Ekoloģija. Mazie HES Latvijā Drukāt

image-8487

Latvijas upes "ekoloģisko katastrofu" briesmās.

Pa pēdām. Kauna traips Latvijai.    


Resursi. Cope MMD 2003 #7
Armands Roze

Nepatīkami, ja salīdzinoši niecīga personīga labuma iegūšanas dēļ kāds dabai nodara ievērojamu postu. Nepatika pieaug divtik, ja zinām, ka posts skars ne tikai mūs, patlaban dzīvojošos cilvēkus, bet arī mūsu bērnus. Un tomēr tā notiek – gluži kā Daugavas Staburags, kas savulaik zudis visām turpmākajām paaudzēm, arī šodien viena pēc otras tiek iznīcinātas Latvijas dabas unikālās ainavas. Tas nekas, ka daudzas no tām skaitās pat aizsargājamas. Par nožēlu – tiešām tikai skaitās...

Taču daudzkārt nepatīkamāk par pašu postījumu faktu ir vērot šāda atklātībā nonākuša acīmredzama interešu konflikta attīstības gaitu, kas vairumā gadījumu ne pie kā nenoved. Grūti pateikt, kas tieši nosaka tādu vai citādu gala iznākumu, bet dažas kopsakarības, no malas vērojot šo cīņu, acīs "krīt". Visa šī "ambrāža" atgādina šaha spēli, kurā piedalās divi spēlētāji, bet matu vienmēr saņem šaha galdiņš. Rodas sajūta, ka šajā procesā ir, kas izvirza apsūdzību, bet nav, kas savāc lietiskos pierādījumus un noved procesu līdz loģiskam galam.

Kā jau noprotat, runa ir par hidroelektrostacijām uz Latvijas mazajām upēm un to īpašniekiem (parasti spēlē ar melnajiem kauliņiem), opozīciju jeb izpostīto mazo upju aizstāvjiem (baltie kauliņi) un Latvijas vienreizēji skaisto dabu (šaha galdiņš). Salīdzinājums, protams, ir simbolisks, bet samērā labi parāda nevienlīdzīgās spēles rezultātus. Turpinot salīdzinošā manierē, tos pavisam īsi varētu apkopot šādi: parasti zaudē baltie kauliņi, labākajā gadījumā tiek noslēgts neizšķirts, bet abos šajos variantos zaudētājs ir šaha galdiņš. Tikai reta spēle, varbūt pat pāris no simta, ir beigusies ar balto pilnīgu uzvaru.

Jautāsit, no kurienes šāda skepse? Atbildēšu: no dzīves. Pretstatā daudzajiem uz šobrīd aizsargājamo upju sarakstā esošajām upēm steigšus sabūvētajiem aizsprostiem, ir tikai pāris gadījumi, kad izdevies apturēt kādu no nepamatotajiem HES būvniecības projektiem.

Cik ilgi var...

Jau labu laiku sekoju līdz mazo HES biznesa attīstībai mūsu valstī. Tas nav grūti, jo Latvijas masu informācijas līdzekļos diezgan regulāri parādās izteikti pretrunīga informācija mazo spēkstaciju lietā. Tas, protams, ir pats par sevi apsveicams fakts, ja vien…

Jā, ja vien informācijas parādīšanās iemesls nebūtu kārtējais "karstais punkts", kas nonācis dabas aizstāvju uzmanības lokā. Ja vien HES aizstāvju pašslavināšanās presē, radio un TV būtu ar niecīgākajām objektivitātes pazīmēm. Ja vien tikpat aktīvi tiktu pārstāvēts arī dabas aizstāvju viedoklis. Ja vien mazo upju "hesizācijas" bums nebūtu pārkāpis likumības robežu. Ja vien uz spēles nebūtu likts pats svētākais, kas mums no dabas dots. Ja vien...

Tad nebūtu šī raksta. Taču visas šīs problēmas pastāv, tādēļ uzskatu par pienākumu piedalīties to risināšanā. Bet nu visu pēc kārtas, par to, kā vispār esmu nonācis tik tālu, lai pievērstos šai jau labu laiku aktuālajai tēmai.

Pa vecām pēdām...

Nesen, pārlapojot "mileniuma" gada neizlasītos MMD žurnālus, nejauši uzdūros tobrīd vēl pavisam maz cilātajai (vai tik MMD ļaudis nebija pirmie, kas šo problēmu saskatīja un "pacēla"?), bet šobrīd dikti karstajai tēmai. Raksti bija par HES būvniecību kādā no Cieceres upes gleznainākajiem posmiem. Ieinteresēts ieurbos un "fiksi izrāvu cauri" kaislībām tik pārpilno tēmu. Ar katru izlasīto rindu mans apmulsums auga augumā. Neviļus iedomājos par nelielo redakcijas informācijas stūrīti katra žurnāla pirmās lapas apakšējā malā: ''Publikācijās paustais autoru viedoklis ne vienmēr sakrīt ar redakcijas viedokli.'' Pazīstot MMD kopš tā dibināšanas laikiem, par šo rindiņu saturu iedomājos pirmo reizi. Tāds precedents vēl nebija bijis. Šķiet, ka viena raksta autora viedoklis šoreiz tiešām varēja būtiski atšķirties ne tikai no žurnāla veidotāju, bet arī no lasītāju vairuma viedokļa, vismaz jau nu no manējā noteikti. Kāpēc? Mēģināšu paskaidrot…

...pie aktuālas problēmas

Vispirms MMD 2000. gada janvāra numurā parādījās Anitas Upītes raksts ''Problēma, kurai nav viennozīmīga risinājuma''. Pēc manām domām – sāpīgi trāpīgs, tāds, kas diezgan pamatīgi uz vienas upes piemēra atspoguļoja visas Latvijas mazo upju traģisko likteni spēkstaciju sakarā. Tā paša gada aprīļa numurā sekoja Leona Mageļa atbildes raksts ''Problēma nav viennozīmīga''. Šīs tad arī bija rindas, kas radīja manī iepriekšminēto vājam šokam tuvo reakciju. Līdz šim biju iedomājies, ka līdzīga satura raksti dzīvojas tikai kaut kādos enerģētiķu biļetenos, ar kuriem tie uzmundrina viens otru.

Eh…, ja viss būtu tik vienkārši, ja aiz tautā jau pazīstamajām HES aizstāvju mugurām neslēptos daudz nopietnāki spēki, tad veiksmīgajai elektrostaciju būvniecībai sen būtu pienācis gals nemaz nesāktai. Bet vai tāpēc necīnīties, vismaz ar redzamajām problēmas daļām?... Varbūt šāda biznesa īstenajiem balstiem kādā brīdī pietrūks marionešu, kas vienkāršu cilvēku priekšā spēlēs teātri, savu izteikumu pamatotību apstiprinādami ar dažādiem dažādi iegūtiem skaitļiem, faktiem, grādiem un diezin vēl ko, kas tikai spētu pārliecināt par mūsu nelielās valsts elektrifikācijas nepieciešamību mazo upju ''hesizācijas'' kontekstā.

Taču atgriezīsimies pie "senajiem rakstiem". Sākumā šķita atzīstami, ka Mageļa kungs, būdams inženieris hidrotehniķis, mēģināja aplūkot problēmu no dabas aizsardzības viedokļa jeb iejusties opozīcijā esošo dabas draugu ādā. Taču jau pēc brīža ar nožēlu nācās secināt, ka tēma aplūkota no autora zinību krātuves tumšākās puses un neuzrāda ne tuvu apmierinošas zināšanas ne vides zinībās, ne kādā citā bioloģijas nozarē, ne arī elementāru problēmas izpratni. Tik dabisku lietu nedabīgs traktējums brīžiem likās pat cinisks. Tā kā nevienam no izteiktajiem apgalvojumiem nevaru piekrist (to neatļauj ne vienkārša Dabai tuvu stāvoša cilvēka pārliecība, ne arī profesionālā darbība, kas visciešākajā mērā saistīta ar minētajā rakstā aplūkoto problēmu risināšanu), mēģināšu šo jautājumu izgaismot, cik nu tas ir manos spēkos.

Pirms to darīt, uzsvēršu vēl vienu lietu – proti, tāpat kā vairums citu Dabas aizstāvju, es šajā lietā neesmu materiāli ieinteresēts, ko vairumā gadījumu nevar teikt par tās postītājiem (ar to nebūt negribu apgalvot, ka Mageļa kunga rakstā jūtama personīgas ieinteresētības nots). Mans mērķis ir ieviest skaidrību jautājumos, kuros Mageļa kungs vai nu neorientējas vai nu biznesa idejas vārdā ir spiests sagrozīt faktus vēlamā virzienā. Un vēl – neskatoties uz nesamērojamo viedokļu atšķirību un problēmas izpratni, visādā citādā ziņā Mageļa kungu vērtēju kā simpātisku un interesantu personību, ar to jo īpaši uzsverot šā raksta informatīvo raksturu problēmas izgaismošanā.

Un visbeidzot, atbildot uz iespējamo jautājumu par to, kāpēc tieši tagad esmu ķēries pie šāda sena raksta iztirzāšanas, jāpaskaidro, ka visi turpmāk aprakstītie argumenti arī šodienas HES aizstāvju taktikā nav nekāds retums. Tādēļ iespējams, ka ieviešot šajā lietā vairāk skaidrības, nākotnē iegūsim kādu patiesu dabas draugu arī barikāžu otrā pusē. Pieticīgākajā gadījumā vismaz izskaidrosim savu pozīciju, par kuru tik nesavtīgi dažkārt cīnāmies. Bet nu pie lietas…

''Uzskatu, ka HES jābūvē videi draudzīgi…''

Šai Mageļa kunga izteiktajai frāzei par atbildi gribas uzsvilpot kaut ko no Igo repertuāra: ''Bet dzīvē viss ir savādāk...'' Varbūt kādā no HES sākotnējiem variantiem par to tiek domāts un pat darīts, taču pat labākajiem risinājumiem pēc atļauju nokārtošanas viss sagriežas kājām gaisā, un, kad kārtējo reizi vērtēju kādu no galarezultātiem, liekas, ka virsraksta frāzē pēdējo vārdu esmu pārklausījies un tajā iztrūkst priedēklis ''ne-''. Ļoti jauki, ka mūsu hidroinženieriem par hidroenerģētikas draudzīgumu ir bijusi iespēja pārliecināties ārzemju semināros. Tikai to kaut kā nejūt, vērojot mūsu speciālistu radītās būves. Gribas jautāt, kur tad tas draudzīgums paliek, kad nonākat "vērsim pie ragiem"? Vairumā HES elektroenerģijas ieguve notiek ar maksimāli iespējamo jaudu, kas ne tuvu neatbilst katras konkrētās upes iespējām. Par nožēlu nākas konstatēt, ka peļņas gūšana lielākoties tiek stādīta augstāk par visu jeb, vēl skaidrāk izsakoties, peļņas gūšana tiek balstīta uz dabas interešu rēķina. Bet par to vēlāk.

Jāsāk ar to, ka jebkurš HES ir videi nedraudzīgs, tāpat kā jebkurš cits mākslīgs cilvēka veidojums, kas lielos apjomos transformē Dabu. Bet ne jau tāpēc aizliegsim būvēt un pārveidot. Tad jau jāatgriežas pie pirmatnējās kopienas. Runa ir pavisam par ko citu: par retu un izzūdošu sugu aizsardzību, par unikālu un vērtīgu biotopu saudzēšanu, par saudzīgu attieksmi pret vidi, kurā norit darbība, sākot no projektēšanas brīža, būvniecības laikā un pašā ekspluatācijas procesā. Nekas vairāk netiek prasīts!!! No šādas lietu nostādnes ir tikai viens solis līdz dabas un cilvēka radīto vērtību draudzīgai līdzāspastāvēšanai.

Mēģināšu paskaidrot, kāda tad ir šīs draudzības koncepcija no mana un citu līdzīgi domājošu dabas aizstāvju viedokļa.

Esmu apmeklējis lielu daļu no uzbūvētajām HES, un tikai reta no tām (piemēram, Grūbes HES uz Vaidavas upes) var pretendēt uz nosaukumu ''videi draudzīgākā'' vai ''videi draudzīga''. Pieļauju, ka tādas ir vēl dažas no 119 līdz šim uzbūvētajām spēkstacijām.

Dažas definīcijas par to, kas tad ir raksturīgs videi draudzīgai HES

Tās še būtu īsti vietā. Kopā, protams, ar komentāriem par Latvijai raksturīgo šo definīciju ievērošanā…

Vērtīgu, aizsargājamu sugu un biotopu saudzēšana, izvēloties būvniecības vietu 

Šai ziņā mūsu likumdevēji un tiem tuvu stāvošie turējuši rokas bremzi, cik nu vien spējuši, līdz sabiedriskā spiediena ietekmē tā šobrīd nedaudz atlaista. Diemžēl ar likumu radīšanu esam attapušies par vēlu, jo visdrīzāk, ka uz lielāko daļu no uzbūvētajām HES tie neattieksies. Vismaz pagaidām. Interesanti, ka tuvējie kaimiņi ir paspējuši aizsargāt savas upes no sacūkošanas, kamēr mēs, kā vienmēr, – iepakaļus vien. Aizsargājamo upju sarakstu esam sastādījuši tikai pēc vairāk nekā simts aizsprostu uzcelšanas, ar ko neatgriezeniski esam zaudējuši vairāk nekā daudz vērtīgu un unikālu dabas teritoriju. Parakājoties vēsturē, var noskaidrot, ka savā laikā tieši zaļo pārstāvis (bijušais vides ministrs I.Emsis) deva savas partijas tik iecienītās krāsas gaismu arī HES būvniecībai, neskatoties uz toreizējās likumdošanas trūkumiem dabas aizsardzībā. Laikam jau pārāk sarežģīti likās vispirms izvērst diskusiju visu ieinteresēto pušu starpā, kuras rezultātā vērtīgo upju, sugu un biotopu aizsardzībai taptu juridisks pamatojums, un tikai tad ļaut vaļu būvniecībai. Varbūt, ka pie šādas lietu kārtības mazo HES enerģiju varētu saukt par zaļu. Patlaban tā nav pat nedaudz iezaļgana. Tātad dažos gadījumos piederība zaļai partijai nav viens un tas pats, kas saprotoša un saudzējoša attieksme pret Dabu.

Te jāpiemin vēl šis tas. Lai saudzētu iepriekš minēto, ir jāsaņem saskaņojumi no attiecīgām vides un dabas resursus sargājošām institūcijām, tādām kā: reģionālās vides pārvalde, Zivsaimniecības pētniecības institūts un Zivsaimniecības pārvalde, kas tiesīgas ierobežot, koriģēt vai aizliegt projektus stadijā, kamēr vēl nav par vēlu. Atbilstošiem speciālistiem ir jāveic vietas ekspertīze un jādod slēdziens, uz kura pamata varētu izlemt katra projekta nākotni. Daļu no tiem esmu lasījis... . Nu tad, cienījamie lasītāji, ziniet – lai Dievs nogrābstās, uz kādu slēdzienu pamata tiek izlemti Latvijas upju likteņi! Nu, piemēram, tas pats senajos MMD numuros minētais zivsaimnieciskās ekspertīzes pirmsprojekta slēdziens par HES izbūvi uz Cieceres upes ir vienkārši šokējošs! Citēju: "Upes ihtiofauna minētajā posmā nabadzīga, jo ekoloģisko kapacitāti ierobežo nelielais upes tilpums (..)." Šāds teikums ir attaisnojams tikai tādā gadījumā, ja salīdzināšanai izmantots akvārijs, kurā zivju vairāk nekā ūdens. Tostarp, veicot aktuālā posma izpēti, Cieceres upē konstatētas vienpadsmit zivju sugas un, salīdzinoši ar citām līdzīgas kategorijas upēm, – arī augsta produktivitāte. Konstatēto vidū ir arī alata, strauta forele un citas vērtīgas zivju sugas. Citēju vēl: "Tomēr minētā Cieceres posma izpēte rāda, ka tur nav lasim un taimiņam piemērotu nārsta vietu un mazuļu barošanās laukumu (..)." Vai tad tikai lasis un taimiņš ir visu vērtību mēraukla? Bez tam, vairākkārtīgi apmeklējot šo un citus Cieceres posmus, ir konstatēts pavisam pretējais. Rezultātā šajā unikālajā Cieceres posmā patlaban izveidots pirmais mikroliegums Latvijā, kas aizsargā kādu konkrētu lašveidīgo zivju sugu un to apdzīvoto vidi. Nobeidzot šo sadaļu, citēšu citu slēdzienu: "Atbilstoši projekta mērķim, Cieceres upe iedalīta 0. kategorijā, kurā apvienotas ļoti nozīmīgas alatu upes. Tas nozīmē, ka Ciecere ir vitāli svarīga gan kā nārsta upe, gan no migrāciju viedokļa kā tranzītupe ne tikai alatām, bet arī pārējām Latvijā sastopamajām lašveidīgajām zivīm (šajā gadījumā strauta forelei un taimiņam). Tikai šīs kategorijas upēs ir viss alatu dzīvei nepieciešamo kritēriju komplekss. Kategorijā ierindotas tikai 9 Latvijas alatu upes."

Tā, lūk, lietas notiek tikai vienā no daudzajiem gadījumiem, kad no viena slēdziena ir atkarīga gan upes, gan tās "mazvērtīgo" un "neperspektīvo" iemītnieku nākotne. Bet kas tad ir viena mazā upe uz kopējo problēmu fona valstī?! Tādēļ arī sabiedrība uzzina tikai par pašiem degošākajiem, par pašiem nekaunīgākajiem gadījumiem. Staiceles HES neīstenotais projekts uz Salacas; daudzie Gaujas (pagaidām vēl upes) HES, kas sabūvēti brutāli padomiskā stilā; Kalna Kārklu HES uz Kujas upes, Ogres, Amatas un daudzu citu upju un upīšu kliedzošie piemēri nepārprotami rāda, ka augstāk minēto institūciju darbībā, maigi izsakoties, līdz šim kārtības nav bijis. Vēl piebildīšu, ka šoreiz runa nav par naudu jeb līdzekļu trūkumu, ar ko parasti pierasts aizbildināties. Degviela un darba alga dienas vizītei jebkurā Latvijas malā neprasa nekādu ievērojamo summu, lai to nevarētu atļauties. Un vispār, – lai veiktu tik iespaidīgas investīcijas vides pārveidošanā, manā skatījumā vispirmām kārtām ir jāpaveic arī tikpat iespaidīgs primārais darbs, ko sauc par ietekmes uz vidi novērtējumu.

Minimālas apkārtējās vides izmaiņas aizsprosta būvniecības procesa laikā

Viens no punktiem, kura izpildē grēcinieku varētu būt gandrīz tikpat, cik uzbūvēto aizsprostu. Šeit runa ir ne tikai par tradicionālām no padomjlaikiem mantotām vides pārveidošanas metodēm (tādas kā upes gultnes bagarēšana, taisnošana, substrāta, kas derīgs nārstam, izrakšana), bet arī par it kā nevainīgu upes krastu tīrīšanu, zem kuras maskē dažādus rakšanas darbus un, jo īpaši, mežu izciršanu upes tauvas zonā un piegulošajā joslā. Šādu darbu plānotāji un veicēji parasti to sauc par sakārtotu vidi. Vai vēl bezkaunīgāk – teic, ka "tā bija". Un – "iepūt ļipā". Vai pierādi, ka tā nebija. Bet tas vairs nav tik viegli.

Patiesībā lielai daļai no HES būvētājiem un īpašniekiem nāktos maksāt brangu soda naudu par aizsprosta būvniecības laikā videi nodarītajiem zaudējumiem. Bet nav neviena, kas pieķer un pierāda. To pašu sargātājinstitūciju darbība parasti aprobežojas ar kaut kādu mistiski aprēķinātu standartmaksājumu, kur skāde dabai novērtēta, augstākais, simtiņa vērtībā – par ūdenī nokļuvušajām duļķēm. Īpaši daudz šai ziņā grēko pēdējā laika lielā steigā būvētāji, kas vēl grib ielēkt dubulttarifa vilcienā. Lai nu kā, bet fakti ir "uz sejas" – apkārtējās vides izmaiņas parasti daudzkārt pārspēj pašas hidrobūves apmērus. Un, kā rāda reālā situācija, tas notiek gan saskaņotā, gan nesaskaņotā ceļā. Spilgtākie piemēri tam ir HES, kas izvarojuši (citādi šo procesu nevar nosaukt!) Gaujas upes augšteci.

Praktiski nekādas mākslīgas ūdens līmeņa svārstības visa gada garumā

Šāda situācija ir jau minētajā Grūbes HES uz Vaidavas upes. To nodrošina turbīnas darbība caurplūdes režīmā, kas automātiski regulē lāpstiņu savērsumu, pielāgojoties ūdens caurplūdes apjomam. Cik pietek, tik iztek. Nekas netiek uzkrāts vai nostrādāts par daudz. Šāda tehnoloģija, protams, ir ievērojami dārgāka, nekā patlaban vairumā gadījumu lietotās vienkāršās turbīnas. Tas acīmredzot arī ir galvenais šķērslis, lai vairums spēkstaciju īpašnieku savu izvēli izdarītu par labu videi nedraudzīgai tehnoloģijai. Mazāki ieguldījumi, ātrāka peļņa, tādēļ arī rezultāts – lielākā daļa mazo HES strādā uzkrāšanas režīmā un darbina turbīnu ar pārtraukumiem. Darbības starplaikos notiek ūdens uzkrāšana, jo mazo upju nelielās dabiskās caurteces dēļ turbīnu nav iespējams darbināt bez pārtraukuma, izņemot īslaicīgo plūdu un palu laiku. Teiksit – vajadzēja likt mazākas jaudas turbīnu. Pareizi, bet tieši šeit tad arī parādās peļņas intereses. Kāda jēga uz mazas upes likt mazjaudīgu turbīnu, kas neko jēdzīgu nespēj saražot, ja var uzcelt milzīgu dambi, iegūstot vērā ņemamu (vismaz 4–5 m) līmeņa starpību un, appludinot plašas teritorijas, uzkrāt milzīgas ūdens masas. Tad ar nostrādāšanai atļautajiem 20 cm no viena 10 ha uzpludinājuma var iekustināt kārtīgu turbīnu. Un upē uztaisīt nelielu cunami. Ne jau nu gluži 1,5 m, bet savi 30–60 cm sanāks. Un tas tikai no hesistu viedokļa nav nekas īpašs – ja pa uzkrāšanas laiku upe ir pārtikusi no bēdīgi slavenā garantētā sanitārā caurplūduma, tad viegli iedomāties, kas notiek, palaižot turbīnu. Aprakstītajai identiska aina ekspertīzes veikšanas laikā bija vērojama tajā pašā Cieceres upē: ar tumšām dubļainām nogulsnēm klātā svārstību zona bija viegli izmērāma un skatu pievilcīgāku nepadarīja. Arī upes ūdens dzidrība bija nosacīta un vairāk atgādināja lietus peļķes duļķainību. Turpretī no Mageļa kunga rakstītā izriet pavisam kas cits. Citēju: "Turbīnām normāli strādājot un liekajam ūdenim noplūstot pa brīvslūžām, caurplūdums ne ar ko neatšķirsies no caurplūduma bez HES." Iznāk, ka HES darbība nerada nekādas ūdens līmeņa svārstības upē. Es saprotu, ka Mageļa kungs nevar atbildēt par negodīgo (tomēr lasi – vairākuma) elektrostaciju īpašnieku darbībām, bet, runājot par konkrēto gadījumu, anomālās svārstības konstatētas regulāri, arī amatpersonu klātbūtnē. Tādēļ, nemaz neapspriežot, ko nozīmē frāze "turbīnām normāli strādājot", varu droši apgalvot, ka šāds apgalvojums ir klaja dezinformācija. Tā kā pierādīt svārstību faktu nav grūti, atliek izskaidrot, kādēļ tās ir tik nevēlamas.

"Neko sliktu" šāda neliela svārstīšana nenodara tikai enerģētiķu izpratnē. Patiesībā, salīdzinoši vērtējot, turbīnas ieslēgšanās upes dzīvajām radībām nozīmē to pašu ko cilvēkiem ekstremāli apstākļi, piemēram, viesuļvētra, kad nav iespējams turēties pretī stihijai un tevi aiznes (noskalo) uz pavisam citiem medību laukiem gan burtiskā, gan pārnestā nozīmē. Tā ir nepārprotami tieša ietekme uz attiecīgajā vidē dzīvojošajiem organismiem, kas, ar nespeciālista aci vērojot, liekas nemanāma vai nenozīmīga. Krasās ūdens līmeņa svārstības negatīvi ietekmē visas lejas bjefā sastopamās augu un dzīvnieku sugas, kas, nespēdamas piemēroties jaunajiem apstākļiem, pakāpeniski izzūd. Izzūd visdažādākajā veidā: zemākie organismi, to skaitā zivju ikri, kāpuri un pat mazuļi, vienkārši izkalst sausajā gultnes daļā, kamēr turbīna nestrādā; nelielajās bedrēs sabēgušās zivis, abinieki un arī citas dzīvās radības kļūst par viegli iegūstamu laupījumu citiem dzīvniekiem.

Bez šiem dzīvo radību tiešas iznīcināšanas piemēriem pastāv arī netieša ietekme, kuras apjoms ir līdz šim nenovērtēts. Piemēram, lašveidīgo zivju eksistenci šādos apstākļos apdraud ne tikai pašas ūdens līmeņa svārstības, bet arī svārstību radītās sekas. Ūdens līmeņa un attiecīgi straumes ātruma regulāras svārstības veicina pastiprinātu upes gultnes un krastu eroziju, biotiskās un abiotiskās fāzes ieskalošanos un pārvietošanos upes vidē, kas savukārt izraisa nārsta vietu aizsērēšanu un aizaugšanu. Šādi apstākļi kritiski ietekmē zivju nārstu, ikru sekmīgu inkubāciju un mazuļu attīstību arī ievērojamā attālumā no HES.

Ar ''aci'' vien nepietiks, ja iedziļināsimies izmaiņās, kas norisinās uzpludinātajā upes daļā. Šeit radītās pārmaiņas, kas vidi un tajā dzīvojošajos organismus pārsvarā ietekmē netieši, sākotnēji ir grūti novērtējamas un izpaužas ilgākā laika periodā. Ūdenskrātuves izbūve kādreizējās upes gultnes vietā rada nozīmīgas ūdens fizikāli ķīmisko parametru izmaiņas. Īpaši nozīmīga ir ūdens temperatūras režīma maiņa, kas atsevišķām sugām, piemēram, alatai un strauta forelei, var būt izplatību limitējošs faktors. Ūdenskrātuves sasilšana un ūdens kvalitātes pasliktināšanās aizaugšanas, dūņu un sanesu uzkrāšanās rezultātā paātrina globālas upes klimata izmaiņas arī ievērojamā attālumā no aizsprosta lejas bjefa un tiešās ietekmes zonas. Jāņem vērā, ka vēsturiski mazo foreļupju ūdens temperatūra bijusi zemāka nekā citās upēs, jo tajās ieplūst daudz gruntsūdeņu, ko piegādā daudzie avoti un strauti. Lielākā daļa šo upju ir straujas, krāčainas, ar smilšainām un akmeņainām gultnēm, tīru, avotainu un labi aerētu ūdeni. Šiem biotopiem raksturīga īpatnēja dzīvo organismu sabiedrība, kas pielāgojusies jeb pavada daļu no savas dzīves šādos specifiskos apstākļos. Attiecīgi vairums sugu ir stenobiontas, interesantas un ļoti vērtīgas, tādas, kas spēj dzīvot tikai šādā vidē.

Runājot par ūdenskrātuves piesārņojumu, diezin vai būtu uzskatīt par pareizu arī šādu Mageļa kunga viedokli: "... ūdens, plūstot caur HES slūžām, pamatīgi aerējas. Organiskās vielas noārdās, radot bagātīgu barības bāzi planktonam."

Piekrītu – ūdens tiešām aerējas. Tikai to nu nekādi nevar salīdzināt ar aerāciju dabiskajās krācēs, kas tagad appludinātas. Tāpat nevar uzskatīt, ka slūžu aerācija kompensē appludināto krāču funkcijas. Skaidrs, ka Mageļa kungs nav veicis skābekļa koncentrācijas mērījumus, citādi zinātu par skābekļa režīma atšķirībām starp upēm ar un bez aizsprostiem.

Tiesa arī, ka organiskās vielas noārdās. Ir tikai viens "bet". Proti, organiskās vielas varētu noārdīties vidē, kur tām dabiski paredzēts to darīt – krietni zemāk pa straumi lielajās satekupēs, kur šādiem procesiem ir labvēlīgi apstākļi. Mazo upīšu ūdenskrātuvēs bagātīgi uzkrātā organika tikai paātrina upes lejas bjefa eitrofikāciju. Daudzām retajām sugām tas nozīmē pārvietošanos uz piemērotāku vidi jeb izmiršanu.

Atkāpe par alatām

Nevaru piekrist Mageļa kunga apgalvojumam, ka "...parasti alatas Cieceres pacerēs nārstos mierīgi." Pavisam nedaudzo padsmit gadu laikā interesējoties, pētot, pavairojot šīs karaliskās un trauslās zivis, esmu ieguvis tikai vieglu nojausmu par alatu daudzu tūkstošu gadu gaitā izveidojušos raksturu, bioloģiskajām īpašībām un ekoloģisko plastiskumu. Man ar to ir par maz, lai dotu tik drošu prognozi par alatu izdzīvošanu pēc HES uzbūvēšanas, kā to dara Mageļa kungs. Taču kaut ko esmu apguvis, tādēļ vispirms gribu paskaidrot, ka alatas parasti nenārsto pacerēs, bet atklātās vietās stingri konstantos vides apstākļos. Pacerēs un dziļumos alatas atpūšas ikru nēršanas starplaikos. Diemžēl HES aizsprostu būvniecība un ekspluatācija noved pie neatgriezeniskām nārsta vides apstākļu izmaiņām, tādēļ par nopietnākajām no tām pavisam īsi ir vērts parunāt sīkāk.

HES ietekme uz apkārtējo vidi un tajā mītošajām dzīvajām būtnēm ir ne tikai tieša kā upes gultnes bagarēšanas, taisnošanas un grunts jeb nārsta substrāta izrakšanas gadījumā, bet arī netieša. Piemēram, HES izbūve, kā jau minēju, netieši ietekmē tādu alatu nārstam tik svarīgu ūdens fizikāli ķīmisko parametru kā temperatūru. Uzpludināšanas rezultātā palielinātās virsmas dēļ diennakts laikā ūdens temperatūra lejas bjefā var svārstīties 5-10°C un pat vairāk grādu robežās. Tāpat kā vairumam poikilotermu dzīvnieku, arī alatām apkārtējās vides jeb ūdens temperatūra ir nārstu terminējošs faktors, kas šādu svārstību gadījumā uz alatu nārstu iedarbojas traucējoši. Atrašanās ilgstošā svārstību ietekmē negatīvi ietekmē nārsta iznākumu. Par citu fizikāli ķīmisko faktoru izmaiņām nemaz nav vērts runāt, jo pilnīgi pietiek ar krasām ūdens temperatūras svārstībām, lai alatu nārsts nenotiktu.

Savukārt straumes ātrums uz nārsta vietas jeb berzes ir noteikts optimāls lielums, kas turbīnas nevienmērīgās darbības dēļ ir pārāk mainīgs, tādēļ nārstošanu apgrūtina tīri fiziski. Arī dziļums nārsta vietā, kā izrādās, ir tikpat noteikts, kas to pašu apstākļu dēļ mainās līdzīgi iepriekšējam parametram. Ja nu tomēr ir izdevies iznērst ikrus, paaugstinātas ūdens duļķainības dēļ to inkubācija var beigties ar nosmakšanu zem nogulšņu slāņa, kamēr, nonākot šādā situācijā pēc izšķilšanās, barības objekti mazuļiem kļūst grūti pamanāmi un notverami. Kā rāda novērojumi arī citās valstīs, alatu mazuļi izvairās no augstas duļķainības, kas traucē reaģēt uz barības parādīšanos. Šāda vides apstākļu nestabilitāte lejas bjefā ilgākā laika periodā nenovēršami noved pie alatu skaita ievērojamas samazināšanās vai pat izzušanas.

 ***

 Parasti attiecīgā upes posma mikroklimata globālo izmaiņu ietekme vērojama tālu no lokalizācijas vietas. Īpaši ietekmes zona pagarinās uz leju pa straumi. Praktiski visi uz mazajām lašveidīgo zivju upēm uzbūvētie aizsprosti veicina pilnīgu vai daļēju sugu nomaiņu katrā konkrētajā augu un dzīvo būtņu sabiedrībā un skaidrs, ka ne jau uz labo pusi. Izzūd ne tikai makšķerniekus interesējošās vērtīgo zivju sugas, bet arī retas un interesantas zemāko organismu sugas. Vieta jau tukša nepaliek, vienas sugas nomaina citas, mazāk prasīgas, kas nav tik retas un jutīgas pret vides apstākļiem. Un tieši šajā brīdī tiek ignorētas starptautisko konvenciju, direktīvu, līgumu prasības par dabas bioloģiskās daudzveidības aizsardzību, ko esam solījušies ievērot. Šķiet, ka kādam kaut kur ārpus Latvijas mūsu dabas liktenis rūp vairāk nekā mums pašiem.

 ◊ Uzpludinājuma ekspluatācija atbilstoši izstrādātajiem noteikumiem

Videi draudzīgi uzbūvēta HES pati par sevi neko nenozīmē, ja to ekspluatē kā ienāk prātā vai kā izdevīgāk, kas savukārt nepavisam nenozīmē – videi nekaitīgāk. Lielākā problēma ir tā, ka paši ekspluatācijas noteikumi vai atsevišķi tajos noteiktie parametri, piemēram, sanitārā caurtece jeb garantētais ūdens caurplūdums, kas jāatstāj upei, ir absurds lielums un būtu jāpārrēķina. Nevar vadīties pēc kaut kāda reizi simt gados ekstremāli sausā laikā fiksēta skaitļa, kas, ja arī kādreiz novērots, daudzu sugu izdzīvošanai ir kritisks lielums un īslaicīga parādība ar raksturīgiem vairāk vai mazāk konstantiem apstākļiem. Turpretī punkts par garantēto caurplūdumu ļauj spēlēties ar ūdens līmeņa svārstīšanu upē no vienas galējības līdz otrai. Piemēram, piecas stundas zem aizsprosta upe ir garantētā caurplūduma ekstremālajā mazūdenī un nereti (nārsta laikā) turbīnas apstāšanās, īpaši mazākajās upēs, izskatās pēc zivju zvejas jeb salasīšanas sausajā gultnē. Tad pēc īsa mirkļa ieslēdzas turbīna un upei pāri brāžas pavasara palu cienīgs vilnis pāris stundu ilgumā, kas upes iemītniekiem signalizē par kārtīga duļķa vai pat dubļu un dūņu vannas palaišanu. Katrai HES darbības ritms ir atšķirīgs un svārstību lielums atkarīgs no ūdens caurteces, uzpludinājuma lieluma un īpašnieka sirdsapziņas. Domāju, ka ne viens vien būs ievērojis, kādas vasaras laikā izskatās tādas Kurzemes foreļupes kā Šķervelis, Koja, Šķēde, Zaņa, Ciecere. Apzināti nosaucu tikai viena reģiona upes, ar to netieši norādot, ka visā Latvijā šādu piemēru ir ļoti, ļoti daudz.

Un visbeidzot...

Lai kā es vēlētos iztirzāt vēl vairākas Mageļa kunga raksta rindkopas, tomēr žurnāla formātam tas būtu par daudz. Tad jau drīzāk derētu sarīkot dzīvo diskusiju ar visdažādāko speciālistu piedalīšanos. Taču, nobeidzot "vainīgā" raksta apskatu, vēl tikai viens citāts, kas, manuprāt, vistrāpīgāk raksturo autora un viņam līdzīgo hesistu būtību un domāšanas stilu: "Cita lieta, ka purvainu, mazauglīgu pļavu vietā daudzviet ir izveidoti auglīgi tīrumi un kultivēti zālāji. Ja arī, pārrokot kādu upīti, makšķernieki ir zaudējuši dažus spaiņus zivju, tad nosusinātajās platībās izaudzētā raža bieži vien var pabarot simtiem cilvēku visu gadu."

Dzirdot šādus un līdzīgus izteikumus, rodas sajūta, ka kaut kur kaut kas līdzīgu jau agrāk esmu lasījis. Ļoti sasprindzinot atmiņu, nāk prātā padomjlaiku skolas obligātā literatūra "Mazā zeme" un Leonīds Brežņevs vai kārtējais vienīgās partijas kongress par pārtikas programmas izpildi. Nu un vēl kaut kas tamlīdzīgā garā. Šādu pieeju lietām pat negribas komentēt, bet redzu, ka vajag. Citādi vēl nākošā paaudze pārņems padomju laika domāšanas un darba metodes. Vispirms jāteic, ka citāts jau pa gabalu ož pēc pagātnes – autors taisnojas par sen pieļautajām kļūdām padomju meliorācijas ziedu laikā, kad viss tika pakļauts vienam mērķim: vai tas bija piecgades plāns, sociālistiskā sacensība, vai tā pati pārtikas programma. Padumjajos laikos svarīgs bija tikai mērķis, nevis līdzekļi, ar kādiem tas sasniegts, un sekas, par kurām nāksies maksāt vēl mūsu bērnu bērniem. Mūsdienās šāda pieeja nav aktuāla, un sen neviens nenosusina dabiskās ekosistēmas, lai cik tās būtu neauglīgas, purvainas un (vai) slapjas, ar mērķi palielināt lauksaimniecībā izmantojamās platības. Par laimi, liela daļa no "slapjajām" biocenozēm atrodas valsts aizsardzībā. Šķiet lieki šeit pieminēt lauksaimniecībā izmantojamo, bet neapstrādāto un pamesto zemju īpatsvaru. Šo Latvijas lauku traģēdiju zina visi. Arī "pārrokot kādu upīti" zaudējumus nemēra zivju spaiņos pret iegūstamo it kā nospiedoši lielāko potenciālo labumu. Esam savu dabu gana postījuši, tādēļ aktuāla ir dabas bioloģiskās daudzveidības, reto, izzūdošo sugu un to apdzīvoto biotopu aizsardzība. Runājot konkrēti, tad, piemēram, Cieceres upes zaudējumu mērīšanai ar pāris spaiņiem nepietiks. Tikai alatu resurss vien atkarībā no apstākļiem Ciecerē sniedzas tūkstošos, kas pieprasa stipri vien "rupjākus" mērtilpumus.

Bet ne tas ir galvenais. Sugu izzušanā daudz lielāka loma par vairāku spaiņu savu īpatņu zaudēšanu ir to dzīvesvides pārveidošana, kas, piemēram, pēc HES aizsprostu būvniecības, vairs neatbilst aborigēnu prasībām. Tas vērtējams kā sāpīgākais nodarījums dabai, kas pastiprina arvien pieaugošo netaisnību, kad, iznīcinot un transformējot īpaši aizsargājamus biotopus, notiek reto un ekoloģiski trauslo sugu izzušana un nomaiņa pret parastākām un mazāk prasīgām. Ja pieņem, ka upi apdzīvo tikai viena nosacīta suga – zivs, tad ļoti iespējams, ka atsevišķos gadījumos HES aizsprosta būvniecības gadījumā būsim pat ieguvēji, jo appludinātās teritorijas paver plašas dzīves telpas jaunām visurdzīvojošām mazvērtīgo zivju sugām, kuru biomasa krietni var pārsniegt appludinātās upes gultnes daļā dzīvojošo iemītnieku biomasu. Bet tieši šajā vietā mums jāparāda savs cilvēciskais intelekts, kas mūs atšķir no citiem uz priekšu par nākotni nedomājošajiem dzīvniekiem. Dievs vienīgi cilvēkam devis saprātu, kas gan vērtējams kā visai niecīgs ieguvums, zinot to, ka cilvēks vienīgais no visām dzīvajām radībām apzināti iznīcina pats sevi jeb, liriski izsakoties, zāģē zaru, uz kura pats sēž. Varbūt mūs maldina iegūtā ūdens spoguļa neatvairāmais skaistums parkam līdzīgas sakoptas vides ietvarā, kas ir pilnīgs pretmets salīdzinoši nelielas un, no noteiktas cilvēku daļas viedokļa raugoties, pilnīgi nesakoptas, t.i., aizaugušas, džungļainas upītes līkumiem. Tomēr bieži vien (arī šoreiz) gan vienas, gan otras vides baudītāji sevi sauc par dabas draugiem. Dīvaini, ka, absolūti ignorējot Dabas daudzveidīgo procesu norises un vajadzības (šo pēdējo lietvārdu gribas salīdzināt ar cilvēka dabiskajām vajadzībām), vēl saglabājusies vēlme "pa savam" būt dabas draugam.

Jautājums še ir: "Kādam draugam?". Tas, nudien, ir īsti vietā, ja pat no atbildīgo institūciju ''kabineta'' ekspertīžu lapām ir skaidrs, ka plānotā masveida "vides sakārtošana" HES vajadzībām upēm nozīmē virkni negatīvu pārmaiņu, kas beidzas ar lielāku vai mazāku, bieži vien neredzamu, ekoloģisko katastrofu.

Vēl tas nozīmē, ka pagaidām viena vai vairāku cilvēku biznesa interešu vārdā tiek likta vienlīdzības zīme starp dabiskiem mazo upju līkločiem, aizaugušām gravām, dabiskām palieņu pļavām, mežiem, mitrainēm un HES radītajām sakoptajām kultūrvidēm.

Vēl tas nozīmē, ka lielu daļu no savām skaistajām mazajām upelēm būsim iekaluši hidroelektrostaciju nāves važās.

 

4229443676_d