrisināt. To pierāda vēl joprojām neīstenotie projekti par perspektīvu upju posmu apsaimniekošanu. Piemēram, lašu un taimiņu licencētā makšķerēšana pēc "Noķer un atlaid!" principa Gaujas, Braslas un Amatas upē GNP teritorijā.

Nepērc kriminālo lasi!

Gribu nomierināt arī tos, kuri satraucas par zivju produkciju kaut kāda lašu zvejas aizlieguma gadījumā. Satraukumam nav pamata: Norvēģu lasis, kas tikai izskatās, bet negaršo labāk par mūsējo, piespiedu kārtā nebūs jāēd! Oficiālās lašu nozvejas apjoms resursu saprātīgas apsaimniekošanas gadījumā drīzāk pieaugs. Bez tam lašu zvejas sekmes vairāk ietekmē paaudžu ražība un laika apstākļi nekā zvejas liegumi. Piemēram, 2001. gadā Latvijas lašu nozvejas kvota izpildīta tikai par 50%, kas ir 29 tūkst. eksemplāru jeb 136 t. Neskatoties uz terminālās zvejas ieviešanu, pagājušajā sezonā situācija varētu būt līdzīga. Un vaina nebūt nav zvejniekos vai likumos.

Detalizētākas atbildes meklējumos ielūkojos arī Latvijas zivsaimniecības gadagrāmatas statistikas datos, kas rāda, ka laika posmā no 1970.–1999. gadam lašu vidējā nozveja Baltijas jūrā un Rīgas jūras līcī nav pārsniegusi 238 tonnas gadā. Nemaz neatņemot no šā skaitļa Daugavas laša nozveju, kas veido visai ievērojamu daļu no kopējās nozvejas, diezgan skaidri redzams, kāds varētu būt oficiālās zivju produkcijas zaudējums, aizliedzot lašu nozveju jūrā, līcī un pārējo nārsta upju grīvās. Turklāt zaudējuma jau nebūs, jo lašus tāpat zvejos, tikai vienā vietā – Daugavas un Lielupes grīvas rajonā, nevis pa visu piekrasti. Pie viena šādi varētu efektīvāk risināt problēmu ar neoficiālo, neuzrādīto jeb būtībā – to pašu nelegālo lašu zveju.

Par pēdējās apjomiem var spriest kaut vai tikai no skaitļiem, nemaz nerunājot par faktiem. 2001. gada Latvijas zvejnieku neoficiālā jeb neuzrādītā nozveja novērtēta ap 60 t, un, pēc manām domām, šī ir nepilnīgi novērtēta prognoze. Kā liecina pētījumi, tad 20% (šim skaitlim pēdējos gados ir tendence samazināties, kam par iemeslu ir audzētavu nekvalitatīvā smoltu produkcija, par ko turpmāk tekstā) no izlaistajiem mazuļiem atgriežas savās dzimtajās vietās. Rēķinot tikai no miljona izlaisto smoltu, atpakaļ atgriežas ap 200 tūkst. pieaugušo lašu, kamēr Latvijai 2002. gadā iedalītā lašu zvejas kvota bija 50 tūkst. eksemplāru. Zinot atpakaļ migrējošo lašu vidējo svaru, kas nav viens vai divi kilogrami (apmēram 4,6 kg), varam "uz aci piemest", ka resursu kopējā masa rakstāma ar trim nullēm, bet zvejojamā ir tikai to pašu 200–300 t robežās. Ja tā, tad arī bez tām pārsimt jūrā nozvejotajām tonnām mūsu nedaudzajām lašupēm vajadzētu mudžēt no nārstojošiem lašiem, jo, atkarībā no sezonas, pāri taču vajadzētu palikt vismaz 150 tūkst. eksemplāriem! Diemžēl tā tas nav.

Laikam gruntīgākie "maliķi" stāv līdz ceļiem lašos, jo jau pierasts rēķināt, ka kopējie nelegālās (neuzrādītās, malu u.c.) zvejas apjomi iznāk vairākas reizes apjomīgāki par oficiālajiem. Pietiekoši svarīgs iemesls, lai aizlieguma gadījumā daļa piekrastes un iekšzemes "zvejnieku" būtu ļoti neapmierināti. Visticamāk, ka šādā gadījumā viņu "balsis" aizskanētu līdz Rīgai. Šajā sakarā gribu aicināt ikvienu, kam rūp lasis Latvijas upēs: "Nepērciet nezināmas izcelsmes zivju produkciju, vai tie būtu sarkanie ikri, filejas gabals vai jebkurš lašveidīgais dzīvsvarā!" Lai cik nevainīgs dažkārt izskatās drauga vai paziņas "iešķiebtais" kukulis, pieņemot to, jūs automātiski kļūstiet par tikpat kriminālu subjektu kā nelegālais laša ieguvējs.

Lūdzu,– alternatīva!

Tajā pašā laikā neviens neliedz palielināt to akvakultūras objektu audzēšanas jaudu, kas pēc kvalitātes ir līdzvērtīgi lasim kā, piemēram, varavīksnes forele. Lašu un citu lašveidīgo zivju audzēšana tirgus vajadzībām nav nekas jauns un, sasniedzot attiecīgus apjomus, ļauj pilnībā izbeigt savvaļas resursu nozveju. Līdz šādam attīstības modelim nonākusi Norvēģija un citas attīstītākās akvakultūras valstis. Ja kādam rodas mazvērtības komplekss, salīdzināšanai izmantojot tik attīstītu valstu pieredzi, tad var operēt arī ar tepat uz vietas pieejamiem skaitļiem. Piemēram, varavīksnes foreļu produkcija pēc tās pašas oficiālās statistikas datiem 1987. gadā sasniedza 191 tonnu gadā, kurpretī 1999. gadā tiek uzrādītas tikai 2 tonnas (reāli vismaz 20 t) gadā. Šeit jāpaskaidro, ka padomju laika dati ir diezgan tuvu reālajiem, bet jaunākie ne tuvu neatspoguļo lietu pašreizējo stāvokli.

Bet ne tas ir galvenais. Pagājušā gadsimta 90. gadu vidū Phare projektu ietvaros tika veikts Latvijas zivsaimniecisko perspektīvu novērtējums attiecībā uz lašveidīgo zivju sugu, īpaši varavīksnes foreļu audzēšanu, un tas bija krietni optimistiskāks, nekā līdz šim esam domājuši. Prātam neaptverama liekas foreļu audzēšana apjomos, kas mērāmi ar trim nullēm, ja šobrīd nedzird runājam par desmitiem tonnu foreļu audzēšanu, kur nu vēl aizdomāties par simtiem. Bet nemaz tik nereāli tas neizskatās, ja palūkojam uz ziemeļu kaimiņu pusi, kur varavīksnes foreļu audzēšanas apjomi jau pārsnieguši 300 tonnu atzīmi. Pārdzīvojuši krīzi, igauņu zivsaimnieki jau tikuši līdz tādam līmenim, kad var domāt par eksportu. It īpaši, ja tālu nav jāskatās. Ja savējās saražot nespējam vai negribam, tad mūsu tirgus ir gatavs uzņemt arī igauņu foreles. Bet – arī tirgus ir svēta vieta. Iedarbinot attiecīgas sviras no valsts puses, zivsaimniecības kopumā vai atsevišķu tās nozaru attīstību var vai nu veicināt vai bremzēt. Skaidrs ir viens, ka lašveidīgo zivju bilanci Latvijas kopējā patērētāju tirgū ir iespējams regulēt. Kaut arī nekādi būtiski zivju produkcijas zaudējumi, pakāpeniski ierobežojot neselektīvu lašu rūpniecisko zveju, nav paredzami, akvakultūras produkcijas apjomus jau sen ir laiks palielināt. Ieguvēji būtu gan vietējie audzētāji, gan pircēji, gan arī lašveidīgo zivju savvaļas resursi. Un, beigu beigās, – ja citās Eiropas valstīs par Baltijas laša rūpnieciskās zvejas ierobežošanu diskusijas jau iet pilnā sparā, tad mums atliek tikai pievienoties un sākt to darīt, pirms savvaļas lasis Latvijas upēs nav kļuvis par mītu. Ar mākslīgajiem deģenerātiem tālu netiksim.

Nobeidzot par zvejošanas lietām, prātā nāk viena spilgta pretruna, kas pierāda, ka šī problēma nav tik vienkārša. Baltijas lasis ir Eiropas mēroga saudzējama suga, kas Latvijā iekļauta aizsargājamo sugu sarakstā. Saskaņā ar šo lašu zvejai Latvijā vajadzētu būt strikti diferencētai, tomēr rūpnieciskā zveja notiek salīdzinoši iespaidīgos un, ciktāl tas attiecas uz nelegālo zveju, arī nekontrolējamos apmēros. Galu galā – vai tas nav dīvaini, ka tīklu, murdu, stāvvadu un cita veida rūpnieciskā zveja ir atļauta, bet, piemēram, izveidot licencētās makšķerēšanas sistēmu, kas darbotos pēc "Ķer un atlaid!" principa, nav iespējams. Tas taču ir fantastisks absurds!!! Īpaši, ja zinām, ka citviet Baltijas laša rekreācijas zvejas apjoms jeb makšķernieku lomi upēs un velcējot jūrā 2001. gadā bijuši 66 000 eks. Gandrīz lieki uzsvērt, ka makšķernieku veikums salīdzinoši ar kopējo nozvejoto lašu skaitu 440 000 eks. vērtējams kā visai iespaidīgs.

Vairāk dambju lašiem ... ?!?

Ja no stāvvadiem grīvās un piesārņotajām upju lejtecēm laši var izvairīties un, migrējot pa upi uz augšu, atrast tīrākas nārsta vietas, tad uzveikt jebkuru no neskaitāmajiem dambjiem nav pat šīs karaliskās zivs spēkos. Jo lašu zemē Latvijā taču nav neviena aktīva zivju ceļa! Toties aizsprostu skaits jau pirms diviem gadiem pārsniedzis simtu. Arī paši zemākie no tiem būvēti tā, ka nevienai dzīvai dvēselei pāri netikt. Ja zivs tomēr vēlas to izdarīt, tad labākajā gadījumā šī nevienlīdzīgā cīņa beidzas ar zivs spēka izsīkumu nepārvaramā "ūdenskrituma" un dīvainās turbīnas straumes priekšā, bet biežāk: pavisam neromantiski – uz kāda n-tajās paaudzēs mantotas aprūsējuša zivju žebērkļa. Ja paveicas ar dūrienu, lauzts mugurkauls, ātra nāve. Ja ne, nelaimīgajai zivij kādu brīdi aprūsējušo bleķa gabalu nākas pieciest savā miesā. Primitīvi, bet ne pavisam. Daudz drūmāk izskatās "elektrokrēslā sēdējušie". Izvalbītas acis, asinsizplūdumi... Bez vārdiem. Bet ne par to ir stāsts. Nav noslēpums, ka daudzie aizsprosti tikai paātrina migrējošo zivju nonākšanu paradīzē. Un tas nemaz nav labi.

Lašupju aizdambēšanas sērga

Savādāk to nosaukt nevar. Lielākajā daļā Eiropas valstu tā ir ne pārāk senā vēsturē. Tur pašlaik iestājusies nākamā attīstības fāze, kurā notiek nodarīto zaudējumu apzināšana, rēķināšana un seku likvidēšana, kuru izmaksas, kā likums, vairākkārt pārsniedz pašu postīšanas darbu vērtību. No vienas puses, ir vismaz labi, ka uz Dabas rēķina ir iespaidīgi nopelnīts, jo, kad pienāk brīdis, kāds ir spējīgs to atmaksāt. Šobrīd upju atjaunošanā un aizsardzībā vairums attīstītāko rietumvalstu iegulda milzu līdzekļus, ko tās nopelnījušas uz upju ekspluatācijas rēķina. It kā labi - rēķini nokārtoti, beidzies process: izpostīja, nopelnīja, sakārtoja. Tikai – un tā ir "otrā puse" – bieži vien atsevišķas izzudušās daudzveidīgās dzīvības formas un to dzīves vidi vairs nav iespējams restaurēt. Vismaz ne sākotnējā izskatā. Lai kādas tās būtu, tās vairs nekad nebūs savējās. Kā, piemēram, Daugavas laši sačakarētajās Polijas upēs vai vienreizējās (nevis unikālas, bet kā autiņbiksītes) lašu nārsta vietas Vācijas "sintētiskajās" upēs. Šajā kontekstā gribas banāli jautāt – vai ir vērts aizdambēt upi nosacītas peļņas nolūkos, apzināti pārtraucot kādas izzūdošas savvaļas lašu populācijas migrāciju uz nārstu, kas šajā vietā, neskatoties uz pieaugošajām dabiskajām un antropogēnajām grūtībām, notiek jau nezin cik tūkstošo reizi?!

Skarbā realitāte ir bez jebkādas romantikas. Zaudējumi tiek kompensēti ar mākslīgi radītām vērtībām – audzētavu lašiem, kuru īstenā vērtība, tāpat kā saražotās elektrības vērtība, mērāma tikai un vienīgi naudas izteiksmē. Acīmredzot šis ir visvieglākais veids, kā gūt peļņu no upes, jo visi citi - licencētā makšķerēšana, tūrisms un citi, kaut arī videi draudzīgāki, prasa laiku un zināmu piepūli. Drīzāk liekas, ka būsim ieguldījuši milzu līdzekļus pasākumā ar apšaubāmu pelnītspēju, jo Kādam tas ir izdevīgi. Gribētos cerēt, ka šie Kādi – vairāk kā simts postījumu (dambju) īpašnieki – sapelnīs pietiekoši daudz, lai pēc gadiem, kad būsim izauguši un sasmēlušies gudrības Eiroputras katlā, varētu darīt to pašu, ko putras vārītāji dara šodien. Bet tas tikai labākajā gadījumā. Ja sapelnīs, ja sapelnīto "nenomaskēs" u.tml.

Vēl atliek piebilst, ka problēmu neatrisina dambju būvētāju solījumi ierīkot zivju ceļus. Nē, ne jau tāpēc, ka patlaban Latvijā nav neviena reāli strādājoša zivju ceļa, bet gan tāpēc, ka pat tad, ja tiktu uzbūvēts ideāls ceļš, appludinātajās nārsta vietās lasim un citām migrējošajām zivīm visbiežāk nav ko darīt. Bez tam, diez vai kāds elektrostacijas īpašnieks, lai zivju ceļš darbotos, "pļaujas laikā" gribēs ziedot pat līdz 50% no kopējās caurteces jeb pusi no peļņas, lai lasis ietu caur zivju ceļu. Kā rāda pieredze – jo vairāk iespēju nopelnīt, jo melnāka sirdsapziņa.

Par citām aizdambējumu radītajām negācijām šoreiz nerunāsim. Un tomēr – viena piebilde. Ja pirmo apmēram 75 sabūvēto HES saražotā enerģija sastādīja tikai 1,32% no kopējās valstī saražotās elektroenerģijas, un viena vidēja izmēra HES lielāko gada daļu nespēj nodrošināt vienu kārtīgu lauku sētu ar elektrību, tad par kādu ekonomisku labumu šeit var runāt? Tā vien liekas, ka videi nodarīto zaudējumu atlīdzināšanai nākotnē nepieciešamie līdzekļi izpaliks. Un iespējams, ka tas notiks visai drīz, jo gozēšanās dubulttarifa paspārnē ir laicīga lieta, pretēji dabiskajai upes mūžsenā tecējuma vērtībai. Drīzāk gan tiks piešķirtas kārtējās subsīdijas, lai šos dambjus nojauktu vai pārveidotu par videi nekaitīgiem. Varbūt arī tas ir ierēķināts HES būvētāju biznesplānos? Nu tad visu cieņu ...

Nevienlīdzīgā konkurence

Beidzot esam nonākuši pie problēmas, kas, manuprāt, šobrīd uzskatāma par vienu no būtiskākajiem savvaļas lašu izmiršanas iemesliem. Nevienlīdzīgas konkurences cīņa ar mākslīgi audzētajiem lašiem var izrādīties pēdējais piliens kausā, kura pārplūšana lielā mērā ir mūsu pašu rokās.

Informatīva atkāpe. Gadagrāmatas dati par zivju krājumu ataudzēšanu Latvijā liecina, ka 1999. gadā brīvībā izlaisti 316,7 tūkst. vienvasaras, 29,0 tūkst. gadīgu lasēnu, kā arī 1099,8 tūkst. viengadīgu un 41,2  tūkst.  divgadīgu smoltu, kas ir galvenā audzētavu produkcija. Kopējā Baltijas audzētavu laša smoltu produkcija ir ap 6. milj. Iespaidīgi apjomi no Latvijas puses, nav ko teikt.

Kas rada šo nevienlīdzīgo cīņu? Ja ielūkojamies Valsts zivju resursu atražošanas programmā, jautājums šķiet lieks. Piecas valsts zivju audzētavas, izpildot valsts pasūtījumu, nodarbojas ar laša smoltu audzēšanu.

Taču ne jau visas rada konkurences draudus izdzīvošanai savvaļas īpatņiem.

Lai dzīvo Daugavas lasis!

Trīs no šīm zivju audzētavām – v/u "Dole", v/u z/a "Ķegums", v/u z/a "Tome" – atrodas Daugavas baseinā un nodrošina vietējās Daugavas populācijas atražošanu. Šeit komentāri lieki. Ja nelaidīsim Daugavā lasēnus, populācija vienkārši izmirs, jo savvaļas Daugavas laša populācijas vairs nav. Savukārt Daugavas laša nozveja piekrastē Lielupes un Daugavas grīvu rajonā, kur dabiskie laši neuzturas, ir izteikti selektīva un saudzējoša. Tādējādi Daugavas laša mākslīgā atražošana un nozveja savvaļas lasim nekādus draudus nerada. Kā jau minēju, daļa lasēnu tiek izlaisti Juglas upē ar mērķi radīt jaunas patstāvīgi atražojošās populācijas. Arī tad, ja Juglas upēs izveidosies populācija, kas pati atražojas, tās nozīme būs niecīga un līdzšinējo stāvokli nemainīs.

Informatīva atkāpe. Kopējais smoltu daudzums Daugavas populācijas lašu atražošanai svārstās 700-800 tūkst. robežās. Tomes audzētavas pašreizējā smoltu produkcija atkarībā no gada sasniedz 400-500 tūkst., kamēr abās pārējās audzētavās – Dolē un Ķegumā – saražo salīdzinoši ievērojami mazāk (100-150 tūkst. gab.).

Vairums lasēnu, sasniedzot smoltifikāciju, tiek izlaisti Daugavas grīvā, kur atgriežas nārsta laikā. Tā kā Daugavas lašiem ir vāji izteikts migrēšanas instinkts, tie ilgstoši uzturas grīvas rajonā, kļūstot par salīdzinoši vieglu zvejas objektu zvejniekiem. Tātad gluži teorētiski, izejot no iepriekšminētā apgalvojuma, ka atbalstāma būtu vienīgi Daugavas laša rūpnieciska ieguve, kas ar mainīgām sekmēm grīvas rajonā notiek katru gadu, pietiktu palielināt Daugavas laša populācijas atražošanas apjomus par 200-300 tūkst., lai pārējās upēs varētu pārtraukt vaislas zveju, mazuļu atražošanu un nodrošināt pilnvērtīgu savvaļas lašu eksistenci. Atliek noskaidrot, vai Daugavas audzētavas ir spējīgas to izdarīt vai nē. Bez liekas pārspīlēšanas varu apgalvot, ka patreizējos apjomus iespējams dubultot. Tātad atliek tikai gribēt.

Gauja un Venta – potenciālas dabiskās lašupes

Ventas baseina lašu un taimiņu mazuļu atražošanu veic v/u z/a "Pelči", bet Gaujas baseinā ir divas audzētavas, kas nodarbojas ar taimiņu (z/a "Brasla") audzēšanu un v/u z/a "Kārļi", kas atražo sava baseina laša populāciju. Lai nodrošinātu audzētavu darbību, lieguma laikā tiek atļauta vaislinieku nozveja Ventas un Gaujas grīvā. Šādas zvejas morālo pusi jau aplūkojām MMD iepriekšējā (marta) numurā. Lai gan daļēji arī šāda var būt procesa motivācija, galvenais tomēr ir zinātniskais vaislas zvejas pamatojums.

Kādēļ vispār tiek veikta Gaujas un Ventas lašu mākslīgā atražošana? Pirmkārt, nevienā no abām upēm lašu migrācijas ceļā uz nārsta vietām nav neviena aizsprosta. Par maluzvejnieku veidotajām "barjerām" šoreiz nerunāju. Pirmais aizsprosts Gaujas upē ir 315 km no grīvas. Aizsprosts ir uz Amatas upes, kas patlaban nodrošina zivjaudzētavu ar ūdeni. Otrkārt, labi zināma ir arī lašu tieksme nārstot lielās upēs, sīkākas atstājot taimiņu ziņā. Tādējādi, runājot tikai par Gaujas un Ventas baseiniem, HES būvniecība vairāk kaitējusi taimiņu nevis lašu resursiem.

Kas vēl? Nu jā. Pats galvenais ir skaidrāks par skaidru – tikai organizējot mākslīgo atražošanu šajās upēs, būs iespējama legāla lašu rūpnieciskā zveja. Tas nekas, ka Gaujas un Ventas lasis garajā atražošanas procesā pamazām degradējas. Kultivējot atbilstošu izlaišanas tehniku, ir panākts, ka gan Gaujas, gan Ventas lasis kļuvis par pasīvu migrētāju, ilgstoši uzturas upju grīvās, kas ir ļoti izdevīgi zvejniekiem. Par pieradumu jau kļuvis fakts, ka lasis Gaujā tālāk par Siguldu neiet un Ventas rumba kļuvusi par tālāko migrāciju punktu. Tie nedaudzie eksemplāri, kuri tomēr iet tālāk, ir atstāti novārtā. Kam tādi laši (līdzīga situācija ir arī ar taimiņiem) vajadzīgi, kas agri ienāk upēs, augstu migrē un, izretinoties visā iespējamajā garumā ir grūti pieejami pat makšķerniekiem. Zvejošanai šādas īpašības nepavisam nav derīgas! Vieglāk taču stāvvados un murdos savākt pa grīvu ilgstoši klaiņojošus lašus, nekā agros un klusos skrējējus.

Kāpēc? Kā vārdā?

Šāda lietu būtība liek drīzāk domāt, ka Pelču un Kārļu audzētavu darbībai lašu mazuļu atražošanā ir aiz matiem pievilkta loma, ko diktē zvejnieku intereses. Arī lašu mazuļu produkcija šajās audzētavās, salīdzinot ar Daugavas audzētavu veikumu, ir krietni mazvērtīgāka tajā nozīmē, ka mazuļu vidējais svars ir apmēram uz pusi mazāks. Tas ir visai svarīgs apstāklis, jo nesasniedzot attiecīgu svaru, mazais lasēns noteiktajā laikā nesmoltificējas, un tas jāpieaudzē vēl vienu gadu, citādi to izlaišanai ir jēga tikai upju augštecēs, kurpretim grīvā, kur arī notiek mazuļu izlaišana, tas nolemts drošai nāvei. Taču, kā liecina statistika, šādi nestandarta mazuļi netiek paaudzēti līdz vajadzīgajam svaram un veido pat līdz pusei no kopējā izlaižamā 1mlj. smoltu daudzuma. Tas būtiski samazina atpakaļ migrējošo lašu skaitu un vieš šaubas par lašu resursu apsaimniekošanas ekonomisko efektivitāti. Tik svarīgās izmēru atšķirības nosaka ūdens temperatūra, kas Daugavas baseinā ļauj pietiekoši pagarināt augšanas sezonu, lai lasēni sasniegtu smoltifikāciju vienā gadā. Divgadīgu lasēnu audzēšana, kā klimata iespaidā notiek vairumā ziemeļvalstu, Latvijas apstākļos nav ekonomiski izdevīga. Tikpat neizdevīga no ekonomiskā viedokļa vērtējama arī vienvasaras lasēnu audzēšana, izņemot gadījumus, kad atražošana tiek veikta ar konkrētu zinātnisku mērķi. Tā kā Daugavas kaskādes audzētavām ir pietiekošas potences, lai ne tikai kompensētu Kārļu un Pelču audzētavu audzētos lasēnus, bet dubultotu pašreizējās jaudas, jautājums par ekonomiski neizdevīgas lašu mazuļu audzēšanas lietderīgumu abās audzētavās ir pilnīgi lieks. Daudz lielāks ekonomiskais izdevīgums valstij būtu no šo audzētavu privatizācijas. Šādu shēmu būtu ļoti viegli īstenot, jo atkristu šo audzētavu uzturēšana no valsts kabatas, kas nevajadzīgi patērē iespaidīgus līdzekļu resursus. Privatizācija pavērtu jaunas iespējas audzētavu ekonomiskajai augšupejai, ņemot vērā milzīgo pieprasījumu pēc saldūdens zivīm Latvijas tirgū.

Šādai notikumu gaitai ir pretinieki Valsts Zivsaimniecības pārvaldē (VZP), kuras pakļautībā atrodas valsts zivjaudzētavas. Kā arguments šajā sakarā tiek minēts drošības garants – sak', ja nu kādai audzētavai ar valsts pasūtījuma izpildi noiet greizi, piemēram, nedod dievs, notiek avārija vai uzkrīt kāda slimība. Līdz šim gan nekas tāds nav noticis un vairāk vai mazāk pasūtījums tiek izpildīts. Tā vien liekas, ka šādu izšķērdību var atļauties tikai valsts - uzturēt piecas audzētavas, lai apdrošinātu vienas darba rezultātu. Iemesls liekas gana neloģisks, lai neteiktu vairāk, īpaši zinot to, ka nekas neliedz vajadzības gadījumā par valsts pasūtījuma izpildi slēgt līgumus ar privātām audzētavām, kā tas notiek citās Eiropas valstīs. Piemēram, Polijā lašu resursu atražošana notiek galvenokārt privātajās audzētavās. Iespējams, ka pie mums valsts pasūtījuma izpilde ir priviliģēta lieta, un VZP baida konkurence no privāto audzētāju puses, kas beidzot ieviestu skaidrību par laša mazuļu audzēšanas izmaksām.

Acīs krītoša liekas vēl kāda dīvainība. Aplūkojot tuvāku un tālāku valstu zivsaimnieciskās attīstības modeļus, nekur nemana tik nospiedošu valsts audzētavu dominanti kā Latvijā. Uz sešām valsts lašveidīgo zivju audzētavām, kas nodarbojas arī ar vienīgās komercsugas – varavīksnes foreles audzēšanu, ir tikai viena daudzmaz nopietna privātā foreļaudzētava. Šeit neiet runa par nelielām audzēšanas vietām, kurām ir atbilstošas licences, bet par kārtīgu zivju audzēšanas sistēmu, ko varētu saukt par audzētavu. Ja valsts rokās būtu arī alkohola monopols, jautājumi būt lieki. Šo nevienlīdzību vēl vairāk padziļinās drīzumā no Eiropas Savienības plūstošā naudas straume, kas paredzēta akvakultūras pielāgošanai atbilstoši Eiropas prasībām. Tā kā privāto audzētavu mums praktiski nav, ievērojamie līdzekļi noplūdīs uz valsts uzņēmumiem. Tad jau kaut ko mainīt šajā jomā būs vēl grūtāk, un valsts pasūtījuma izpilde uz ilgiem laikiem paliks kā valsts uzņēmumu prioritāte.

Un vēl. Tā vienkārši izbeigt Gaujas un Ventas lašu mākslīgo atražošanu nemaz nav iespējams. Vispirms jāizlabo gadu gaitā pieļautās kļūdas. Un to ir ne mazums. Kaut vai lasim un taimiņam atņemtās dzīves vides Gaujas un Ventas vidustecēs, kur rudeņos sen vairs nemana izcilas "svecītes", klusu spuras plunkšķi un baltās oļu kaudzes. Arī – pēdējo gadu lašveidīgo migrāciju laika nobīde no vasaras uz rudens pusi ir rezultāts gadu gaitā piekoptajai zivkopības praksei, atražošanai izmantojot vēlu nobriestošus īpatņus. Un vēl, un vēl citas kļūdas, kas ar steigu labojamas, kamēr līdz ar izzūdošajām agri nārstojošām ekoloģiskajām rasēm savvaļas laši nav iznīkuši pilnībā.

Epiloga vietā

Summējot visu iepriekšminēto, nemaz neliekas, ka mēs savu savvaļas lasi saudzētu. Skarbi skan, bet līdzšinējā lietu norise liecina, ka Latvijā darbojas labāk vai sliktāk organizēts mākslīgi audzēto lašu bizness, kam par savvaļas laša saudzēšanu diemžēl nav pienācīgās intereses. Tikmēr lašveidīgo ģenētikas, selekcijas un pareizas atražošanas jomā darāmā sakrājies nepieklājīgi daudz. Manā skatījumā tieši šādu darbību veikšanai Latvijā trūkst vienas kārtīgas valsts audzētavas (jeb pareizāk būtu to saukt par akvakultūras zinātniski pētniecisko centru), kas izstrādātu un aprobētu jaunas tehnoloģijas, nodarbotos ar zinātniskiem eksperimentiem, selekciju un ciltsdarbu. Pašreizējā audzētavu sistēma atgādina padomju biznesu, kad vieni dara to tikai tāpēc, ka otri prasa, bet izdevīgi ir kādam trešajam. Nekādas skaidrības nav par laša, taimiņa un citu zivju mazuļu cenām, nav konkursa par valsts līdzekļu apgūšanu, izpaliek privāto audzētavu iesaistīšana valsts pasūtījuma izpildē. Liekas, ka visa akvakultūra Latvijā ir pabērna lomā. Kā lai savādāk novērtē līdzšinējo rutīnu zivsaimniecībā, kas vietējo ražotāju nestimulē attīstīties, bet kļūt par starpnieku un iepirkt zivju produkciju kaimiņvalstīs.

Bet, lai nu paliek politika. Uz atbildīgo valsts iestāžu darbinieku sirdsapziņas. Viens ir skaidrs, un tas skar katru no mums, – ja mēs savas dabas bagātības nesaudzēsim, mūsu bērni to nepiedos. Šādai lietu būtībai vienkārši nav nākotnes. Tādēļ neaizmirstiet arī Jūs, žurnāla lasītāji, ka bez Jūsu atbalsta savvaļas lasim izdzīvot būs grūtāk! Un – "Paldies!" vietā visiem akcijas "Lašiem būt!" dalībniekiem – novēlējums: lai arī turpmāk gandarījums par katru nosargātu lašu pāri, par katru sekmīgu berzi, par katru kopā pavadītu mirkli, ko Jums dāvā ūdeņu karalis – lasis, ir neskaitāmas reizes lielāks nekā dziļi gēnos sakņotā primitīvā cilvēka – pārtikas sagādnieka tieksme!

 

4229443676_d