Foreļaudzēšanas mazais praktikums. Drukāt
DSC04310 

Iespējams, ka daudzu jaunu dzīvību radīšanas un brīvē laišanas process liktu rūdīta zivju bendes sirdij ietrīcēties daudz stiprāk, nekā veicot milzu lomu ar kaut kādu ķeramo rīku. Atliek tikai apzināties, ka Dabai dot sagādā daudz lielāku gandarījumu nekā ņemt. Jā, arī tāds varētu būt šīs rakstu sērijas ''pēdējā piliena'' mērķis – nepieciešamās informācijas veidā dot impulsu tiem, kas jau sen lolo domu pievērsties tādai romantiskai nodarbei kā zivjaudzēšanai.

 


Foto:A.Mičulis

Armands Roze(Resursi Cope MMD)

“Zivjaudzēšana nav tikai parasta nodarbošanās vai “kaut kāds” darbs. Tas ir dzīves stils.”

Tāda apziņa ikdienas gaitās parasti pavada šā aroda ļaudis. Tikai dzīvojot tajā, ir iespējams izdzīvot, tādēļ grūti šajā darbā iedomāties cilvēkus no malas, kam šī nav sirdslieta, nodarbinātus apstākļu sakritības dēļ.

Personīgā pieredze – svece zem katra zivjaudzētāja pūra

Armands Roze.Foreļaudzēšanas mazais praktikums.(I)

Par to, ka foreļaudzēšana ir specifiska nodarbošanās, šaubu nav, tādēļ, lai kļūtu par pieredzējušu speciālistu zivkopi, šajā nozarē jāpavada ilgi gadi. Tā kā teorija un prakse šajā jomā ne vienmēr iet roku rokā, viegli saprotams, ka katra zivkopja vērtība slēpjas viņa nenovērtējamajā pieredzē. Tādā pieredzē, kas uzkrāta noteiktos apstākļos daudzu darba gadu garumā, nav izlasāma mācību vai rokasgrāmatās par zivju audzēšanu. Nav arī iespējams to uzlikt uz papīra, ņemot vērā, cik bieži rīcības motīvi slēpjas katra zivkopja intuīcijā. Tādēļ arī visu turpmāk aprakstīto nevar uzskatīt par absolūtu patiesību un nemainīgu vērtību avotu, no kā vadīties. Zivjaudzētāju praksē ļoti bieži nākas eksperimentēt jeb, pareizāk būtu teikt, ka apstākļi eksperimentē ar zivjaudzētāju. Vai tie būtu laika apstākļi vai banku krīze, slimības vai ūdens piesārņojums, elektrības trūkums vai plūdi, darbs ar zivju audzēšanu ir mainīgs, negaidītiem pārsteigumiem pilns, kas jāatrisina paša spēkiem, un tieši tādēļ tas ir tik interesants. Rutīna nav iespējama. Tomēr problēmas un risinājumi ļoti bieži ir līdzīgi. Personīgā pieredze zivjaudzēšanā ir kā svece zem pūra – pārlieku slēpsi, apsūbēs un pēc laika nekam vairs nebūs vajadzīga. Kā jebkas šajā pasaulē, arī zivjaudzēšanā viss ir mainīgs, un jo īpaši pēdējā laikā zinātne progresē arī zivsaimniecībā, tādēļ svece zem pūra zaudē savu nozīmi.

Foreļaudzēšana – sistēma, plānošana (noiets,orientācija, utt.), inventārs

Uzreiz jāteic, ka pilnīgi drošs ir tikai viens apgalvojums – zivsaimniecībā nav universālu standarta risinājumu. Katra audzētava prasīs savus nestandarta risinājumus kā pārvarēt problēmas, kas rodas uzsākot foreļaudzēšanu. Bez šaubām, kā jebkurā lietā, viss sākas ar plānošanu. Ja ir skaidrs, ka no zivjaudzētāja sūtības neizbēgt, pirms ķerties pie lietas, jātiek skaidrībā par vairākiem jautājumiem.

Pirmais no tien – kāda paredzamā audzētava būs. Kā rāda līdzšinējā prakse dzīvotspējīgākas audzētavas ir tad, ja tās ir pilnsistēmas, t. i., visi audzēšanas cikli notiek uz vietas, sākot no vaislas bara uzturēšanas līdz ikru inkubācijai, mazuļu un preču zivju audzēšanai. Tai pašā laikā audzētava var sekmīgi nodarboties arī tikai ar tirgus zivju vai tikai ar mazuļu audzēšanu. Viss atrisinājums slēpjas stabilā izejmateriāla iegādes un gatavās produkcijas noieta sistēmā. Un – mūsu apstākļos šādu stabilitāti foreļaudzēšanas uzņēmums spēj iegūt, organizējot pilnu ražošanas ciklu savas audzētavas iekšienē.

Pirms foreļaudzēšanas

Armands Roze.Foreļaudzēšanas mazais praktikums (II)

IMG_0443Foto:E.Veikins

Pagājušajā žurnāla numurā iepazināmies ar pašu varavīksnes foreli un – pavisam, pavisam nedaudz – arī ar foreļu audzēšanas pamatprincipiem.Vērtējot kopumā visu zivju audzēšanu, ir skaidrs, ka tā nav tikai parasta nodarbošanās vai kaut kāds darbs. Tas ir dzīves stils. Tāda apziņa ikdienas gaitās parasti pavada šā aroda ļaudis. Tikai dzīvojot tajā, ir iespējams izdzīvot, tādēļ grūti šādā darbā iedomāties cilvēkus no malas, nodarbinātus apstākļu sakritības dēļ.Runājot par foreļaudzēšanu, jāteic, ka tā ir sarežģītāka un specifiskāka nodarbošanās, salīdzinot ar citu zivju sugu audzešanu, tādēļ, lai kļūtu par pieredzējušu speciālistu zivkopi, šajā nozarē jāpavada ilgi gadi. Iepriekšējā žurnāla numurā jau teicu, ka: “Tā kā teorija un prakse šajā jomā ne vienmēr iet roku rokā, viegli saprotams, ka katra zivkopja vērtība slēpjas viņa nenovērtējamajā pieredzē, kas uzkrāta noteiktos apstākļos daudzu darba gadu garumā, nav izlasāma mācību vai rokasgrāmatās par zivju audzēšanu. Nav arī iespējams to uzlikt uz papīra, ņemot vērā cik bieži rīcības motīvi slēpjas katra zivkopja intuīcijā. Tādēļ arī visu turpmāk aprakstīto nevar uzskatīt par absolūtu patiesību un nemainīgu vērtību avotu, bet var pieņemt par vienu no izziņas avotiem, plānojot savu darbošanos šajā nozarē.”Bet nu pie konkrētām lietām, kuras jātrisina, pirms ķerties vērsim pie ragiem. Uzreiz jāteic, ka zivsaimniecībā nav universālu standarta risinājumu jebkuram gadījumam. Galvenos vilcienos ir zināms, “kā jābūt”, pārējais ir ''pielāgošana uz vietas'', kas mūsu cilvēkiem visā visumā nav nekas jauns. Katra jaunceļamā audzētava prasīs savu nestandarta pieeju, pārvarot problēmas, kas rodas, uzsākot foreļaudzēšanu, tādēļ svarīgākās no tām būtu vērts iztirzāt smalkāk.

Vietas izvēle un ūdens resursi

Ir cilvēki, kuri tuksnesī veido oāzes un cīnās par katru pilienu ūdens. Par laimi ūdens ir viena no Latvijas nacionālajām bagātībām un mums par tā trūkumu sūdzēties būtu grēks. Tomēr – ja oāzes veidošanā ir svarīgi, lai ūdens vispār būtu, tad foreļaudzēšanai ar to vien ir par maz. Tātad atliek noskaidrot – kādi ūdeņi ir vispiemērotākie foreļu audzēšanai vai kas jāizdara, lai tie par tādiem kļūtu.Tā kā galvenais kritērijs vietas izvēlē ir audzēšanai pieejamie ūdens resursi, ar tiem tad arī jāsāk. Vai tas būtu dīķis, strauts vai neliela upīte, jātiek skaidrībā par tā izcelsmi. Tas, ka slīkstam ūdeņu pārpilnībā, nebūt nenozīmē, ka katra Latvijas slapjākā vieta ir piemērota audzēšanai. Foreļaudzēšanai piemērotu vietu nemaz nav tik daudz kā varētu domāt, tādēļ bieži vien nākas pielāgot to, kas pieejams. Turklāt, plānojot nopietnāku audzēšanu, noteikti jāņem vērā vairāki priekšnosacījumi.Pirmkārt, augsne uz kuras paredzēts veidot audzēšanas platības. Jo tā liesāka, jo labāk (tas ir pilnīgi pretēji karpu audzēšanai, kur liesas augsnes papildus mēslo). Vēl vairāk – auglīgo augsnes kārtu vēlams novākt. Purvainas augsnes audzēšanai vairumā gadījumu nav piemērotas vispār. Ideālas ir smilšainas, akmeņainas un arī mālainas augsnes, kas lielākoties galīgi nav piemērotas lauksaimniecībai.Otrkārt, ūdens kvalitāte jeb ķīmiskais sastāvs, kas ir ļoti cieši saistīts ar augsnēm, uz kurām ūdens atrodas. Neiedziļinoties sīkumos, var izcelt dažus svarīgākos parametrus, pēc kuriem nosaka ūdeņu piemērotību plānojamajai darbībai.Skābekļa daudzums – viens no svarīgākajiem parametriem (min. – 5 mg/l, opt. – 7–12 mg/l), no kura vistiešāk atkarīga zivju audzēšanas efektivitāte (par to sīkāk turpmāk).Ūdens pH optimums – neitrālas vides ar minimālām novirzēm uz abām pusēm robežās.Piesārņojuma pakāpe jeb saprobitāte norāda dažādu ķīmisku vielu un elementu klātbūtni ūdenī, ko var konstatēt, veicot attiecīgas laboratoriskas analīzes. No ūdeņu tīrības pakāpes atkarīga arī zivju atbilstība pārtikas kvalitātes prasībām. Nepārprotami tīru strautu un avotu ūdeņi parasti atbilst visām kvalitātes prasībām, tomēr tik un tā būtu vēlams veikt to analīzes, lai kontrolētu situāciju un fiksētu iespējamās izmaiņas.Treškārt, pareiza vietas izvēle “tīri” ģeogrāfiskā ziņā. Tas nozīmē, ka laikus jāparedz vismaz aptuvens audzēšanas platību izvietojums un to ūdensapgādes secība. Parasti audzēšanas platību izmēri un to izvietojums atkarīgs no katras konkrētās vietas. Iespējamie varianti – kaskādes veidā vai sistēmā ar neatkarīgu ūdenspadevi. Pēdējā neapšaubāmi ir drošāka no slimību izplatības viedokļa, bet, ņemot vērā vietas apstākļus un vairumā gadījumu tomēr ierobežotos ūdensresursus, priekšroka tiek dota kaskādes tipa sistēmām. Šajā gadījumā svarīga būs pareiza audzēšanas ciklu secība, mazākas zivis izvietojot tuvāk ūdens padeves avotam, bet vaislas zivīm, ja tādas būs, paredzot atsevišķu ūdens apgādi.Izvēloties vietu audzēšanai, tiek ņemti vērā vēl daudzi svarīgi blakusfaktori, kuru klātbūtne vai trūkums var būtiski ietekmēt audzēšanas rezultātus, tādēļ jebkurā gadījumā būtu vēlama speciālista konsultācija. Protams, ja foreļu audzēšana neaprobežojas ar dažiem desmitiem zivju pašu vajadzībām.

Plānošana un orientācija

Kad vieta nopietni izvēlēta, sākas vēl nopietnāka plānošana. Pirms ķerties pie darbiem, jātiek skaidrībā par galveno, proti, – vai paredzamā audzētava būs pilnsistēmas (t.i., visi audzēšanas cikli, sākot no ikru inkubēšanas līdz preču zivju un vaislas bara audzēšanai, notiks uz vietas) vai nepilna cikla, kas specializēsies vaislas, ikru, mazuļu vai tikai tirgus zivju audzēšanā.Kā pierādījusi šodienas situācija, tad stabilākas ir pilnsistēmas audzētavas. Tās ir neatkarīgas no izejmateriāla piegādātājiem un drošāk var plānot savu darbošanos. Turpretī, piemēram, tirgus zivju ražotāji ir pilnīgi atkarīgi no mazuļu audzētājiem, kuri, protams, strādā atbilstoši pieprasījumam. Tādēļ zivju mazuļu cenas katru gadu ir ''peldošas'', dažreiz nepamatoti augstas, kas tirgus zivju ražotājiem atsevišķos gadījumos var radīt liekus zaudējumus.Tomēr, tā kā ne vienmēr vietas apstākļi ļauj organizēt visus audzēšanas ciklus vienkopus, audzētava varētu specializēties uz tirgus zivju vai mazuļu ražošanu. Šāda tipa audzētavas sekmīgas darbības pamatā ir vienkārša patiesība – vispirms jāveido stabilas tirgus attiecības – vai tā būtu izejmateriālu piegāde, starpniecība, vai gatavās produkcijas noiets. Tas ļauj veidot audzēšanas sistēmas, kas katrai ģeogrāfiskajai vietai un pieejamajiem ūdens resursiem ir vispiemērotākās.Mūsu pašreizējos apstākļos par šādu stabilitāti foreļaudzēšanas sektorā runāt ir pāragri, tādēļ vēlreiz atkārtoju – dzīvotspējīgāki pagaidām ir tādi uzņēmumi, kas organizē pilnu ražošanas ciklu savas audzētavas iekšienē, neskatoties uz to, ka tas ir tehnoloģiski sarežģīti un arī dārgāk – izvēloties šādu variantu, jārēķinās ar neapšaubāmi lielāku līdzekļu ieguldījumu, nekā būvējot nepilna cikla audzētavu.Bez iepriekšminētajiem foreļu audzēšanas veidiem pēdējos gados arī Latvijā sācis attīstīties tāds ārzemēs ļoti populārs “tūrisma” veids kā foreļu un citu zivju makšķerēšanas serviss. Tas nozīmē, ka foreles tiek audzētas uz vietas vai iepirktas no audzētavām jau vajadzīgajā svarā un ielaistas dīķos vai jebkurās citās ūdenskrātuvēs tieši makšķernieku vajadzībām. Šādu servisu piedāvā gandrīz visas foreļaudzētavas, kā arī atsevišķi organizētas makšķerēšanas vietas visā Latvijā. Atšķirībā no citu zivju copes, kur maksa tiek iekasēta tikai par “vienu rīku vai āķi”, tālāko galaiznākumu atstājot katra paša meistarības ziņā, foreļu ķērāji parasti norēķinās par noķertajiem kilogramiem (cena no 2,5–3,5 Ls/kg), un mazāk meistarīgie netiek “apbižoti” (cik noķer, par tik maksā). Turpretī “meistari”, nopērkot vienu karpu licenci (cena no 1–4 Ls/gab.), saķer 10 kg un pat vairāk. Tātad – izdevīgi un interesanti ir jebkurā gadījumā.Organizējot šādu servisu, izdevīgāk izmantot jau gatavas ūdenskrātuves, turklāt tām obligāti nav jābūt nolaižamām. Galvenais nosacījums – lai zivīm būtu piemēroti dzīves apstākļi arī ziemas laikā.

P.S. Turpmāk – nepieciešamie saskaņojumi valsts institūcijās, būvdarbi, praktiskā foreļaudzēšana: izejmateriāls (izvēle, audzēšana), barošana, slimības, profilakse, vaisla, inkubācija, mazuļu audzēšana.

Pirms foreļaudzēšanas

Armands Roze.Foreļaudzēšanas mazais praktikums (III)

Turpinājums. Sākumu lasiet MMD 99/6 un 99/7

Saskaņā ar solījumiem turpināt iesākto, turpinām arī pērn iesākto rakstu sēriju tiem, kuri nopietni interesējas par zivju audzēšanas iespējām. Ja atceraties, jau publicētas šā “seriāla” pirmās divas daļas – par varavīksnes foreļu bioloģiju, to audzēšanas pamatprincipiem, kā arī par vietas izvēli un darba priekšplānošanu (MMD 99/6 un 99/7). Šoreiz – par potenciālo zivjaudzētāju attiecībām ar valsti, precīzāk, par pamatnoteikumiem, kas jāizpilda, lai šīs attiecības būtu likumīgas, tātad, drošas un ilgtspējīgas.

Kad tas nokārtots, var ķerties pie būvdarbiem...

Saskaņojumi valsts institūcijās

Dažreiz atļauju un saskaņojumu kārtošana valsts institūcijās var izrādīties pamatīgs šķērslis, tādēļ ar vizīti pie ierēdņiem nevajadzētu kavēties. Galvenais klupšanas akmens varētu būt, piemēram, fakts, ka jūsu izvēlētā teritorija ir kāda dabas lieguma sastāvdaļa, svarīga caurceļotājzivju migrāciju un nārsta upe vai paredzētā būvdarbu vieta ir vienīgā Lēzeļa lipares (aizsargājams augs) atradne Latvijā. Tas automātiski pārvilks svītru visiem jūsu plāniem. Tādēļ, lai izvairītos no liekiem sarežģījumiem, vispirms jādodas vizītē pie pilsētas vai rajona galvenā arhitekta un būvinspektora. Šo cilvēku kompetencē ir nepieciešamo formalitāšu kārtošana jūsu izvēlētā objekta būvniecības atļaujas saņemšanai. Tikai pēc projekta izstrādes, apstiprināšanas un saskaņošanas, kas ir sarežģītākā un nepatīkamākā daļa visā procesā, beidzot var sākt būvdarbus.Kad audzētavas būvniecība un iekārtošana pabeigta, atliek uzlikt “punktu uz i” – doties vizītē uz LR Zemkopības ministrijas Valsts Zivsaimniecības pārvaldes nomas līgumu un licenču grupu, kur visiem zivsaimniecības uzņēmumiem, tajā skaitā arī zivju audzētavām, jāiesniedz attiecīgie dokumenti akvakultūras uzņēmējdarbības licences saņemšanai. Pēc iesniegto dokumentu pārbaudes un komisijas vizītes objektā, licencēšanas komisijas sēdē tiek piešķirta licence uz trim vai pieciem gadiem, kas dod formālu juridisku pamatu audzētavas darbībai uz norādīto laiku. Ar to arī valsts institūciju apmeklējumus uz laiku varētu beigt. Vienīgā vieta, kur zivjaudzētāji iegriežas regulāri, ir veterinārais dienests, lai veiktu saražotās produkcijas analīzes un saņemtu atļaujas tās pārdošanai. Protams, vēl jāapmeklē arī Valsts ieņēmumu dienests...

Būvdarbi

Pēc nepieciešamo formalitāšu nokārtošanas var ķerties pie būvdarbiem. To apjoms un izmaksas atkarīgas no projektējamās audzētavas lieluma. Nelielu dīķu rakšana un strautu uzdambēšana nav sarežģīts pasākums un, ja projektā nav paredzēta ēku būvniecība audzētavas vajadzībām, tad tās arī ir lielākās izmaksas līdz zivju audzēšanas uzsākšanai.Elementārākie būvdarbi ir platību rakšana ar ekskavatoru, šķūrēšana ar buldozeru un meniķu, slūžu vai jebkura cita veida ūdens noteces sistēmas betonēšana, kas vienkāršai tirgus zivju audzēšanai ir pilnīgi pietiekami. Pilnsistēmas audzētavu ierīkošana ir tehniski sarežģītāka un attiecīgi arī daudz dārgāka. Šajā gadījumā bez audzēšanas platībām vēl jāizbūvē vieta vaislas zivju turēšanai un inkubācijas ēka, kas nodrošināta gan ar elektroenerģiju, gan ar neatkarīgu ūdensapgādi.Nedrīkst aizmirst arī to, ka pie audzēšanas platībām jāved labiem ceļiem, jo zivju pārvadāšana, ielaišana un nozveja pārsvarā notiek slapjajā gadalaikā. Citādi var izrādīties, ka ceļš, pa kuru vasarā varēja mierīgi ripināt, vēlajos rudens lietos galīgi atmiekšķējies un nav izbraucams. Ja pie rokas nebūs neviena traktora, nāksies “ražu” apēst pašam.Vienkāršākās un lētākās audzēšanas platības ir mākslīgi veidoti dīķi bez speciāla gultnes seguma. To forma un izmēri atkarībā no vietas apstākļiem var būt ļoti dažādi. Speciāli foreļaudzēšanai veido grāvjveida 10–50 m garus dīķus ar dziļumu ne mazāku par 1,5 m, platumu no 2 līdz10 m, jo tos ērti apzvejot un arī zivju piebarošana tādos grūtības nesagādā. Tas gan neizslēdz cita izmēra un formas dīķu izmantošanu foreļu audzēšanā, svarīgi tikai, lai dīķis būtu pietiekami dziļš un neuzsiltu, kā arī, lai to nolaižot, zivis būtu viegli savācamas.Sarežģītākas audzēšanas platības veido ar blietētu šķembu, oļu vai betonētu gultni un krastiem. Laukuma ziņā tās ir mazākas, dziļākas, bet ar spēcīgu caurteci, kas ļauj mazā tilpumā uzturēt samērā lielu zivju daudzumu. Šādi vēlams veidot vaislas zivju un ziemošanas platības jeb baseinus, jo tos viegli ne tikai apzvejot, bet arī iztīrīt un, ja nepieciešams, veikt dezinfekciju. Bez betona baseiniem foreļaudzēšanā bieži lieto arī nelielas stiklšķiedras vai plastmasas tilpnes, kas domātas ikru inkubācijai un mazuļu paaudzēšanai. Tās ir ļoti ērtas ekspluatācijā, lietojamas arī tirgus zivju audzēšanai (tikai – lielāka tilpuma) un vienīgais šāda materiāla baseinu trūkums ir to nesamērīgi augstās izmaksas.Gadījumā, ja dīķi jau ir, bet foreļaudzēšanai tie liekas galīgi nepiemēroti, būtu vēlama speciālista konsultācija. Parasti seklus, aizaugušus dīķus iesaka padziļināt un iztīrīt no ūdensaugiem un dūņām. Nopietnākai audzēšanai tomēr ar šādu informāciju būs par maz, un speciālista palīdzība noteikti izmaksās lētāk, nekā neveiksmes pašā audzēšanas sākumposmā.Pēc būvdarbu pabeigšanas beidzot var ķerties pie procesa patīkamākās daļas – mazuļu ielaišanas jaunajā vidē, bet par to – atsevišķi un mazliet sīkāk, tā uzsverot, cik nopietns jautājums ir izejmateriāla iegāde.Tātad – turpinājums sekos...

Izejmateriāls

Armands Roze.Foreļaudzēšanas mazais praktikums (IV).

Turpinājums. Sākumu lasiet MMD '99/6, '99/7 un 2000/1

“Ko sēsi, to pļausi!” – pilnīgi vietā skan šis sakāmvārds, kad zivjaudzēšanā, kas tāda zemnieku būšana vien ir, sezonas sākumā runas “iegriežas sliedēs” par izejmateriāla – zivju mazuļu – pirkšanu. Veca patiesība, kam bez garas domāšanas jāpiekrīt, tādēļ pie mazuļu būšanām vērts pakavēties mazliet ilgāk...

Izejmateriāla izvēle

Kādēļ tad ir tik svarīgi iegādāties tādus foreļu mazuļus un ne citādus, un kādus tieši?To, uzsākot foreļu audzēšanu, būtu svētīgi izprast. Vēl jāpiebilst, ka nereti šajā jautājumā audzētāju domas dalās, “izejot” no katra paša pieredzes, kā arī no nevēlēšanās sevis audzēto atzīt par sliktāku kā citiem esam. Tādēļ topošajam audzētājam vajadzētu mācēt orientēties audzētavu piedāvātajā mazuļu klāstā.Vispirms jāpaskaidro, ka Latvijā foreļu mazuļu tirgū pagaidām valda liels “bardaks”. Nav noteiktas stabilas mazuļu cenas, nav kvalitatīvas un kvantitatīvas izvēles, turklāt pieprasījums dažkārt un dažviet pārsniedz piedāvājumu. Tas arī nosaka pašreizējo situāciju, kad mazuļu pircējiem nav divu domu – jāpērk tādi, kādus dod, jo var gadīties, ka vispār paliks bešā. Un neies jau nu kurzemnieks meklēt foreļu mazuļus Vidzemes pusē vai otrādi (šobrīd gan attālums vairs nav šķērslis).Ja nu mazuļu pārdevējs atrasts, atliek vienoties par turpmāko sadarbību. Mutiska vienošanās patlaban ir “ejošākā” sadarbības forma starp ieinteresētajām pusēm, kurpretī līgumu slēgšana nav izplatīta, kaut gan tas jūtami apdrošinātu mazuļu audzētavu darbu. Acīmredzot to var izskaidrot ar patreizējo ekonomisko nestabilitāti valstī, kas neļauj plānot savu darbību uz priekšu un uzņemties tālejošas saistības.Pircējam tomēr būtu jāzina, ka mazuļu audzētāji savu darbošanos plāno gadu un vairāk iepriekš, kad tiek ''ielikti pamati'' jaunajai nākošā gada “ražai”. Tas ir, inkubācijai, atkarībā no nepieciešamā vai pasūtītā mazuļu daudzuma, tiek ņemts attiecīgs daudzums ikru. Protams, ar nelielu rezervi. Tātad – ja ikru inkubācijas un mazuļu izturēšanas laikā atbirumi bijuši niecīgi, plānotais mazuļu daudzums tiek pārpildīts. Un – tikai šādas veiksmes gadījumā mazuļu pircēji, kuri attapušies pēdējā brīdī, varēs iegādāties kaut ko no pārprodukcijas. Jāpiebilst, ka audzētavās ar ierobežotu audzēšanas apjomu un labu produkciju šādi pārpalikumi gan nemēdz būt, tā kā uz to nevajadzētu cerēt, un jebkurā gadījumā lielākus mazuļu daudzumus pasūtīt laicīgi.

Nedaudz bioloģijas

Lai iegūtu priekšstatu par to, ko tad iegādāties foreļu mazuļu tirgū, jāiepazīstas ar nelielu ievadinformāciju šajā sakarā. Pašlaik Latvijā audzētās varavīksnes foreles lielākoties ir deviņdesmitajos gados no apkārtējām kaimiņvalstīm ievesto foreļu pēcnācēji, starp kurām pēc nārstošanas laika izdala divas galvenās rases jeb formas – rudens un pavasara foreles.Mūsu audzētavās galvenokārt izplatīta pavasarī nārstojošā forma, jo šo foreļu ikru inkubācijas periods ir ievērojami īsāks un tehnoloģiski vienkāršāks. Ikri nobriest aprīlī, maijā, inkubācijas periods parasti ilgst 3–4 nedēļas, apmēram nedēļu aizņem šķilšanās, un vēl pēc nedēļas vai divām kāpuri uzsāk aktīvi baroties. Visu šo bioloģisko procesu ātrums atkarīgs no ūdens temperatūras, ko izsaka ar noteiktu lielumu – grādu dienām. Ja pavasara formas ikru inkubācijas periods ir 240 grādu dienas, tad tas nozīmē, ka tad, ja ūdens temperatūra būs +10˚C, ikru inkubācija ilgs 24 dienas. Šādi var izteikt arī dzeltenuma maisa uzsūkšanās laiku un laiku līdz aktīvās barošanās uzsākšanai. Jāpiebilst, ka katrā Latvijas reģionā šie skaitļi atšķiras diezgan ievērojami – tas atkarīgs no katras vietas klimatiskajiem un ekoloģiskajiem apstākļiem, kas arī nosaka inkubācijas perioda ilgumu.Rudens rases inkubācijas tehnoloģija ir sarežģītāka, jo šīs rases ikru inkubācijas perioda laiks Latvijas apstākļos ir ziemā, kad vairumā audzētavu ūdens temperatūras režīms ir nelabvēlīgs ikru izdzīvotībai. Ūdens temperatūras režīma regulēšana, recirkulāru un dezinfekcijas iekārtu uzstādīšana un ekspluatācija izmaksā salīdzinoši dārgi, un šo faktoru kopums beigās sadārdzina produkciju. Taču ir arī ieguvums – garāks augšanas periods pirmajā dzīves gadā, kas mazuļu audzēšanā ļauj sasniegt ievērojami labākus rezultātus. Rudens foreļu mazuļi atkarībā no inkubācijas apstākļiem šķiļas ziemas beigās – janvārī, februārī, arī martā, un brīdī, kad nārstam gatavojas pavasara foreles, jau sasnieguši vērā ņemamus izmērus.Tā kā cāļus skaita rudenī, arī šajā gadījumā atšķirību vislabāk redzēt sezonas beigās, kad “pavasarnieki” atkarībā no audzēšanas apstākļiem sasniedz 30–50 g vidējo svaru (maksimāli – 100 g), bet “rudeņnieki” jau ir 150–200 g smagi (maksimāli – pat 300 g). Otrajā gadā atšķirība turpina izpausties vēl krasāk un starpība var būt “uz pusi un vairāk”. Tātad – audzējot rudens formas mazuļus, “ražu” var iegūt ātrāk, piemēram, otrās sezonas vidū. Šāda prakse audzētavām svarīga, lai tirgus zivju pārdošanā neiestātos pārtraukums un varētu piesaistīt pircējus visa gada garumā.

Nianses

Ko no visa iepriekšteiktā var izlobīt potenciālais zivjaudzētājs, kurš grib iegādāties mazuļus?Līdz šim runa bija par normāliem augšanas tempiem, kad vairums mazuļu iekļaujas normatīvu robežās. Taču ne vienmēr augšanas apstākļi ir ideāli, un bez slimošanas arī neiztikt, tādēļ var gadīties, ka cerēto viengadnieku vietā jums piedāvā tieši tikpat smagus dažādu iemeslu dēļ slikti augušus divgadniekus.Arī šai jautājumā audzētāju domas dalās. Vieni uzskata, ka ar šādu materiālu nav iespējams panākt labus rezultātus, jo – kas nav izaudzis līdz šim, tas arī turpmāk nekādus brīnumus nerādīs. Turpretī otri uzskata, ka nu tik būs, sāks darboties t.s. kompensējošās augšanas mehānisms – parādība, kas bieži sastopama arī dabā savvaļā dzīvojošām sugām. Proti, to, kas iekavēts pa diviem gadiem, ar uzviju varēs atgūt trešajā.

Nebūtu īsti vietā vienu viedokli noliegt un otru slavēt. Svarīgs ir kas cits – katram, kurš iegādājas mazuļus, vajadzētu zināt to izcelsmi, vecumu, tad viņš varētu teoriju pārbaudīt praksē, šādā ceļā pats izzinot, kāda veida mazuļi ir viņam vispiemērotākie.

Topošajam audzētājam der zināt arī to, ka pavasara rases foreles ir vēsāku ūdeņu cienītājas, labi aug arī ziemas laikā, toties vasarā ilgstošu temperatūras paaugstināšanos virs +20˚C panes sliktāk, nekā rudens rases foreles, kas pamatā ir vietējas izcelsmes, gadu gaitā pielāgojušās vietējiem apstākļiem un labi jūtas arī siltākos (20–24˚C) ūdeņos, bet normāla skābekļa režīma apstākļos pacieš arī īslaicīgu temperatūras paaugstināšanos līdz 26–28˚C.

Ja pircējam ir skaidrs, ko viņš grib nopirkt,tad atliek paskaidrot atšķirību starp slikti un labi augušām viena izmēra, bet dažāda vecuma zivīm.Parasti labi augušām forelēm galva ir neliela, labi redzamas visas peldspuras, ir proporcionāls, samērīgs ķermenis, tas vairāk gan līdzīgs biezam, atlētiskam rumpim, kas pamatā ir sudrabainā krāsā un, atkarībā no izmēriem, ir ar vai bez mazuļa plankumiem.Slikti augušajām zivīm galva ir salīdzinoši liela, ķermenis strups, bez izteikta izliekuma, ar spilgtāku krāsojumu un pigmentāciju, var būt jau izteikta dzimumatšķirība, bieži vien purns un spuras apgrauztas, bālganā krāsā. Nopērkot šādu materiālu, var gadīties, ka paies zināms laika sprīdis, kamēr zivis atkopsies un sāks normāli pieņemties svarā. Prakse rāda, ka atbirumi no sliktāk augušām salīdzinoši iespējami lielāki, pastāv arī augstāks slimību risks. Turklāt, atbilstoši vecumam, daļa tēviņu sāks gatavoties nārstam un sezonas vidū pārtrauks intensīvi baroties un augt, kas arī jārēķina kā daļējs zaudējums. Šo iemeslu dēļ priekšroka tomēr būtu dodama labi augušiem viengadīgiem mazuļiem.

Kādus mazuļus tad beigu beigās pirkt?

Tas daļēji atkarīgs no katra audzētāja vēlmēm, proti, no tā, kāda izmēra zivis rudenī plānots nozvejot.Ja plānos ietilpst “puskilograms vidēja svara” vai nedaudz lielākas zivis, tad aprīļa beigās, maijā (atkarībā no ūdens temperatūras) būtu visizdevīgāk iegādāties 50 g smagus viengadīgus pavasara rases mazuļus.Ja orientējaties uz “kilogramniekiem” un lielākiem, tad jāiegādājas 100–200 g smagus viengadīgus “rudeņniekus”.Jāteic gan, ka šīs ir visai piesardzīgas prognozes, jo, ja augšanas apstākļi ir labi un slimības par jūsu zivīm ir aizmirsušas, tad otrajā sezonā “pavasarnieki” spēj sasniegt “to pašu kilogramu”, bet rudeņnieki tiek līdz pusotram kilogramam un vairāk.Audzēšanas efektivitāti nosaka, zivju vidējo svaru sezonas beigās dalot ar mazuļu vidējo svaru sezonas sākumā. Rezultāts ir skaitlis, kas parāda, cik reižu pieaugusi kopējā zivju masa. Labs rādītājs ir, ja, piemēram, pavasarī pērkot 50 gramīgus mazuļus, pieaugums bijis 16 kārtīgs, tātad zivju vidējais svars rudenī ir 800 g.Tomēr nevajadzētu krist izmisumā, ja šādi rezultāti iesākumā izpaliek. Katra gada ražas iznākums ir atkarīgs no daudziem faktoriem – vai tā būtu gara ziema, vēls pavasaris un agrs rudens, vai grūti apkarojama slimība vai kļūmes pašā audzēšanas procesā. Zivjaudzētāja ikdiena ir negaidītiem pārbaudījumiem pilna – tas nemitīgi liek būt ''formā'' un novērst kārtējās nebūšanas.Vēl tikai atliek piebilst, ka jāizvēlas ne tikai mazuļi, bet arī audzētava, kas būs jūsu pastāvīgs sadarbības partneris. No slimību izplatīšanās viedokļa vien nebūtu prātīgi katru reizi iepirkt mazuļus citā audzētavā. Nedrīkst arī aizmirst par vispiemērotāko mazuļu iegādes laiku, kas ir atkarīgs no pavasara iestāšanās ātruma, precīzāk, no ūdens uzsilšanas temperatūras. Jācenšas pirkumu nokārtot, kamēr ūdens nav uzsilis līdz +8–10˚C, kad mazuļi strauji sāk pieņemties svarā. Tieši pavasarī novērojams visstraujākais augšanas temps, tādēļ ekonomiski svarīgi ir, lai jūsu ūdeņos audzēšanas sezona iesāktos ātrāk un sanāktu pēc iespējas garāka.

Turpmāk par: mazuļu cenām, barošanu, slimībām un to profilaksi, vaislas materiālu, inkubāciju, mazuļu audzēšanu, kā arī par posmu “pēc foreļaudzēšanas” – problēmām, risinājumiem un brīvajām tirgus nišām.

Armands Roze

Foreļaudzēšanas mazais praktikums (IV).

Barošana

Turpinājums. Sākumu lasiet MMD '99/6, '99/7, 2000/1 un 2000/2 numurā

Kad izvēle ir izdarīta un mazuļi iepirkti, sākas nākošais atbildīgākais posms visā foreļu audzēšanas padarīšanā – barošana.

Varētu pat teikt, ka veiksmīgas foreļaudzēšanas noslēpums slēpjas barībā. Ja iegādātie mazuļi ir labs ''sēklas'' materiāls, tad tālākais jau pilnībā ir atkarīgs no barības kvalitātes un pareizas barošanas organizācijas.

Pati barība

Foreļu audzēšanā pielieto mākslīgas un dabiskas izcelsmes barību. Biežāk pielietotā ir mākslīgā barība granulu, mitru granulu un dažādu pastu veidā. Dabiskās barības izmantošana foreļu audzēšanā ir ierobežota pamatā ieguves grūtību dēļ, kā arī salīdzinoši zemāka barības vērtības koeficienta, izmaksu un uzglabāšanas problēmu dēļ. Latvijā visplašāk pielietotā ir granulētā barība; tai ir virkne priekšrocību: kā optimāls realizācijas laiks, pilvērtīgs barības vielu sastāvs un ērta pielietošana, t. sk. automātiskajās barotavās.

Ieskats tirgū

Sabrūkot vecajai padomjlaika foreļaudzēšanas sistēmai, diemžēl izjuka arī vietējās foreļu granulētās barības ražotnes. Radušos situāciju izmantoja vairākas ārvalstu dzīvnieku barības ražotājfirmas, kā rezultātā šobrīd pieejamā foreļu barība ir tikai ārzemju izcelsmes. Tā ir abu pasaulē pazīstamo somu firmu Ewos un Raisio, kā arī Dānijas firmas Aller Aqua produkcija. Audzētāju izvēli parasti nosaka barības cena un izplatītājfirmas piegādes noteikumi. Barības kvalitāti garantē firmas nosaukums, sevišķi jau abu minēto Somijas firmu tirdzniecības zīmes komentārus neprasa. Ewos firmas ražoto lašveidīgo zivju barību Latvijas audzētāji pazīst jau kopš padomju laikiem. Pēc ilga pārtraukuma, sākot ar pagājušo gadu, šīs firmas produkcija atkal ir pieejama ikvienam interesentam. Barības izplatītāju koordinātes var uzzināt jebkurā foreļaudzētavā. Tātad, iegādājoties mazuļus, neaizmirstiet noskaidrot, kur un kādu barību pirkt. Savukārt pie barības pārdevējiem varēsit iegūt pamatinformāciju par foreļu barošanu, barības normām, izmēriem u.tml.Ja ar granulētās barības iegādi nav nekādu problēmu, tad dabiskās barības lielākais trūkums ir grūtības ar šādas barības pastāvīgu piegādi. Ja runā par vietējiem dabiskās barības resursiem, tad ar to jāsaprot dažādu sugu mazvērtīgās saldūdens zivis, bet no jūras zivīm – brētliņas un reņģes. Citu dabiskas izcelsmes barības objektu nozīme ir niecīga, un arī minēto mazvērtīgo zivju izmantošana foreļu audzēšanā ar lielākām vai mazākām sekmēm iespējama samērā neregulāri. Piemēram, reņģu un brētliņu lietošana barībā ir izdevīga tikai ziemas beigās un pavasarī, kad gan šo zivju barības vērtība ir atbilstoša foreļu vajadzībām, gan to iepirkšanas izmaksas ir pietiekoši zemas. Pārējā laikā reņģes un brētliņas kā pamatbarība nav ieteicamas, tomēr kā barības piedeva tās iesakāmas visām, īpaši vecākām zivīm. Arī saldūdens mazvērtīgo zivju izmantošana foreļu barošanai iespējama pārsvarā tikai vēsajā gadalaikā, kad notiek intensīvākas nozvejas un zivis līdz izbarošanai vieglāk saglabāt svaigas, ideālākajā variantā pat dzīvas.Apsverot iespēju foreļu audzēšanā izmantot dabisko barību, der zināt, ka barības vērtības koeficients zivīm (atkarībā no apstākļiem) svārstās no pieci līdz septiņi. Tas nozīmē, ka, lai sasniegtu viena kilograma dzīvsvara pieaugumu, jāizbaro vismaz 5–7 kg svaigu zivju. Salīdzinājumam: barības vērtības koeficients granulētajai barībai ir tikai 0,9–1,5. Tālākais jau ir vienkārši matemātiski aprēķini, lai noskaidrotu, kuras barības izmantošana konkrētajā gadījumā būs izdevīgāka.Izšķiroties par labu granulām, tomēr nedrīkst aizmirst, ka jebkura dabiskā barība ir neaizstājama mākslīgo barību piedeva. Tā noteikti uzlabo zivju pašsajūtu un palīdz sasniegt labākus rezultātus foreļu audzēšanā.

Barošanas noslēpumi

Lai cik izsmeļoša informācija būtu atrodama pie barības pārdevējiem, tomēr visu par barošanu uzzināt uzreiz nav iespējams. Tas prasa laiku, un, kaut arī šodien pieejamas profesionālas konsultācijas, jūsu konkrētajiem apstākļiem raksturīgos barošanas mākslas noslēpumus nāksies izdibināt pašam. Varbūt kādam liekas: “Kas tad tur mākslu, štrunts vien ir, baro tik iekšā, kamēr ēd, ko tur vēl lieki konsultēties,” bet tik vienkārši diemžēl nav.Šāda nostāja var izrādīties liktenīga un audzēšana beigsies lāga to vēl neuzsākot. Tādēļ galvenās ar barošanu saistītās kļūdas, ko katrs var novērst paša spēkiem, ir vērts apskatīt tuvāk.

Pārbarošanas fenomens ir viena no biežāk sastopamajām problēmām foreļaudzēšanas praksē. Pat pieredzējušās audzētavās, kuru audzēšanas stāžs mērāms gadu desmitiem, šāda lieta nav sveša, kur nu vēl iesācējam, kurš, kā saka, šādu zvēru redz pirmoreiz. Jautājums, kādēļ tad šāda problēma vispār pastāv, ir pilnīgi lieks, jo, kā zināms, kārtējo reizi vainīga cilvēka tieksme iejaukties Dabas likumos, tieksme pēc aizvien jauniem labākiem rezultātiem, nedomājot ne par līdzekļiem, ne sekām.Tātad, cilvēki ar varavīksnes foreļu selekciju nodarbojušies tik ilgu gadu garumā, ka galarezultātu par ''dabisku'' vairs nosaukt nevar. Tāpat kā daudzu citu selekcionētu dzīvnieku, vairs jau ne sugu, bet šķirņu, arī foreļu apetīte sen vairs nav dabiska un normas tā nepazīst. Varavīksnes foreļu selekcijas rezultāts ir plēsīgs, bezgala negausīgs, rijīgs un ātraudzīgs dzīvnieks, kam sāta sajūta ir samērā vāji izteikta. Šis apstāklis tad arī sarežģī visu barošanas padarīšanu. Zivis regulāri pārbarojot, tas ir, dodot tām ēst cik grib, var gadīties, ka sezonas otrajā pusē jūsu ''ganāmpulciņš'' pēkšņi ne no šā ne no tā sāks sarukt. Veicot izpēti, noskaidrosies, ka zivju iekšējie orgāni ievērojami pārtaukojušies, un, kā par skādi, bojā gājušie ir lielākie un skaistākie eksemplāri, tātad tie, kuri visvairāk apēduši.Pārbarošanas efekts visbiežāk novērojams vasarā, kad augstas ūdens temperatūras gadījumā zemais skābekļa režīms pasliktina metabolisma procesus un barības pārstrādes rezultātā radušos atkritumu izvadīšanu no zivs organisma. Labākais, ko jūs savu “audzēkņu” labā šādā reizē varat izdarīt, ir “uzsēdināt tos uz kārtīgas diētas”. Protams, ka par racionālu barības izlietojumu un barības koeficientu šeit lieki runāt.

Nepietiekoša barošana Otra biežāk izplatītākā barošanas organizācijas kļūme, pretēja galējība iepriekšminētajai, ir nepietiekoša barošana. Jāpiebilst, ka runa iet par intensīvas audzēšanas apstākļiem, kad zivīm pilnīgi izslēgta iespēja piekļūt dabiskas izcelsmes barībai. Arī šajā gadījumā no problēmām neizvairīties. Optimālos apstākļos, pienācīgi zivis nebarojot, tās kļūst niknas kā ķēdē turēti suņi. Cīņa par barību ir nežēlīga, īpaši liela zivju blīvuma apstākļos, tādēļ vājākie eksemplāri tiek brutāli atstumti malā, visbiežāk apkožot astes un krūšu spuras līdz pašai pamatnei. Arī lielākajiem eksemplāriem neizdodas izvairīties no ''apkošanās'' prieka, tādēļ visas zivis ir kā kara veterāni – bez kā nu kura palikusi.Šādos apstākļos turētas zivis ir ļoti stresainas un slimīgas, jo sakostajās vietās labprāt parazitē dažādu slimību ierosinātāji, kas galu galā vājāko eksemplāru ciešanām pieliek punktu. Saprotams, ka arī šādā veidā labus rezultātus nesasniegt.Nepietiekošas barošanas faktu, kā arī barības pārdozēšanas sekas, atkarībā no audzēšanas apstākļiem, laicīgi konstatēt nav nemaz tik vienkārši, īpaši ja runājam par vizuālo noteikšanu. Tādēļ audzēšanas sākumā, kamēr “piešauj roku”, ikvienam iesācējam ik pēc noteikta laika perioda būtu lietderīgi saviem “audzēkņiem” veikt analīzes.

Zivju analīzes atkarībā no mērķa ietver sevī visparastākos mērījumus: svara un garuma parametru reģistrēšana, vizuālu zivs veselības stāvokļa novērtējumu, apskatot gan iekšējos, gan ārējos orgānus, kā arī vajadzības gadījumā ihtiopataloģiskas (arī bakterioloģiskas) analīzes laboratorijas apstākļos. Jāņem vērā, ka lietderīga dažkārt ir arī svaigi bojā gājušu zivju sekcija, lai noteiktu iespējamos bojāejas cēloņus. Regulāras analīzes ļauj sekot līdzi zivju veselības stāvoklim un ļauj izvairīties ne tikai no ķibelēm, kas saistītas ar barošanu, bet arī ar slimībām. Bet par to nākamajā turpinājumā...

 

Armands Roze

Foreļaudzēšanas mazais praktikums (VI).

Slimības un profilakse

Turpinājums. Sākumu lasiet MMD '99/6, '99/7, 2000/1, 2000/2 un 2000/3 numurā.

Slimības visā foreļu audzēšanas padarīšanā ir visnepatīkamākā lieta, kas dažkārt var izrādīties pat ļoti sāpīga realitāte. Vairāk vai mazāk ar to saskaras katrs nopietnāks zivju audzētājs. Šoreiz pie koka pieklauvēšana un spļaušana pār kreiso plecu nepalīdzēs, tādēļ, lai izvairītos no situācijas, kad jūsu audzētavā ieperinājusies kāda zivjukaite, jāievēro vairāki priekšnoteikumi.

Pirmkārt,

protams, jānovērtē, vai audzēšanas vietas apstākļi vispār ir atbilstoši foreļu audzēšanai. Vietās, kas tikai daļēji atbilst foreļu prasībām, kritiskos apstākļos vienmēr pastāvēs paaugstināta saslimstības iespēja. Šeit jāatceras, ka jebkurā gadījumā visā tehnoloģiskajā ciklā nav reāli nodrošināt no slimību ierosinātājiem sterilu dzīves vidi, tādēļ optimālos apstākļos foreles un sīkā fauna, kuru pārstāv arī patogēnās baktērijas un parazīti, savstarpēji sadzīvo bez problēmām. Foreļu dzīves apstākļiem mainoties uz slikto pusi, pārsvaru iegūs slimību ierosinātāji jeb dažādi patogēnie organismi, kam upuris tālu nav jāmeklē. Lai šis līdzsvars neizjuktu, no cilvēka puses atliek radīt pēc iespējas labākus dzīves apstākļus vieniem (forelēm), bet otriem (patogēniem) ne. Līdz ar to pirmais priekšnoteikums, lai slimības par jūsu audzēkņiem aizmirstu, būs izpildīts.

Otrkārt,

ja regulāri jāpērk foreļu mazuļi, tad labāk izvēlēties vienu mazuļu audzētavu kā pastāvīgas sadarbības partneri. Šādi slimību ievazāšanas risku jūsu saimniecībā var samazināt līdz minimumam. Šis ir visvieglāk ievērojamais punkts, bet tomēr ne mazsvarīgs. No šā paša redzesviedokļa raugoties, tikai plašākā mērogā, priekšroka būtu dodama tepat Latvijā audzētām foreļu šķirnēm, nevis no ārzemēm ievestajām, kaut arī pēdējais variants nereti izmaksā lētāk. Tomēr šajā gadījumā lētāk ne vienmēr nozīmē labāk. Vairumā Eiropas valstu foreļu audzēšana notiek augsti intensīvā līmenī, un attiecīgi augstāks ir arī visu akvakultūras objektu, tajā skaitā arī varavīksnes foreļu, patogēnās faunas fons. Latvijas apstākļiem šādu slimību ievazāšana nozīmētu ievērojamus zaudējumus, jo mūsu foreļaudzēšanas sistēma vēl nav attīstījusies tādā līmenī, lai sekmīgi cīnītos ar veselu rindu sevišķi bīstamu infekcijas slimību, kuru apkarošanai (piemēram, zivju vakcinēšanai) pat atbilstoši ārzemju standartiem tiek tērēti lieli līdzekļi. Jaunu akvakultūras objektu ienākšana Latvijas zivsaimniecībā no ārvalstīm nav noliedzama, bet tā jāveic atbilstoši visām veterinārajām prasībām. Pagaidām Latvijas foreļaudzēšana notiek mazintensīvā līmenī, tādēļ arī slimību izplatība ir visai ierobežota. Kā būs nākotnē, rādīs laiks.

Treškārt,

jāievēro veterināro dienestu prasības par sanitāri higiēnisko stāvokli jūsu audzētavā. Tas nozīmē vispārējās kārtības un tīrības uzturēšanu jūsu saimniecībā. Dažkārt šim noteikumam tiek pievērsta nepietiekama uzmanība, tādēļ jāuzsver īpaši, ka tieši nekārtība un netīrība ir slimību perēklis un izplatītājs audzētavas iekšienē. Kārtība un tīrība šajā gadījumā nozīmē noteiktu sistēmu, kādā tiek uzturēts specializētais inventārs, apģērbs, audzētavas telpas un apkārtne.

Inventāra diferencēta lietošana (katram baseinam sava zivju ķesele, u. tml.), dezinfekcija, žāvēšana un citi pasākumi palīdzēs izvairīties no liekiem pārsteigumiem, kad liekas, ka visam taču vajadzētu būt kārtībā, bet...

Arī apģērba un iekārtu ekspluatācija veicama atbilstoši šādām prasībām. Īpaša uzmanība jāpievērš svarīgākajām audzētavas telpām, piemēram, inkubatoram un barības noliktavai. Tām jābūt sausām, labi vēdināmām un tīrām. ''Svarīgo'' telpu apmeklētājiem par ļaunu nenāktu paredzēt apavu dezinfekcijas iespēju. Barības glabātavai jābūt drošai pret grauzējiem, kas izplata dažādus slimību ierosinātājus, kā arī ar atbilstošu temperatūras režīmu, lai barības glabāšana nepārvērstos par barības bojāšanu. Šāds it kā nemanāms un nenozīmīgs fakts bieži vien var būt par slimību cēloni vasaras karstajā laikā, kad barība tiek glabāta nepiemērotās vietās – rezultātā tās vērtība strauji krītas un nenodrošina zivju primārās vajadzības pēc uzturvielām.

Ceturtkārt,

jāievēro foreļaudzēšanas tehnoloģiskās normas un normatīvi. Bieži vien tas ir ne mazāk svarīgs apstāklis kā pati slimība. Varavīksnes foreļu audzēšanā atbilstoša blīvuma, optimālas temperatūras un ūdens caurplūdes režīma neievērošana pat veselā zivju barā var izraisīt dažādas slimības. Dažas no tām var pat nodēvēt par ''blīvuma'' vai ''temperatūras'' slimībām, kas rodas atkarībā no minēto parametru izmaiņām nevēlamā virzienā. Zivju mirstība šādos gadījumos parasti nav tik liela, lai satrauktos, taču iespaids uz audzēšanas efektivitāti ir milzīgs.

Tāpat ūdens temperatūras, kā arī kvantitatīvo un kvalitatīvo parametru nozīme foreļaudzēšanā ir pārāk iespaidīga, lai potenciālais audzētājs nedomātu sākt audzēšanu bez iepriekšminēto parametru noskaidrošanas. Lūk, ar to atkal esam atgriezušies pie sākuma punkta ''pirmkārt''.

* * *

Protams, ka, uzsākot foreļu audzēšanu, ar visu šeit iepriekšminēto vien būs par maz. Bet bieži vien tomēr pietiekami, lai izvairītos no slimībām, kas varētu rasties paša vainas vai – drīzāk – ''sīkas'' nezināšanas dēļ. Ne jau vienmēr ir jāizlasa biezas grāmatas, lai darba organizācija pašos pamatos būtu pareiza. Ja nu tomēr radušās aizdomas, ka iemetusies kāda nopietnāka zivjukaite, svarīgi ir zināt, kur griezties pēc palīdzības un ka tas jādara nekavējoties. Bīstamu infekcijas slimību gadījumos zivju letalitāte var sasniegt pat līdz 100% un jebkura kavēšanās var dārgi maksāt – teicienu “Laiks ir nauda” šajā gadījumā jāsaprot burtiski. Bez kvalificēta speciālista padoma neiztikt, un, jo ilgāk kavēsies palīdzība, jo grūtāk būs palīdzēt.

Pēc palīdzības var griezties citās audzētavās, kā arī tuvākajā veterinārajā laboratorijā. Lai ārstēšana būtu efektīva, svarīga ir savlaicīga un pareiza diagnostika. Tieši tādēļ pašu audzētāju zināšanām nereti ir tā lielākā nozīme, kas slimību gadījumos ļauj reaģēt maksimāli ātri un panākt labus rezultātus, nepatērējot lielus līdzekļus.

Organizējot jebkuru zivju audzēšanu, iepriekš der padomāt par izglītošanos šajā jomā. Īpaši vērtīgi ir semināri vai lekcijas interesentiem akvakultūras jautājumos, kā arī konsultācijas ar pieredzējušiem audzētājiem. Tas noteikti palīdzēs nākotnē izvairīties no nepatīkamiem starpgadījumiem jūsu zivjaudzētāja praksē.

 

Turpmāk – vaislas audzēšana, inkubācija un mazuļu audzēšana. Pēc foreļaudzēšanas: problēmas un risinājumi.

Foreļu vaislas audzēšana

Armands Roze.Foreļaudzēšanas mazais praktikums (VI)

Turpinājums. Sākumu lasiet MMD '99/6, '99/7, 2000/1, 2000/2, 2000/3 un 2000/5 numurā.

Varavīksnes foreļu vaislas bara audzēšana un uzturēšana ir laikietilpīgs un visādi citādi apjomīgs process. Ne visu audzēšanas vietu ģeogrāfiskie un citi apstākļi ir piemēroti arī vaislas turēšanai. Tādēļ pirmais, ar ko vajadzētu sākt, domājot par personiskā vaislas bara radīšanu, ir audzēšanas vietas perspektīvu novērtēšana no šā redzesviedokļa. Vaislas zivju audzēšanai nepieciešamas lielākas platības nekā tāda paša apjoma tirgus zivīm, jābūt daudz mazākam zivju blīvumam uz platības vienību, vēlama arī atsevišķa ūdensapgāde. Ja visi apstākļi ir kā radīti, lai organizētu tik apjomīgu darbošanos, kāda neapšaubāmi ir vaislas audzēšana, tad – tikai uz priekšu!

Vaislas baru vajag!

Vēl vairāk – arī ārējie apstākļi, lai to darītu, ir nobrieduši – pēdējos gados, foreļu saimniecībai strauji attīstoties (to nosaka šo zivju audzēšanai piemērotie mūsu valsts ģeogrāfiskie un klimatiskie apstākļi), pieaudzis pieprasījums pēc foreļaudzēšanas produkcijas. Turklāt pieprasījuma sortiments ir samērā plašs – līdzās jau pierastajiem tirgus produktiem: porcijizmēra (300–400 g), filejizmēra (700–800 g) un ''makšķerniekizmēra'' (virs 500 g) forelēm, iecienīti kļuvuši arī foreļu ikri. Tāpat, pieaugot kopējiem foreļu tirgus produkcijas ražošanas apjomiem, arī mazuļu audzēšana vēršas plašumā. Šādas ievērojamas pārmaiņas tad arī sekmējušas vaislas audzēšanas attīstību. Taču, lai produkcija būtu kvalitatīva un konkurētspējīga, ar vienkārši lielu foreļu audzēšanu būs par maz, tādēļ turpinājumā – par kvalitatīvas vaislas audzēšanu, izmantojot vienkāršākās selekcijas metodes.

Izejmateriāla atlase

Kā jebkuras citas sugas, arī foreļu vaislas bara izveide sākas ar pamatmateriāla iegūšanu. Sākotnējā izvēle ir divējāda – var vai nu sākt ar vietējām, vai arī ar ievestajām foreļu šķirnēm – izvēlēties pavasara vai rudens formu. Ja izvēle izdarīta, atliek noskaidrot, kurā audzētavā jūsu ''iecerētās'' mitinās. Mazuļu iegādi labāk būtu veikt pēc iespējas agrāk.Piemēram, ja iespējams, tad ideāli būtu sākt no paša sākuma un iegādāties ikrus t. s. acu stadijā. Ja nav ikru inkubācijas iespējas, var iegādāties mazuļus, sākot no pusgrama vidējā svara. Jāatceras tikai, ka nevajadzētu iegādāties tieši tik mazuļu, cik liels ir plānotā vaislas bara apjoms. Drīzāk jāvadās no šāda aprēķina – jo lielāks zivju skaits, jo augstvērtīgāku materiālu iespējams atlasīt. Ja materiāls nav bijis visai labs, tad no 1000 mazuļiem izdodas iegūt tikai 10ņ50 labus vaislas eksemplārus. Nākamajā paaudzē atlases rezultāti jau būs krietni labāki.

Audzēšanas procesā nav nekādu atšķirību, ja vien atlase netiek uzsākta jau pirmā dzīves gada laikā. To veic regulāri, piemēram, reizi mēnesī no pamatmateriāla atšķirojot lielākos eksemplārus. Tikpat labi to var darīt arī sezonas beigās, tā izvairoties no lieka stresa, kas zivīm rodas biežas šķirošanas iznākumā.Pirmā gada noteicošā atlases pazīme ir augšanas ātrums, jo pēc citām īpašībām šķirot vēl ir pārāk agri.Ja izejmateriāls nošķirots jau pirmajā gadā, tad turpmākajos gados veic tikai vaislas bara brāķēšanu. Eksemplārus, kas neatbilst noteiktajām prasībām, piemēram, atpaliekošus augšanas tempā, traumētus vai slimus, brāķē. Izejmateriāla atlasi nav par vēlu veikt arī otrajā dzīves gadā, tikai tad noteicošās atlases pazīmes jau var būt vairākas. Bez augšanas tempa, kas ir primārā pazīme, svarīgs rādītājs ir vēla nobriešana, eksterjera parametri un citas.

Pēc divu gadu audzēšanas jau vajadzētu iezīmēties potenciālā vaislas bara aprisēm. Divgadnieku atlases galvenais kritērijs ir vēlā nobriešana. Divos gados nobriestošus abu dzimumu īpatņus labāk vaislai neizmantot, tādēļ visus nārstam nobriedušos eksemplārus brāķē. Tā kā tēviņi nobriest ātrāk, sagaidāms, ka dzimumu attiecība uz trešo gadu būs nedaudz par labu mātītēm. Optimāls vaislas bara apjoms lašveidīgajām zivīm ir no 150 līdz 300 eksemplāriem ar vienādu abu dzimumu attiecību, tādēļ divgadīgu zivju apjomam vajadzētu būt ar nelielu rezervi brāķēšanai trešajā un turpmākajos gados, kad būs skaidri manāmas atšķirības abu dzimumu starpā.

Arī trešajā dzīves gadā nārsta vecumam joprojām ir liela nozīme. Trīs gadus vecus tēviņus jau var izmantot vaislai, turpretī mātītes – labāk tomēr ne. Vēlās nobriešanas selekcijas mērķis ir četri gadi, jo šādā vecumā ikru kvalitatīvie un kvantitatīvie rādītāji ir optimāli, kas savukārt ļauj sasniegt ievērojami labākus rezultātus, nekā darbojoties ar agri nobriestošu vaislu.Šādas selekcijas priekšrocības vislabāk var manīt mazuļu audzēšanā, kad, pateicoties dzimumproduktu kvalitātei, jaunā paaudze dzimst spēcīgāka un veselāka. Arī liela izmēra tirgus zivju audzēšanā, piemēram, divu vai trīsgadu ciklā, ir ne mazāk svarīgi, lai nobriešana nārstam iestātos nākamajā, nevis ražas gadā. Parasti Latvijas audzētavas foreles audzē līdz diviem, reti – trijiem gadiem, kad, sasniedzot attiecīgo tirgus svaru, tās tiek realizētas. Ja šādā pašā vecumā sākas nobriešana nārstam, augšana bremzējas un nobriedušie īpatņi ir svarā mazāki un ar zemāku gaļas kvalitāti nekā nenārstojošie eksemplāri. Tā kopējais audzēšanas ekonomiskais efekts ievērojami samazinās. Mazsvarīgāks šis apstāklis ir porcijizmēra audzētājiem, jo līdz šāda svara sasniegšanai reti kad foreles paspēj nobriest.

Barošana

Nekādu būtisku izmaiņu barošanā, salīdzinot ar tirgus zivju audzēšanu, nav līdz divu gadu vecumam. Trešajā gadā, kad sezonas beigās iespējama daļēja vaislas nobriešana, barošanu piebremzē. Tas nepieciešams, lai kontrolētu tauku izgulsnēšanos ķermeņa dobumā, kas barības pārdozēšanas gadījumā var radīt problēmas dzimumproduktu ieguvē gan tēviņiem, gan mātītēm. Atkarībā no apstākļiem apmēram mēnesi pirms nārsta pārtrauc vaislas barošanu, lai zivis sagatavotu slaukšanai. Īsi pēc slaukšanas barošanu atsāk. Patlaban iespējams iegādāties specializētu vaislas zivju barību, kas palīdz ne tikai ātri atkopties pēc slaukšanas – šīs barības sastāvs ir koriģēts tā, lai barība būtu ideāli atbilstoša vaislas zivju prasībām visa gada garumā.

Slaukšana

Ja vaislu paredzēts izmantot vairākkārt, slaukšanu veic iemidzinot vai bez midzināšanas. Tā kā midzināšanas līdzekļi ir dārgi, plašāk izplatīta ir slaukšana bez midzināšanas. Abos gadījumos slauc rūpīgi, līdz lielākā daļa ikru ir noslaukta. Visus ikrus nav iespējams noslaukt, un tas arī nav vajadzīgs. Pareizi organizējot barošanu, pāri palikušie ikri līdz nākamajai nārstošanas reizei uzsūcas.Ja ikru ieguve parasti aprobežojas ar vienu, divām, retāk trim un vairāk reizēm, tad pieņu slaukšana ar to tikai sākas. Tas skaidrojams ar to, ka tēviņu dzimumproduktu nobriešana notiek pakāpeniski – attiecīgi vienā reizē noslaukt iespējams tik, cik iespējams. Nākamā pieņu partija nobriest pēc noteikta laika atkarībā no apstākļiem. Ja pieņu atslaukšanu veic nepilnīgi, nārsta funkcijas organismā nebeidzas, un tas savukārt apgrūtina tēviņu atgriešanos normālā fizioloģiskā stāvoklī.Tātad, neveicot pilnīgu vaislinieku, arī mātīšu, atslaukšanu, galarezultātā pieaug atbirums. Tāpēc, lai selekcija un vaislas audzēšana nebūtu jāveic katru gadu, izdevīgāk ir organizēt vaislas slaukšanu tik, cik nepieciešams.

Priekšrocības

Bez līdz šim apskatītajām problēmām, kas saistītas ar vaislas turēšanu, ir virkne priekšrocību, ko dod kvalitatīvs vaislas bars. Pirmkārt, tā ir ikru produkcija, ko iespējams realizēt gan kā pārtikas produktu, gan kā audzējamo materiālu citām audzētavām. Otrkārt, savu mazuļu produkcija, kas pasargā no lieliem izdevumiem sezonas sākumā, ja mazuļi jāiepērk. Mazuļu pārprodukciju arī iespējams realizēt, tā gūstot ienākumus jau sezonas sākumā.Treškārt, kopumā vaislas turēšana tomēr nodrošina zināmu neatkarību no svārstīgajām cenām foreļu tirgū, nerunājot nemaz par estētisko baudījumu, ko sagādā darbs ar tik skaistām zivīm, kādas ir varavīksnes foreles.

IMG_0450Foto:E.Veikins
 

4229443676_d