Alatas Drukāt

alata_zivsaim

(Thymallus thymallus) jeb Eiropas alata ir audzētavas nozīmīgākā suga, kuras audzēšanai tiek veltīta liela uzmanība un pūles. Audzētavā ir alatas upes forma, kas raksturīga Latvijas upēm, kā arī ezera forma, kas pilnībā piemērojusies dzīvei tīros un dzidros ezeros.

Produkcija – upes formai galvenokārt vienvasaras mazuļi, optimālais izlaišanas laiks septembris – oktobris, vidējais svars 2-5gr. Ezera formai 1gdn, 2gdn; optimālais izlaišanas laiks maijs; vēlamais svars izlaišanas brīdī 20-100gr.

Vispārēja informācija

Bioloģija (izmēri, vecums, nārsts,) apdzīvoto upju skaits, biotopi, galvenās problēmas.

Eiropas alata (Thymallus thymallus L.) Latvijas teritorijā apdzīvo Gaujas, Ventas un Veļikajas baseina upes. Uz 2000. gadu alatas bija sastopamas 27 upēs, no kurām 9 ļoti reti vai kā maldu viesis, 9 - to skaits bija neapmierinošs, bet tikai 9 upēs alatu resurss bija vērtējams kā apmierinošs. Alatas Latvijas apstākļos parasti sasniedz 1.2-1.5kg svaru un 10-12 gadu vecumu, taču maksimālā robeža varētu būt nedaudz augstāka 1.5-2kg un 12-15 gadi.pededze Apdzīvo upju straujteces un krāčainos posmus, taču ziemošanas vides ir lēnāki un dziļāki upju lejteču posmi. Nārsto seklās straujās vietās ar tīru grunti no oļiem, akmeņiem un rupjas smilts. Alatu nārstam piemērota substrāta frakciju izmēri ir 2-65mm robežās. Nārsta laiks aprīlis, maija sākums. Parasti Ventas baseina upēs nārsts notiek aprīļa pirmajā pusē, bet Vidzemē aprīļa beigās, kad ūdens temperatūra sasniedz 8-10 grādus. Nārsta laikā nebarojas. Aktīvi barojas pirms un pēc nārsta laika, kas parasti neilgst vairāk par 1-3 nedēļām. Alatu biotopi ir oļu sanesumi un akmeņu krāvumi upēs, kas ir nārsta un mazuļu uzturēšanās vietas. Upju dziļākie posmi kalpo kā ziemošanas vietas, bet straujteces starp nārsta un ziemošanas vietām - barošanās vides juvenīlām un pieaugušām zivīm. Visu šo posmu pieejamībai gada griezumā ir būtiska nozīme alatu dzīvē. Nārsta liegumam maijā nav nozīmes, jo parasti alatu nārsts šajā laikā jau ir beidzies. Ja tas gadījumā ir ieildzis klimatisku noviržu dēļ, nārsta laikā alatas nebarojas, tādēļ makšķernieku lomos tās tik un tā nevar nonākt. Lielāka nozīme ir alatu pirmsnārsta lieguma pagarināšanai vai alatu vispārējas paturēšanas aizliegumam dabiskajās upēs. Galvenās problēmas ir saistītas ar alatu dzīves vides degradāciju.

Mākslīgā pavairošana

alatu-slaukana1

Kas audzē, produkcijas apjoms, galvenās problēmas

1998. gadā Zivju fonds atbalstīja projektu ''Alatu mākslīgās pavairošanas biotehnoloģijas izstrāde'', kura ietvaros tika ievākts alatu savvaļas vaislas bars pašā Gaujā un tās pietekās Amatā, Braslā un Tirzā. Projekta realizāciju uzņēmās SIA ''FAPS'' sadarbībā ar s/o ''Pacere'', kas tolaik apvienoja aktīvus jaunos makšķerniekus kā Reinis Rutkis, Edgars Veikins, Didzis Caune un citus. Ar šo veiksmīgo makšķernieku un zivju audzētāju sadarbību Latvijā iesākās alatu mākslīga pavairošana, kas turpmākajos gados deva taustāmus rezultātus. Projekta laikā alatu pavairošanai tika pielāgotas nelielas jaudas ikru un kāpuru izturēšanai daļēji piemērotas iekārtas, kas ļāva eksperimentālā kārtā pierādīt, ka alatu mākslīga pavairošana vispār ir iespējama. Laika gaitā šo iekārtu un specifiskā inventāra apjoms ir audzis, kas ļāvis aptuveni 10 reižu palielināt izaudzēto alatu mazuļu skaitu. Taču vēl joprojām tehnoloģiskais process, kas paredzēts tieši alatu audzēšanai, notiek amatieru līmenī. Šī iemesla dēļ nav iespējams prognozēt izaudzējamo alatu mazuļu apjomu, tādēļ katru gadu tas ir atšķirīgs. Lai gan vaislas bara apjoms spēj nodrošināt 200-300.000 un pat vairāk ikru ieguvi, izaudzēto vienvasaras mazuļu skaits svārstās tikai 10-50.000 robežās. Galvenās problēmas alatu mākslīgās pavairošanas attīstībā slēpjas  faktā, ka vēl joprojām, neskatoties uz savu statusu, alata nav iekļauta valsts zivju resursu atražošanas stratēģiskajā plānā. Tas nozīmē, ka alatu audzēšanu nav iespējams saplānot pat ne tuvākajai sezonai. Tātad arī līdzekļu investīcijas, lai nostabilizētu un attīstītu tieši alatu audzēšanu, nav realizējamas. Līdzšinējais Zivju fonda atbalsts alatu ielaišanas projektiem bijis ļoti nozīmīgs audzētavas darbības uzturēšanai, taču nepietiekams, lai attīstītu tieši šo zivju audzēšanu.

Atražošana

Projekti, finansējums, upes, atražošanas mērķis, galvenās problēmas

Kā projekta rezultāts 1999. gadā Ogres upē tika izlaisti pirmie 5500 alatu mazuļi. Tālākais darbs alatu mākslīgās pavairošanas jomā koncentrējās uz kvalitatīva vaislas bara izveidošanu, jo savvaļas vaislas atkārtota izmantošana bija kvalitatīvi un kvantitatīvi neapmierinoša.

Sākot ar 2003. gadu atsākās alatu mazuļu mākslīga pavairošana pateicoties jau nebrīvē izaudzētajam vaislas baram. Taču tikai vairākus gadus vēlāk mazuļu audzēšanas apjomi sasniedza kaut cik vērā ņemamus rezultātus. Galvenā uzmanība tika pievērsta alatu ieaudzēšanai Ogres upē, taču paralēli tika uzsākti citi projekti kā alatu introdukcija vairākās Zemgales upēs laika gaitā koncentrējoties tikai uz Iecavas upi. Nelielo izaudzēto alatu mazuļu apjomu dēļ Mēmelē un Misā alatu ielaišana tika pārtraukta.

Šajā laikā alatu mazuļu pavairošanai nepieciešamā finansējuma avots bija privāti ziedoti līdzekļi, kā arī vairākus mazuļu laidienus finansēja Zivju fonds.

Pirmo alatu mazuļu ieaudzēšanas gadu laikā tika noskaidrotas vairākas būtiskas sakarības: - mazuļu ielaišanas apjomam vienā upē, lai sasniegtu vēlamo efektu ~10-20km posmā, jābūt no 10-20.000eks.; - atražošanas laiks - 4 gadi; -

Rezultāti

Katrā atražošanas gadījumā rezultāti atšķiras, kam ir vairāki iemesli. Galvenokārt svarīgi atražošanu veikt pareizā laikā, kvantitātē un kvalitātē. Visbiežāk atražošanas process apstājies nepietiekoša jeb neregulāra finansējuma dēļ, kā Mēmeles, Iecavas, Misas un Juglas upēs. Svarīgi ir izvēlēties efektīvāko atražošanas stratēģiju, pareizi izvēloties izlaišanas vietas. Nepareizi izvēlētas mazuļu izlaišanas vietas tika Iecavas un Juglas upēs. Tas kopumā nedeva vēlamo efektu, neskatoties uz to, ka līdzīgs un pat mazāks ielaisto mazuļu citās upēs (Ogre) deva ļoti labus rezultātus. Par labiem rezultātiem alatu un citu zivju atražošanā var uzskatīt faktu, ka notiek dabiskais nārsts un zivju skaits upē ir pietiekošs, lai regulāri trāpītos makšķernieku lomos. Pagaidām tikai divās upēs sasniegts šāds rezultāts - Ogrē un Pededzē. Ogres upē alatu mazuļu ielaišanu būtu vēlams turpināt lejteces posmos, lai paātrinātu alatu iedzīvošanos, jo Līčupes ietekas apkārtnē, kur notika līdzšinējā atražošana, dabiskais nārsts ir apgrūtināts. Iemesls ir zem Ērgļiem esošo hidroelektrostaciju darbības negatīvā ietekme uz upes ekosistēmu kopumā, kas apdraud lašveidīgo zivju, īpaši alatu vairošanos. Tādēļ Ogres upē alatu atražošanu var turpināt pietiekošā attālumā lejpus pēdējā HES aizsprosta, kur zūd tā ietekme.

 Ilgais ceļš līdz alatai.

Alata. Vilinošā un noslēpumainā.

 

4229443676_d