Alata. Vilinošā un noslēpumainā. Drukāt

alata_127

 

Alata. Ne pārāk daudziem no dižās makšķernieku saimes šis vārds liek asinīm straujāk ritēt dzīslās, atceroties kādreiz piedzīvotos satraukuma pilnos mirkļus, ko spēj sagādāt šī izmēros samērā nelielā zivtele. Divreiz gadā – pavasarī un rudenī – alatu makšķernieku vidū valda sevišķa rosība. Tas ir laiks, kad iespēja tikt pie atļautajiem pieciem eksemplāriem ir vislielākā un, kas zina, varbūt palabot Latvijas rekordlomu saraksta pirmo rindu. Bet šoreiz ne par kādu aizraujošu piedzīvojumu iz alatu copes...

 

 

 

Armands Roze

Resursi- MMD 1998 #2,3,4,5,6.

Noslēpumainā

Uzreiz jāteic, ka Latvijā alata noķerta tikai Gaujas un Ventas upju baseinos, tādēļ vēršos pie tiem dabasmīļiem, kas iecienījuši tieši šo upju un to pieteku klusos nostūrus, kā arī pie visiem pārējiem, kas nolēmuši laiku īsināt, mēģinot notvert šo interesanto zivi.

Bet ko tad īsti slēpj šis noslēpumaini skanīgais vārds – alata? Jeb latīniski – thymallus. Zivs, kurai tāda īsta zivs smaka nemaz nepiemīt. Tā ir tā pati, kuru atsevišķos Latvijas novados dēvē par sīgu samērā līdzīgā izskata pēc. Tā pati, kurai ir tik līdzīgs vārds ar ālantu, bet līdzību var saskatīt tikai sugas nosaukumā.

Nelielās popularitātes dēļ ne katrs arī zinās, ka nelielās sudrabainās zivtiņas, kuras citreiz ķeras kā trakas, ir alatu mazuļi. Savukārt ar tām mājās pabarotais kaķis būs stipri apmierināts par smalko barību, un gādīgie saimnieki, ņemot vērā nepieredzēto mīluļa apetīti, nākošreiz centīsies šīs zivtelītes ķert atkal. Šādas nezināšanas radītais kaitējums, šķiet, nav papildus jāskaidro.

Lai še sākumā teikto neņem pie sirds zvērināti alatu ķērāji, forelisti un citi makšķernieki, kam nav sveša šī skaistā zivs un kas godprātīgi izturas pret makšķerēšanas noteikumos noteiktajām normām. Runa iet par tiem, kas nezina vai nepievērš uzmanību lomam, sak, ka tik ķeras.

Domāju, ka jebkurš alatu specs man piekritīs, ja teikšu, ka tieši alatu skaits pēdējos gados sarucis. Īpaši reti noķerami prāvāki eksemplāri. Runājot par alatām, ar to saprot vismaz puskilogramniekus, nemaz nerunājot par lielākiem īpatņiem. To pierāda arī retais pieteikumu skaits konkursam par Gada lielāko zivi un nebūt ne lielākais iespējamais rekordloms (1,02 kg), ko Gaujā 1987.gadā spējis pieveikt J.Bogdanovičs. Kur tad meklējama iespējamā problēma? Lai to izprastu, ieskatīsimies alatu bioloģijā.

 Kāpēc alatu maz? Bioloģija

Nārsta laiks alatai ir pavasarī, tikko noskrējuši palu ūdeņi. Pirmā dzīves gada beigās mazuļi sasniedz apmēram 10 cm garumu un praktiski nenonāk makšķernieku uzmanības lokā savu niecīgo izmēru dēļ. Vienīgie alatēnu ienaidnieki ir tikpat mazi puikas, kas makšķerējot mailītes, pamanās noķert arī pa kādai alatiņai, un jau minētie nezinīši kaķu barotāji. Otrajā dzīves gadā, ja ir labvēlīgi apstākļi, vairums alatu savu garumu paspēj pat dubultot, jo alata ir samērā ātraudzīga suga. Arī trešajā gadā augšanas temps ir visai ievērojams, tas pakāpeniski samazinās turpmākajos gados. Un tieši aktīvā barošanās pirmajos dzīves gados, kad barības ziņā mazuļi ir neizvēlīgi, var pakļaut sugu pārzvejai no neapzinīgo un nezinošo makšķernieku puses. Kā rāda pētījumi un novērojumi šai sakarā, tad makšķernieku lomos iespējamais zemmēra viengadīgu un divgadīgu alatu procents var būt 80% un pat vairāk. Cik no tā tiek atlaists atpakaļ, lai paliek uz katra paša sirdsapziņas. Taču, kā par nožēlu redzams no daudzajām tukšajām upēm mūsu valsti, tikpat tukši (lasi – badīgi) ir arī makšķernieku vēderi. To gan daļēji nosaka ekonomiskā situācija valstī un ar to mums tā ir kā ir... Taču jebkurā gadījumā, jebkurā ekonomiskajā situācijā – būtiski izprast to apstākli, ka lielākā daļa no šīm zivīm tā arī nepagūs izpildīt savu primāro funkciju – nonārstot un atstāt pēcnācējus, ja makšķernieku apetīte vai primārie instinkti būs pārsvarā pār elementāru normu ievērošanu un saprotošu attieksmi pret dabu.

Masveida alatu nobriešana sākas trešajā dzīves gadā, kad lielākie eksemplāri sasniedz Makšķerēšanas noteikumos ķeršanai atļautos izmērus. Šāda vecuma īpatņu īpatsvars lomos ir neliels, bet vēl vecāku eksemplāru skaits jau saucams par retu. Šis acīmredzot ir pamatots iemesls, lai rastos vēlme alatu ierakstīt Latvijas Sarkanajā grāmatā kā retu un izzūdošu sugu. Tik tālu nu esam tikuši, ka tik iecienīta sporta zvejas zivs jāslēpj Sarkanajā grāmatā, bet vai ar to problēma tiks atrisināta?

Vai nezināšana ir nekaitīga?

Pavadot ne mazumu laika upju krastos, nācies satikt ne vienu vien copmani un pārrunāt sasāpējušās problēmas. Viedokļi ir dažādi, bet lielākoties vaina tiek meklēta citur un citos, nevis paša rīcībā. Teikšu vienu – man ir grūti ir izprast mušiņmakšķerētāju, kam lomā alatu skaits sniedzas tuvu otrajam desmitam, bet vairums noķerto ir zem mēra. Savukārt šo copmani iztaujājot, nākas uzklausīt sūdzības par alatu nelielo izmēru, kā arī atmiņas par iepriekšējiem gadiem, kad to bijis krietni vairāk un tās bijušas lielākas. Nav šaubu, ir daudz un dažādi iemesli, kādēļ alatu ir palicis krietni mazāk, bet to, kas vistiešāk atkarīgs no jebkura alatu makšķernieka paša, par nožēlu tikai retais saprot un cenšas labot. Bieži vien kontaktējoties ar cilvēkiem jūtams, ka šādā neziņā vainojams informācijas trūkums par notiekošo, par to, ko katrs makšķernieks reāli var darīt lietas labā, nevis dzīvot ar izpildīta pienākuma apziņu, nopērkot makšķernieka gadakarti. Ja Jūs, cienījamie makšķernieki, ieinteresējusi šī tēma, izsakiet savas pārdomas šajā jautājumā un kopīgi turpināsim rakstu sēriju par alatām un problēmām, kas ar to saistītas...

Šai reizē, ievadam – par alatu izplatību Latvijā.

Tagad un senāk

Vidzemnieki un kurzemnieki var justies nedaudz pārāki pār citu reģionu iedzīvotājiem, jo tieši viņu novados plūst vienīgās divas lielupes, kuru baseinus tad arī apdzīvo šai ziņā retās zivis. Pārējiem atliek tikai sēsties pie kāda braucamrīka stūres un cerēt, ka tieši šodien būs tā diena, kad alatas nodomājušas kosties jūsu izvēlētajā vietā.

Kaut gan ne Gaujā, ne Ventā, ne arī to daudzajās pietekās alatas dažviet nebūt nav retums, sen nekur nedzird runājam par skaistiem lomiem un izciliem eksemplāriem. Piemēram, jau diezgan tālu aiz muguras laiks, kad Tirzā varēja pievārēt ne vienu vien astoņsimtgramnieci dienā, nerunājot nemaz par drošiem virsmēra eksemplāriem, kas ar savu mežonīgo un izdomas pilno pretošanos tāpat spēj sagādāt pietiekami daudz pārsteidzošu un fantastisku mirkļu jebkuram makšķerniekam. Tagad šeit valda klusums, tikai nelielas sīkaļas redz skrienot pakaļ rotiņam. Vienīgi pavasaros un rudeņos parādās kaut kas lielāks, bet arī tam ātri tiek pielikts gals – nerimstošā copmaņu straume iespraucas pat vismežonīgākajos nostūros, atstājot pēc sevis tikai dažāda izmēra zābaku pēdas. Nostaigājot aiz tām, rodas pamatotas aizdomas, ka paņemtas tiek gandrīz visas alatas, izņemot pašas mazākās, jo tās vienkārši vēl nevar pieķerties. Līdzīgs liktenis piemeklē arī foreļu saimi, kas ir vēl plēsīgākas un ķeras jau pavisam maziņas, ja vien tiek lietota pietiekoši neliela ēsma. Lielākoties situācija ir līdzīga arī citās upēs, tādēļ vairums alatnieku un forelistu izvairīsies atbildēt, kur tieši ķeras pēdējie mohikāņi.

Literatūrā atrodamas visai skopas ziņas par alatu apdzīvotajām upēm pirmskara Latvijā, bet noprotams, ka zivju ir bijis daudz vairāk un tās bijušas lielākas, īpaši raugoties no mūsdienu viedokļa, kad noķert mēra alatu jau ir sasniegums. Lielākoties atzīmētas tikai slavenākās upes, kas arī šodien ir visai iecienītas alatu ķērāju vidū – Brasla, Amata un Abava. Pēckara periodā līdz ar makšķerēšanas rīku evolūciju, populārāka kļūst arī alatu ķeršana, un nu jau dažādos avotos tiek minētas turpat vai visas to apdzīvotās Gaujas un Ventas pietekas. Alata kā pastāvīga suga pieminēta pat Aiviekstes baseinā, bet ticamu ziņu par šo faktu nav.

Mūslaikos alatas noķertas tikai divās no jau minētajām upēm un to lielākajās pietekās: Gaujas baseinā ņTirzā, Palsā, Vijā, Mustjegi, Raunā, Braslā, Amatā, Līgatnē un Ventas baseinā – Šķērvelē, Lētīžā, Kojā un Abavā. Domājams, ka alatas sastopamas arī citās pietekās, par ko šo rindu autoram gan nav bijis iespēju pārliecināties, tādēļ būšu pateicīgs par jebkuru informāciju, kas palīdzēs papildināt alatu izplatības atlantu.

Apdzīvotie biotopi un to aizsardzības nepieciešamība

Alata apdzīvo tīrus, tekošus ūdeņus un mīl uzturēties ne visai lielā dziļumā, vienīgi ziemošanas periodā izvēloties dziļākas vietas. Šādam raksturojumam atbilst daudzas Latvijas upes, tādēļ nav īsti skaidrs, kāpēc un kā vēstures gaitā tās palikušas tukšā, jo īpaši Daugava, kas ar savām daudzajām pietekām ne ar ko neatšķiras no tās pašas Gaujas tecēm. Pie tam, zinot, ka tās sāk savu skrējienu turpat vien blakus, šis jautājums ir vēl jo vairāk neskaidrs. Vēl dīvaināka aina paveras, ja iedziļināmies sugas izplatības areālā – kļūst skaidrs, ka Latvija nemaz tā īsti neatbilst tā saucamajām alatu zonām, kādas ir vairumā citu valstu kalnainajās teritorijās. Paradokss?!

Un tomēr, kam tad alata dod priekšroku? Pamatā tās ir straujas upes vai lielo upju straujumu un krāču posmi – kā Gaujā Sinoles vai Sikšņu krāces. Aizauguši, brikšņaini krasti, smilšainas, oļainas un akmeņainas gruntis ar trūcīgu veģetāciju un dažādām paslēptuvēm iekritušu koku un paceru veidā ir īstās alatu apmešanās vietas. Alatas labprāt ieņem vietu krāču un straumju galvgalī, kur ūdens virsma vēl gluda. To dzīvei piemērotas arī daudzas mazās upes un lielāko upju augšteces. Seklākās no tām alatas izmanto pārsvarā tikai nārsta laikā, un mazuļi pēc noteikta vecuma sasniegšanas migrē uz lielākām tecēm. Te darbojas sakarība: jo lielākus izmērus zivs sasniedz, jo dziļākus ūdeņus tā meklē. Tātad, ja gribat noķert Lielo Alatu, izvēlieties lielākas upes. Vecākā gadagājuma alatu speci gan zinās stāstīt, ka arī mazajās upēs lieli eksemplāri kādreiz nav bijuši retums. Kur tad varētu būt meklējama vaina, kas pat lielajās upēs šodien neļauj noķert kārtīgu zivi?

Vainas sakne

Vēl nesenā pagātnē daudzas upes un upītes bija, vienkārši sakot, paliktas zem āmura. Tās bagarēja un meliorēja, taisnoja un locīja kā tik ienāca prātā, par piesārņošanu nemaz nerunājot. Sīkāk neiedziļinoties šajā jautājumā, var teikt, ka visa šā neprāta rezultātā daudzas upes zaudējušas savu dabisko seju. Domāju, ka makšķernieki to zina īpaši labi. Sevišķi barbariska attieksme bijusi pret mazajām upēm, kas ir ne tikai alatu, bet arī daudzu citu vērtīgu zivju bērnudārzi. Lielākoties tieši mazās upes nodrošina normālu populācijas atražošanos, kalpojot gan kā nozīmīgas nārsta vietas, gan kā lieliskas mazuļu barošanās un augšanas vides. Tādēļ šodien būtu sevišķi svarīgi apzināties konkrētā darba lietderību, pirms kaut ko sākam darīt. Loģisks varētu būt arī jautājums – pirms kādu darbu sākšanas īpaši jāpadomā par iespējamām sekām?

Cik ilgi noturēsies?

Tieši ūdensteču krastu izciršana un apsaimniekošana, neievērojot tauvas joslu, joprojām turpina ļoti negatīvi ietekmēt alatu apdzīvotos biotopus. Turpina ietekmēt tikmēr, kamēr tie izveidojas par šo zivju dzīvei pilnīgi nepiemērotiem. Tādēļ visnotaļ apšaubāma būtu vajadzība izpļaut, izcirst un tīrīt upju krastus, kas lieliski nodrošina ar slēptuvēm un barību turpat vai veselu zivju armiju. Ir taču zināms, ka, rēķinot uz laukuma vienību, mazās upes tālu apsteidz citus ūdens tilpumus produktivitātes ziņā. Un vēl kādas produkcijas ziņā!

Tomēr kaili upju krasti šodien vairs nav retums un nevienu tas arī vairs neizbrīna. Vēl lielāku nožēlu gan izraisa fakts, ka mēs – cilvēki – ar to esam samierinājušies un pat nejūtam vajadzību kaut ko mainīt! Neviens tā arī neiedomājas, ka šāda situācija ir pilnīgi nepieņemama vairumam jau tā reto un vērtīgo zivju sugu. Šai gadījumā nav kompromisu – vai nu der vai neder.

Par nožēlu, biežāk nācies novērot variantu neder, un tikai mums neizprotamu iemeslu dēļ alatas vēl cenšas noturēties normālai dzīvei jau pavisam nepiemērotās vidēs. Tas liecina arī par zināmu sugas ekoloģisko plastiskumu, ar ko gan nevajadzētu spekulēt un pārbaudīt zivs izturību. Cilvēku neapzinīgā cīņa ar dabu vienmēr beigusies nelāgi un tā vairāk līdzinās bumeranga mešanai, pēc metiena pagriežot tam muguru. Kā būs šoreiz, cik ilgi noturēsies alatas, īpaši, ja stāvoklis neuzlabosies? Sekas redzamas jau šodien, kad visā alatu apdzīvotajā teritorijā to skaits strauji samazinās no gada uz gadu. Vai tiešām ļausim tam turpināties?

Sugai piemērota dzīves vide, tās saglabāšana un uzlabošana ir primārais un svarīgākais nosacījums, domājot par alatu samazināšanās cēloņiem un to novēršanu. Nav tik grūti zivis savairot, grūtāk ir tām radīt piemērotus dzīves apstākļus. Pirms mēs būsim to sapratuši, iespējams, ka daudzie upju apmeklētāji par alatām būs tikai dzirdējuši.

Saudzēšanas laiks

Piemērotu dzīves vietu trūkums nav vienīgā problēma, ar ko nākas saskarties, pētot alatu skaita samazināšanās cēloņus Latvijas upēs. Ja šī problēma alatu populācijas ietekmē netiešā veidā, tad tālāk apskatītajai ir pilnīgi tieša ietekme.

Dzīves cikls alatām sākas pavasarī, kad uz sīkoļainām gruntīm nelielās bedrītēs alatu mātītes iznērš ikrus tēviņu iepriekš izvēlētās un stingri apsargātās teritorijās. Sekmīga nārsta norise un, tātad, arī jaunās paaudzes iznākums ir atkarīgi no ļoti daudziem faktoriem, kas katrs atsevišķi spēj būtiski ietekmēt galaiznākumu. Ja māte Daba bijusi labvēlīga, sūtot optimālus laika apstākļus nārstam, kas alatām ir visai specifiski, tad tālākais jau ir nejaušību un cilvēka pārziņā.

Pirms nārsta, kad pilnā sparā iet vimbu cope, alatas pulcējas nelielos bariņos un nereti mēdz pieķerties uz kādas no neskaitāmajām gruntenēm, kas karstākajā vimbu laikā īstajās vietās mirkst bez pārtraukuma. Pārsvarā tieši agri pavasarī ķeras sevišķi skaistas virsmēra alatas, kas, gatavojoties nārstam, ir izrotājušās nārsta tērpos un pastiprināti barojas. Aktīvākās vimbošanas laikā alatu ieguvi gan aizliedz makšķerēšanas noteikumos paredzētais saudzēšanas liegums, kas ir spēkā no 1. aprīļa līdz 31. maijam, tomēr, kā rāda prakse, tas bieži netiek ievērots. Laikam jau makšķerniekiem roka neceļas tādu skaistu guvumu laist atpakaļ, taču vajadzētu būt otrādi. Domājams, ka vairāk grēko copmaņi, kas atļautajā laikā alatas neķer vai nespēj noķert, tad nu vienreiz gadā ķeksē cik var un, par nelaimi pašām alatām, saķeksē arë.

Ja pēc šādas saķeksēšanas attiecīgajā teritorijā kāda alata vēl ir palikusi, tad uz nārstu jeb, kā tautā saka, uz berzi, kas bieži notiek labi redzamās vietās, alatas iet pa vairākām kopā, kur tad makšķernieki vai citi nejauši nārsta novērotāji nereti tās iztramda, veltīgi mēģinot zivis noķert. Iztramdītas alatas kādu laiku nārstot nemēģina, bet pēc atkārtotas traucēšanas zivis izvēlēto vietu var pamest. Sekmīga nārsta gadījumā tēviņi kādu laiku uzturas ligzdu tuvumā, kas gan nepasargā ligzdas no makšķernieku vai nēģu ķērāju zābakiem.

Ja arī šīs visas likstas gājušas secen, tad pēc pāris nedēļām no ikriem izšķiļas jaunā paaudze, un var teikt, ka grūtākais posms alatu dzīves ciklā ir garām. Ar to kādu laiku cilvēces interese (makšķernieka personā) par alatām ir norimusi, pateicoties to neēdamajiem izmēriem pirmajā dzīves gadā. Arī dabisko ienaidnieku alatu mazuļiem nav sevišķi daudz, tādēļ pirmajā gadā izdzīvo salīdzinoši daudz zivju. Bēdas atkal sākas otrajā mūža gadā, kad līdz ar vecumu ir pieaugusi arī pašu zivju apetīte, un sasniegtie izmēri negausīgākos copmaņus pilnīgi apmierina. Arī trīsgadīgi atļauto izmēru nesasnieguši eksemplāri ir visai bieža un daudzskaitlīga parādība daudzo alatu copes cienītāju zivju kulēs. Tā kā nārstot alatas pamatā sāk sava mūža ceturtajā pavasarī, tad pēc visa šeit teiktā kļūst skaidrs – liela daļa alatu nemaz nepiedzīvo šādu iespēju. Bez tam lielākajās alatu upēs – Gaujā un Amatā – zivju augšanas temps ir ievērojami straujāks nekā citās upēs, un labvēlīgos apstākļos alatas sasniedz ņemšanai atļauto 29 cm mēru, pirms paspēj iznārstot. Šim apstāklim gan nevarētu būt kāda izšķiroša loma, taču lietas labā (galvenokārt rudens laikā, kad alatas ļoti aktīvi barojas un arī ķeras), vismaz es ieteiktu makšķerniekiem atteikties arī no kādas lielākas alatas, un darīt to ne tikai pieminētajās upēs. Alatu krājumu saglabāšanai un atjaunošanai tas būtu ļoti lietderīgi...

Migrācijas un ar tām saistītās problēmas

Bez čupošanās nārsta laikā ir vēl vairāki citi alatu koncentrēšanās veidi, kuru laikā tās arī tiek ievērojami apdraudētas, īpaši, ja runājam par piespiedu koncentrācijām cilvēka vainas dēļ. Galvenokārt tie ir dažāda lieluma un lietderības aizsprosti, kas, kā likums, izbūvēti bez zivju ceļiem. Šāda upju aizsprostošana ir nopietns šķēršlis zivju migrācijām, jo alata ir kustīga zivs un aktīvi pārvietojas nārsta, barošanās un ziemošanas vides meklējumu laikā. Nepārvaramie šķēršļi liek zivīm koncentrēties zem tiem un padara tās par viegli iegūstamu lomu. Domāju, ka nav nozīmes nosaukt daudzas labi pazīstamas upes un bēdīgi slavenus aizsprostus uz tām, kā arī aprakstīt to, kas pavasaros un rudeņos notiek to tuvumā. Pieminēšu tikai vienu no bēdīgākajiem piemēriem alatu skaita straujajā samazināšanās vēsturē mūsu upēs...

Amata, viena no skaistākajām un straujākajām Latvijas upēm, no laika gala bijusi ļoti piemērota tikpat skaistai un straujai zivij kā alata. Arī augšanas ātruma ziņā Amatas alatas tālu apsteidz citu upju populācijas. Diemžēl cilvēka darbība ir darījusi savu un mūsdienās patstāvīga Amatas alatu populācija ir visai apšaubāms vārdu savirknējums. Lūk, daži no man zināmajiem faktoriem, kas visai negatīvi ietekmējuši alatu skaitu šajā upē.

Kārļu zivjaudzētavas aizsprosts sadala upi divās daļās. Lai gan lejtecē darbojas liegums, upe visā garumā ir stipri noslogota no makšķernieku puses. Ūdenstūristu iecienītajos posmos dzīves apstākļi ir izveidojušies īpaši nepiemēroti alatām, jo iztīrīta upes gultne un izzāģēts krastu apaugums, kas nozīmē, ka zivīm praktiski nav kur paslēpties. Nācies novērot, kā desmitiem alatu slēpjas zem upē iegāztušās egles, ko dabkopji vēl nebija paspējuši izvākt par godu nākošai ūdenstūrisma sezonai. Nav grūti iedomāties, kas notiek ar šādām nabaga alatām, kad tās uziet kāds noskaities copmanis, kurš gar upi nogājis vairākas stundas un pāris kilometru uz abām pusēm upē nav manījis nevienu dzīvu dvēseli... Savukārt Kārļu dambis rada lielas zivju koncentrācijas migrāciju laikā, kas ir bēdīgi īslaicīgas, pateicoties malumakšķernieku pūliņiem.

Kāds ir rezultāts? Pavisam loģisks, bet tāpēc ne mazāk bēdīgs, proti, nepiemērotie dzīves apstākļi, pārzveja atļautajā un, it īpaši, lieguma laikā un teritorijā, kā arī, iespējams, citi man nezināmi apstākļi, atstājuši ļoti negatīvu iespaidu uz Amatas alatu populāciju. Īsāk sakot – esam atstājuši upi sausajā, tādēļ šodien izveidojusies situācija, kad Amatā noķerta alata uzskatāma par īstu brīnumu. Ja jums, cienījamie lasītāji, zināmi vēl kādi alatu skaita samazināšanās iemesli Amatā, kā arī citās upēs, lūdzu, rakstiet un izsakiet savus novērojumus.

* * *

Laika gaitā alatas piemērojušās dzīvei ļoti specifiskā vidē, kas daudzām citām zivju sugām nav pieejama. Iespējams, ka tas ir bijis noteicošais faktors, alatām evolūcijas gaitā izvēloties savu dzīves telpu. Dažādu iemeslu dēļ pēdējos gadu desmitos alatu izvēlētā dzīves vide ir pārmainījusies līdz nepazīšanai, kas prasa līdzīgas pārmaiņas arī no tās apdzīvotājām. Diemžēl alatas nespēj pielāgoties (kaut vai tāpēc, ka līdzšinējās vērtības radītas gadu tūkstošu garumā) pārmaiņām tik īsā laikā, kādu pieprasa cilvēka varenības straujais progress 20.gadsimtā. Kādi tad ir šā straujā progresa augļi un kas no tā tiek alatām?

Antropogēnie faktori

Neraugoties uz lauksaimniecības panīkumu deviņdesmitajos gados, tā joprojām ir un paliek lielākais upju ienaidnieks. Kopā ar brīnumdari meliorāciju, tās sadarījušas tādus brīnumus, ka pietiks ko brīnīties arī nākošajām paaudzēm. Mežu nolīšana, atkailinot upju krastus, mitraiņu nosusināšana, sīko ūdensteču pārveidošana par novadgrāvjiem, upju taisnošana un piesārņošana ir tikai daļa no nedarbiem, ko iespējusi nepārdomāta cilvēku darbība.

Bet nu tuvāk sekām. Kā zināms, alatu dzīvē nenovērtējama nozīme ir straumes ātrumam. Jā, nārsta vietu izvēle, mazuļu barošanās, uzturēšanās ziemošanas periodā un daudzi citi procesi ir tieši atkarīgi no tāda it kā mazsvarīga faktora kā straumes ātrums. Straume nodrošina ar skābekli, sevišķi svarīgi ikru inkubācijas periodā, pienes klāt barību jeb, īsāk sakot, straume ir normāla alatu dzīves vide. Vēl svarīgāk ir, lai atsevišķos laika periodos straumes ātrums būtu vairāk vai mazāk stabils. Iepriekš pieminēto nedarbu sekas savukārt ir straumes ātruma un ūdenslīmeņa krasas svārstības, kas nelabvēlīgi ietekmē alatu populācijas, īpaši kritiskākajos dzīves periodos.

Šādas ūdensteces parametru izmaiņas izraisa arī attiecīgo vidi nelabvēlīgi ietekmējošu procesu virkni. Izmainītais ūdens noteces režīms pastiprina upju krastu eroziju, kas apsaimniekotajās teritorijās ieskalo ūdenī lielu daudzumu augsnes kopā ar dažādām ķimikālijām. Savukārt ūdenī ieskalotie biogēni sekmē pārmērīgu aizaugšanu ar ūdensaugiem un upju dabiskās gultnes piesērēšanu. Mainās ūdens ķīmiskais sastāvs un pieaug duļķainība. Tieši pastiprināta duļķu nogulsnēšanās uz nārsta vietās iznērstajiem ikriem rada skābekļa deficītu, kas izraisa ikru bojāeju. Pārlieku liela duļķainība ir cēlonis arī alatu mazuļu bojāejai tūlīt pēc izšķilšanās, jo tie nespēj reaģēt uz barības parādīšanos un nobeidzas aiz bada. Tādā veidā tiek traucēta normāla populācijas atražošanās un, iespējams, ka tieši nārsta vietu samazināšanās un negatīvais nārsta iznākums abiotisko faktoru ietekmē ir viens no galvenajiem cēloņiem alatu skaita sarukumam vairākās Gaujas baseina upēs.

Bet ne jau tikai nozīmīgākajos alatu dzīves periodos svarīga apdzīvotās vides apstākļu stabilitāte. Upēs ar sagandētu ūdens noteces režīmu regulāri, kaut īslaicīgi, pali rodas pēc katras nopietnākas lietusgāzes un uz īsu brīdi ievērojami paaugstina ūdens līmeni, kamēr pārējā laikā šādās upēs novērojams ūdens izsīkums. Straumes ātruma un līmeņa maiņas kopā ar augsto duļķainības pakāpi veido nepiemērotus dzīves apstākļus visa gada garumā ne tikai alatām, bet arī citām zivju sugām. Šo faktu pastiprina daudzu pēdējo gadu sausās bezūdens vasaras, kad pēc pavasara paliem zivis burtiski paliek seklumā, kļūstot par vieglu guvumu daudzajiem ķērājiem, kas nebūt nekautrējas to izmantot.

Biotiskie faktori

Kā zināms, ar cilvēka ietekmi uz alatu un tās apdzīvotajiem biotopiem lieta vēl nebeidzas. Dabā pastāv sarežģītas starpsugu attiecības, kas dažos gadījumos mēdz būt visai skarbas un nesaudzīgas. Likums, ar kura palīdzību Daba regulē šīs attiecības, ir ļoti vienkāršs – izdzīvo stiprākais. Kā tad šajā cīniņā sokas alatām, kas Latvijas teritorijā apdzīvo sev netipisku dzīves vidi?

Jāsaka uzreiz – brīnums, ka alatas vēl vispār dzīvo mūsu upēs, ņemot vērā visu to nelabvēlīgo apstākļu gūzmu, ar kuru tām nākas saskarties nežēlīgajā cīniņā par savu eksistenci. Pretēji sev tipiskajiem biotopiem, kur alata ir dominējošā suga un kur citu sugu zivis sastopamas reti, Latvijā tai nākas sadzīvot ar visai daudzveidīgu kaimiņu kompāniju.

Alatas un foreles

Viena no visbiešāk sastopamajām alatas kaimiņienēm ir forele. Atšķirībā no alatas, forelei ir vairāk izteikta plēsēja daba, tā aug nedaudz ātrāk un sasniedz lielākus izmērus. Īpaši cieša abu sugu mijiedarbība ir dzīves sākumā, kad to ēdienkarte un mājvieta ir stipri līdzīgas. Pieaugot vecumam, abu konkurentu barības sastāvs sugu ziņā paliek līdzīgs, tikai foreles upuri ir izmēros lielāki barības objekti. Lai gan bieži novērojamas kopā, abas dod priekšroku savai sugai tipiskām uzturēšanās vietām un to dzīvesveids ir atšķirīgs. Alata izvēlas seklākas un atklātākas vietas, medījumu gaidot straumē, bet forelei raksturīgākas dziļākas slēptuves un medības ar laupījuma meklēšanu un tvarstīšanu. Tomēr nereti abas sugas novēro uzturamies vienā un tajā pašā medību rajonā un pat vienā slēptuvē, kas norāda uz to, ka konkurence barības un dzīves telpas ziņā normālos apstākļos nepastāv.

To pierāda arī novērojumi un pētījumi šajā sakarā, kuros nav konstatētas izmaiņas alatu biomasā upju posmos ar forelēm vai bez tām. Gan jau paši būsiet ievērojuši, ka reizēm no vienas bedres, ja rīkojas bez liela trokšņa, var izmānīt gan alatu, gan foreli. No savas pieredzes varu minēt gadījumu, kad no vienas akmensapakšas izdevās izvilināt itin pieklājīga izmēra foreli un divas mēra alatas. Bet tas vēl nekas. Kad nekādi nevarēju uzvilināt uz āķa asti, kas nepieklājīgi un kaitinoši rēgojās ārā no tā paša akmens pavēderes, zaudējis pacietību, ņēmu un kārtīgi pabikstīju. Un – kas to būtu domājis! – no šīs slēptuves izlīda radījums... Nu ļoti līdzīgs taimiņu papam ar visiem raksturīgajiem atribūtiem! Tiešām raiba kompānija priekš vienas akmensapakšas, kaut arī lielas. Tas pierāda, ka arī alata forelei netraucē, ja reiz forele kā agresīvākas un plēsīgākas sugas pārstāve nepadzen to no savas medību teritorijas!

Sagruvis mīts

Bet nu, pie vienas reizes, par vēl vienu mītu par tām pašām būšanām. Gan jau vēlas rudens copes cienītāji būs dzirdējuši vai ievērojuši, ka citreiz sevišķi labi alatas ķeras tieši zem lašu un taimiņu berzēm. Tur tās sanākušas cerībā uz kādu kāru kumosu cilvēka iecienītākās delikateses – ikra izskatā. Tā tas tiešām arī ir. Bet uzreiz jānomierina foreļu fani, ka tās nav alatas, kas vainīgas lašveidīgo zivju ikru apēšanā, tādējādi samazinot šo vērtīgo zivju skaitu. Gadu tūkstošiem visas zivis, kas vien spēj iedabūt mutē salīdzinoši lielo sarkano ikru, ir to darījušas un tādēļ nekas ļauns nav noticis, tostarp arī foreles nav kautrējušās un kavējušās uzēst savu ciltsbrāļu atvases.

Vainīga ir negausīgā cilvēka mute, kas ikrus ciena vēl vairāk un gatava maksāt par tiem lielu naudu. Un tieši no tā arī cieš gan tie, kas nārsto, gan tie, kas drūzmējas ap nārsta vietām, tātad arī alatas, jo, kā zināms, maluzvejniecība, tai skaitā elektrozveja lašupēs šodien daudziem radījumiem (nesauksim viņus par cilvēkiem) ir kļuvusi par profesiju. Skumja patiesība, kas tomēr nav šā raksta tēma. Atgriežoties pie mīta par ikru ēšanu, jāteic, ka alatas un citas zivis pārsvarā tikai drūzmējas ap berzēm, jo tikt pie ikriem nav nemaz tik viegli. Niknie lašu tēviņi jeb ķeņķi, kas apsargā berzes teritoriju, ātri nomierinās jebkuru zivi – kārumnieku, kas mēģinās tikai tuvoties ligzdai, kaut tas būtu pat lielāks augumā. Vienīgā iespēja kā tikt pie kārotā kumosa ir cerēt uz kādu straumes aizskalotu ikru, kas tāpat vēlāk aizietu bojā. Ja vēl ikru nēršanas laikā ūdens nav sevišķi dzidrs, tad arī iespējas kaut ko pamanīt ir pavisam švakas. Tā nu tai ūdensvidē ir iekārtots – tik viegli pie ēdamā vis netiksi

Alata un citas zivis

Esam noskaidrojuši – kā forelisti un alatisti ložņā pa vieniem un tiem pašiem krūmiem, tā arī forele un alata vienlaicīgi sadzīvo vienās un tajās pašās upēs. Apgalvojums būtu pilnīgi precīzs, ja alatas izplatība neaprobežotos tikai ar Gaujas un Ventas baseiniem vien. Tad arī jēdziens ''foreļupe'' varbūt nebūtu īsti precīzs. Šoreiz gan ne par abām tik populārajām sugām, kas uzreiz ienāk prātā, tikko izdzirdam kādas foreļupītes nosaukumu…

Bez abām pieminētajām sugām noslēpumaino foreļupju dzīlēs sastopamas vēl vairākas interesantas zivju sugas. Dažas no tām ir visai bieži alatu upuri, turpretī citas par tādiem nereti izvēlas pašas alatas. Alatām par laimi šādu plēsoņu nav daudz.

Līdaka, vēdzele un...

ir galvenie potenciālie alatu ienaidnieki, un to uzmanības lokā galvenokārt nonāk alatu kāpuri un mazuļi. Šo plēsēju galvenā barība gan ir citu sugu zivis, un alatas sastāda niecīgu daļu no to raciona, visticamāk, kā nejauši upuri. Galu galā – alatas ir nepateicīgs barības objekts sava dzīvesveida un teicamo peldspēju dēļ, tādēļ normālos apstākļos to nonākšanai kādas plēsoņas kuņģī tiešām ir gadījuma raksturs. Bez tam, pateicoties samērā straujajiem augšanas tempiem, jaunās alatas ātri pazūd no plēsīgo zivju ēdienkartes.

Toties dažās upēs jau minētajiem ienaidniekiem var pievienoties asaris, kura ietekme uz alatām sākotnēji šķiet pavisam necila. Taču tas ir visai mānīgs priekšstats – atsevišķos gadījumos tā varētu būt visai iespaidīga!

Sevišķi nelabvēlīga situācija alatām mēdz izveidoties posmos ap neskaitāmajiem mazo upju visāda veida un nozīmes aizprostiem, kuros mīt mazām upēm neraksturīgas sugas. Kad tos izskalo vai laiku pa laikam nolaiž, visas neēdamās zivis nonāk upē. Tā kā jaunā vide nespēj apmierināt brīvībā pasprukušā zivju daudzuma prasības ne pēc barības, ne pēc dzīves vietas, tad pa tuvākajām bedrēm sāk klīst badīgi dažādu zivju bari, līdz tuvākie plūdi vai pali nones tos lejup pa straumi.

Šādi potenciālās foreļupēs, kur it kā nevajadzētu ķerties nekam citam kā tikai forelēm un alatām, nonāk asari, līdakas, ķīši un citas zivis, kas ne tikai tieši apdraud iedzimtās sugas, bet rada konkurenci barības un dzīves telpas ziņā, kā arī, pateicoties skaitliskajam pārsvaram, uztur nemitīgu stresa faktoru. Nevienai no šīm sugām foreļupe nav dabiskā dzīves vide, rezultātā to augšanas temps ir lēns un sportiskā jeb makšķerēšanas vērtība ļoti zema. Diezin vai atradīsies kāds copmanis, kurš būs apmierināts, kad, mērojis tālu ceļu uz savu iecienīto foreļupi, būs saķēris asarīšus vai nelielas līdaciņas. Protams, īsti copmaņi apmierinājumu gūst arī nesaķerot neko, bet šis laikam nebūs tāds gadījums.

Un tomēr gribu aicināt – cienījamie forelisti, šādā situācijā, lūdzu, nebūsim lepni un atgriezīsimies no copes arī ar pavisam neraksturīgu lomu, piemēram, ar krietnu skaitu asarīšu kaķim vai zivju zupai. Nelaidīsim atpakaļ to, kam tur nav jābūt!

Jāteic, šajā vietā man gribētos pat grēkot pret Makšķerēšanas noteikumiem vai izteikt priekšlikumu par noteiktu izmaiņu veikšanu tajos. Tas attiecas uz zemmēra līdaku vaļā nelaišanu jeb atļautā minimālā līdaku izmēra samazināšanu mazajās foreļu un alatu upēs. Starp citu, uz foreļu copes rīka uzķērušās līdakas vaļā laišana pati par sevi ir diezgan neloģiska – salīdzinoši nelielo ēsmu līdakas, parasti ierij tik dziļi, kas upuri atbrīvošana no āķa nav iedomājama bez būtiskiem bojājumiem. Tas – labākajā gadījumā. Sliktākajā variantā smalku un nereti arī ne tik smalku rīku cienītājiem nākas taustīt somā pēc jaunas ēsmas, kā saka, mednis nu ir kokā ar visu zīli.

Bez tam, kā rāda personīgā un citu copmaņu pieredze, tad nelielie, bet jau cienījamu vecumu sasniegušie dūcīši ir sīvākie lašveidīgo zivju ienaidnieki un konkurenti. Nonākusi citā vidē, līdaka spiesta pārslēgties uz sev nepiemērotu barību, kas nebūt neapmierina tās prasības. Ar savu agresīvo uzvedību, cenšoties uzbrukt arī neēdama izmēra objektiem, tā rada nepiemērotus dzīves apstākļus citām vietējām sugām, varbūt pat tieši neapdraudot tās.

Tādēļ, ja no īstās vietas palaimējas izvilkt dūcīti, dodos tālāk, jo uz iedomāto lomu nav ko cerēt – nav gadījies manīt plēsoņu līdaku kopā ar tramīgo alatu. Toties desmit līdacēnus no vienas bedres gan ir nācies izvilkt. Upītē ar pavasarī izskalotu dzirnavu aizsprostu. Pēc tam kādu laiku tā bija līdakupīte, raudupīte un dieszin kāda vēl, tikai ne foreļupe. No forelēm un alatām šeit nebija ne smakas vēl vairākas sezonas pēc tam. Gadījumā, ja jums, cienījamie copmaņi, ir līdzīga vai arī gluži pretēja pieredze, lūdzu, neturiet sveci zem pūra, izklāstiet tās savā tuvākajā forelistu kopā, rakstiet MMD vai kā citādi dariet tās zināmas ihtiologiem. Mēģināsim kopīgi cīnīties par pareizu mazo upju apsaimniekošanu un aizsardzību.

Alata pati

Lai gan alatai nav tik izteikta plēsēja daba kā līdakai vai forelei, atsevišķos periodos tā arī pārtiek no nelielām, attiecīgajā vidē dzīvojošām zivtiņām, starp kurām platgalve ir visbiešāk sastopamā un attiecīgi arī biešāk konstatēta alatu barībā. Bārdainais akmeņgrauzis, mailīte un grundulis tāpat ir parastas un bieži novērojamas sugas mazajās upēs, tādēļ arī kalpo kā labi alatu barības objekti, īpaši tajā laikā, kad alatām pietrūkst pamatbarības – kukaiņu. Lielākā apetīte uz nelielām zivtelēm novērota pēcnārsta periodā, kad alatas ir ļoti izbadējušās, bet kukaiņu vēl ir maz. Tad pat neliela izmēra eksemplāru barībā konstatētas iepriekš pieminētās sugas. Lielākās upēs potenciālo upuru sugu skaits pieaug un jau minētajām klāt nāk visu balto zivju mazuļi. Tomēr, kā rāda novērojumi, alatas vairāk iecienījušas bentiskās sugas – platgalvi un akmeņgrauzi, un tikai paretam uzkož kādu sudrabotu zivteli.

Neraugoties uz to, alatu makšķerēšana ar dzīvo zivtiņu nav izplatīta. Droši vien tādēļ, ka alata ķer ļoti nelielu ēsmu, tātad vajadzīga ļoti sīka zivtiņa. Šādās reizēs labas sekmes gūstamas ar spiningu, lietojot nelielus roterus.

Attiecības ar apēsto mazuļu vecākiem jeb ''lielo'' sugu zivīm lielajās upēs ir visai nedraudzīgas – līdzīgi kā komunālajā dzīvoklī – visi spiesti dzīvot kopā, ar nelielām atšķirībām ēd vienu un to pašu ar visām no tā izrietošajām sekām. Tādēļ cīņa par vietu zem saules ir pastāvīga. Iespējams, ka šī iemesla dēļ alatu nārsta vietas pamatā ir lielo upju pietekas, kur ienaidnieku un konkurentu mazāk, un mazuļi savu dzīvi var iesākt samērā mierīgi. Sasniedzot konkurētspējīgus izmērus, kas pārsvarā notiek pēc pirmā nārsta, tātad ceturtajā dzīves gadā, alatas migrē uz lielākiem dziļumiem. Bieži vien gan cilvēku pārveidotā vide mazajās upēs, īpaši sausajās mazūdens vasarās, nozīmē piemērotu dzīves vietu trūkumu šajā periodā, kas savukārt piespiež alatu mazuļus atstāt vecāku izvēlētās dzīvesvietas jau ilgi pirms paredzētā laika. Un cīņa par izdzīvošanu turpinās..

Ala­tas un ziv­ju put­ni

Da­ļa Lat­vi­jas ma­zo up­ju ir klu­si un cil­vē­ku re­ti ap­cie­mo­ti da­bas no­stū­ri. Tos ap­dzī­vo daudz in­te­re­san­tu put­nu su­gu, no ku­rām vai­rā­kas ir aiz­sar­gā­ja­mas. Arī ala­tu ap­dzī­vo­tie bio­to­pi ir ļo­ti piemēro­tas lig­zdo­ša­nas un ma­zu­ļu iz­ve­ša­nas vie­tas vai­rā­kām re­tām ūden­sput­nu su­gām, ku­ru gal­ve­nā ba­rī­ba ir sī­kās zi­vis un ziv­ju ma­zu­ļi. Šeit sas­top, ma­nup­rāt, skais­tā­ko mū­su put­nu – ziv­ju­dze­nīti, gar­knāb­ja un lie­lo gau­ru, ziv­ju gār­ni, mel­no stār­ķi, kā arī vai­rā­kas ci­tas su­gas, ku­ru ba­rī­bā vai­rāk vai ma­zāk do­mi­nē zi­vis un to ma­zu­ļi. Kā rā­da pē­tī­ju­mi, tad put­ni priekšroku dod mai­lī­tēm, jo tās peld lie­los ba­ros un drūz­mē­jas sek­lu­mos, tā­tad kļūst par vieg­li pie­eja­mu lau­pī­ju­mu. Pro­tams, at­ka­rī­bā no bio­to­pa put­nu ba­rī­bā do­mi­nē­jo­šo ziv­ju su­gu sas­tāvs var mai­nī­ties. Tā ap­ko­po­jums par ziv­ju­dzeņa ba­rī­bas sas­tā­vu rā­da, ka vis­bie­žā­kie upu­ri se­cī­gā kār­tī­bā ir plat­gal­ve, pa­ras­tais un bār­dai­nais ak­meņ­grau­zis, mai­lī­te un sta­gars, bet ala­tu, fo­re­ļu un ci­tu laš­vei­dī­go ziv­ju ma­zuļu pro­cents ir tik nie­cīgs, ka jā­do­mā, ka tie ir ti­kai ne­jau­ši upu­ri. Pa­ras­ti ziv­ju­dze­ņa diē­ta par 95% sas­tāv no vie­nas su­gas ie­priekš pie­mi­nē­ta­jām zi­vīm, un to iz­mē­ri ne­pārs­niedz 8 cm, tā­tad vēr­tīgo ziv­ju ma­zu­ļi prak­tis­ki ne­no­nāk ziv­ju­dze­nī­ša uz­ma­nī­bas lo­kā. Ie­spē­jams, ka tie re­tie eks­em­plā­ri, ku­ri to­mēr tiek no­tver­ti, de­fek­tu vai ci­tu ie­mes­lu dēļ nav bi­ju­ši spē­jī­gi iz­vai­rī­ties no bries­mām. Līdzīgs upu­ru kon­tin­gents va­rē­tu būt arī pā­rē­jām zi­vē­dā­ju put­nu su­gām, at­tie­cī­gi arī to ie­tek­me uz ala­tu un ci­tu vēr­tī­go ziv­ju ma­zu­ļiem ir ne­no­zī­mī­ga. Drī­zāk to ie­tek­me jā­vēr­tē kā se­lek­tīva un vi­su­mā po­zi­tī­va, kas, at­la­sot vā­jos un sli­mos, ma­zi­na kon­ku­ren­ci un ļauj at­li­ku­ša­jiem piln­īgāk iz­man­tot da­bis­ko ba­rī­bas bā­zi un slēp­tu­ves.

Ala­tas un ūdens dzīv­nie­ki.

Bebrs

Îpa­ši cie­šas un kom­pli­cē­tas – tā pa­vi­sam īsi va­rē­tu rak­stu­rot ala­tu un hid­ro­fī­lo zī­dī­tā­ju at­tie­cī­bas. Lie­lā­ko­ties par to jā­pa­tei­cas dzīv­nie­kam, ku­ra eks­pan­si­ja pē­dējo ga­du lai­kā sas­nie­gu­si ne­pie­re­dzē­tus ap­mē­rus. Tā iz­pla­tī­ba jau sas­nie­gu­si pil­sē­tas, pat Rī­gas cen­tru, ne­maz jau ne­ru­nā­jot par vie­tām, tik klu­sām un tā­lām, ka ci­vi­li­zā­ci­jas trok­šņus tur ienes ti­kai re­tie to ap­cie­mo­tā­ji. Vi­sur, kur vien šis dzīv­nieks ap­me­tas, pa­ma­nā­mas tā mil­zī­gās ener­ģi­jas va­dī­tās dar­bo­ša­nās se­kas. Kā jau no­pro­tat, ru­na ir par ne­pār­spē­ja­mo da­bas me­lio­ra­to­ru – beb­ru. Kādēļ tad at­tie­cī­bas iz­vei­do­ju­šās tie­ši tā­das – cie­šas un kom­pli­cē­tas ņ, un kā­dēļ tie­ši ala­ta un bebrs?

Līdz šim Lat­vi­jā po­pu­lārs bi­jis vie­dok­lis par beb­ra kā vi­des uz­la­bo­tā­ja lo­mu. Beb­ra dar­bī­ba sta­bi­li­zē ūdens no­te­ces re­žī­mu, uz­krāj un at­tī­ra to, iz­vei­do pie­mē­ro­tus dzī­ves ap­stākļus ne ti­kai zi­vīm, bet arī daudz­iem ci­tiem dzī­viem or­ga­nis­miem. Ir pat ap­rē­ķi­nāts, ka uz beb­ru ne­mi­tī­gās dar­bo­ša­nās rē­ķi­na var ie­tau­pīt vi­des aiz­sar­dzī­bai ne­pie­cie­ša­mos lī­dzek­ļus līdz mil­jar­dam la­tu ga­dā.  Lai nu kā bū­tu ar tiem ci­pa­riem, beb­ra po­zi­tī­vo ie­tek­mi uz eko­sis­tē­mas ūdens ap­ri­ti un rei­zē ar to uz vi­sas dzī­vās da­bas pro­ce­su no­ri­sēm ne­var no­liegt.

Ta­ču at­se­viš­ķās vie­tās Lat­vi­jā beb­ru po­pu­lā­ci­jas tu­vo­jas su­gas bio­lo­ģis­kās ie­til­pī­bas ro­be­žai un rei­zē ar to no­vē­ro arī glu­ži pret­ēju efek­tu. Šā­dos ga­dī­ju­mos vis­biežāk tiek no­vēr­tē­ta beb­ra tie­ša ie­tek­me uz cil­vē­ka ra­dī­ta­jām un stra­tē­ģis­ki sva­rī­ga­jām vēr­tī­bām –  me­žu un lau­ku ap­plū­di­nā­ša­na, ce­ļu, me­lio­rā­ci­jas sis­tē­mu un vēr­tī­gu ko­ku bo­jāša­na. Ie­tek­me uz at­tie­cī­ga­jā bio­to­pā mī­to­ša­jām dzī­vo or­ga­nis­mu sa­bied­rī­bām ir grū­tāk pa­ma­nā­ma un pa­ras­ti ne­tiek pie­tie­ko­ši no­vēr­tē­ta.

Pie­mē­ram, vai­rā­kas Gau­jas un Ven­tas ba­sei­nu pie­te­kas ir beb­ru blī­vi ap­dzī­vo­tas un vi­ņu dar­bī­ba vi­tā­li ie­tek­mē at­se­viš­ķas ala­tu po­pu­lā­ci­jas. Iz­šķi­ro­šā no­zī­me ūden­ste­ces vai ala­tu po­pu­lā­ci­jas at­ka­rī­bai no beb­ru pār­lie­kas ie­tek­mes ir upes pa­šat­tī­rī­ša­nās spē­jām, kas sa­vu­kārt at­ka­rī­gas no upes kri­tu­ma un ga­ru­ma. Strau­ja­jās upēs, tā­dās kā Ama­ta un Rau­na, ne­no­vē­ro il­gga­dīgus beb­ru bū­vē­tus aiz­spros­tus, jo pa­li un plū­di ir pie­tie­ko­ši spē­cī­gi, lai upe no tiem at­tī­rī­tos. Šais upēs vai­ru­mā ga­dī­ju­mu dam­bis kat­ru ga­du tiek at­jau­no­ts vai bū­vēts no jau­na un va­sa­ras sau­su­ma pe­rio­dā pil­da no­zī­mī­gu ūdens aiz­tu­res un ziv­ju slēp­tu­ves fun­kci­ju. Pie tam šā­das upes tek pa vai­rāk vai ma­zāk dzi­ļām gra­vām, kas pa­sar­gā no ap­plū­ša­nas lie­las te­ri­to­ri­jas. Še, tā­tad, vai­rāk ne­bū­tu ko pie­bilst – viss daudz­maz kār­tī­bā.

Tā­lāk mū­su uz­ma­nī­bas lo­kā no­nāk upes ar ne­lie­lu kri­tu­mu, pie­mē­ram, Tir­za un tās pie­te­kas. Šeit si­tuā­ci­ja vei­do­jas pa­vi­sam pret­ēja. Tir­zas ba­sei­na ūden­ste­cēm rak­stu­rīgs lēns plūdums, ze­mi kras­ti ar pie­gu­lo­šām pa­lie­ņu pļa­vām un šeit beb­ru uz­bū­vē­tā dam­bja ie­tek­me jū­ta­ma pla­šā ap­vi­dū, dam­bji ir pa­ma­tī­gi un il­gga­dī­gi. No­tē­rē­jot pie­eja­mos ba­rī­bas re­sur­sus, tie pēc va­ja­dzības tiek uz­la­bo­ti un pap­la­ši­nā­ti, ap­plū­di­not jau­nas te­ri­to­ri­jas, kas at­vieg­lo beb­ra pār­vie­to­ša­nos ba­rī­bas mek­lē­ju­mos. Ap­ūde­ņo­tās ze­mie­ņu pļa­vas pār­pur­vo­jas un at­mi­ru­sī au­gu valsts pūst, tā ne­ga­tī­vi ie­tekmējot ūdens hid­ro­ķī­mis­kās īpa­šī­bas. Uz­plu­di­nā­ju­mos no­vē­ro sa­ne­šu un dū­ņu uz­krā­ša­nos, jo pa­lu un plū­du at­tī­rī­ša­nās fun­kci­ja ir trau­cē­ta. Ap­dzī­vo­tos dam­bjos pas­tā­vī­gi ir augsta ūdens duļ­ķai­nī­bas pa­kā­pe un liels at­kri­tu­mu daudz­ums, kas sais­tīts ar beb­ra dzī­vī­bas pro­ce­su no­ri­sēm. Ūdens vir­smas lau­ku­ma ie­vē­ro­ja­mā pa­lie­li­nā­ša­na pak­ļauj to tie­šai sau­les sta­ru ie­dar­bī­bai, kā re­zul­tātā mai­nās ūdens tem­pe­ra­tū­ras re­žīms, kas at­tie­cī­bā uz ala­tām ir ļo­ti sva­rīgs fak­tors va­sa­ras pe­rio­dā. Vai­ru­mā ga­dī­ju­mu uz­bū­vē­tie dam­bji ir arī ne­pār­va­rams šķērs­lis ziv­ju mig­rā­ci­ju lai­kā – rei­zēm ta­ču nā­kas no­vē­rot ļo­ti ie­spai­dī­gas bū­ves, un lie­kas, ka pie tām pat upe sa­vu te­cē­ju­mu iz­beidz, kur nu šeit vēl kā­dai zi­vij iz­sprukt cau­ri. Do­mā­jams, ka tie­ši šie ne­pārva­ra­mie aiz­spros­ti ir viens no sva­rī­gā­ka­jiem ie­mes­liem ala­tu skai­ta sa­ru­ku­mam at­se­viš­ķos Tir­zas pos­mos un tās pie­te­kās. Lo­ģis­ki, ka šā­da si­tuā­ci­ja trau­cē nār­sta, ba­ro­ša­nās un se­zo­nā­lās ziv­ju mig­rāci­jas, kas no­dro­ši­na su­gas vai­ro­ša­nos un sek­mī­gu iz­dzī­vo­ša­nu at­tie­cī­ga­jā vi­dē. Bez tam ne­lie­liem caur­te­ko­šiem eze­ri­ņiem lī­dzī­ga­jā upē ie­vie­šas ci­tu su­gu zi­vis, un fo­re­ļu, ala­tu vie­tā ķe­ras ne­lie­las līda­kas un asa­rī­ši.

Ne tik ie­spai­dī­gi, to­mēr jū­ta­ma arī strau­ta fo­re­ļu skai­ta sa­ma­zi­nā­ša­nās beb­ru pā­rāk in­ten­sī­vi ap­dzī­vo­tās vie­tās, kas lie­ci­na, ka ne ti­kai ala­tām ir pret­en­zi­jas pret tik uz­mācīg­iem kai­mi­ņiem. Pa­rak­ņā­jo­ties at­mi­ņu pū­rā, nā­kas se­ci­nāt, ka ak­tī­vi ap­dzī­vo­tos beb­ru dī­ķos co­pes zi­ņā vis­maz man nekas prā­tīgs nav trā­pī­jies. Drī­zāk gan nācies šķir­ties no kā­da vi­zu­ļa – tas daudzo ze­mū­dens ķē­rā­ju dēļ, ar ku­riem bebrs pie­dra­zo upes gul­tni. Kaut kas sāk ķer­ties upes pā­re­jas pos­mā, kur beb­ru dam­bja uz­plu­di­nā­jums zau­dē sa­vu ie­tek­mi. Arī ūdens virs uz­plu­di­nā­ju­ma ir ie­vē­ro­ja­mi tī­rāks, ja vien augš­pus­ē nav vēl kāds aiz­sprosts.

La­sot šo beb­ra it kā ne­dar­bu ap­rak­stu, da­žam ra­dī­sies vē­lē­ša­nas šo jau­ko un in­te­re­san­to zvē­ri­ņu vi­sā­di ap­ka­rot un ni­ci­nāt, ta­ču ar sprie­du­miem steig­ties ne­va­ja­dzē­tu. Ap­jau­šot ci­tus prob­lē­mas as­pek­tus, tas ne­būt ne­lie­kas ne­pie­cie­ša­mi. Jo piln­īgi skaidrs ir tas, ka bebrs at­ka­ro sa­vas kād­reiz ap­dzī­vo­tās te­ri­to­ri­jas; tā strau­jā sa­vai­ro­ša­nās, iz­pla­tī­ba un da­žos ga­dī­ju­mos pat pā­rap­dzī­votība lie­ci­na par eko­lo­ģis­ko sprā­dzie­nu su­gas reak­li­ma­ti­zā­ci­jas pro­ce­sā, kas pēc no­teik­ta lai­ka pe­rio­da beig­sies. Un – gri­bam to vai ne – ie­spē­jams, ka, no­sta­bi­li­zē­jo­ties bio­ce­no­zes struk­tū­rai, ala­tām at­se­višķos ga­dī­ju­mos ta­jā ne­būs vie­tas. Tā kā nav veik­ti at­tie­cī­gi pē­tī­ju­mi, kas at­tie­cas uz lai­ka pe­rio­du, kad bebrs pirms iz­skau­ša­nas ap­dzī­vo­ja Lat­vi­jas te­ri­to­ri­ju, tad nav arī ie­spē­jams sa­lī­dzi­noši spriest par abu su­gu mi­jie­dar­bī­bas po­zi­tī­va­jām un ne­ga­tī­va­jām pus­ēm to­reiz un ta­gad. Ie­spē­jams, ka da­ļa ta­ga­dē­jo ala­tu ap­dzī­vo­to bio­to­pu kļu­va tām pie­eja­mi ti­kai pēc beb­ru iz­zu­ša­nas, tā­dēļ pašlaik at­se­viš­ķās upēs no­tie­ko­šā ala­tu iz­zu­ša­na in­ten­sī­vas beb­ru dar­bī­bas re­zul­tā­tā ir da­bisks pro­cess, ko ne­bū­tu vē­lams ie­tek­mēt no cil­vē­ku pus­es.

Bet, par lai­mi, šā­du pie­mē­ru ir maz, kas ko­pu­mā ma­zi­na prob­lē­mu: "Bebrs vai ala­ta?" Tā­dēļ diez vai bū­tu pa­rei­zi tai­sīt no beb­ra grē­kā­zi, kam ala­tu iz­zu­ša­nā uz­velt vi­su vai­nu. Uz kopējā ala­tu krā­ju­mu ie­tek­mē­jo­šo fak­to­ru fo­na bebrs ir ti­kai viens no daudz­aj­iem, un kā no­pie­tns cē­lo­nis mi­nams ti­kai at­se­viš­ķās upēs. Drī­zāk gan pa­lū­ko­si­mies ap­kārt un pa­vē­ro­sim – vai nav kāds grun­tī­gāks ie­mesls elek­troz­vej­nie­ka vai pa­ša mak­šķer­nie­ka ne­gau­sī­bas iz­ska­tā. Bet beb­ra skai­ta re­gu­lē­ša­nu at­stā­sim pie­re­dzē­ju­šu med­nie­ku zi­ņā, ne­pie­cie­ša­mī­bas ga­dī­ju­mā palīdzot ar in­for­mā­ci­ju par kar­stā­ka­jiem beb­ru pun­ktiem, kur beb­ru vai­rāk kā ļau­žu cie­mā un no­da­rī­tā skā­de adek­vā­ta pā­rap­dzī­vo­tī­bai.

Pār­ru­nā­jot ie­priekš mi­nē­tās prob­lē­mas ar ci­tiem da­bas mī­ļo­tā­jiem (ne ti­kai mak­šķer­nie­kiem), bie­ži vien nā­kas kon­sta­tēt pār­stei­dzo­šu fak­tu – ti­kai re­tais ir lie­tas kursā par to, ka bebrs ir pār­lie­ci­nāts ve­ģe­tā­rie­tis un at­šķi­rī­bā no vai­ru­ma cil­vē­ku, ku­ri sev pie­dē­vē lī­dzī­gu sla­vu, uz­tu­rā lie­to ti­kai au­gu valsts pro­duk­tus. Ne­kad zi­vis, kā kļūd­ai­ni tiek do­māts. Tā­dēļ gri­bas maz­liet ap­gais­mot šo uz­ska­tu un ie­pa­zīs­ti­nāt ar īs­te­niem ga­ļē­dā­jiem, kas tad arī ir gal­ve­nie vai­ni­nie­ki – ziv­ju slep­kav­nie­ki.

Ala­tas un ūdens dzīv­nie­ki.

Ūdrs un ūde­le

Šā­di tos gan dē­vē ti­kai ta­jās vie­tās, kur no­tiek ziv­ju au­dzē­ša­na, tu­rē­ša­na vai kā­da ci­ta ie­mes­la dēļ to kon­cen­trā­ci­ja ir ie­vē­ro­ja­mi blī­vā­ka ne­kā da­bis­kos ap­stāk­ļos.Tur tad nu ziv­ju ben­des var kār­tī­gi uz­dzī­vot. Kā jau no­pro­tat, ru­na ir par ūd­ru un Ame­ri­kas ūde­li, kas mū­su ūde­ņos pē­dē­jā lai­kā sa­vie­su­šies ka biezs. To klāt­būt­ne gan grūtāk pa­ma­nā­ma, jo abi zi­vē­dā­ji ne­par­ko ne­grib dar­bo­ties lie­ci­nie­ku klāt­būt­nē. Vi­ņu dar­bo­ša­nās se­kas pa­ras­ti re­dza­mas no rī­ta, un, ja ziv­ju bi­jis daudz, tad ir ļo­ti lie­la var­bū­tī­ba, ka ne­lūg­tais vie­sis būs pa­do­mā­jis arī par jums – ziv­ju dī­ķa ma­lā gu­lēs vai­rā­ki (ne­šau­bie­ties ne mir­kli – skais­tā­kie un lie­lā­kie) eks­em­plā­ri, par ku­riem vēl va­kar prie­cā­jā­ties.

Tā­da bie­ži vien ir ziv­ju au­dzē­tā­ju ik­die­na, bet kā no­tiek da­bā? Jā­teic – par lai­mi vai ne­lai­mi mū­su ūde­ņi ir tik na­ba­dzī­gi, ka ziv­ju ben­des ne­atļau­jas uz­ves­ties tik zvē­ris­ki – no­ga­li­nāt vai­rāk, ne­kā pa­ši spēj ap­ēst. Jeb­ku­rā ga­dī­ju­mā nav nā­cies no­vē­rot ne­ko vai­rāk kā pus­grauz­tu ziv­te­li, ko pa­beigt no­tie­sāt pats vien bū­šu iz­trau­cējis. Bez tam, kā rā­da fe­kā­li­ju ana­lī­zes (hu­mā­nā­kais veids, kā no­teikt ob­jek­ta gas­tro­no­mis­kās tiek­smes), tad zi­vē­žu ēd­ie­nkar­tē do­mi­nē maz­vēr­tī­go su­gu zi­vis, ļo­ti re­tos ga­dīju­mos – kaut kas mū­su iz­prat­nē vēr­tī­gāks. Ie­spē­jams, ka si­tuā­ci­ja mai­nās nār­sta un ci­ta vei­da ziv­ju kon­cen­trā­ci­ju lai­kā, kā arī ma­zū­dens va­sa­rās. Tad ap­stāk­ļi zi­vīm ir īpa­ši ne­lab­vēlīgi – die­nas lai­kā tās pak­ļau­tas spie­die­nam no mak­šķer­nie­ku pus­es, bet pā­rē­jā lai­kā r vieg­li pie­ejams lau­pī­jums zvē­riem – zi­vē­dā­jiem.

Ko da­rīt? Vieg­lāk pa­teikt ne­kā iz­da­rīt. Tur, kur cil­vē­ka un zvē­ru in­te­re­ses sas­ka­ras, tur lie­tas kus­tas, tiek lik­ti slaz­di un la­ma­tas, šauts un ben­dēts vi­sā­di, grū­ti gan pa­teikt, cik sap­rātīgi. Ci­tā­di? Tā kā pa­gai­dām pēc vēr­tī­go ka­žok­zvē­ru ādām nav pie­pra­sī­ju­ma, tad ar tiem tiek ka­rots pār­sva­rā uz per­so­nī­go in­te­re­šu pa­ma­ta. Tā­dēļ to, kā šādā si­tuā­ci­jā jū­tas ala­tas, va­rat pa­teikt jūs, cie­nī­ja­mie cop­ma­ņi. Kā sa­ka – ko ne­redz di­vas acis, tas ne­pa­iet se­cen tau­tas mod­ra­jam ska­tam.

Ala­tas un to pēt­nie­cī­ba

Kā­dēļ?

Ma­nas bēr­nī­bas jau­kā­kā da­ļa no­teik­ti slēp­jas Pal­sas kras­tos. Pirms ga­diem pie­cpad­smit upe bi­ja ga­na pa­pos­tī­ta, bet ziv­ju vēl pie­ti­ka. Fo­re­les, vē­dze­les, lī­da­kas, ala­tas un pa kā­dam tai­miņam ne­bi­ja re­tums. Ta­gad pat lie­kas, ka upē vi­sā­da dzī­vī­ba mu­džēt mu­džē­ja, va­ja­dzē­ja ti­kai zi­nāt – kur un kā no­ķert. Pui­kas ga­dos gā­ju uz upi ar tā­du vien­kār­šu bam­bu­sa pīc­ku, ar kā­du īs­tie veči ķē­ra ēs­mas ziv­te­les. Ne­viens to­reiz, kad at­grie­zos ar skais­tu ala­tu lo­mu, lā­ga ne­gri­bē­ja ti­cēt, ka tā pīc­ka bez spo­les, pli­ka šņo­re ar āķi un sēr­ko­ciņ­kas­tī­te ar slie­kām vai sie­nā­žiem ir vie­nīgie rī­ki, ar ko pie­mā­nīt tik ma­kā­nī­gus eks­em­plā­rus, kā­dus ne­su mā­jās. Pa­tei­co­ties Ru­du­ļu Ju­rim, jau tad zi­nā­ju par iz­mē­ra un skai­ta ie­ro­be­žo­ju­miem, pret pē­dē­jo gan daž­kārt grēko­jot, jo ala­tu bi­ja daudz un ne­kas ne­lie­ci­nā­ja, ka pēc pā­ris ga­diem sāk­sies tik strau­ja to iz­nīk­ša­na.

Lai­kam ik­viens mak­šķer­nieks va­rē­tu ie­sākt lī­dzī­gu stās­tu, kad ru­na ie­vir­zās par pa­gā­ju­šiem lai­kiem, kad ūdens upēs bi­ja vai­rāk un zi­vis lie­lā­kas. Tā jau arī ir un šod­ien, brau­cot pa Ples­ka­vas šo­se­ju pā­ri Pal­sas til­tam, pa­ve­ras no­žē­lo­jams skats. Lie­kas, ka upei tie­šām ap­trū­cies ūdens un, pas­tai­gā­jot gar upes kras­tu, par zi­vīm var teikt to pa­šu. Ja ma­ni dzī­ves jau­kā­kie brīži un lie­lā­kie lo­mi ne­bū­tu sais­tī­ti ar šo vie­tu, ie­spē­jams, ka ma­na sirds ne­sa­rau­tos aiz žē­lu­ma, ska­to­ties uz to ar šo­die­nas acīm. Es­mu lie­ci­nieks ti­kai vie­nas upes iz­pos­tī­ša­nas vēs­tu­rei, un ti­kai ne­daudz­u ga­du ga­ru­mā. Bet tā­du bē­dī­gu pie­mē­ru mums ir gan­drīz tik­pat, cik ir up­ju un upī­šu, un, kā jau mi­nē­ju, ne viens vien mak­šķer­nieks zi­nās pas­tās­tīt sa­vē­jo. Ar to nu ne­kā­di ne­es­mu va­rē­jis sa­mie­ri­nā­ties, ka no daudzām ala­tu vai fo­re­ļu­pēm nā­kot­nē ne­kas labs nav gai­dāms, un tie­ši šis ap­stāk­lis kriet­ni mo­ti­vē­jis ma­nu rī­cī­bu, iz­vē­lo­ties ce­ļu dzī­vē, kur no­teik­tu vie­tu ie­ņē­mu­šas ala­tas un viss, kas ar tām saistīts.

Ala­tas un to pēt­nie­cī­ba

Kā?

Ie­spē­jams, ka daudzi būs iz­brī­nī­ti, iz­dzir­dot par me­to­dēm, kā­das tiek lie­to­tas ala­tu iz­pē­tē. At­ļau­tie vien­kār­šā­kie mak­šķe­rē­ša­nas rī­ki un cop­maņu ap­tau­jas ir gal­ve­nie in­for­mā­ci­jas ie­gu­ves avo­ti, kas ļauj vei­dot kaut kā­du ko­pai­nu par si­tuā­ci­ju Lat­vi­jas ala­tu upēs. At­se­viš­ķu ci­tu pēt­nie­cī­bas me­to­žu pie­lie­to­ša­na Lat­vi­jas upēs ne­bū­tu sas­ka­ņā ar da­bas aiz­sar­dzī­bas li­kum­do­ša­nu un pie­ņem­ta­jām nor­mām par iz­pē­tes ma­te­riā­la ie­gu­ves vei­diem. Mi­nē­to pēt­nie­cī­bas me­to­di vai­rā­ku po­zi­tī­vu as­pek­tu dēļ iz­vē­lē­ju­šies arī da­žu ci­tu val­stu zi­nāt­nie­ki. Tā ir vi­dei ne­kai­tī­gā­kā un tai pa­šā lai­kā prak­tis­ki vie­nī­gā reā­li ie­spē­ja­mā ma­te­riā­la ie­vāk­ša­nas me­to­de, kas ļauj zi­vis no­ķert, bū­tis­ki tās ne­trau­mē­jot, un ne­va­ja­dzī­gos eks­em­plārus at­laist at­pa­kaļ. Tā kā tiek lie­to­ti lī­dzī­gi co­pes rī­ki, var no­vēr­tēt arī ie­spē­ja­mo ie­tek­mi no mak­šķer­nie­ku pus­es. Gal­ve­nais trū­kums ir ma­te­riā­la ie­vāk­ša­nas un da­tu uz­krā­ša­nas lai­ka ie­til­pīgums, jo ar ala­tām ir tra­kāk kā ar bi­tēm – cit­reiz si­ties vai no­st, bet ne­ķe­ras. Da­ri ko gri­bi, bet jāb­rauc vēl­reiz. Arī op­ti­mā­lais ie­gu­ves laiks ru­de­nī ir vi­sai ie­ro­be­žots un lai­ka ap­stāk­ļus pa­sū­tīt ne­var.

Pat­la­ban ir sva­rī­gi ap­zi­nāt reā­lo stā­vok­li – cik vien pla­ši ie­spē­jams, uz­zi­nāt, kur ala­ta vēl sas­to­pa­ma, kur tik­ko iz­zu­du­si vai pa­rā­dī­ju­sies un no­skaid­rot kā­du ie­mes­lu dēļ no­ti­kušas jeb­ku­ras iz­mai­ņas, kas kaut kā­dā vei­dā ie­tek­mē­ju­šas su­gu vai tās ap­dzī­vo­to bio­to­pu stā­vok­li. Tā­dēļ ai­ci­nu Jūs, cie­nī­ja­mie mak­šķer­nie­ki, pie­da­lī­ties ap­tau­jā par ala­tu Lat­vi­jā. Vi­sa ie­vāktā un ie­sū­tī­tā in­for­mā­ci­ja nav un ne­būs pie­eja­ma pla­šam in­te­re­sen­tu lo­kam, ņe­mot vē­rā vi­sai bē­dī­go paš­rei­zē­jo si­tuā­ci­ju ala­tu aiz­sar­dzī­bā. Mūs in­te­re­sē­jo­šie da­ti ir ta­ga­dē­jā iz­pla­tība (no 1990. līdz 1997. ga­dam): kā­dos Gau­jas un Ven­tas pos­mos tā no­ķer­ta, vē­lams no­rā­dīt ap­dzī­vo­tu vie­tu, se­viš­ķi sva­rī­gi vi­saug­stā­ka­jā un vis­ze­mā­ka­jā upes da­ļā; pie­te­kas, ku­rās ala­tas no­ķer­tas, vēlams no­rā­dīt, ku­rā pos­mā – le­jas, vi­dus vai augš­te­cē. Par pie­te­kām no­zī­mī­ga in­for­mā­ci­ja bū­tu par vie­tu – cik tā­lu no ie­te­kas Gau­jā, Ven­tā (arī lie­lo pie­te­ku pie­te­kās) ala­ta no­ķer­ta, norādot vie­tas no­sau­ku­mu vai at­tā­lu­mu ki­lo­met­ros. Tā­pat ne ma­zāk in­te­re­san­tas bū­tu iden­tis­kas zi­ņas par ala­tu līdz 1990.ga­dam. Lai­ka pe­rio­da il­gums at­ka­rīgs no pa­ša ķē­rā­ja at­mi­ņu svai­gu­ma. Rei­zē ar vie­tas ap­rak­stu būtu ļo­ti vē­la­ma arī kā­da in­for­mā­ci­ja par pa­šām zi­vīm – da­tums, kad tās ķer­tas, lie­lā­ko eks­em­plā­ru iz­mē­ri (ga­rums un svars), kā arī ko­pē­jais skaits lo­mā. Ja ie­spē­jams, do­diet sa­vu vēr­tēju­mu par ala­tu po­pu­lā­ci­ju stā­vok­li, skai­ta un iz­mē­ru iz­mai­ņām pē­dē­jos sep­ti­ņos ga­dos, kā arī il­gā­kā lai­ka pe­rio­dā. Gai­dām arī zi­ņas no ci­tu up­ju ba­sei­nu ap­mak­šķe­rē­tā­jiem, jo īpaši no Ai­viek­stes cie­nī­tā­jiem, ņe­mot vē­rā kād­reiz mak­šķer­nie­ku grā­ma­tā mi­nē­tu fak­tu par ala­tas esa­mī­bu ša­jā upē. At­rak­stiet arī tad, ja esat pa­va­dī­jis tur­pat vai pus­dzī­vi Ai­viek­stes kras­tos, bet par tādu brī­nu­mu kā ala­ta ne­kad ne­esat pat dzir­dē­jis, kur nu vēl no­ķē­ris. Aiz­pil­dī­tās ap­tau­jas la­pas sū­tiet uz ad­re­si:

Rī­ga, Dau­gav­grī­vas ie­la 6, LV–1007, Iekš­ējo ūde­ņu prob­lē­mu la­bo­ra­to­ri­jai, ar no­rā­di ''Ala­ta Lat­vi­jā''. Jau ie­priekš pa­tei­cos par at­sau­cī­bu un: "Ne asa­kas!"

Ko ala­tas la­bā var da­rīt ik­viens

Tā­pat kā jeb­ku­ras sa­bied­rī­bas, arī pla­šās mak­šķer­nie­ku sai­mes vie­dok­lis sas­tāv no kat­ra at­se­viš­ķa cop­ma­ņa fun­ktie­ra par lie­tām. Kas at­tie­cas uz alatām, jā­se­ci­na, ka šis fun­ktie­ris ir pret­sta­tu pilns. Kas vie­nam ir pats par se­vi sap­ro­tams, tas ci­tam iz­rai­sa ne­iz­prat­ni, vēl kā­dam – dus­mas un vēl­mi pa­la­mā­ties. Ko da­rīt, "ģi­me­nē bez muļķa" lai­kam ne­iz­tikt. Tā­dēļ vēr­šos pie vi­siem sap­rā­tī­ga­jiem mak­šķer­nie­kiem, lai kas jūs arī bū­tu: mu­šu vai slie­ku ben­des, svi­na vai ble­ķu fa­ni, tīk­lu vai mur­du li­cē­ji, pat kaut vai elek­tri­ķi.

Mī­ļie ALA­TU CIENĪTĀ­JI, gri­bu jums vēl­reiz likt aiz auss, ka paš­laik Lat­vi­jā ala­ta ir ap­drau­dē­tā stā­vok­lī! Šo skais­to un lie­lis­ko ziv­ju skaits no ga­da uz ga­du ie­vē­ro­ja­mi sa­rūk! Kai­miņ­val­stīs jau il­gā­ku lai­ku ala­tas ir Sar­ka­nās grā­ma­tas ob­jekts. Arī mū­sē­jā ta­gad ir par vie­nu ziv­ju su­gu vai­rāk. Ta­ču tas nav ri­si­nā­jums, bet gan vien­kār­ši bē­dī­ga fak­ta kon­sta­tē­jums. Se­višķi ap­drau­dē­tas ir ma­zo up­ju po­pu­lā­ci­jas. Vie­nī­gā pē­dē­jos ga­dos no­vē­ro­tā ala­tu skai­ta pa­lie­li­nā­ša­nās at­se­viš­ķos Gau­jas pos­mos ir vi­sai mā­nīgs fakts, kas no­ti­cis uz dzī­vei pie­mē­ro­tu bio­to­pu sa­ma­zi­nā­šanās rē­ķi­na Ama­tā, Bras­lā un daudz­ās ci­tās ma­za­jās upēs, kur ala­tu po­pu­lā­ci­jas ta­gad ir uz iz­nīk­ša­nas ro­be­žas. Tā­dēļ, lai kāds arī bū­tu jū­su iz­vē­lē­tais ala­tu ķer­ša­nas veids: mu­šošana, spi­nin­go­ša­na, plu­di­ņo­ša­na, grun­te­ņo­ša­na, nakts­āķu lik­ša­na vai vien­kār­ši sē­ņo­ša­na, vien­mēr un vi­sur at­ce­rie­ties par to.

Par tik­ša­nos ar vie­nu un to pa­šu eks­em­plā­ru būs nā­cies dzir­dēt kat­ram cop­ma­nim. Un kā­dēļ lai tā ne­bū­tu ala­ta? Vēl vai­rāk – kat­ra ala­ta, ko at­lai­dī­sit, no nā­ka­mā cop­ma­ņa pra­sīs augst­āku meis­ta­rī­bu un sa­gā­dās ne­aiz­mir­sta­mus pie­dzī­vo­ju­ma mir­kļus ne ti­kai jums vie­nam un ne ti­kai vien­reiz. Kā­dēļ ne­pa­rū­pē­ties par ie­spē­ju arī nā­kam­gad pa­mē­ģi­nāt tai pa­šā vie­tā, jo ir ta­ču la­bi zi­nāms ala­tu pa­ra­dums pēc pa­liem un plū­diem at­griez­ties dzimt­ajās vie­tās. Gan­drīz kat­rai Gau­jas vai Ven­tas pie­te­kai ir sa­va ne­lie­la po­pu­lā­ci­ja, kas zi­nā­mu da­ļu sa­vas dzīves uz­tu­ras stin­gri no­teik­tās vie­tās – sa­vās ma­zu­pī­tēs, tā­dēļ lie­lā­kā ie­spē­ja sa­tik­ties ar vie­nu un to pa­šu īpat­ni ir tie­ši ma­za­jās upēs (skaid­rī­bas la­bad jāpie­bilst, ka vi­sas Gau­jas un Ven­tas pie­te­kas at­bilst ma­zo up­ju kri­tē­ri­jam – te­ces ga­rums ne vai­rāk par 100 km). Va­rat šai jo­mā arī paek­spe­ri­men­tēt, no­ķer­ta­jam eks­em­plā­ram ie­zī­mē­jot tau­ku spu­ru (to no­grie­žot vai iešķe­ļot). Ja rī­ko­si­ties veik­li un prā­tī­gi, zi­vi ne­sas­pie­žot un ne­trau­mē­jot, ne­lie­lās spu­ras, ku­rā nav ne­rvu un asins­va­du, no­grie­ša­na ne­kā­das bries­mas ala­tas dzī­vī­bai ne­ra­dīs. Un tad jau, kas zi­na, var­būt pat nā­ka­ma­jā ap­mek­lē­ju­ma rei­zē ar at­lais­to eks­em­plā­ru tik­si­ties vēl­reiz.

Kad do­mā­ju par ala­tu ķer­ša­nas pro­ce­sa ētis­ko pusi kā par no­teik­tām at­tie­cī­bām starp cil­vē­ku un zi­vi, ma­ni pār­ņem di­vē­jā­das iz­jū­tas. Vie­nas vei­do ne­aiz­mir­sta­mā ik­vie­nas co­pes sa­jū­ta, ie­spē­ja, ko sa­gā­dā katrs nā­ka­mais upes lī­kums, kat­ra pa­va­dī­tā stun­da vie­nat­nē ar Da­bu, kat­ra spa­rī­gā­ka zivs, ko sau­dzī­gi at­lai­žu at­pa­kaļ, ap­zi­ņa, ka es­mu pār­va­rē­jis pri­mi­tīvo mak­šķer­nie­ka – ba­rī­bas sa­gād­nie­ka in­stin­ktu un vēl daudz kas cits.

Sa­vu­kārt, ap­sve­rot šīs vi­sā­di jau­kās no­dar­bes sā­pī­gā­kās prob­lē­mas, brī­žiem pār­ņem ne­iz­sa­kāms rie­bums. Par ne­zi­nī­šiem pui­kām viss tā kā bū­tu skaidrs, bet mu­šiņ­nie­kuņga­ļi­nie­ku* fi­lo­zo­fi­ja man piln­īgi nav sap­ro­ta­ma. Bie­ži vien tie­ši mu­šo­tā­ji ir tie rū­dī­tā­kie ti­kai ala­tu ķērāji, un pē­dē­jā lai­kā to ir īpa­ši daudz. In­ven­tārs sa­lī­dzi­nā­ju­mā ar ci­tiem co­pes vei­diem ir sa­mē­rā dārgs, un to ne­var at­ļau­ties katrs. Tā­dēļ pie­ņe­mot, ka mu­šo­tā­ji vai­rāk vai ma­zāk to­mēr ir pār­ti­ku­ši ļau­dis, vēl vai­rāk ne­sap­ro­ta­ma kļūst ga­ļi­nie­ku dar­bī­ba. Zivs ga­ļu ta­ču var no­pirkt vei­ka­lā! Vai tad arī upes ma­lā par bau­du do­mā­sim ti­kai ar vē­de­ru? Vai tad vē­ders mū­sos ir vie­nī­gais bau­dī­tājs? Ne­gri­bē­tos tam ti­cēt. Ga­lu ga­lā – vai tie­šām mēs esam tik ba­dī­gi un ne­pa­tei­cī­gi ra­dī­ju­mi, ka, uz­vei­kuši sa­vu pret­in­ie­ku, me­ta­mies to uz­reiz ap­ēst, ne­vis, pa­tei­cī­bā par emo­ci­jām un aiz­rau­jo­šiem mir­kļiem ba­gā­tā cī­ni­ņā sa­gā­dā­to bau­du, at­lai­žam at­pa­kaļ?!

Pa­bei­dzot šo do­mu, gri­bas vēl­reiz uz­svērt, ka ala­tu lik­te­nis, cie­nī­ja­mie ala­tu fa­ni, vai­ru­mā ga­dī­ju­mu ir ti­kai mū­su pa­šu ro­kās.

Vi­di, ku­rā dzī­vot!

Kad ru­na ie­vir­zās par kā­das dzī­vās ra­dī­bas ap­dzī­vo­tās tel­pas aiz­sar­dzī­bas ne­pie­cie­ša­mī­bu, ne­vi­ļus pie se­vis ie­do­mā­jos – ar kā­dām tie­sī­bām cil­vēks bieži vien tik ne­žē­lī­gi ma­ni­pu­lē ar šo pri­mā­ro dzī­vī­bas eks­is­ten­ces pa­mat­no­sa­cī­ju­mu? Lai bū­tu dzī­vī­ba, ir jā­būt vi­dei, ku­rā dzī­vot.

Kā pats cil­vēks šo­dien ie­do­mā­jas dzī­vi bez no­teik­tas mīt­nes vie­tas un kā viņš jū­tas bez tās? Mai­gi iz­sa­ko­ties, sē­rī­gi. Cil­vēks kā su­ga piln­īgi deg­ra­dē­tā stā­voklī – ne­spē­jīgs ne uz ko. Tas ir no­žē­lo­ja­mi, bet sva­rī­gi ir sap­rast pa­vi­sam ko ci­tu. Lie­lā­ka­jai sa­bied­rī­bas da­ļai nav ne ma­zā­kās no­jaus­mas, ka lī­dzī­gā stā­vok­lī at­ro­das vai­rums mū­su ma­zā­ko brā­ļu, par ku­ru eks­is­ten­ci at­ce­ra­mies ti­kai tad, kad tie no at­tie­cī­gās vi­des jau iz­zu­du­ši. Vi­ņi ne­spēj ru­nāt, pa­saukt pa­lī­gā – šai pa­sau­lē ti­kai cil­vē­kam ir do­tas bals­stie­sī­bas, tādēļ viņš brēc, cik var. Jo ne­kau­nī­gāk brēc, jo vai­rāk pa­nāk. Tik­mēr šai brē­cie­nu jūk­lī, kur katrs cen­šas iz­brēkt kaut ko sev, mēs ne­dzir­dam tos mē­mos pa­lī­gā sau­cie­nus, ku­ru no­vēršanai daž­reiz ne­va­jag ne­maz tik daudz... Mū­su do­mas klīst pa va­ras ko­ri­do­ru ga­ra­jiem gai­te­ņiem, prā­ti no­dar­bi­nā­ti ar po­li­ti­ķu spē­lēm, un mēs at­pū­ša­mies ko­pā ar mi­lag­ro­sām un bo­bi­jiem... Bet mēs ne­sa­dzir­dam tos, ku­riem tie­šām va­ja­dzī­ga pa­lī­dzī­ba, ne­sa­dzir­dam to, ko mū­su sen­či tu­rē­ju­ši go­dā un cie­ņā. Mēs ne­zir­dam Da­bu... Mēs vairs ne­mā­kam dzir­dēt...

Gal­ve­nais ie­ro­cis – en­tu­ziasms

At­vir­zo­ties no šīs skum­jās no­ts, jā­pie­bilst, ka kļū­das la­bot ne­kad nav par vē­lu. Tā­dēļ, ap­elē­jot pie daudzu vē­lē­ša­nās kaut ko da­rīt ala­tu (arī strau­ta fo­re­ļu) ap­dzīvo­to bio­to­pu aiz­sar­dzī­bas la­bā, ap­lū­ko­sim, ko īs­ti ša­jā ga­dī­ju­mā se­vī ie­tver jē­dziens up­ju vi­des uz­la­bo­ša­nas pa­sā­ku­mu komp­lekss. Uz­reiz jā­teic, ka pa­ma­tā ru­na ir par ma­za­jām upēm, kas ar sa­viem ūde­ņiem un vi­su, kas ta­jās mīt, ba­ro mū­su lie­lu­pes. Lie­lā mē­rā tie­ši no to stā­vok­ļa at­ka­rī­ga lie­lo up­ju ve­se­lī­ba.

Tā­dēļ āt­rāk pie lie­tas, un vis­pirms jā­teic, ka TO var da­rīt jeb­kurš, TAS nav sa­rež­ģī­ti un – kas vēl jo sva­rī­gāk – nav arī dār­gi. Gal­ve­nais rīks šai dar­bā ir en­tu­ziasms, ar ko ie­sā­ku­mam piln­īgi pie­tiek.

Nē! – at­kai­li­nā­tiem kras­tiem!

Kā la­bi zi­nāms, vis­ma­zāk ziv­ju (la­si – ala­tu un fo­re­ļu) ir vien­vei­dī­gos ba­ga­rē­tos un tais­no­tos up­ju pos­mos, kur pie­eja­mo ba­rī­bas re­sur­su ir pie­tie­ka­mi, bet pas­tāv slēp­tuv­ju de­fi­cīts. Īpa­ši ap­drau­dē­ti šai zi­ņā ir lauk­saim­nie­cī­bā iz­man­to­ja­mām ze­mēm (kas bie­ži vien tiek ap­strā­dā­tas līdz pat ūdens lī­ni­jai, ne­ie­vē­ro­jot tau­vas jos­lu) caur­te­ko­ši up­ju pos­mi. Šādi up­ju kras­ti ir piln­īgi pak­ļau­ti ero­zi­jai ne ti­kai pa­lu un plū­du lai­kā. Re­gu­lā­rā kras­tu iz­pļau­ša­na un krū­mu iz­cir­ša­na vei­do ap­lam ne­lab­vē­lī­gus ap­stāk­ļus ziv­ju dzī­vei šā­dos pos­mos. At­kai­li­nāti kras­ti at­klāj upes ūdens spo­gu­li sau­les sta­ru ie­tek­mei, tā­pēc ma­zo ūden­ste­ču vē­sais, avo­tai­nais ūdens uz­silst. Ero­zi­jas dēļ ūde­nī no­kļu­vu­šie bio­gē­ni var iz­rai­sīt ie­vē­ro­ja­mas pār­maiņas upes tro­fis­ka­jā stā­vok­lī. Upes ūdens pas­tip­ri­nā­ti iz­tvai­ko, sa­ma­zi­not ko­pē­jo ūdens no­te­ci, bet gult­ne aiz­aug ar aļ­ģēm un augst­āka­jiem ūden­sau­giem. Šā­das si­tuā­ci­jas no­vēr­ša­nai bieži vien efek­tī­va me­to­de ir ne­da­rīt ne­ko.

Ļau­jiet vis­maz pā­ris met­ru pla­tai upes kras­ta jos­lai aiz­augt ar krū­miem un ci­tiem au­giem! Tas ne ti­kai no­ēnos upi, kas ir ļo­ti sva­rīgs fak­tors ma­zu­ļu (īpa­ši strau­ta fo­re­ļu) at­tīs­tībai, bet arī no­stip­ri­nās kras­tus un no­dro­ši­nās zi­vīm slēp­tu­ves. Tur­klāt aiz­au­gu­sī kras­ta da­ļa ir sav­da­bī­ga aiz­sar­gjos­la pret da­žā­da vei­da pie­sār­ņo­ju­miem. Tā aiz­ka­vē aug­lī­gās augs­nes vir­skār­tas nokļū­ša­nu upē no­kriš­ņu un vē­ja dar­bī­bas dēļ. Vie­tās, kur da­bis­ka kras­tu aiz­augš­ana ir trau­cē­ta un ne­no­tiek pie­tie­ka­mi efek­tī­vi, ir liet­de­rī­gi ap­stā­dī­ju­mus vei­dot. Ļo­ti pa­teicīgi krū­mi un ko­ki šā­dam no­lū­kam ir vī­to­li un kār­kli, kas vieg­li pa­vai­ro­ja­mi ar sprau­de­ņiem, ku­ru ie­vāk­ša­na tā­pat ir ļo­ti vien­kār­ša. Tik­pat efek­tī­va ir arī bal­talk­šņu un mel­nalk­šņu iz­man­tošana. Tā kā vi­si šie au­gi ir sa­mē­rā āt­rau­dzī­gi un iz­teik­ti mit­rum­mī­ļi, tad īsā lai­ka pe­rio­dā ie­spē­jams pa­nākt pas­tip­ri­nā­tu kras­tu aiz­augš­anu un bū­tis­ku up­ju da­bis­kās vi­des stā­vok­ļa uz­la­bošanos. Ci­tu la­pu ko­ku iz­man­to­ša­na ap­stā­dī­ju­miem va­rē­tu būt ma­zāk efek­tī­va to lē­nau­dzī­bas un iz­ej­ma­te­riā­la ie­gu­ves grū­tī­bu dēļ.

 Kā ie­rī­kot slēp­tu­ves?

Kad tas pa­veikts, bū­tu prā­tī­gi arī no­vēr­tēt, vai at­tie­cī­ga­jā upes pos­mā ir pie­tie­ka­mi daudz slēp­tuv­ju – ak­me­ņu, ie­kri­tu­šu ko­ku un pa­ce­ru vei­dā. Vien­vei­dī­gos bio­to­pos, kādi vai­rāk vai ma­zāk ir lie­lā­ka­jā da­ļā pār­vei­do­to upī­šu, bū­tu liet­de­rī­gi vei­dot māk­slī­gas slēp­tu­ves vai vei­ci­nāt to vei­do­ša­nos da­bis­kā ce­ļā. To da­ra, no­vir­zot upes strau­mi līk­lo­ču vei­dā, kas lai­ka gai­tā pa­ti vei­do lī­ku­mus un pa­ce­res. Šā­da dar­bī­ba pa­lie­li­na upes ak­tī­vo ga­ru­mu (tas ir ļo­ti sva­rī­gi), un, pa­lē­ni­not no­te­ci no ba­sei­na, ļauj aiz­tu­rēt vai­rāk ūdens. Lai to pa­nāk­tu, no vie­na upes kras­ta šķēr­sām strau­mei vei­do ne­pa­beig­tu aiz­spros­tu, kas liek strau­mei grauz­ties pret­ējā pusē. Nā­ka­mo aiz­spros­tu jau vei­do no otra upes kras­ta un tā tā­lāk pa­mī­šus, ka­mēr viss tais­nais posms pār­vei­dots par kaut ko līdzī­gu la­bi­rin­tam. Iz­ej­ma­te­riā­li – at­ka­rī­gi no upes gult­nes sas­tā­va un pie­eja­miem re­sur­siem. Aiz­spros­tus var vei­dot gan kā ak­me­ņu krā­vu­mus (uz cie­tām gult­nēm), gan kā ko­ka pā­ļu rin­das (mīk­stās grun­tīs). Lie­to­ja­mi ti­kai eko­lo­ģis­kas iz­cel­smes ma­te­riā­li, kas iz­gā­ju­ši pēc ie­spē­jas mi­ni­mā­lu pir­maps­trā­di. Pa­veik­tā dar­ba vēr­tē­ša­nas kri­tē­ri­ji ir vien­kār­ši – jā­se­ko, lai šie vei­do­ju­mi iz­ska­tī­tos pēc ie­spē­jas da­bis­kā­ki, un šeit kā pie­mē­ru va­rē­tu mi­nēt ne­pār­spē­ja­mo me­lio­ra­to­ru – beb­ru.

Plā­no­jot šā­du dar­bo­ša­nos, ie­tei­cams arī ap­cie­mot re­ģio­nā­lo Vi­des aiz­sar­dzī­bas in­spek­ci­ju. Kaut vai pie­klā­jī­bas vi­zī­tē. Ap­ru­nā­ties par ma­zo up­ju at­ve­se­ļo­ša­nās prob­lēmām, kas mums ta­gad par mēr­ķi uz­stā­dī­ta­jā Ei­ro­mā­jā ir ļo­ti ak­tuā­la prob­lē­ma. Ie­spē­jams, ka at­ra­dī­sit at­sau­cī­gu bal­si, kas pa­lī­dzēs, ja ne ci­tā­dāk, tad vis­maz ar pa­do­miem. Īpa­ši no­de­rī­gi bū­tu ie­pa­zī­ties ar pa­veik­to ša­jā jo­mā Ei­ro­pas val­stīs, kur bē­dī­gas pie­re­dzes up­ju sa­gan­dē­ša­nā un pēc tam at­jau­no­ša­nā, ir vai­rāk ne­kā mums.

Ļo­ti ce­ru arī, ka šeit ap­rak­stī­tais ie­in­te­re­sēs ne ti­kai vien­kār­šus ma­zo up­ju mī­lē­tā­jus, bet arī ap­saim­nie­ko­tā­jus vai zem­ju īpaš­nie­kus, ku­ru val­dī­ju­miem tek cau­ri kāda ma­zu­pī­te. Saim­nie­ko­jot, kā ie­priekš mi­nē­ts, ie­spē­jams pa­augst­ināt ma­zo up­ju pro­duk­ti­vi­tā­ti līdz da­bis­ka­jam lī­me­nim. Kā jau mi­nē­ts – gal­ve­nais ir ra­dīt pie­mē­ro­tu dzī­ves vi­di. Zi­vis ie­vie­sī­sies pašas. Grū­tā­kais, ar ko nāk­sies sas­kar­ties po­ten­ciā­la­jiem aiz­spros­tu bū­vē­tā­jiem, būs plū­du un pa­lu ra­dī­tais posts, jo īpa­ši strau­jā­kās upēs. Bet vai tā­dēļ no­laist ro­kas? Ļau­jiet va­ļu sa­vai iz­tēlei! Tā­dēļ jau cil­vē­kam do­ta tik lie­la gal­va, lai do­mā­tu, kā ne­aug­lī­gu no­vad­grā­vi pār­vērst skais­tā, līk­lo­čai­nā te­cē, ku­ras kras­tos pa­va­sa­ros zied ie­vas un fo­re­les ska­ļiem plunkšķiem ķer no ie­vu rei­bi­no­šā aro­ma ap­dul­lu­šās mu­šas. Lai bū­tu dzī­vī­ba, sau­dzē­sim vi­di, ku­rā dzī­vo­jam, ku­rā dzī­vos mū­su bēr­ni un bēr­nu­bēr­ni...

Epi­lo­ga vie­tā

Pat­la­ban sva­rī­gi ap­zi­nāt reā­lo stā­vok­li, cik vien pla­ši ie­spē­jams, uz­zi­nāt, kur ala­ta vēl sas­to­pa­ma, kur – tik­ko iz­zu­du­si vai pa­rā­dī­ju­sies, un no­skaid­rot, kā­du ie­mes­lu dēļ no­ti­ku­šas jeb­ku­ras pār­mai­ņas, kas kaut kā­dā vei­dā ie­tek­mē­ju­šas su­gu vai tās ap­dzī­vo­to bio­to­pu stā­vok­li.

*mu­šiņ­nieks–ga­ļi­nieks – tāds mu­šiņ­mak­šķer­nieks, kurš ņem vi­sas ala­tas, cik no­ķer, ie­skai­tot arī zem­mē­ra.

       

       

 

4229443676_d